Kā lai saprot nesaprotamo? Mēģinot aptvert, kas noticis šajā drūmajā gadā, aicinājām uz sarunu dažādu kultūras lauku pētniekus un kritiķus – Santu Hiršu, Kārli Vērdiņu, Santu Remeri un Edgaru Raginski – ar nolūku pārskatīt tieši Latvijas kultūrā pieredzēto. Lai vai kādus jautājumus mēs paceltu, atdūrāmies pret karu un tā radīto šoku, un beigu beigās šī saruna padevās tāda kā terapeitiska.
Henriks Eliass Zēgners: Šo gadu pārskatīt ir grūti, tāpēc mēs izdomājām jūs sasaukt un mēģināt to izdarīt kopā. Vai jūs atceraties kaut ko, kas notika šī gada janvārī un februāra pirmajā pusē – pirms sākās karš?
Santa Remere: Es rakstu dienasgrāmatas, tāpēc varu paskatīties. Bija vēl pandēmijas ierobežojumi, un tad vienā brīdī abas realitātes pārklājās – bērni joprojām sēdēja mājās un karš Ukrainā bija sācies, un bija paralīze, un tad pēkšņi tie iepriekšējie ierobežojumi aizmirsās. Bija dīvaini pēc tam kaut kad septembrī aiziet uz vācu mākslinieces Evas Hartmanes lekciju, kur viņa teica: "Kāds prieks redzēt jūs visus dzīvus!" Es domāju: "O, tas gan ir drosmīgs sveiciens! Jo, jā, šeit mēs vēl esam dzīvi." Bet viņa runāja par pandēmijas realitāti un bija domājusi "prieks jūs visus redzēt dzīvē". Tas, kas mainījās februārī, bija – no "tikties dzīvē" uz "tikties dzīviem".
Santa Hirša: Jā, februārī bija tas pacēlums, ka pandēmija iet uz beigām un tūlīt sāksim dzīvot, bet nesākām.
Edgars Raginskis: No vienas nenormālības iegājām nākamajā nenormālības stāvoklī, tādēļ šis gads, no vienas puses, šķiet, ir norakstāms zaudējumos, bet, no otras puses, jāpiekrīt tev, ka, tiklīdz sākam kaut ko šķetināt atpakaļ, kaut kas tur parādās. Man viens atspēriena punkts bija tāds, ka es Smiltenes kultūras centrā aizgāju uz Mārtiņa Eihes "Barikādes.docx" – izrādi par janvāra notikumiem. Tas man bija spēcīgs satricinājums un arī rosinājums pārvērtēt pašam savas attiecības ar šo vēstures punktu, kas, laikam ejot, ir apaudzis ar tik daudz derdzīga patosa un pozēšanas. Bet jā – principā tā sajūta ir tāda, ka dzīvojam starpstāvoklī. Turklāt to pastiprina arī domas par to, kā tad mēs te tagad priecāsimies, kā tad mēs te tagad piedzīvosim kultūru, ja X vai ja Y… Tajā pašā laikā man pazīstamie Ukrainas bēgļi saka – tas, kā jūs varat pretoties pašreizējam vājprātam, ir turpināt dzīvot, cik iespējams, normāli.
Henriks: Kārli, tu atceries kaut ko no paša gada sākuma?
