Piecpadsmit gadus pēc Rīgas pirmā praida LGBTQ+ kopienas stāvoklis un iekļautība Latvijas sabiedrībā noteikti ir uzlabojusies, taču, daudzuprāt, aizvien nav apmierinoša. Viss liecina, ka tas ir kļuvis par vienu no centrālajiem – vai vismaz skaļākajiem – sociālpolitiskajiem jautājumiem publiskajā telpā. Gan arvien sparīgāk pieteiktais dzīvesbiedru likumprojekts, gan nesenais Satversmes Tiesas lēmums rada šķitumu, ka pārmaiņas ir nobriedušas vai tuvojas briedumam. Vienlaikus homofobija dažādās formās joprojām ir plaši izplatīta.
Kādas ir un kādām jābūt attiecībām starp likumdošanu un sabiedrības viedokli? Vai tiešām Latvijas sabiedrība "nav gatava" pārmaiņām, un ko vispār nozīmē būt gatavai? Attieksme pret minoritātēm Latvijā acīmredzami mainās, bet vai šīs pārmaiņas ir iespējams paātrināt? Vai homofobijas dažādajām izpausmēm ir līdzīgi vai atšķirīgi cēloņi, un kādi tie ir?
Pagājušā gada beigās "Satori" rīkoja tiešsaistes diskusiju "LGBTQ+ Latvijā: pārmaiņu slieksnis?", kurā par aktuālo situāciju LGBT+ tiesību jomā sprieda mediju eksperte Rita Ruduša, jurists Lauris Liepa, antropoloģe Anna Žabicka un psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs. Sarunu vadīja "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners un filozofs Helmuts Caune.
Henriks Zēgners. Kamēr gaidām skatītāju pieslēgšanos, varbūt kādam ir kāda asprātīga piezīme, stāsts vai anekdote?
Anna Žabicka. Es šobrīd pārsvarā dzīvoju veco ļaužu pansionātā. Te ir viena kompānija, kas vakaros un pēcpusdienās dzer kafiju un runā par dažādām tēmām. Viena no populārākajām tēmām ir mīlestība un attiecības. Tika pārrunāts arī Satversmes tiesas spriedums, jo viņi aktīvi seko visam līdzi. Viņi pat diskutēja, kāpēc citās valstīs vīrieši drīkst precēties, bet šeit ne. Tajā nebija nekāda nosodījuma, bet ārkārtīgi dzīva, brīnišķīga diskusija. Man tas šķita kā skaists dzīves un dzīvīguma apliecinājums.
Henriks Zēgners. Droši vien apliecinājums arī tam, ka tēma ir svarīga plašai auditorijai. Redzu, ka ir pieslēdzies skatītāju pulciņš. Esiet sveicināti "Satori" diskusijā par LGBT tiesībām, priecājos jūs redzēt! Tikties dzīvē mums neļauj šis trauksmainais, dīvainais gads. Par to domājot, redzu paralēli ar mūsu tēmu. Mēs netiekamies, jo valsts noteikusi virkni ierobežojumu, lai pasargātu cilvēkus un viņu veselību, taču vienlaikus valsts joprojām pilnvērtīgi neaizsargā visus iedzīvotājus un tā sauktais Dzīvesbiedru likums nav pieņemts. Nav nekāds noslēpums, ka arī mēs, "Satori", iestājamies par šī likuma pieņemšanu un, mūsuprāt, arī ar vīrusu saistītas un nesaistītas veselības problēmas ir viens no iemesliem, kāpēc šī aizsardzība vajadzīga visām ģimenēm, visiem cilvēkiem. Likumprojekts joprojām nav pieņemts, bet šogad tīmekļa vietnes "ManaBalss.lv" iniciatīvas divas reizes savākušas nepieciešamos parakstus un ledus ir sakustējies ar Satversmes tiesas pieņemto spriedumu, kas liek Saeimai līdz 2022. gada jūnijam sakārtot Darba likuma regulējumu atbilstoši spriedumam. Uz šī fona mums šķiet, ka laiks atkal parunāt par to, kāda ir situācija šobrīd un kā varam raudzīties uz nākotni. Mēs izvēlējāmies fokusēties tieši uz homofobiju. Lūk, ir Satversmes tiesas spriedums, kuru daudzi uzskata par vajadzīgu, bet kādi varētu būt argumenti pret to? Piemēram, Lauris Liepa pirms laika bija viens no autoriem žurnāla "Rīgas Laiks" rakstu sērijā, kas bija veltīta šai tematikai un ko iesāka Agneses Irbes raksts pret Dzīvesbiedru kustību. Par to un citām tēmām diskutēsim šovakar. Kā jums šķiet tīri personīgā līmenī – vai šis pārmaiņu slieksnis tiešām ir klāt, vai ledus ir sakustējies? Vai mēs drīzumā varētu sagaidīt izmaiņas likumdošanā? Vai sabiedrība ir gatava? Ko saka jūsu intuīcija, sajūtas un zināšanas?
Rita Ruduša. Labi, ka tu jautā par sajūtu līmeni, jo empīrikas mums nedaudz pietrūkst. Mērķtiecīgu pētījumu, kas apskatītu sabiedrības attieksmi, tiktu veikti noteiktā laika posmā pēc vienotas metodoloģijas un ļautu mums "paskatīties līknei acīs" jeb saprast, kā tas izskatās statistiski, nav. Paldies, ka nosauci mani par mediju eksperti, bet es galvenokārt esmu nopelnījusi vietu šajā diskusijā ar to, ka sarakstīju grāmatu "Pagrīdes citādība" par gejiem, lesbietēm un transseksuāļiem padomju laikā. Kad uzrakstīju šo grāmatu, likās, ka sabiedrībā valda ļoti agresīva homofobija, arī fiziski agresīva. Es klātienē redzēju fiziskus uzbrukumus un to, kā pa gaisu lido maisiņos rūpīgi krātas fekālijas. Tīri juridiski vienīgā jūtamā pārmaiņa ir Satversmes tiesas spriedums, taču sabiedrības attieksme ir būtiski mainījusies. Es gan nesauktu to par slieksni, jo sliekšņi bijuši jau vairāki. Negribu šobrīd monopolizēt mikrofonu, bet varbūt mēs vēl atgriezīsimies pie tā, lai precīzi nospraustu punktus, kas bijuši laika posmā no pirmā praida līdz šodienai. Esmu piesardzīga, runājot par sliekšņiem, jo tie ir nākuši un gājuši, bet varu apliecināt gan no savas pieredzes, gan žurnālista vērojumiem, ka sabiedrībā vērojami būtiski uzlabojumi attieksmē pret LGBT kopienu un seksualitāti vispār.
