Proza
13.12.2013

Bedrē

Komentē
5
Saglabā

– Kad izaugšu liels, būšu gleznotājs, – noskrambātos ceļus pie zoda pievilcis, teica puika. – Tā kā tētis.

– Tu tik labi māki zīmēt? – meitenīte neticīgi paskatījās uz puiku.

– Māku. Tētis iemācīja, – puika vērās pāri karjeram uz balto grants ceļu. Pa to, līgani līkumodama un tik tikko sadzirdami dūkdama, kā liela slinka muša līda melna mašīna. Saceltais putekļu mākonis ilgi kaltējās siltajā vakara saulē.

– Kur ir tavs tētis?

– Tālu.

– Mans onkulis arī ir tālu, Dānijā, bet viņš jau divas reizes bija pārbraucis. Kad tavs tētis un mamma atbrauks? – meitēns turpināja izjautāt.

– Drīz, – puika, strupi noteicis, piespiedās ar vaigu netīrajam ceļgalam.

– Nu, kad tas ir – drīz? – mazā nerimās.

Puika vēroja sastingušo putekļu mākoni.

– Drīz – tas ir drīz, un izbeidz prašņāties. Daudz gribēsi zināt, ātri veca paliksi!

– Tik veca kā tava ome, ja? Redzēsi, ka tev neviens neatbrauks, – mazā parādīja mēli un pazuda aiz krūma.

– Markus! Markusiņ!

Puika dzirdēja, bet nekustējās. Dibens šķita gluži vai saknēm ieaudzis smiltājā, bet rokas un kājas veidotas mīkstā, valkanā mālā. Pievēris plakstus, viņš atlaidās guļus un caur skropstām lūkojās uz rietošo sauli. Ja acis samiedza pavisam šaurā svītriņā, pasaule iezaigojās kā zeltainiem putekļiem piebārstīts pastelis dzidrās, tīrās krāsās. Kaiju vēderi slīdēja pāri – saulrieta staros sārti kā flamingo, bet tālīnais mežs, trīsot starp zēna skropstām, spokaini cilāja pret debesīm zilpelēkas zaru rokas. Puika pagrieza galvu un ar vaigu pieglaudās smiltīm. Siltas.

– Markus! Kāpēc tu neatsaucies? Ēst jānāk. Un drīz jau gulēt.

– Negribu.

– Nu ja, – ome smagi nopūtās. – Es arī daudz ko negribu. Bet jādara.

– Ai, kā vajadzētu lietu, – maizi griezdama, ome purpināja. Puika zināja, ka nekas nav jāatbild. Ome, ilgus gadus viena dzīvodama, pieradusi pati ar sevi runāt. – Gurķu nav un nebūs, kartupeļi arī tik sīki, ka nevar saprast, vai līdz rudenim piebriedīs.

– Rīt uz kapusvētkiem. Jāpaskata tik, vai tev ir kas pieklājīgs mugurā velkams.

– Es negribu iet.

– Vai tad es prasīju – gribi vai negribi? – ome pat neizklausījās pikta, drīzāk nogurusi. – Šodien biju, visu sakopu, uzrušināju, aplaistīju. Puķes aiznesīsim rīt, pirms sāksies.

– Nu, zupu izēdi? – intonācija skaidri norādīja, ka nu gan runā ar puiku. – Labi vismaz, ka tu normāli ēd.

Puika pateica paldies. Un it kā nejauši izvairījās no omes raupjās rokas glāsta pār smalkajiem, mazliet uzrautajiem pleciem.

– Kā tāds ezis, – ome klusi nopūtās, kad puika, neko vairāk nerunājis, iegāja savā istabā, lai taisītos uz naktsmieru.

Markuss lēnām ģērbās nost. Šonakt bija gaišs, tāpēc naktslampiņu neieslēdza. Mēness gan vēl nebija gluži apaļš, viena mala paplūdusi, kā ar paviršu otu piezīmēta.