Kārlis Vērdiņš: Es grasījos atkal braukt uz Ameriku, pēdējo semestri, tad sākās karš, un pēc nedēļas es tur aizbraucu. Es piekrītu Edgaram. Man šķiet, ka šajos kara apstākļos jebkurai mākslai, kultūrai ir divas funkcijas: viena funkcija būtu paust solidaritāti, iestāties pret meliem, demagoģiju un agresiju; otra funkcija būtu vienkārši joprojām darīt lietas tā, lai nesajuktu prātā, un tomēr turpināt priecāties par dzīvi, nevis tikai iedzīvoties depresijā un galīgi zaudēt cerību. Un tāpēc, jā, visu šo gadu es it kā, no vienas puses, sekoju tam, kā māksla reaģē uz karu, bet, no otras puses, man bija zināma pretestība skatīties uz to visu. Šķiet, ka neilgi pēc kara sākuma Ivars Šteinbergs publicēja savu ļoti ekspresīvo nolādējumu putinam, un man likās, ka es varu parakstīties zem katras rindas. Man liekas, ka tā ir tāda emocionālu jūtīgu cilvēku ļoti adekvāta reakcija uz šo karu. Bet, kad pēc tam sāka parādīties vēl citi domraksti un dzejoļi, un visādi sacerējumi par kara tēmu, tad man dažreiz likās, ka es nevēlos tos lasīt. Bija viena jauno dzejnieku publikācija, kurā karš it kā ir kaut kur fonā, bet tas ātri pārslēdzas uz to, ka "jā, bet es te sēžu, un kā es te tagad jūtos, un ko es redzu pa logu, un ko mēs padomājam, man arī nav nemaz tik gludi vienmēr gājis…"
[Visi smejas.]
Kārlis: "…parunāsim mazliet par mani." Un tāpēc es domāju par to, cik lielā mērā tas mūsdienu selfiju kultūrā izaugušais cilvēks vispār spēj saprast, ka mēs varētu kādu brīdi nerunāt tieši par sevi, bet varbūt par kādu citu, ko es nepazīstu, kaut ko, kas varbūt pat nav manā valstī, kas nav sociālo mediju zvaigzne, bet kaut ko patiešām atšķirīgu no sevis.
Santa H.: Uz narcisismu atsaucoties, tieši atminējos, ka tad, kad karš sākās, es, līdzīgi kā tu, uz nedēļu devos prom – uz Parīzi, kur notika rezidence, un tas viss, protams, bija tā ļoti dīvaini – iekšēji ir tā šausmīgā trauksme, bet ārēji es atšķirībā no visiem saviem draugiem esmu drošībā. Bet, teiksim, iepazīstoties ar ukraiņu māksliniekiem, bēgļiem, es jutu sevī tādu muļķīgu tieksmi uzreiz sākt runāt – "jā, jā, mēs jau arī no tā kara baidāmies, mums jau arī tūlīt var uzbrukt…". Tad vienā brīdī sapratu, cik ļoti tas ir muļķīgi un ka es pat tādā situācijā, pa īstam ciešot līdzi, tāpat gribu tās savas muļķīgās sāpes, kas nav salīdzināmas ar viņu sāpēm, arī šādās situācijās iznest. Lai gan es vienkārši gribēju solidarizēties, pamanīju, ka tajā solidarizācijas aktā tāpat ir tas "es, es, es, parunāsim par manām sāpēm šajā visā".
Henriks: Ir sanācis parunāt ar vairākiem ukraiņiem šogad, un nav bijis sarunas, kuras beigās es nejustos kā idiots. Tās emocijas, viņas nāk kaut kā…
Santa H.: Mēs viņas nemākam…
Edgars: Tu pat nesaproti, kā korekti paust tās savas absolūti humānās līdzcietības izpausmes, lai tas nebūt cringy. Tie cilvēki jūtas neveikli – kā es tagad tā līdzpārdzīvošu, bet vienlaikus nedrīkstu būt arī pārāk rezervēts…
Santa R.: Man atkal izslēdzās bailes būt krindžīgai kaut kad februārī. Jo es atceros, kā tas viss līdz 24. februārim kāpa: viens eksperts saka to, otrs eksperts saka to, visi šie viedokļi – notiks vai nenotiks. Un tajā brīdī es sāku domāt par to, kāpēc es līdz šim visu laiku klausījos ekspertu viedokļos, nevis paliku pie savējā. Nevienā brīdī es nedomāju par to, ka tas, kā man liekas, arī ir kaut kāds viedoklis. Kāpēc es gadu desmitiem esmu tikai klausījusies? Tas varbūt izklausās arī ļoti krindžīgi, bet man bija sajūta, it kā tiktu pagriezts slēdzis – man kļuva vienalga, ko saka citi – tagad teikšu arī es – tā, kā liekas man, jo mēs neviens to scenāriju nekontrolējam un nezinām. Godīgums pret sevi ir ērtākais eksistēšanas veids, pat ja tas ir krindžīgs. Manuprāt, bailes izteikties ir novedušas tur, kur tās ir novedušas, visu laiku klausoties…
Santa H.: Es domāju, ka tas nav tikai par muļķīgumu. Mēs paši īsti nezinām, kā justies. Tas godīgums var rasties tikai tad, ja ir atklāta saruna pašam ar sevi, bet visi pārdzīvojumi ir tik jauni, ka, man liekas, ir normāli būt apjukušam. Un baidīties no krindžīguma – tas man arī liekas tikpat patiesi kā nebūt krindžīgam.
