Proza
16.01.2015

Lūdzu, lūdzu, lūdzu

Komentē
1
Saglabā

Klāvs

Mašīna apstājās ielas malā. Kleptons vēl sēca "Tears in Heaven", un Klāvs nesteidzās izkāpt. Aizvēris acis, viņš ritmiski šūpoja galvu. Plauksta viegli sita takti uz gurna. Gribējās ēst. Ināras vēl nebija. Viņi satikās jau kādus trīs mēnešus, un Klāvs nekādi nevarēja pierast pie viņas vecmodīgā vārda. Sākumā tas pat kaitināja. Vārds Ināra Klāvam vienmēr atgādināja viņa vecomāti – kalsnu pensionāri ar neizteiksmīgu seju, melni krāsotiem matiem. Nīgru un nerunīgu.

Dziesma izskanēja, Klāvs izslēdza aizdedzi. Izkāpis izvingrināja plecus, braucot tie vienmēr mazliet saspringst. Pārgāja otrā ielas pusē pie norunātās kafejnīcas. Ināras joprojām nebija. Minūti pagaidījis, Klāvs devās iekšā un izvēlējās galdiņu pie loga. Viesmīlis atnesa ēdienkarti, bet Klāvs to neatvēra. Paņēmis viedtālruni, viņš iegrima interneta dzīlēs, ik pa brīdim uzmetot aci ieejai. Cits citu nomainīdami, fonā rībēja pasaules hiti.

– Sveiks, Klāv, – Ināra tomēr bija ienākusi nepamanīta un uzrunāja puisi savā asi griezīgajā, nazālajā tembrā bez jebkādas intonācijas. Sapurinājusi gaišās cirtas, viņa uzsmaidīja. – Sen jau gaidīji.

– Nē, tikko atbraucu, – Klāvs ar lūpām rūpīgi veidoja vārdus. Sākumā tas bija pagrūti, bet nu jau par to pat vairs nebija jādomā. Piecēlies viņš apskāva meiteni, un pēc tam atbīdīja viņai krēslu.

– Te ir skaļi, – apsēdusies Ināra noskaldīja, Klāvs aiz ieraduma saprata, ka viņa jautā.

– Nē, diezgan klusi, – Klāvs atbildēja.

Apsēdušies abi pasūtīja ēdienu un kādu brīdi klusēdami smaidīja. Klāvs atkal pievērsās telefonam. Klusās publiskajās telpās Ināra nesarunājās. Kurla kopš bērnības, viņa tomēr zināja, ka runājot viņas balss skan ne tā kā citiem. Un viņai nepatika vārds – nedzirdīga –, kā tagad bija pieņemts teikt. Tas uzsvēra to, kā viņai pietrūkst.

Klāva steiks bija labs. Ināra ēda grilētu cāli. Klāvs vistas gaļu neēda vispār. Vecāmāte mēdza teikt, ka Klāvs ir vienkārši izlaidies. Bet viņš nevarēja. Kad mēģināja, tad spazmas aizžņaudza rīkli, un pat ar varu norīt neizdevās. Sakošļāto pļeku viņš izspļāva atpakaļ šķīvī. Tik un tā vecāmāte laiku pa laikam cepa vistu un vienmēr uzlika arī viņam. Tais reizēs Klāvs ēda tikai kartupeļus un valdīja nelabo dūšu.

Šobrīd cāļa smarža nomāca visu pārējo. Klāvam šķita, ka, ieplūstot nāsīs, tā pa deguna dobumu ejām ielien galvaskausā. Viņu pārņēma tā neizskaidrojamā sajūta, it kā smadzenes atmiekšķētos, uzburbtu un kaut kas neizturami biedējošs un sāpīgs mēģinātu uzpeldēt virspusē.

Klāvs noskurinājās un, paskatījies pa logu, ieraudzīja pie sava sudraba "Mitsubishi" grozāmies noplukušu tipu. Tas ielūkojās auto iekšpusē, tad pagrozīja galvu uz visām pusēm. Pagāja nostāk, bet atgriezās. Neko jau viņš mašīnai nevar nodarīt, Klāvs nodomāja. Ināra vēl ēda savu saldo ar svaigām mellenēm. Klāvs pieskārās viņas rokai, un meitene pacēla savas dzintaraini zaļās acis.