Henriks Zēgners. Pavisam empīriska liecība ir arī tas, cik ļoti pieaudzis cilvēku skaits praidos. Kādi vēl ir viedokļi?
Anna Žabicka. Es piekrītu, ka par sliekšņiem runāt īsti nevaram, mums trūkst empīrisko datu. Kā vairāku praidu dalībniece varu piekrist Ritai, ka kļūst labāk, bet praids ir tikai viena ļoti šaura daļa. Tas, protams, ir svarīgs rādītājs, bet, manuprāt, ir būtiski skatīties, kā mainās tieši LGBT+ ikdienas sadzīviskie jautājumi. Tur, manuprāt, iet lēnāk, un tieši tāpēc par sliekšņiem es nesteigtos runāt.
Helmuts Caune. Šādu tēmas pieteikumu izvēlējāmies, jo sajūtu līmenī šķiet, ka pašlaik šī tematika ir tā sablīvējusies, ka tuvojamies kādai kritiskai masai – gan ar "ManaBalss.lv" pieteikumu, gan Satversmes tiesas lēmumu, gan nebijušo polemiku iepriekšējā "Rīgas Laikā", gan ar to, cik skaļi medijos izskanēja ziņa par uzbrukumu Denisam Hanovam. Sajūtu līmenī šķiet, ka tuvojamies kādam punktam.
Rita Ruduša. Man gan trūkst empīrikas, bet domāju, ka Denisa Hanova gadījums ir pirmais, kas vispār ticis definēts kā homofobisks noziegums. Agrāk mums vispār nebija tāda jēdziena! Ir būtiski arī, kādu valodu lietojam, runājot par kopienu, runājot par konkrētu vardarbību. Mums nebija vārdu, terminoloģijas. Arī tiesībsargājošajām iestādēm nebija ne jausmas, ko nozīmē homofobisks noziegums.
Lauris Liepa. Es gribēju piebilst pāris lietas par tiesisko aspektu. Pirmkārt, taisnība, ka viena no būtiskākajām un arī juristus interesējošākajām tēmām ir tā, cik tālu tiesa var apsteigt likumdevēju un situācijā, kad likumdevējs apzināti kavējas ar steidzami nepieciešamu regulējumu, iesaistīties. Tas ir noticis ar Satversmes tiesas spriedumu Nr. 2019-33-01 – tiesa lēmusi, ka vienas ģimenes, viendzimuma pāra un viņu divu bērnu, gadījums ir netaisnība salīdzinājumā ar citu, pielīdzināmu ģimeņu situāciju, kurā tās var baudīt no laulības izrietošās tiesības un privilēģijas. Lielā juridiskā diskusija ir par to, vai šis nav tā sauktais tiesnešu aktīvisms. Diskusija pamatā ir aktuāla ASV, kur tiesām ir lielāka nozīme sociālajā audumā. Es pieturos pie otra viedokļa, ka tas ir gadījums, kad tiesa vairs nevar gaidīt – šī lieta jārisina tagad un šeit, šai konkrētajā gadījumā. Citējot amerikāņus, enough is enough. Runājot par šībrīža sabiedrības nostāju, manuprāt, ir aplams skaļāko Satversmes tiesas lēmuma kritiķu paustais uzskats, ka tiesa uzurpējusi varu pretēji sabiedrības interesēm. Šajā lietā, ko uzskatu par vēsturiski nozīmīgu, man bija gods pārstāvēt asociāciju "Mozaīka". Lietā iesniedzām arī materiālu par šogad veiktu statistikas pētījumu, kas parāda, ka pārliecinoši lielākā daļa no sabiedrības uz jautājumu "Vai viendzimuma partneriem būtu jāpiešķir tiesības?" ir atbildējuši pozitīvi. Protams, lai to izmantotu kā strīdus ābolu, man būtu jārāda SKDS aptauja, visi tie dati, kas sociologiem dod sparu runāt vai juristiem dod tiesības to saukt par pierādījumu, bet sajūtu līmenī es redzu, ka arvien vairāk cilvēku atzīst, ka tiesiski šiem cilvēkiem būtu jāpalīdz. Pēc tam nāk cita līmeņa argumenti – vai to vajag popularizēt, vai ļaut viendzimuma pāriem adoptēt utt., bet tas ir cits līmenis. Mums jau nav tā pamata. Atvainojiet par garo atbildi, bet īsā ir "jā" – ir gan sociālas, gan nešaubīgi arī tiesiskas pārmaiņas.
Henriks Zēgners. Nil, parasti, kad diskusijā izskanējuši vairāki argumenti par labu vienai pozīcijai, tu izvelc pretējo kārti. Kā tev šķiet – pārmaiņas tuvojas?
Nils Sakss Konstantinovs. Te ieskanas daudzas vispārīgas un grūti notveramas tēmas. Piemēram, mēs runājam par slieksni – tas paredz, ka priekšā ir kaut kāda telpa, kurā mēs varētu nonākt un kurā būtu tas gala miers vai sasniegtā nirvāna, bet, manuprāt, nav skaidrs, kas ir tas slieksnis, kas būtu jāpārkāpj, un kur vajadzētu nonākt. Mums, cilvēkiem, ir tendence domāt, ka vajag vēl tieši vienu lietu, piemēram, tieši šo vienu likumu, un tad situācija atrisināsies. Manuprāt, tomēr dzīves pieredze rāda, ka lietas vairāk virzās koncentriskos apļos, nevis taisnēs un nogriežņos. Tas, ko mēs redzam, ir svārstības. Mēs koncentrējamies uz seksuālo minoritāšu lietu kā atrautu parādību, kas pēkšņi piedzīvojusi progresu. Manuprāt, tā ir daļa no lielākas virzības. Es atceros, ka pirms 10–20 gadiem sabiedrībā valdīja citi priekšstati arī par to, vai vajadzētu pērt bērnus. Mums bija citi priekšstati par to, kā vajadzētu ārstēt cilvēkus psihiatriskajās slimnīcās. Šobrīd tie mainījušies. Mums būtu vērts uz šīm tendencēm skatīties plašākā griezumā.
Helmuts Caune. Kā tu definētu šo plašāko virzību? Tas ir empātijas pieaugums? Kādas paradigmas maiņa tā ir?
Nils Sakss Konstantinovs. Es domāju, ka tam ir maza saistība ar empātiju un to drīzāk varētu skaidrot jurisprudences vēstures zinātāji. Manuprāt, tas ir tiesību paplašinājums un saistās ar hierarhiskām varas attiecību pārmaiņām plašākā sabiedrībā vispār.