Kārlis: Redziet, mēs atkal mazliet par mums parunājām…
Santa H.: Es arī to pašu nodomāju.
Henriks: Šajā gadījumā sarunas uzstādījums ir par mums. Var jautāt – vai vajadzētu runāt tikai par Ukrainu, bet es domāju – šobrīd paturam tieši šo fokusu. Lūk, bet Kārļa piesauktais Ivara dzejolis, nolādējums putinam, ir viens no retajiem piemēriem, kur Latvijas mākslā parādījās tieša refleksija par notiekošo, un man tā šķiet jēdzīga un kvalitatīva. Vai jums nāk prātā vēl šādi piemēri?
Santa R.: Sākoties karam, visi sasparojās tikai ar kaut kādiem messidžiem. Bet man ļoti svarīga bija "Homo Novus" bijušās mākslinieciskās vadītājas Gundegas Laiviņas lekcija par kopienu mākslu, kas notika vēl pirms kara sākuma. Viņa to iesāka ar teikumu: "Pietiks sēdēt teātros, mums jāiet laukā un ir jāpadod roka tiem, pie kuriem māksla parasti nenonāk." Ka ir jāiet uz skolām, slimnīcām, cietumiem, baznīcām, un pietiks priecēt un izklaidēt publiku. Tajā brīdī varbūt likās mazliet patētiski, bet tas palīdzēja dzīvot tālāk arī šogad un iedeva toni, kurā virzienā vispār iet un kā darīt. Bet pēc februāra daudzi sāka kaut kā drosmīgāk izteikties arī publicistikā, žurnālos, daudzviet parādījās tādas tā kā solidarizējošas runas, arī protestos pie Krievijas vēstniecības nāca kaut kas tīrs un uzrunājošs no negaidītiem cilvēkiem.
Henriks: Publicistika un runas jā – tur noteikti ir vairāki piemēri, bet es gribētu fokusēties tieši uz mākslām.
Vai jūsu pārstāvētajās jomās ir vēl kāds piemērs, kas nāk prātā?
Edgars: Manā jomā sanāca tāda ļoti negaidītu atklāsmju virkne, kaskāde. Gan mūzikas radīto artefaktu ziņā, gan arī mūziķu, tātad mūzikas radītāju, ziņā. Jo, gluži loģiski, virkne mākslinieku, tāpat kā citu jomu pārstāvju, bēga šurp un gluži loģiski kā pretestības forma putina propagandai bijusi arī ukraiņu kultūras atklāšana, par kuru mums vispār līdz šim nekādas nojausmas nebija. Akadēmiskajā vidē tas notika visai intensīvi – tiklab profesionālajos kolektīvos, kā amatiermākslā. Bijuši daudzi saviļņojoši brīži – acumirklī man nāk prātā Mika Magones veidotais koncerts Ukrainas atbalstam koncertzālē "Latvija" un tieši klusuma dziesmas, kur bija Armands Siliņš, Rihards Plešanovs. Es pēc tam viņus aizvedu uz Smilteni un bezgalīgi "nopriecājos", ka tur atnāca tikai 20 cilvēki. Tas man radīja pārdomas par to, kuru kas interesē un kāda atbalsta forma kam ir nepieciešama. Cik daudz no tā, ko mēs, labi domādami un iecerēdami, ražojam kā kultūras vai mākslas produktu, cik tas ir trāpīts, cik tā ir pašapmierinātības demonstrācija vai vērtību zīmološana, kaut gan bez vērtību zīmološanas nevar un tas pats par sevi nav nekas slikts...