– Es iešu samaksāt, tad kaut kur aizbrauksim, labi?

Ināra ar pilnu muti tikai pamāja un atkal pasmaidīja.

 

Ināra

Klāvs melo. Te ir ļoti skaļi. Es skaņu jūtu ar ādu. Labi, ja viņš nevēlas, varam arī nerunāt. Citiem tas var šķist jocīgi, bet mēs visvairāk izrunājam, kad neesam kopā. Skaipa čatā vai e-pasta vēstulēs. Es Klāvam saku, ka viņam jāiemācās žestu valoda. Mana mamma un mazā māšele prot, kaut neviena nav kurla. Kad mamma, aizvedusi sīko uz dārziņu, iet prom, viņas vēl caur logu viena otrai pasaka, ka mīl un ka gaidīs vakaru. Un neviens cits nesaprot. Klāvs sola, ka iemācīsies. "Es tevi mīlu" – to jau viņš zina.

Man nepatīk, ka viņš bakstās pa telefonu. Uz mani gandrīz nepaskatās, tomēr nešķiet dusmīgs. Taču viņa kreisā kāja raustās pavisam citā ritmā nekā mūzika. Skatiens te pa logu ārā, te telefonā, te ārā, te telefonā.

Ēdiens te ir garšīgs.

Klāvs aiziet samaksāt. Mēs tūlīt kaut kur brauksim. Man patīk ar Klāvu braukt, viņš ir tik mierīgs un līdzsvarots pie stūres. Viņš stāsta, ka braukšana viņu nomierina. Un braucot viņš klausās labu mūziku. Tādi līgani ritmi un vienmērīgs plūdums. Maigs melodijas piesitiens sirdij.

Mēs izejam ārā. Mašīna ir tepat pāri ielai. Klāvs paņem mani aiz rokas, un mēs ejam. Satvēriens ir stingrs. Pieejot pie auto, tas kļūst vēl stingrāks. Tur stāv kāds vīrietis. Klāvs kaut ko uzsauc, bet es nepaspēju ieraudzīt. Otrs pagriežas pret mums un saka:

– Sveiks, brāļuk.

Es paskatos uz Klāvu, viņa vaigu muskuļi te savelkas, te atslābst.

– Iepazīsties, tas ir Juris, – viņš saka. Jurim ir netīri džinsi, sataukojušies mati un aplūzuši nagi ar melnumiem. Bet viņš skatās uz mani ar Klāva zilajām acīm, un tajās ir silts miers un gaisma.

– Viņa ir līdzīga mammai, – es redzu, ka Juris saka. Klāvs savu mammu atceras tikai no fotogrāfijām, viņa jau sen ir mirusi.

Un tad viņi runā. Es neskatos sejās, bet jūtu, ka Klāvs saspringst aizvien vairāk un vairāk. Juris ik pa laikam uzlūko mani, bet es neskatos uz viņu. Es nezinu, vai Klāvs ir pateicis, ka es nedzirdu. Beidzot paceļu acis brīdī, kad Klāvs Jurim saka: – Piedod, es tiešām neatceros.

Tad viņi atvadās, Klāvs izvelk no kabatas divdesmit eiro un dod Jurim. Juris uzspēlēti saminstinās. Taču nupat vēl tik siltās acis jau ir iedegušās, un nauda veikli nozūd viņa noskretušā krekla krūšu kabatā.

Mēs iekāpjam mašīnā. Klāvs brīdi sēž aizvērtām acīm, tad iebāž atslēgu aizdedzē. Pirms uzliek rokas uz stūres, viņš noglāsta man matus. Un tad mēs braucam.

 