Rita Ruduša. Pārmaiņas, protams, ir kompleksas un neskar tikai šo vienu jomu. Es domāju, ka tam ir tiešs sakars ar to, cik tālu esam aizgājuši no Padomju Savienības un cik labi esam tikuši galā ar Homo Sovieticus savās galvās. Tas nosaka to, kāds ir sabiedrības audums, cilvēku savstarpējās attiecības, citādā pieņemšana. Raidījumā "1 pret 1" Satversmes tiesas priekšsēdētāja runāja par to, ka padomju laikā mums mācīja nepieņemt, nīst, atgrūst citādo. Man šķiet, ka tam ir tiešs sakars ar to, ka pēdējo gruntīgo padomju vīriešu (atvainojiet par seksismu) paaudze aiziet no lēmumu pieņēmēju rindām. Redzam, kā tas ietekmē tēmas, par kurām mēs diskutējam, un politiskās drosmes līmeni. Līdz pat šai Saeimai mums nebija politisko spēku un individuālo politiķu, kuri būtu gatavi konsekventi iestāties par šo tēmu.
Nils Sakss Konstantinovs. Man gan šķiet, ka tam nav nekādas saistības ar Padomju Savienību, jo šīs ir pārmaiņas, ko redzam visā Rietumu pasaulē, sākot no ASV, Kanādas, Francijas, Vācijas.
Helmuts Caune. Rita, tu minēji, ka Denisa Hanova gadījums ir pirmā reize, kad uzbrukums tiek definēts kā homofobisks naida noziegums. Kā lietot un vai vispār lietot vārdus "homofobs un homofobija"? Mums būtu jāvienojas, ko mēs ar tiem saprotam. Vai 15 gadu laikā kopš Rīgas pirmā praida ir mainījusies valoda, kādā mēs par šo tēmu runājam, un vārds "homofobija" arī ir ieguvis jaunas konotācijas?
Rita Ruduša. Vajadzētu ātri iemest šos vārdus "Microsoft" dokumentā un paskatīties, vai latviešu valodas rīks tos pasvītro ar sarkanu. Ir vairāki šādi vārdi, kurus varētu notestēt.
Henriks Zēgners. Joprojām ir sarkans, es pārbaudīju.
Rita Ruduša. Tāpat kā holokausts. Tas daudz ko pasaka, manuprāt.
Helmuts Caune. Jautājums ir par to, kā katrs no jums saprot homofobiju. Vai tai pieder jebkādas izpausmes, sākot no vulgārām, agresīvām, necivilizētām darbībām Ķengaraga tirgū un beidzot ar šķietami intelektuāli argumentētām slejām intelektuālos žurnālos? Vai vārdu "homofobija" būtu prātīgi attiecināt uz tām visām?
Anna Žabicka. Manuprāt, ir svarīgi likt klāt terminu "heteroseksisms". Homofobiju es drīzāk saprotu kā psiholoģiska, nevis strukturāla veida baiļu un vardarbības izpausmes. Savukārt "heteroseksisms" jau pēc vārda uzbūves daudz vairāk līdzinās seksismam, rasismam un citiem -ismiem. Protams, šis termins nav bez problēmām, bet pretēji homofobijai tas mēģina atklāt konkrētas sociālās struktūras elementus, kas veido heteroseksismu. Dažāda veida -ismi, piemēram, rasisms, ietver nevienlīdzību un aizspriedumus pret dažādām minoritātēm, vai tas būtu ādas krāsas vai dzimuma dēļ. Tajā pašā laikā heteroseksisms neatklāj emocionālās rezonanses un rīcības iemeslus. Kas liek cilvēkiem domāt un rīkoties konkrētos veidos, piemēram, kā Denisa Hanova uzbrucējiem? Manuprāt, starp heteroseksismu un homofobiju ir atšķirība, un šie jēdzieni ne vienmēr pārklājas. Atsaucoties uz Laura teikto par tiesībām – heteroseksismu es saprotu kā pārliecību, ka heteroseksualitāte ir vienīgā morāli pareizā, dabiskā seksualitāte, bet tas neizslēdz, ka tās ietvaros cilvēki atzīst, ka homoseksuāliem cilvēkiem varētu būt tiesības. Savukārt homofobija ir jau nākamais līmenis, kurā parādās bailes, naids un vardarbība pret nenormatīvām seksualitātēm. Sabiedrība var būt heteroseksistiska un nebūt homofobiska. Jājautā, kā sabiedrība vai tās grupas pāriet no heteroseksisma uz homofobiju? Kā mēs pārejam no ne īpaši reflektīva heteroseksisma uz izteikti redzamām, izaicinošām un apstrīdamām darbībām? Pētījumos iezīmējas daži momenti, kas uzkurina un pārvērš heteroseksismu par aktīvu naidu, homofobiju. Atsevišķos gadījumos tā ir geju un lesbiešu kustība, praidi. Kāds varētu teikt, ka paši seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvji izsauc pret sevi agresiju, bet tas nav tas, ko es gribu teikt. Viņi nav vainojami, bet parāda homofobiska naida un vardarbības vēsturiskos un politiskos cēloņus. Skatoties uz šīm kopsakarībām, varam pētīt, kā veidojas homofobija. Šādu pētījumu trūkst, toties ir brīnišķīgi pētījumi, kas homofobiju sasien ar iztēloto ideju par nācijvalsti, konkrētām morālām vērtībām vai politiskām ekonomikām.
Lauris Liepa. Es varētu minēt statistiku, ko man snieguši kolēģi no "Mozaīkas". Šogad ziņots par trim noziegumiem, kuru motīvs vai viens no motīviem ir homofobisks. Šis jaunais heteroseksisma jēdziens man vēl jāapsver, pirms sāku to lietot.
Helmuts Caune. Liels darbs jāiegulda, lai tas ieietos.
Lauris Liepa. Tā vienmēr ir ar terminiem. Profesionālā apritē tos var lietot ārkārtīgi aktīvi, bet ārpus profesionālā loka tie nav pazīstami vai tiem ir cita nozīme. Tai pašā laikā policijai iesniegti 32 iesniegumi un ierosināti 9 procesi par naida runu. Tas nozīmē, ka pastāv stigma. Līdzīgi kā dzimumnoziegumu gadījumā cilvēki baidās ziņot, jo ir tā saucamais upura komplekss – cietušais uzskata, ka pats provocējis uzbrukumu. Tas, ka no 32 iesniegumiem ierosinātas tikai 9 lietas, parāda, ka tiesībsargi, iespējams, nemaz nav negatīvi noskaņoti, bet viņiem trūkst izpratnes. Pirmkārt, likumsargiem ir milzīga darba slodze, un šajā situācijā priekšroka tiek dota "reālām lietām", kas viņiem ir saprotamas, skaidras un rutinētas. Izpratne par homofobiskiem noziegumiem ir pašā sākuma stadijā, un baidos, ka šī statistika ir tālu no precīzas, tāpat kā centieni aptaujāt LGBT+ cilvēkus. Kā var situācijā, kad spēkā joprojām ir juridiski liegumi, uzskatīt, ka iespējams precīzi aptaujāt LGBT+ cilvēkus un uzskaitīt noziegumus, kas veikti uz šī pamata? Mēs atrodamies uz nestabila pamata ik reizi, kad par to runājam.