Marta sākumā Lielajā ģildē notika koncerts "Baltijas mūzika Ukrainas atbalstam". Man tur sanāca piedalīties no darba puses, un tas reizē bija savādi, sāpīgi, traumatiski, atsvabinoši – tāds emociju mikslis. Bet pēc tam visa izpaušanās manā jomā kļuva tāda… Lūk, Kārlis teica, ka bija Ivara teksts, bet pēc tam panesās – nākamais, nākamais, es arī izteikšos. Mūzikā man arī vienā brīdi sāka rasties tāda doma (varbūt tā ir tikai tāda mana kritiskā personības šķautne, kas metas analizēt) – vai tiešām jūs to no sirds darāt, kad sakāt, ka arī mums ir Ukrainas programma, arī mums ir ukraiņu mākslinieki, es šajā programmā strādāju par Ukrainu? Protams, vajag vākt līdzekļus, un es arī tādā vai citādā formā ziedoju un bez sirdsapziņas pārmetumiem vācu nonāvēšanas ierīcēm, lai okupanti Ukrainā var aiziet pie Pētera…
Henriks: Es saprotu tavu domu. Kad ieraudzīju "Zuzeum" Ukrainas koncertus ar "Tautumeitām", man kaut kā... Varbūt nav, ko kritizēt, tomēr tā sajūta bija kaut kāda tāda…
[Visi smejas.]
Santa H.: Jā, it kā negribas visas labi domātās akcijas kritizēt, mēle neceļas, bet dažbrīd viņu nolūki ne līdz galam ir skaidri. Līdzīgi kā Edgars minēja, man arī kaut kādos savos projektos, gribot aktualizēt Ukrainas tēmu, nācās domāt par to, vai tik es tagad neekspluatēju viņu ciešanas, tikai lai mans projekts būtu aktuālāks. Lai gan tas ir veids, kādā es varu viņiem palīdzēt, sniedzot platformas un palīdzot viņu balsīm tikt sadzirdētām, bet sāku just, ka neticu līdz galam savai spējai izbalansēt uz robežas, kad tas nekļūst par kaut kādu tādu modes lietu, lai cik viņa ir humāna un pareiza. Parādījās arī tas iekšējais cenzors. Bet neatkarīgi no manis personiski, manuprāt, kopumā vizuālajā mākslā tādu spilgtu performanču un izpausmju nav bijis.
Gundegai Evelonei [24. decembrī bija] Ziemassvētku akcija pie Krievijas vēstniecības. Tā laikam ir pirmā šāda veida mākslinieciskā akcija. Citādi bijušas tikai ziedošanas iniciatīvas, kur Latvijas mākslinieki ir pārdevuši savus darbus un ienākumus ziedojuši Ukrainai. Atšķirībā no Lietuvas, kur tiešām bijušas ļoti spēcīgas performances, kas runā par šī brīža notikumiem un ir arī mākslinieciski izteiksmīgas, piemēram, sarkanā dīķa pārpeldēšana vai "France in Trance", reivs pie Francijas vēstniecības. Latvijas mākslā kaut kā tam līdzvērtīga nav bijis, bet es domāju: tas saistīts ar to, ka Latvijā vizuālās mākslas lauks ir samērā politiski nereflektējošs un pasīvs. Varbūt kaut kādā ziņā arī labi, ka nemēģināja. Tādā ziņā literatūrā ir mazliet vieglāk to sāpi izteikt vārdos, jo vizuālā māksla ir laikietilpīgāka…
Kārlis: Tagad uzmanīgi...