Juris

Juris zināja, ka tā ir Klāva mašīna. Pirms divām nedēļām viņš bija redzējis Klāvu no tās izkāpjam pie darbavietas. Un no savas mašīnas vecis izkāpj pavisam citādi nekā no darba autiņa vai aizlienēta braucamā. Juris nemēdza rēgoties, bet vienmēr zināja, kur Klāvs strādā. Aci pret aci viņi nebija tikušies deviņus gadus, kopš Klāva vidusskolas izlaiduma. Juris toreiz atnāca piedzēries. Ar puķēm mazajam brāļukam un pusidzertu, vaļēju nulle trīs ļergas pudeli jakas iekškabatā. Kad izsauca Klāvu, Juris cietā solī devās uz priekšu, kamēr vēl direktore lasīja kaut kādus tur vēlējumus, solījumus un citas muļķības. Jau iedams, viņš redzēja Klāva acis ieplešamies. Nonākot skatuves priekšā, pārziedējušās peonijas izkrita no rokām. Paplētis taisnas kājas, Juris centās ar roku tās aizsniegt. Un uzreiz nesaprata, kas tas ir, kas piepeši izšļācās no paša krūšu kabatas sejā, uz grīdas, uz puķēm. – Bļaģ, mana zupele! – viņš aplaizījies iebļāvās un nomaucās ar seju tieši ļergas slacītajos ziedos.

Juri izsvieda ārā uzreiz. Smaku no zāles izvēdināt gan tik ātri neizdevās. Uz izlaiduma svinībām pie vecāsmātes Juris nemaz nemēģināja iet. Vai tādas tur vispār bija. Vecāmāte bija tumša, auksta un nerunīga. Ne tāda kā mamma...

Juris pagāja nostāk, tomēr atgriezās pie mašīnas. Jāpiesēž zālē. Gan jau Klāvs drīz nāks. Nu, ja ne, tad ne. Bet varbūt tieši šodien viņš būs ar mieru vismaz sasveicināties. Varbūt iedos kādu eiriku. Stipri kaltē.

Šodien paiet divdesmit divi gadi.

Klāvs vienmēr teica, ka to dienu neatceras. Juris nevarēja saprast, kā tas var būt. Klāvam tad bija jau gandrīz seši gadi. Juris atcerējās pat dienu, kad viņi ar mammu un tēvu pārcēlās no pilsētas uz laukiem, bet viņam tad bija tikai trīs ar pusi. Un kā viņi vēlāk gaidīja Klāvu un kā Klāvs piedzima, kad Jurim bija septiņi. Visu atcerējās.

Un to dienu sīkumos, līdz minūtei.

Iepriekšējā dienā mamma ar tēvu saplēsās. Tā bija piektdiena, mamma gribēja braukt uz zaļumballi centrā, bet tēvs bija noguris pēc darba nedēļas. Viņš gāja mežā gāzt kokus. Pelnīja labi. Mamma sauca: – Ko tas līdz, ka tu tur nopelni, ne tev vairs laika, ne spēka mājai un ģimenei. Es te viena varu izkalst un nonīkt, tikai bērni, sēta, lupatas un lopi. Un kūtī joprojām nav elektrības, vai tad es pati varu ievilkt? Tēvs kā vienmēr klusi dudināja kaut ko pretī. Mamma uzvilkās vēl vairāk, un Jurim klausoties sāpēja sirds. Par tēvu, kurš pārguris strādā un pelna, un par mammu, kas grib dejot un nekur netiek.

Vakarā brāļi jau bija gultās, kad viss norima. Mazais iemiga uzreiz, bet Juris gulēja vaļā acīm. No mammas un tēva istabas skanēja mūzika. Silta, smeldzīga vīrieša balss dziedāja angļu valodā kaut ko līdzīgu mēness atspulgam upes plūdumā. Juris klusi piecēlās un uz pirkstu galiem aizlavījās līdz vecāku istabai. Durvis bija mazliet pavērtas. Mamma un tēvs dejoja. Ne tā, kā Juris bija redzējis viņus griežam valsi vai lecam polku zaļumballē. Tēvs vienu roku mammai aplicis ap vidukli, otru maigi turēja pie gaišām cirtām apvītā pakauša, mammas viena plauksta tēvam uz sirds, otra tik maigi uz viņa muguras... Un tā viņi tur lēni, pavisam lēni aizvērtām acīm griezās uz vietas. Sejas tik tuvu, tuvu. Gurni tik cieši, cieši kopā. Jurim kaut kas sagriezās pavisam zemu vēderā. Tā nekad nebija bijis. Klusi aiztipinājis uz gultu, viņš ilgi grozījās un mocījās, un nevarēja aizmigt. Ausīs skanēja maigais "wonderful tonight".

Otrā rītā Juris modās vēlu. Klāvs jau skraidīja pa māju un pagalmu, priecīgs un nevaldāms kā kucēns. Tēvs darbojās pa kūti un darbnīcu. Kamēr Juris ēda siermaizi, mamma, smaidīgi dungodama, grieza gabalos tikko kautu vistu.