Henriks Zēgners. Šis process attīstās precedentu pēc precedenta, vai ne? Jo vairāk ziņojumu būs, jo vairāk tie būs jāizskata. Soli pa solim.
Lauris Liepa. Profesora Hanova gadījumā varu izteikt viņam apbrīnu par drosmi. Viņš varēja iekost lūpā un teikt – tā gadījās, es neiešu par to stāstīt. Tā vietā viņš atklāti atzīst, ka ir gejs, rēķinoties ar iespējamo nosodījumu. Otrkārt, viņš atklāti pasaka – man uzbruka. Ja par šīm lietām runās, arī šāda veida pārkāpumi policijai lēnām kļūs saprotamāki.
Rita Ruduša. Man Lauris burtiski izņēma vārdus no mutes, jo es arī gribēju runāt par drosmi. Es jūtu līdzi Denisam par to, ko viņš piedzīvoja, bet cepuri nost par drosmi. Novērtēsim arī medijus, kas par to rakstījuši un runājuši dažādos formātos. Es žurnālistikā esmu nepieklājīgi ilgi un atceros laiku, kad par LGBT+ nerakstīja gandrīz neviens, izņemot varbūt sabiedriskās politikas portālu "Politika.lv". Nebija ne terminoloģijas, ne pašas tēmas, un tas palīdzēja uzturēt mītu, ka geju nav. Atgriežoties pie tēmas par pārmaiņām un sliekšņiem – jo vairāk būs drosmīgo, kas publiski izteiksies par naida runu un homofobiskiem uzbrukumiem, un jo vairāk sabiedrībā pazīstamu cilvēku iznāks no skapja, jo vairāk mums būs gan valodas, gan rīku, un arī sliekšņi būs tuvāk.
Henriks Zēgners. Anna jau iesāka, bet gribētos tomēr kārtīgāk apskatīt jautājumu par potenciālo homofobijas cēloni. No kurienes homofobija rodas? Vai tā ir lielākoties izsvērta pozīcija ar argumentāciju vai kaut kas, kas nāk pirms intelektuāla sprieduma? Nil, kā tev šķiet?
Nils Sakss Konstantinovs. Manuprāt, termins "homofobija" ir diezgan sarežģīts, un es ne līdz galam varu atbalstīt tā plašu lietojumu. Man nešķiet, ka tas veicina labu sarunu, ko parāda arī šī vārda lietojums sabiedrībā. Esmu novērojis, ka terminu "homofobs" piesavinājusies konkrēta grupa, kam mēs, šeit klātesošie, vairāk vai mazāk piederam. Tas kļuvis par lamuvārdu, noniecinošu apzīmējumu. To var just ikdienas lietojumā, piemēram, uz argumentu bieži atbild: "Tu esi homofobs!" Tajā ir drusku noniecinoša pieskaņa. Lietojot terminus, ko otra sarunas puses uzskata par noniecinošiem, diskusiju grūti veicināt. Izcelsme arī ir interesants jautājums. Es ikdienā strādāju ar jauniešiem, kuriem ir dažādas fobijas, teiksim, agorafobija, sociofobija. Termins "homofobija" paredz bailes no homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Manuprāt, ienest šādu patoloģizāciju politiskā diskusijā nav labs stils. Arī jautājums par to, vai tie ir argumenti vai nostāja, kas nāk pirms intelekta, patoloģizē sarunas partneri. Mēs it kā veicam freidisku dzīļu analīzi un pieņemam, ka viss pretējās puses pārstāvju teiktais saistās ar viņu zemapziņas bailēm. Manuprāt, tas nav korekti. Mēs, protams, varam tā domāt, bet tā nav šo cilvēku pieredze. Mēs varam argumentēt pret daudzām lietām, no tām nebaidoties. Es nedomāju, ka zemapziņas bailes vienmēr ir tās, kas virza diskusiju. Vienkārši, uzdodot jautājumu par homofobijas cēloņiem, mēs atbildam sev, bet tā nav saruna ar pretējo pusi.
Henriks Zēgners. Bet kāds varētu būt veiksmīgāks formulējums? Diez vai kāds priecātos par, piemēram, heteroseksismu un šī jēdziena analoģiju ar rasismu.
Helmuts Caune. Ar laiku tas kļūtu par lamuvārdu tāpat kā homofobs.
Anna Žabicka. Protams, ka nepriecātos, bet piekrītu Nilam – mani arī mulsina, no kā šis vārds sastāv – "homo" un "fobija". Mēs to parasti lietojam plašāk un iekļaujam ne tikai bailes, bet arī naidīgu attieksmi. Es piekrītu, ka vārds ir problemātisks. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es runāju par heteroseksismu. Tas mums ļauj pakāpties soli atpakaļ un mēģināt saprast, iespējams, iztēloto vērtību sadursmi, kas ir pirms atklāta konflikta un vardarbības.
Henriks Zēgners. Pastāv arguments, ka dzīvesbiedru likums apdraud ģimenes institūtu. Publiskajā telpā un dzirdamajā politiskajā retorikā tiek piesaukts apdraudējums, pret ko mums jāaizstāvas. Es saprotu, ko jūs sakāt, bet cīņa un bailes šajā diskusijā tomēr parādās. Nil, tu norādīji uz jautājumu trūkumiem, bet nepievērsies tēmai par cēloņiem.
Lauris Liepa. Ungārijas politiķa Jozefa Saiera gadījumā redzam, ka homofobija vai heteroseksisms patiesībā var slēpt bailes: vai nu latentu homoseksualitāti, vai, vēl ļaunāk, aktīvu piekoptu homoseksualitāti, kad no pieķeršanas izvairās, izliekoties par homoseksuāļu pretinieku. Tas ir drīzāk medicīnisks vai terapeitisks jautājums, kas man ir radies arī par daudziem agresīviem LGBT+ pretiniekiem Latvijā. Es neredzu racionalitāti apgalvojumos, ka tagad ģimenes institūts sabruks vai ka laulības svētums ir zaimots. Atvainojiet, ka izsakos sardoniski, bet tas nav pamatoti, vismaz ne juridiski.