Santa H.: [Smejas.] Tādā ziņā ka tev vajag gan telpu, gan materiālus, un tādai spontānai izpausmei vizuālā māksla varbūt nav tik pateicīga. Bet jā – man liekas, ka arī lielākā daļa kultūras darbinieku atradās tādā eksistenciālā apjukumā – te bija, te nebija to radošo resursu.
Santa R.: Plakāts pretī vēstniecībai…
Santa H.: Jā, Salmaņa plakāts.
Santa R.: Tas joprojām ir redzams kā performatīvs elements.
Henriks: Vēl – mēs to principā nokopējām un pārņēmām, bet bija pie Krievijas vēstniecības arī izvaroto sieviešu akcija.
Santa R.: Tas liekas tik sen. Bija pirmais uzplūdums, pirmās pulcēšanās un akcijas, bet viss ir noplacis tieši tā, kā bija paredzams.
Santa H.: Manuprāt, liela daļa no tām bija akcijas ar mākslinieciskiem elementiem, bet, ja man kaut kā sterili būtu jākomentē, tad es varbūt to par mākslas zonu neuzskatītu, atvainojiet.
Santa R.: Es atkal uzskatīšu, ka šajā situācijā tās sapludināt tieši ir labi.
Santa H.: Jā, tas noteikti ir labi. Tas ir forši, ka tās robežas pārbīdās un ka tas nav tik viennozīmīgi, bet daudzus labos notikumus es neierakstītu tajā tīrajā, sterilajā mākslas vēsturē, kas ir vairāk mans lauciņš. Bet par radošajiem resursiem – es domāju, ka daudzi joprojām jūtas sastinguši un nav spējīgi par to kaut kā jēdzīgi un jēgpilni izteikties. Es, teiksim, arī visu gadu atteicos rakstīt par Ukrainas tēmu tīri no kaut kādas mākslas kritikas pozīcijām. Pagājušonedēļ bija pirmais teksts, kas bija par vienu Ukrainas mākslas izstādi. Tad tā Hamatova mani nokaitināja, un es sapratu, ka ir jārunā. Bet visu pārējo gadu bija sajūta, ka man nav valodas, kādā runāt par Ukrainas mākslas notikumiem, kurā runāt par Ukrainas kultūras darbiniekiem, jo, kā jau mēs sākumā vienojāmies – mēs jūtamies kā muļķi.
Santa R.: Jaunais teātra institūts pieņēma nostāju, ka rezidencē esošajiem māksliniekiem neko nepieprasīs. Pietiek, ka viņi ir atbraukuši un paliek rezidencē, bet no viņiem netiek gaidītas atbildes un rezultāts uz festivālu. Vienkārši esiet ar mums un esiet klāt, paēdam pelmeņus kopā, kas beigās droši vien arī bija vislabākais – ka nav šī forsētā mākslinieciskā produkta, kas ies kaut ko plakātiski rādīt, bet drīzāk mēģinājums tiešām būt blakus.