Bet reizēm te mēdza būt pilnīgi melnas naktis. Pilsētā tādu nekad nebija. Kad, ielienot migā, vienīgā gaisma bija šaurā, četrstūrainā durvju kontūra, kamēr ome mazgāja traukus un pārsprieda ar sevi dienas gaitas. Taču, kad ome aizgāja gulēt, gaisma pazuda pavisam. Tādās naktīs puikam bija bail. Ja nepaspēja iemigt, tad gulēja plaši atplestām, neko neredzošām acīm un baidījās tās vērt ciet. Viņš klausījās savā elpā un sirdspukstos un domāja, ka kādreiz tas viss apstāsies, apklusīs. Aizturēja elpu. Sirds ritmu neizmainīja. Tikai šķita vēl skaļāka, un sitieni spēcīgāki. Tu-tuk. Tu-tuk. Tu-tuk. Sirds ir vienmēr. Arī necaurredzamā tumsā.

Puika pabāza roku zem spilvena. Tur tas ir. Saliekamais nazis ar ļoti plānu un smalku asmeni. Gludā plastmasas spala pieskāriens pirkstiem nomierināja, un puika, aizvēris acis, miegaini nožāvājās.

No rīta Markuss pamodās pats. Ome sparīgi grāvās pa virtuvi un pie sevis ķiķināja. Pa durvjapakšu istabā līda iekšā kārdinoša smarža. Puika veikli apģērbās un atvēra durvis.

– Labrīt! Pankūkas ēdīsi? Ar zemeņu zapti vai krējumu un cukuru?

Uz galda māla bļodā jau kūpēja biezas, čaganas, zeltaini brūnas pankūkas ar kraukšķīgām maliņām.

– Es ar zapti, labi? – un viņš smaidīdams nemazgātu muti likās pie brokastīm.

Ome turpināja cept, pār plecu apmierināti noskatoties, kā puika loka iekšā pankūkas vienu pēc otras, ik pa brīdim pamērcēdams ievārījuma peļķītē uz šķīvja.

Vēsā pagalma zāle tīkami glāstīja pēdas.

– Ei, Markus! Ko dari?

– Neko. Gribi, es tev parādīšu noslēpumu?

– Kādu noslēpumu? – meitēns ieplestām acīm nespēja valdīt ziņkāri.

– Nu, noslēpumu. Ejam.

Un viņi, basajām pēdām zibot, devās uz karjeru. Puika pa priekšu, meitēns teciņus vien no muguras. Karjera malā puika apstājās kā iemiets.

– Tu tiešām gribi to zināt?

– Nu, jā!

– Tad skrienam, turies cieši aiz manis, nenovirzies.

Puika neatskatoties skrēja gar karjera malu, vietām līkumodams, citur palēkdamies. Mazā plīvojošām biželēm nesās pakaļ, snaikstīdamās un mēģinādama saskatīt garām puikam, kur tad ir tas noslēpums. Te piepeši zeme zem viņas pajuka, vēderā kaut kas kņudēdams sagriezās, kājas vēl mētājās uz visām pusēm, bet tad sīkais augumiņš, viegli nobūkšķēdams, nolikās garšļaukus šauras, stāvas un dziļas bedres dibenā.

– Ēēē... – atskanēja izmisīgs raudiens.

– Ha hā! – pār bedres malu uz dzidri zilo debesu fona iezīmējās puikas galva. – Nu, kā tev mans noslēpums? Es taču teicu – nenovirzies.

Meitēns pārstāja brēkt un uzmeta lūpu.

– Padod roku!

– Nu nē, tik vienkārši nebūs. Es tagad skaitīšu skaitāmpantiņu, ja trāpīs uz mani, es tev palīdzēšu. Ja uz tevi, tad tiec ārā pati.

– Kā tad es tikšu?

Bet puika neklausījās. Ar pirkstu rādīdams te pats sev vēderā, te uz mazo nelaimes čupiņu bedres dibenā, viņš monotoni deklamēja – uz kla-vie-rēm stāv vī-na glā-ze, kas to dzers, tas MIRS! – un ar izstieptu pirkstu notēmēja tieši uz sīkās sirdi.

– Tā. Es aizeju!

– Pagaidi! Marku-us! – meitēns sauca, taču puikas galva jau pazuda no mazā debesu laukumiņa, kas mirdzēja daudz zilāks un dzidrāks nekā jebkad agrāk.

Viņa mēģināja rāpties pa bedres sienu augšup. Taču sausās, glāsmainās smiltis plūda lejup ar katru soli, un tikt ārā saviem spēkiem bija bezcerīgi. Mazā apsēdās bedrē un sabijusies gaidīja, ka puika darīs kaut ko, lai viņa no šī noslēpuma tiktu ārā. Vēsās smiltis zīdaini slīdēja lejup pa bedres sienu un klājās uz meitēna basajām kājām, un ciets kamols sāpīgi žņaudza rīkles galu...