Nils Sakss Konstantinovs. Es gan teiktu, ka tikpat iracionāli ir apgalvot, ka cilvēki, kuri iebilst pret šādiem grozījumiem, ir slēpti vai aktīvi praktizējoši homoseksuāļi. Manuprāt, šie apgalvojumi neveicina nekādu sapratni un mums nav pamata tā apgalvot. Runājot par cēloņiem, man šķiet, ka būtu vērts nedaudz precizēt, kurā virzienā tos meklējam. Cēloņi diskusijai par dzīvesbiedru likumu ir vieni, bet tam, ka sabiedrība vispār kritizē nenormatīvu seksuālu uzvedību – citi. Konfliktam konkrēti Latvijas sabiedrībā būs vēl citi, specifiski cēloņi. Iespējams, jautājums ir pārāk plašs, lai runātu par viena veida cēloņiem.
Anna Žabicka. Es domāju, ka nav viena veida cēloņu, bet runa ir par vērtībām. Latvijā neatbalsta arī poligāmiju, un es domāju, ka vairumam cilvēku, kuri ir abām rokām par visa veida tiesībām LGBT+ cilvēkiem, poligāmija būtu robeža. Tas ir modelis, kas mums šeit nešķiet īsti pieņemams. Acīmredzot līdzīgi daļa cilvēku jūtas par homoseksualitāti. Jautājums ir par to, kas uzkurina šo jautājumu arvien vairāk vai kā mēs pieradinām cilvēkus.
Rita Ruduša. Es gribētu iespraukties ar aicinājumu pakāpties ārpus šauras diskusijas par precīzu terminoloģiju un atgriezties pie sarunas par kopējiem procesiem sabiedrībā. Galu galā arī partnerattiecību likums neattiecas tikai uz homoseksuāliem pāriem. Manuprāt, mēs kā sabiedrība īsti nesaprotam, kas mēs esam un kas gribam būt. Kas ir 21. gadsimta Latvijas sabiedrība? Es atradu vecu citātu no "Politika.lv" diskusijas "Valsts sargā ģimenes. Vai visas?" 2007. gadā. Jau toreiz par to runājām, nekas daudz nav mainījies. Šajā diskusijā "Pirmās partijas" politiķis Vaikulis teica: "Latvijas sabiedrība savā lielākajā vairākumā ir izteikti konservatīva, vērsta uz gadu tūkstošos nostiprināto vērtību sargāšanu." Tas ir tas, kas mēs esam? Skatāmies atpakaļ ar "gadu tūkstošos nostiprinātām vērtībām", kas nekur nav definētas, bet tiek pieņemtas kā pašsaprotamas tāpat kā satversmē piesauktās kristīgās vērtības? Tas, par ko runājam šodien, ir tikai daļa no lielās sarunas par to, kas mēs esam, kas ir mūsu vērtības. Mēs neesam pieraduši skatīties spogulī un uzdot sev šos jautājumus. Labi, ka šādas diskusijas notiek, bet es ieteiktu raudzīties mazliet plašāk.
Helmuts Caune. Kā jums šķiet – ko domā tie cilvēki, kas saka: Latvijas sabiedrība nav šīm pārmaiņām gatava? Kā to var izmērīt, un ko tas nozīmē?
Anna Žabicka. Sakot, ka sabiedrība nav gatava, mēs pieņemam, ka tā ir kaut kāds nemainīgs lielums, taču patiesībā sabiedrība ir ārkārtīgi dinamisks process un nekad nebūs gatava. Jautājums ir, kā to varam nogatavināt līdz kaut kādam spriedumam, pieņemšanai, tolerancei vai iecietībai. Liela nozīme ir gan publiski pazīstamām personām, gan arī likumdevējiem un politiķiem. Pateikt, ka es pārstāvu vēlētāju, kuram nepatīk, ka citiem cilvēkiem ir tādas pašas tiesības kā viņam, manuprāt, ir ārkārtīgi vājš arguments, un tādā gadījumā cilvēkam nebūtu jāiet politikā. Kā minēja Rita, mums trūkst lielās bildes – diskusijas un refleksijas par to, kur mēs kā kopums virzāmies. Kāda ir tā mūsu iztēlotā nācija? Ja mēs gribam vienoties, ka kaut kādu iemeslu dēļ ienīstam daļu cilvēku, labi. Tad varam virzīt viens otru un virzīties. Ja mēs tomēr vienojamies, ka mūsu ceļš ir maksimāli izskaust nevienlīdzību, politiķis nevar iet politikā un darboties pretēji šīm vērtībām.
Rita Ruduša. Arguments par negatavo sabiedrību ir klasiskas atrunas, kas izmantotas neskaitāmas reizes. Gatavību tiešām neviens nevar izmērīt. Turklāt Laura pirms tam piesauktā empīrika nebūt neapstiprina to, ka sabiedrība nav gatava pārmaiņām.
Helmuts Caune. Kaut kādā mērā šis ir jautājums par to, kuri ir tie lēmēji un kā labā viņi lemj. Lauris piesauca pētījumus, Rita teica, ka mums pietrūkst socioloģisku datu, bet varbūt varam izteikt minējumus – ja gadījumā ir tā, ka vairums Latvijas sabiedrības joprojām ir skeptiski noskaņota pret dzīvesbiedru likumu vai pret viendzimuma savienībām un šī joprojām ir neauglīga vide, kur šādus projektus novest līdz rezultātam, bet mums sešiem, kas lielā mērā ir domubiedri, un citiem, kas par to domā un virza, ir skaidrs, ka daudzu cilvēku dzīvi ļoti atvieglotu vienlīdzīgas tiesības šeit un tagad, rodas jautājums – vai šo sociālā noskaņojuma maiņu, kas, protams, attīstās un briedinās dabiskā ceļā, ir iespējams kaut kādā veidā paātrināt? Kā un vai tas ir iespējams?