Edgars: Nevis mākslas pakalpojumu kombināts…
Santa R.: Nesalauzt sevi ar to, ka tagad mēs rādīsim, ka aizstāvam Ukrainu. Mēs neviens neprotam kara scenāriju un nezinām, kā rīkoties. Tas mākslinieks, pieteicies uz rezidenci, atbrauc un domā: "Nē, nu, es jums te kaut ko uztaisīšu, kaut ko nodziedāšu, izdarīšu, uzzīmēšu," – tādā izmisumā, un no otras puses esam mēs, kas domājam: "Mums no tevis nevajag nekādu rezultātu, vienkārši esi…"
Santa H.: Esi drošībā…
Santa R.: Esi ar mums un runā, un, ja tu mums pastāstīsi kaut vai kā rīkotājiem kādu savu stāstu, mēs jau to zināsim. Vienkārši esiet te un runājiet. Es nezinu, cik to var izdarīt vizuālajā mākslā…
Edgars: Man sanāca saruna ar Artūru Punti "Sirdsapziņas ugunskura" ietvaros. Artūrs izteica tādu domu: "Manuprāt, pašlaik rakstīt kaut kādus dzejoļus vai tekstus par karu ir nevietā, uz robežas, kur tas kļūst neētiski." Viņš saka: "Vienīgais, kā es pieļauju kaut kādu literāru tekstu tapšanu par karu, ir, ja tas cilvēks ir tur un tas viņam palīdz transformēt traumatiskās izjūtas vai viņš ir kara reportieris un var rakstīt no notikumu vietas." Pārējais – tā ir tāda uz groteskas robežas balansējoša paštīksmināšanās. Tu nezini, par ko ir raidījums, bet tev gribas izteikties…
Kārlis: Ja es runāju par to, kā jūtos kā rakstošs cilvēks, tad es tev pilnībā piekrītu. Un jebkas, ko es tagad uzrakstītu par to, kā es, lūk, tagad jūtos, tas ir kaut kā šausmīgi stulbi. Ja tu lasi dienasgrāmatu, ko ukrainis ir sarakstījis savā pagrabā, vai skaties kārtējo ziņu izlaidumu ar visiem tiem neatkarīgajiem komentētājiem, krievu, ukraiņu, klausies, ko viņi runā – man ar šīm lietām ir gana. Man nevajag vēl tagad lasīt dzejolīšus par karu. Man liekas, ka dzejoļiem tiešām drīzāk būtu tāda terapeitiska loma tiem, kas paši ir guvuši smagas traumas, un es nezinu, vai tur dzeja vispār var kā līdzēt. Varbūt var, tad tā arī būtu tā funkcija…
Santa R.: Bet būt blakus, būt bezpalīdzīgam un gļēvam arī ir pieredze, kurā dalīties.
Kārlis: Jā, bet, manuprāt, mēs kā kultūras cilvēki esam tādi profesionālie mazohisti. Mēs jau miera laikā vienmēr saskaramies ar to "un jūs tur esat pie tās valsts siles, un jūs ar savu mākslu un publicistiku neesat atrisinājuši visas valsts iekšpolitikas problēmas! Un jūs vēl visas ārpolitikas problēmas neesat atrisinājuši, un tagad tas karš sākās – un ko jūs tagad darāt? Jūs tagad tos labos krievus aizstāvēsiet vai tos sliktos krievus aizstāvēsiet? Vai mēs tagad Čulpanu apbalvosim, vai mēs tagad "Dožģ" padzīsim?" Viss, ko mēs darām, liecina, ka mēs kaut ko sliktu darām, mēs kaut ko nesaprotam un vienmēr varam sevi vainot, ka nemākam pareizi reaģēt. Tā varbūt arī ir, bet tas, manuprāt, prasa savu tiesu vīrišķības, ja tādu vārdu drīkst lietot, vienkārši nesajukt prātā un iet tālāk, un darīt to, ko tu vari darīt. Un labāk ziedot naudu ukraiņiem, lai viņi dara to, ko viņiem vajag, nevis – es uzrakstīšu dzejolīti un tad jutīšos…
Santa R.: Kāpēc tu esi tik cinisks pret dzejolīšiem? Es domāju, ka arī cilvēks, kurš nav karadarbībā, var uzrakstīt dzejoli, kam ir jēga tajā kontekstā.
Kārlis: Domā?
Santa R. Jā, varbūt tā ir sievišķā attieksme, nevis vīrišķīgā.
Kārli: Nu, uzrakstiet un parādiet.