Markuss pagriezās un devās prom. Ome droši vien jau gaida. Puika sajuta pacilājošu reiboni un vieglumu visos locekļos. Tagad noslēpums bija pavisam īsts, dzīvs. Mugura iztaisnojās, pleci atslāba, un puika vieglā, dejojošā galopā lēkšoja mājup. Priekšpusdienas saulē viņa mati mirdzēja pulēta kapara krāsā un cilājās līdzi katram palēcienam.

– Markus!

– Jā, ome! Es tepat esmu! – puika pavisam mierīgs iesoļoja pagalmā.

– Nāc, nomazgājies, un tad taisīsimies. Laika pavisam maz. Dod šurp šito kreklu, iedošu tīru.

Puika pēkšņā niknumā atgrūda omes rokas, kas jau dzīrās novilkt viņam ierasto T-kreklu.

– Neaiztiec, – viņš nošņācās. – Es pats.

– Labi jau labi, še, ņem. Tikai nečammājies. Ūdeni jau bļodā ielēju, priekšnamā vari šļakstīties, cik gribi. Kā tāda jaunava, nevar saprast, kā ar tādu apieties, – pēdējā frāze līdz ar smagu nopūtu jau atkal bija saruna ar sevi pašu.

Ūdens maigi lija pār pleciem, muguru, smalkajiem gurniem. Puika, ar visām kājām stāvēdams milzīgajā bļodā, smēla ar sauju un ļāva, lai mazās, veldzējošās straumītes te šķirdamās, te atkal savienodamās skraida pār sūrstošo ādu. Brūces bija mazliet apdzijušas, taču vēl smeldza. Puika ar plaukstu aptvēra savainoto augšdelmu un cieši saspieda. Klusināti iekunkstējās, taču tvērienu uzreiz neatlaida. Un tad atkal smēla saujās ūdeni un ļāva tam glāstīt kaistošo, dzīstošo ādu.

Pēc pusstundas abi saposušies un ziediem rokās devās ceļā. Līdz kapsētai piecpadsmit minūtes prātīgā solī. Iedama gar kaimiņu sētu, ome piestāja. Kaimiņiene tāda kā sanervozējusies, rokas vēzēdama, kaut ko stāstīja vīram, bet tas tikai raustīja plecus.

– Sveika, Ilzīt! Vai tad uz kapusvētkiem netaisāties?

– Labdien, Veltas tant! Mēs jau taisāmies gan, tikai bērns kaut kur pazudis. Markus, tu neesi redzējis Aneti? Nekad jau nekur tālu neiet, bet nu gandrīz stundu nevaram sameklēt. Es sāku nervozēt.

Puika paraustīja plecus tāpat kā pirms mirkļa kaimiņš un noliedzoši papurināja galvu.

– Gan jau tepat kaut kur ir. Būs smaga runāšana, kad uzradīsies, – Anetes tēvs bez jebkāda satraukuma bilda.

Konrāds Kaparkalējs (1946-1999) un Velta Kaparkalēja (1948-....). Uz pulētā akmens ar iekaltajiem vārdiem un gravētām ozollapām sēdēja melns tauriņš. Izpletis spārnus, tas pašapzinīgi demonstrēja koši oranžās spārnu malas un neticami plašo vēzienu. Puika uzlika roku uz sasilušā akmens un lēni virzīja to aizvien tuvāk un tuvāk skaistajam kukainim. Taču tas laiski aizplivinājās prom.

Mācītājs runāja ilgi un vienmuļi, sievu ansamblis vilka gari un žēlīgi. Draudze te sēdās, te cēlās, te vilka līdzi. Vienu reizi sēzdamās ome trāpīja uz paša sola gala. Jūtot, kā zūd līdzsvars, sejā pavīdēja izbīlis, mute papletās saucienam – apžēliņ!, bet rokas jau cēlās un vēcinājās, lai kritiens tiktu mīkstināts, kājām goda brunčos airējoties pa gaisu. Taču sirmais onkulis, ar kuru viņa vecišķi kaitējās, pirms visi sāka vilkt pirmo dziesmu no lapiņas, paspēja smagi uzmesties uz sola vidus. Omes mute aizvērās, un viņa tikai lepnāk iegorīja dibenu uz sola. Taču puika sadzirdēja, ko onkulis čukstus iesmēja viņai ausī – nu, rau, gandrīz jau ieraudzīju, vai jaunās bumbierenes esi uz svētkiem uzvilkusi.