Nils Sakss Konstantinovs. Te iezīmējas lielākā šīs diskusijas problēma – polarizēšanās. Kad cilvēki saka – sabiedrība nav gatava, tiek domāts, ka šīs viedokļu atšķirības kļuvušas tik lielas, ka tās grūti savienot kopā, un ir pazudusi saikne starp abām grupām. Es domāju, ka atslēgas vārds šeit ir nevienlīdzība, turklāt diezgan plašā nozīmē. Nevaru nepamanīt, cik daudz mēs runājam par šo pašu Denisa Hanova gadījumu. Viņš ir universitātes profesors ar lielu piekļuvi medijiem. Tas, kas ar viņu notika, protams, ir ļoti slikti, bet cilvēkiem, kas pārstāv mūsu sabiedrības mazāk ietekmīgo, mazāk turīgo, universitātēs neizglītoto daļu un biežāk sastopas ar vardarbību, kas, starp citu, Latvijā ir super izplatīta problēma, šī lielā rezonanse varētu nešķist īsti saprotama un situācijas negodīgums varētu likties aizskarošs. Es pieņemu, ka man ir šāda pozīcija, jo profesijā bieži sastopos ar divām vai vairāk pusēm, kas savā starpā nevar vienoties. Šādos gadījumos lielākā vērtība ir sarunai, saprotot, ka iesaistītas ir abas puses. Manuprāt, daļa no problēmas ir veidā, kā šis jautājums ticis paātrināts, uz kādiem pamatiem un ar kādu argumentāciju šī diskusija ienāca ne tikai Latvijā, bet Rietumu telpā vispār. Es pateikšu nedaudz provokatīvu lietu. Kad Latvijā sākās praidi, viens no skaļākajiem argumentiem bija, ka seksualitāte ir iedzimta lieta. Kā Lady Gaga dziesmā dzied – "Born This Way". Tas tika pasniegts kā galvenais arguments, it kā zinātniski pierādīts. Diemžēl cilvēka dzīve un seksualitāte ir daudz sarežģītāka nekā Lady Gaga dziesma un mēs zinām, ka seksualitāte nav vienkārši lieta, kas iedzimst, bet gan sarežģīta, sociāli konstruēta parādība. Mēs šo it kā labo lietu dzinām cauri ar nedrošiem argumentiem. Tādu piemēru ir daudz. Tagad mēs redzam atlēciena efektu, un tas sāk atspēlēties. Ja esam diskusiju būvējuši uz nedrošiem pamatiem, neesam pietiekami ieklausījušies otras puses viedoklī, distance kļūst lielāka.
Anna Žabicka. Man šķiet interesants Helmuta jautājums. Ja man būtu iespēja pajautāt katram Latvijas iedzīvotājam, ko viņš domā par Dzīvesbiedru likumu, mums būtu ļoti daudz pārsteigumu. Daļa par to nedomā vispār, attiecīgi viņiem būtu vienalga. Daļa iebilstu, bet ne tiktāl, lai tam pretotos un aktīvi iebilstu. Tad būtu aktīvie pretinieki un aktīvie atbalstītāji. Varbūt Lauris varēs turpināt – Satversmes tiesas spriedums ir svarīgs precedents, jo tiesiskums un paļāvība uz tiesu varētu nostrādāt kā gatavināšanas instruments lielai daļai tās sabiedrības, ko neaizsniegtu nevienlīdzības jautājumi vai cilvēktiesības.
Rita Ruduša. Satversmes tiesas spriedums kā gatavināšanas instruments strādā tikai vienā nišā. Lai notiktu masveida gatavināšana…
Helmuts Caune. Atvainojiet, ka iejaucos, bet masveida gatavināšana ir lielisks termins. (Smejas.)
Rita Ruduša. Jā, paldies. Masveida gatavināšana var notikt caur populāro kultūru. Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks. Piemērs: viens no LTV iepirktajiem raidījumiem, kam ir fenomenāli stabili reitingi, ir vācu seriāls "Mīlas viesulis". Tas tiek rādīts pa dienu, un to skatās pārsvarā gados vecāku sieviešu auditorija. Tiem, kas palaiduši garām šo fenomenālo kultūras parādību, paskaidrošu. Šajā seriālā, kur visa darbība notiek ap vienu viesnīcu, bija geju kāzas. Nekādu sašutuma vēstuļu no gadu tūkstošos kopto vērtību sabiedrības locekļiem nebija! Skatās un turpina skatīties ar tādu pašu intensitāti, kā tas noticis gadiem. Ja mēs spējam "Mīlas viesulī" skatīties uz to, kā precas un bučojas divi geji, lūdzu, mums geju pāri arī Latvijas seriālos! Šai tēmai jāiziet ārpus politikas, tiesām, pulcēšanās brīvības. Tai jākļūst par ikdienas parādību, un tad būs tā masveida nogatavināšana.
Helmuts Caune. Vienīgais piemērs, kas man nāk prātā no latviešu kultūras, ir viena no 15 etīdēm Alvja Hermaņa "Latviešu stāstos", kas bija par geju pāri. Vai jūs atceraties vēl kādu piemēru?
Rita Ruduša. Literatūrā, protams, ir piemēri, bet mēs joprojām runājam par savu burbuli. Arī Jaunais Rīgas teātris ir burbulis, tāpat kā literatūra vai Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa priekšlasījumi. Piemēram, "Tēvs Nakts" pēkšņi parādīja, ka vispār bija tāda lieta kā holokausts, jo ienesa populārajā kultūrā šo jēdzienu. Šai tēmai jāparādās lielajos blokbāsteros vai ikdienas seriālos, ko noguris strādājošs cilvēks vakarā pēc darba paskatās. Tad būs cita runa!
Lauris Liepa. Man ļoti patīk tas, ko tu saki, Rita. Var redzēt, ka tu jūti medijus un to ietekmi. Tajā laikā, kad mēs ar tevi kopā strādājām Latvijas Radio ziņās, Latvija atteicās no nāvessodiem. Baidos: ja jūs tajā laikā taisītu socioloģisko aptauju, piemēram, par soda mēru smagos noziegumos pret bērniem, lielākā daļa atbildētu, ka pret dzīvību jāņem dzīvība. Tas ir viens no modernās likumdošanas piemēriem, kur izglītotais likumdevējs saka: no tā mums ir jāatsakās. Likumdevējs nez kādēļ nesaka: rīkosim referendumu par nāvessodiem, bet gan: mēs redzam, ka tas nav labi, un mums no tā jāatsakās. Attieksme pret tradīciju ir tāda: šad tad var atsaukties, bet šad tad ne. Ja jau piesaucam tradīciju, varbūt atceramies pirmās nakts tiesības, kas Latvijā arī bija viens no stabilas ģimenes dzīves parametriem, vai ne?
Helmuts Caune. Ja pieņemam, ka likumdevējs jeb vēlētāju ievēlētā Saeima tomēr ir Latvijas valsts suverēns pārstāvis, un, ja pieņemam, ka tas, ko nosaucām par masveida nogatavināšanu, ir sarežģīts un grūti paātrināms process, rodas jautājums – no kurienes Satversmes tiesa vai jebkāda cita veida ekspertu komisija gūst savu autoritāti, lai pieņemtu lēmumus, kuriem, iespējams, pretotos milzīga daļa sabiedrības? No kurienes šis mandāts?