– Jurīt, tu pieskati brāli, labi? Tētis velk kūtī gaismu, bet es jau pusdienas riktēju.

Jā, to Juris varēja. Ne jau pirmo reizi. Šodien arī negribējās ar kaimiņu vasarnieku puikām dauzīties.

Klāvs atkal skrēja caur pagalmu, un nu Juris pievienojās. Abi paskraidīja tāpat, tad paspārdīja bumbu tēva uzmeistarotajos vārtos aiz mājas. Vispirms Klāvs stāvēja vārtos, pēc tam Juris. Visbeidzot abi paguruši nokrita uz muguras zem vecās antonovkas. Klāvs pacēla vienu nobirušo ābolu, iekodās un uzreiz izspļāva.

– Ē... Skābs... – viņš aizmeta iekosto pāri galvai.

– Muļķīt, ta ne jau no šīs ābeles, šie tikai ziemā būs garšīgi, – Juris smējās un sabužināja sīkajam gaišo cekulu.

– Pats muļķis, – Klāvs uzmeta lūpu. Juris atkal iesmējās.

– Paspēlējam paslēpes? – Juris jautāja. Viņš zināja, ka brālim tas patīk.

– Jā! – sīkajam iemirdzējās acis. – Es pirmais slēpšos, ja?

– Labi, labi. Tu pirmais, – Juris spurdza.

Mazais basām pēdām aizdipināja pa zāli, kamēr Juris vēl nemaz nebija sācis skaitīt. Izskaitījis līdz piecdesmit, viņš devās uz sētu meklēt brāli.

 

Visu, kas notika tālāk, Juris visu mūžu atcerējās kā palēninātā filmā...

Tēvs, paņēmis rokās pagalmam pārstiepto vadu, tieši tai brīdī kāpa uz saliekamajām trepēm, lai pievilktu to pie kūts. Te piepeši viņš sastinga, izstiepās, nokrita zemē un sāka raustīties. Juris vēl nesaprata, kas notiek, kad kliegdama ar pannu rokās no mājas izskrēja mamma. Pa ceļam nosviedusi karsto pannu uz koka galda pagalmā, viņa metās pie tēva, saķēra viņu aiz rokas un... nokrita līdzās. Jurim saļodzījās kājas.

– Klāv! Klāāāāv! – viņš ķērcoši kliedza, vairāk par visu baidīdamies, ka arī mazais, ka brāļuks tūlīt pieskries pie mammas un tēva un ar viņu notiks kaut kas, tas pats kaut kas, kas notika ar viņiem abiem. Juris skrēja pa pagalmu, neuzdrošinādamies izlaist no acīm guļošos vecākus, un izmisumā aizsmakušā balsī sauca brāli. Tad viņš pamanīja atvērtas parasti aizslēgtās transformatora būdas durvis un, pamazām negribot apjauzdams, ko tas nozīmē, skrēja turp. Sīkais stāvēja pie skapja un, rūkdams kā traktors, vēl turēja roku uz kloķa. Kā zibens Jura smadzenēm cauri izskrēja doma, ka nekad, nekad nevienam viņš nestāstīs to, ko redz.

– Klāv! – Juris aizsmacis caur asarām kliedza. Paķēris brāli, viņš norāva kloķi atkal lejā, skriešus aizstiepa Klāvu līdz mājai, ieslēdza virtuvē un metās pie kaimiņiem, kur bija tuvākais telefons.

– Lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, – viņš aizelsies skriedams atkārtoja, nespēdams pabeigt frāzi, nesaprazdams, ko lūdz, – lūdzu, lūdzu, lūdzu.

Viss bija par vēlu. Kad, izsaukuši ātros, viņi kopā ar kaimiņiem atskrēja atpakaļ, bija sācis līt. Mamma ar tēvu viens otram blakus gulēja pagalmā, sadevušies rokās. Tēva seja bija krampjaini savilkta, bet mamma izskatījās mierīga. Lietus lija viņu atvērtajās acīs un skaloja mammas gaišos matus zemē. Uz galda pannā vēl pavisam karsti vasaras lietū kūpēja četri smaržīgi, zeltaini apcepti vistas gabali.

Tēmas

Jana Egle

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!