Dzeja
22.02.2013

Bet miers ar tevi mīļā

Komentē
8
Saglabā

x

dzīve ir pārāk nogurdinoša
visas tās bezgalīgās darba dienas un
garās bezmiega naktis vai otrādi
visi tie negausīgie cilvēki kuri steidzīgi izskrien caur
tevi kā tramvaja vagonu
kur uzraksts pieprasa
iekāpt tikai pa priekšējām durvīm
un vienotā plūsmā virzīties uz izeju aizmugurē
bet daži pamanās iekļūt no nepareizās puses
un tad grūstās laužas uz priekšu
un izsit tevi no sliedēm

tad tu starp pieturām izkāp no sevis pa priekšējām durvīm
un apjukusi palaid garām
dažus tādus pašus tramvajus tev nezināmos virzienos
līdz bez nolūka klīstot nonāc citos – kā lielveikalos
kur visa ir tik pārmērīgi daudz
tu uzgrūžoties piekrautiem steidzīgiem iepirkumu ratiem
lēni izstaigā iztausti aposti
izpēti sastāvu visam kas plauktos
pielaiko visas cepures piemēri sudraba gredzenus
un gandrīz vienmēr  aizej neko nenopirkusi
ne jau tapēc ka nevajag
ne jau tāpēc ka dārgi
tikai tāpēc ka dzīve ir tik sasodīti nogurdinoša

x

sāpītes kārtoju pēc lieluma un lieku mugursomā
tā lai visām pietiek vietas
smagākās dziļāk
durstīgākās pa virsu
cieši aizsienu ar divkāršo jūrnieku mezglu
uzlieku plecos un eju lūgt Dievu

pārāk neveikla ar nešļavu atsitos
baznīcas griezto durvju stenderēs
iesprūstu pēc vaska smaržojošu solu starpā
pārāk tūļīgi nometos ceļos un lūdzot
ar acu kaktiņu pētu saliektās muguras priekšējās rindās
viņi visi ir daudz tuvāk
varbūt tieši tāpēc
visas manas lūgšanas tiek piepildītas
dažus gadus vai desmitus
par vēlu

un es lūdzos lūdzos
jo zemāk liecos jo smagāk spiež plecus un krūtis
elpas pietrūkst vienmēr vienā un tajā pašā vietā –
kā arī mēs
kā arī
mēs saviem

bet miers ar tevi mīļā
sāpītes rūpīgi sakārtotas pat neizkustas
lieku atpakaļ uz muguras un izeju ārā
kāds rūgts rudens lietus
uz lūpām

x

savā mednieku namiņā
kungs
tu fotografē mani aizmigušu -
naidpilnas izmisušas un skumjas grimases
kurām noticu tikai
ieraugot miegā ar nagiem saplēstās rokas

vēl nemostos
uzlieku sasvītrotās plaukstas tev uz pleciem
kā uzplečus sarkanām līnijām
un pakļaujos
iemūžināts mirklis pirms atveru acis
brīdī starp miegu un nomodu atceros visu
un seja aukstasinīgi
atsakās no izteiksmes

mans virsniek
pēc brokastīm lūgšu tevi uz deju
pret tavu versmaino skatienu stāvēs
mans tukšais
un kamēr medību dejā augumi gurs
pret sevi es stāvēšu pati

kungs
pēc iestāvējušiem sviedriem un putekļiem
tava kožu saēstā lāčāda ož

x

naktīs kad tevis nav blakus
viņa kā zaķis nedroši iemieg atvērtiem plakstiem
acis kalst un smaragda zibšņi no
nevienādajām zīlītēm
tukšas istabas pelēkzaļos nospiedumus
uz tīklenes atstāj

kad esi klāt viņa neaizmieg
tu sasalis ļaujies
lai viņas silto gurnu dzirnakmeņi samaļ
un kā baltu sarmu izklāj tevi
dzīļu pelēcīgajās
nomoda neatpazītajās bildēs

un tagad tu esi visur un viņa aizver izkaltušās acis
un tagad viss kūst viss paist un palo
viss laužas un sūrst un
skalo prom
viss aizplūst viss aizplūst viss aizplūst

mīļā raudi kamēr es esmu te
tu viņai pāri brāzmodams čuksti

x

manikīre garlaikoti un lietišķi
noglāsta pusgadsimtu seno plaukstu
un saka jums ir tik maiga āda
pēc tam nolako
tumši sarkanus nagus
un aizpogā viņai mēteli

kaklā pavisam sauss
pirms miega
viņa naktslampiņas gaismā skatās spogulī
glāsta savas rokas
un viegli pieverot acis
izbauda katru pieskārienu
pustumsā vienmēr
labās acs zīlīte ir divas reizes
lielāka par otru

x

mēģinu atcerēties
brīdi kurā biju laimīga

ar siltu un gurdenu vēju
manī iemājo visu
šosejas malās sabraukto dzīvnieku dvēseles
sprakšķ elektropārvades līnijas
un aizveras vilcienu pārbrauktuves

ilgu vektori aiziet katrs uz citu pusi
un nesastopas
uz muguras āda kļuvusi nejutīga
no neatminamās laimes

x
jau trešo dienu viņa nedzer
uz molberta kartons
paletē melns balts un sarkans
viņas gleznā tukša istaba
logs aizvērts
ota kā pelēka mēle nolaiza rāmjus
nolupušās tapetes un ieplaisājušo
ar papīra strēmeli aizlāpīto rūti
uz netīrā stikla taukaini pieres
un mazu plaukstiņu nospiedumi
bet neviena te nav

aiz loga oktobris
šķūņa siluets ar iebrukušu jumtu
un āboliem piebirusi taka aizved turp
kur aiziet visi
tikai viņa nekad vēl nav bijusi

ota vēlreiz noglāsta melnbalto ainavu
un rimstas

viņa noslauka rokas
un ielūkojas nobružātā spogulī pie sienas
tad atspiežas pret to ar vaigu
un iemērkusi pirkstu sarkanajā
uzvelk uz pieres krustu
rokas vairs netrīc

x

paņemt jaunu tīru lapu
un iezīmēt tikai acis
(lūpas sāļas un apkaltušas
bez skaņas nodevīgi raustās)

ledus kristālu pilnas debesis
ap sauli sargājošs loks

ap sauli sargājošas rokas
paņemt un iezīmēt

Tēmas

Jana Egle

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!