Lauris Liepa. Šis mandāts ielikts jau Monteskjē teorijā par varu sadalījumu un to savstarpējo līdzsvarojumu. Tiesu varai ir tiesības par katru konkrēto gadījumu spriest, piemērojot likumus, bet darot to tā, lai tie būtu taisnīgi. Jāpiebilst, ka šis palīgteikums sāk dominēt pēc Otrā pasaules kara, pēc 1949. gada Nirnbergas tribunāla, kur tiesnešus notiesāja par netaisnīgu, bet formāli atbilstošu likumu piemērošanu Trešā reiha laikos. Tas nozīmē, ka tiesa katrā konkrētā gadījumā sver un vērtē, vai šeit ir piemērojams normas regulējums, bet normas regulējuma trūkuma gadījumā, kas ir pieminētā Satversmes tiesas lēmuma gadījumā, skatās, vai var piemērot normu, kas ir spēkā citos, līdzīgos gadījumos. Līdz ar to, ja cilvēki saka, ka tiesai nebija tiesību, tā ir vai nu nezināšana, vai ļaunprātība. Protams, ka bija un būs. Visos šādos un citos gadījumos tiesas skatīsies ne tikai pēc likuma burta, bet pēc taisnības.
Helmuts Caune. Tu saki, ka ir likuma burts, kurā ietverts kaut kāds saturs, taisnīgums, par kuru tiesai nepieciešams atbildēt. Es domāju, ka mūsu nosacītie oponenti šajā gadījumā teiktu, ka Latvijas Satversme jau sākotnēji sevī iekļāvusi pašsaprotamas patiesības, kuras nevienam nelikās apšaubāmas, līdz kāds tās sāka apšaubīt, un tāpēc bija nepieciešams pēkšņi labot 110. pantu un uzrakstīt tādu lietu kā preambulu. Kā mēs varam atrast orientierus šajā neuzrakstītajā laukā ar lietām, ko Satversmes teksts mums nepasaka?
Lauris Liepa. 110. pants, protams, nevar detalizēti aprakstīt, ko nozīmē ģimene, un tas paradokss, ap ko abas diskusijas puses cīnās, ir tāds, ka nav neviena likuma, kas precīzi un ierobežojoši definētu, ko nozīmē ģimene. Jēdziens "ģimene" nav skaidrots! Civillikums, uz ko daudzi atsaucas, norāda uz ģimeni tikai šaurākā nozīmē, un nav jābūt juristam, lai saprastu, ka runa ir par vecākiem un bērniem, bet ģimene plašākā nozīmē nav formulēta. Konkrētā Satversmes norma ir ne tikai no 1937. gada civillikuma, tās sākotne ir daudz senāka – Baltijas vietējo civillikumu kopumā, bet pat šī tradīcija nav izslēdzoši formulējusi, kas ir ģimene, tāpēc Satversmes tiesa tai piešķīrusi mūsdienu, 2021. gada izpratni. Varbūt 2025. gadā būs citādi un pēc 50 gadiem vēl citādāk. Likums nav iesaldēts, tas tiek piemērots atbilstoši tā brīža sociālajai realitātei.
Henriks Zēgners. Mums ir jautājums no skatītājiem: "Vai Satversmes tiesa turpinās sekot Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem, ja diskriminējošās normas tiks apstrīdētas tiesu līmenī?" Cik saprotu, jautājums ir par to, vai Satversmes tiesa sekos citu Eiropas valstu piemēriem, ja mums būs līdzīgi tiesu procesi par citām diskriminējošām normām.
Lauris Liepa. Ja likumdevējs tagad nepildīs Satversmes tiesas norādi par to, ka visām ģimenēm, lai cik dažādas tās nebūtu, ir nepieciešams tiesiskas aizsardzības mehānisms sociālajās un ekonomiskajās tiesībās, nav ne mazāko šaubu, ka šīs lietas tiks iesniegtas gan vispārējās tiesās, gan Satversmes tiesā. Visticamāk, ka Satversmes tiesa sekos savai konsekvencei.
Henriks Zēgners. Vēl viens jautājums: "Kā mazināt polarizāciju sabiedrībā? Arī popkultūrai, līdzīgi kā medijiem, ir izdevīgi veidot polarizējošu saturu tā saucamā "engagement" jeb iesaistīšanās vārdā." Šis, manuprāt, ir būtisks jautājums, par kuru es gribētu dzirdēt jūsu versijas.
Nils Sakss Konstantinovs. Man nedaudz naivs šķiet priekšstats, ka mēs varētu dzīvot valstī, kur varas elite veidotu visu popkultūru un barotu cilvēkiem priekšstatus. Domāju, ka mūsu pasaule šobrīd ir tik sarežģīta tieši tādēļ, ka popkultūra ir diezgan nekontrolējama. To rāda arī valstu vēlēšanu rezultāti, piemēram, ASV gadījums. Polaritāte ir diezgan liela, un mēs to nevaram ietekmēt ar viena galvenā redaktora lēmumu vairāk rādīt geju pārus romānos. Ja mēs skatāmies statistiku, nav tā, ka visi jaunieši būtu ārkārtīgi liberāli noskaņoti. Mēs redzam, ka jaunieši labprāt pieslejas labēji nacionāliem, ļoti konservatīviem strāvojumiem, kas arī ir interesanta lieta, par ko vērts padomāt. Te arī svarīgi vērtību jautājumi: pirmkārt, vai vajag mazināt polarizāciju? Mēs domājam par labu sabiedrību kā tādu, kur visi ir uz viena viļņa, bet tas ir mūsu pieņēmums, varbūt tā nemaz nevajag un jāmeklē kādas citas, jaunas kopdzīves formas arī sabiedriskā līmenī. Manuprāt, vienīgais veids, kā mazināt jebkuru lielu strīdu, ir sākt klausīties, par ko ir šis strīds. Tas noteikti nebūs par juridiskām niansēm vai par šādu vai citādu regulējumu, bet gan par emocionāli pielādētām, eksistenciālām cilvēku vajadzībām, bažām, domām, šaubām, cerībām, kuras kaut kādā veidā netiek apmierinātas un konfliktē. Protams, polarizāciju var mazināt tikai līdzīgi kā ģimenes strīdā – katram kaut kas jānoliek malā, lai visi sanāktu kopā, tuvāk. Es domāju, ka mūsu līdz šim izmantotā retorika, ka mēs zinām, kā vajadzētu, un mūsu uzdevums ir masās nogatavināt un iesviest šo ideju, vairs īsti labi nedarbojas un to pierāda arī pasaules pieredze. Tā nedarbojas nevienā sfērā – ne politiskajā, ne ekonomiskajā.