Ome saknieba lūpas un savieba tādu kā koka ģīmi. Tad aizgriezās un spalgi vilka tālāk savu dziedamo. Puika garlaikots vēroja ļaužu pulciņu. Baltos, plānos matus, izbalējušam kreppapīram līdzīgās seju ādas un mezglainās delnu virspuses. Klausījās trīsošajos balss tembros. Bija neinteresanti, bet mierīgi. Sirdi tagad nevarēja sadzirdēt. It kā tās nebūtu.

Kapu kokos iešalca vējš. Kā tumši pelēku segu tas vienā mirklī debesīm pārvilka pāri lietus mākoņus. Pēc pāris minūtēm sāka krist retas, smagas lāses, un jau drīz vien balta, stāva lietus siena ieskāva krustus, akmeņus, kokus un neveiklos stāvus, kuri kustējās, cik nu kuram ātri veselība atļāva.

– Velta, nāc, es pa ceļam tevi aizvedīšu līdz mājai, – sauca pirmītējais kavalieris.

Omei vairs nebija izdevīgi pūcēties. Paķērusi puiku pie rokas, viņa tipināja līdzi laipnajam izpalīdzētājam.

Kavalieris ar zaļo, labi kopto žigulīti pieveda tieši pie mājas. Ome beigu beigās šim pat uzsmaidīja. Ienākuši pārģērbās, ome uzlika tēju.

Tad kaut kas notika. Kāds skaļi dauzījās pie durvīm un, nesagaidījis uzaicinājumu, brāzās iekšā pa durvīm. Ilze, Anetes mamma...

– Velta! Velta! Kur ir tas tavs kuņasbērns, tas izdzimtenis!

Ome instinktīvi aizstājās priekšā puikam.

– Kas nu? Kas tad nu? – viņa stostījās – Ilze, kas noticis?

– Ārprāts, ja nebūtu mūsu suņa, šausmas, es tak pat uzreiz nesapratu, ko šis tā smilkst un vedina, un sauc līdzi. Tu, sīkais mērgli, kā tu varēji? Nu, kā tu to varēji? Kaut jel Velta nebūtu tevi savākusi no tā narkomānu midzeņa, kam mums te tāds slepkava! Viss tēvā – pindzelmanī, nodzertajā nelaimē, narkomānā! Nav nekāds brīnums, ka tava māte jūs pameta, nekas jau nenotiek bez iemesla!

– Ilze, kas ir ar Aneti? Kas galu galā ir noticis?

– Aneti tēvs pie ārsta aizveda, no izbīļa bērns galīgi sastindzis. Nočurājusies, nobļāvusies, tāda viņa tur lietū dubļos gulēja. Ko stāvi priekšā, dod šurp man to melīgo krupi, es viņu vienkārši nositīšu! Kā tādus zeme nes?!

Šonakt mēness bija pavisam apaļš. Puika sēdēja istabā uz grīdas. Tā arī nevienu pašu vārdu viņš nebija izrunājis. Anetes mamma un ome visu vakaru puiku pratināja, kā viņš varēja aizmirst par meitēnu. Ko viņš vispār domāja, kaut uz brīdi aizskrienot prom un atstājot mazu, nobijušos sirsniņu tādā bedrē.

Bet puika taču par meitēnu nebija aizmirsis ne mirkli. Tā vienkārši sanāca, tā bija godīgi. Skaitāmpants krita uz sīko, un tā bija sarunāts. Kad Ilze aizgāja, ome vēl mēģināja ko teikt, ko runāt. Bet puika klusēja. Noraudājusies ome aizgāja gulēt.

Markuss novilka kreklu un atvāza nazi. Uz kreisā augšdelma jau apdzijis griezums – MKK. Markuss KaparKalējs. Šoreiz nazi viņš paņēma kreisajā rokā. Un, neveikli šņāpdams, uz labās rokas no pleca uz leju pa vienam vien grieza krustus – vienu, otru, trešo, ceturto. Brūces atvērās kā tukšas, klusējošas mutes. Asinis mēness gaismā zīmēja melnas līnijas pāri rokai visā tās garumā. Un it nemaz nebija bail.

Tēmas

Jana Egle

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!