Helmuts Caune. Nil, vai tev nešķiet, ka par to bija Henrika jautājums, kuru tu noraidīji kā polarizējošu? Par to, kas nāk vispirms – argumenti vai homofobija? Vai tev nešķiet, ka tavs minētais, ka tam visam pamatā ir reālas, eksistenciālas ilgas, ir jautājums par to pašu? Varbūt būtu lietderīgi, ja mēs identificētu, kas ir šīs eksistenciālās vajadzības, bailes vai ilgas.
Nils Sakss Konstantinovs. Henrika jautājums paredzēja, ka šīs eksistenciālās bailes un ilgas ir tikai pretējai pusei, homofobu nometnei. Es domāju, ka abās pusēs ir cilvēki ar ilgām un vajadzībām kā jebkurā strīdā. Es varētu iemest mazu, psiholoģizētu atkāpi – mēs kā būtnes neesam ne juridiskas, ne īsti racionālas un pragmatiskas. Mūsu smadzenes veidotas tā, ka mēs vairāk vai mazāk esam emocionālas un sociālas būtnes. Mēs pielāgojam viedokļus un argumentus savām emocionālajām vajadzībām un psiholoģiskajam stāvoklim. Es domāju, ka abās pusēs ir šie emocionālie, svarīgie jautājumi. Iespējams, ja mēs sāktu runāt par tiem, mēs varētu nedaudz pietuvoties patiesībai.
Henriks Zēgners. Komentāros ir labs jautājums, kas, manuprāt, attiecas uz Nila teikto: "Vai var būt dialogs starp cilvēkiem, kas ir nevienlīdzīgi un atrodas dažādās varas pozīcijās?"
Rita Ruduša. Tas ir labs jautājums, un es varētu pie tā atgriezties, bet vispirms gribēju pateikt dažas replikas saistībā ar jautājumu par polarizāciju un Nila teikto. Runājot par geju pāriem populārajā kultūrā, protams, ka tā nekad nebūtu, ka ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 192 mēs sabiedriskajā pasūtījumā ierakstīsim, ka katrā seriālā vajag geju pāri, un tas masveidā visus nogatavinās. Tas ir dabisks process, saistīts ar kopējo sabiedrības briedumu, un tajā nevar būt kvotu sistēma. Par to ir vienkārši aktīvi jādomā un jādiskutē. Ja šādas kultūratsauces parādās, tas ietekmē sarunas telpu. Kas attiecas uz polarizāciju, to noteikti vajag mazināt. Piemēram, polarizācija Covid-19 situācijā apdraud cilvēku veselību un dzīvību. Medijos jūtam milzīgu temperatūras paaugstināšanos, naida runas pieaugumu ģeometriskā progresijā. Polarizācija ved strupceļā, jo bez sarunas un diskusijas demokrātija vispār nevar funkcionēt. Ja mēs sēžam ierakumos un kliedzam viens uz otru, nevis sarunājamies, tas ne pie kā laba nenovedīs. Kā šo polarizāciju mazināt? Tas nenotiks ar MK lēmumiem un likumiem, tam jānāk no pašas sabiedrības, no aktīviem pilsoņiem, kas sarunu uzsāk un ir gatavi klausīties citos, nevis sagaidīt, ka viņiem piekritīs. Protams, ņemot vērā laikmeta specifiku, liela nozīme ir emocionāliem vēstījumiem – vai tie būtu antimaskeri, vai cilvēki, kas iebilst pret viendzimuma laulībām. Liekot pretī tikai racionālus argumentus un faktus, nekur uz priekšu netiksim. Ir jābūt cilvēcīgai sarunai, kurā ir klātesošas arī emocijas. Kas attiecas uz jautājumu par dialogu, tajā droši vien domāti tie, kuriem ir likuma aizsardzība un tiesības, un tie, kuriem nav. Es domāju, ka pilsoniskais dialogs iespējams jebkurā situācijā un tam arī jābūt.
Lauris Liepa. Es vēl varētu piebilst, ka 12. novembrī pasludinātais spriedums, ka ģimene var būt arī divi viena dzimuma vecāki ar bērniem, patiešām nav nekas jauns. Šāda veida atziņas gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Eiropas Savienības tiesas spriedumos skanējušas jau vairākas desmitgades. Arī Latvijas Satversmes tiesa jau tālajā 2004. gadā atzina, ka jēdziens "ģimene" nav saistīts tikai ar attiecībām, kas balstās laulībā. Starp citu, tikko, 2019. gadā, arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa atzina, ka viendzimuma pāris ir ģimene Lietuvas konstitūcijas izpratnē. Jāsaka, ka Satversmes tiesa zināmā mērā saplēsusi burbuli starp tiem cilvēkiem, kuri seko šīm lietām līdzi, interesējas, lasa, un ielauzusies tajos burbuļos, kur tā ir pirmā dzirdēšana vai "grandiozas valsts nozagšanas un revolūcijas" jautājums. Arī mēs, šeit sanākušie, esam burbulis – skatīsimies, kas notiek ārā!
Nils Sakss Konstantinovs. Es gribētu teikt, ka mums, lielās Eiropas kristīgās kultūras mantiniekiem, nav vajadzīgi ne Lietuvas, ne Satversmes tiesas spriedumi. Mūsu priekšstatos ir diezgan skaidri noteikts, kas ir ģimene. Jau evaņģēlija tekstos tas ir ierakstīts. Es atgādināšu šo stāstu – Jēzum pārmet, ka viņš nepavada laiku ar savu ģimeni, un viņš pagriežas un saka: "Lūk, tie cilvēki, kas dara labas lietas, ir mana ģimene, tie ir mani brāļi, un tās ir manas māsas!" Mūsu kultūras kodolā ir ierakstīts priekšstats, ka ģimene ir kaut kas diezgan plašs. Tie ir cilvēki, ar kuriem mums ir kopīgas lietas, ar kuriem mums ir kopīgas vērtības. Varbūt problēma ir nevis apstāklī, ka nevaram definēt ģimeni, bet apstāklī, ka nevaram definēt mūsu kopīgās vērtības. Tā ir lieta, par ko mēs varam sarunāties un kur varam atrast kopsaucējus.
Helmuts Caune. Paldies, Nil, šis bija intonatīvi brīnišķīgs nobeigums. Man ir sajūta, ka mūsu saruna tikko sākusies, bet tas droši vien rāda, ka kaut kur tuvumā ir šis slieksnis un sarunas kļūs tikai intensīvākas. Paldies jums!
11