Edgars: Nu, Inga Gaile uzrakstīja par Mariupoli. Bet es to negribu lasīt, man tas šķiet lieki. Iespējams, ja es to izlasīšu, domāšu citādi – nav stāsta par to, ka varbūt kādam nebūtu tiesību kaut ko darīt. Visiem ir tiesības darīt, bet cilvēkam no malas ir tiesības paust savu attieksmi, ka, manuprāt, faktoru X, Y vai Z dēļ tas šobrīd ir diskutabls solis.
Henriks: Labi – viena lieta ir mākslas darbi, kas tapuši tiešā kara ietekmē kā refleksija vai atbilde, bet tā vai citādi gada gaitā kultūras dzīve ir notikusi. Grāmatas ir izdotas, ir jaunas izrādes, koncerti, izstādes. Es nezinu, vai vajag mēģināt spriest ētiski – vai tas ir labi vai slikti –, bet es, piemēram, esmu gājis uz izstādēm, esmu lasījis dzejoļus, kas man ir palīdzējuši… Tiesa, viens brīdis, ko atceros, bija pirmizrāde "Desmit iemesliem apciemot Kauci" pavasarī. Un tā ir smieklīga izrāde. Mēs pēc tam runājām – ir baigi dīvaini, ka tur aizej un smejies, jo ilgu laiku bija tikai šausmas. Tas man bija viens no tādiem lūzuma punktiem, kad kultūra it kā atsākās. Bet es nezinu, varbūt tu, Kārli, tagad tiešām vairs neko nelasi…
Kārlis: Чукча – не читатель, чукча – писатель, sāksim ar to. Jā, bet arī ukraiņi taisa savas parodijas, humora seriālus un raidījumus...
Santa H.: Viņi vispār uz tā melnā humora turas.
Kārlis: Es domāju, ka melnais humors jau vispār cilvēkiem palīdz tieši visbezcerīgākajās vietās. Es skatos to Juriju Veļikiju, kas parodē putinu, dažreiz ir smieklīgi. Tagad ir speciāli tāds seriāls, kur viņi ņirgājas par putinu un karu. Vēl viena lieta, kas šogad asāk iezīmējusies, ir tas, ka mēs pārvērtējam krievu imperiālismu un tā sekas. Teiksim, šogad rudenī bijām atkal uz "ASEEES" – to lielo slāvistu kongresu Čikāgā. Tur, iedomājieties, globālajās slāvu studijās, visi ir auguši ar domu, ka mēs mācāmies krievu valodu un esam slāvisti, bet tagad pēkšņi izrādās, ka tā centrētība uz krievu valodu, krievu kultūru, vareno krievu kultūru, paneļi par Dostojevska romānu simboliku un semiotiku, ka to tomēr varbūt vajadzētu atšķaidīt un ka tie nav obligāti galvas tiesu pārāki par visu pārējo.
Henriks: Kā tur šogad bija?
Kārlis: Tādās konferencēs nekādas dūru cīņas nenotiek, protams. Bet tur, piemēram, mūsu draugs un kolēģis Vitālijs Čerņeckis, profesors Kanzasas universitātē, viņš ir ukraiņu izcelsmes, tika ievēlēts par organizācijas viceprezidentu, kas nozīmē, ka pēc gada viņš būs organizācijas prezidents. Tagad šī organizācija strādā ar to, lai mainītos gan slāvu studijas, gan priekšstats par to, kas ir Krievija un krievu imperiālisms un ko tas ir vairākos līmeņos un periodos nodarījis visam šim reģionam. Tas viss uzpeld arī pārējā pasaulē. Teiksim, es dzīvoju Gogoļa ielā Rīgā, diendienā eju pa Puškina un Turgeņeva ielu, un tagad ir jautājums: vai turpmāk dzīvošu uz Hohoļa ielas vai Annas Brigaderes, vai Lūcijas Zemaičas ielas?
Edgars: Tas ir interesanti, jo, paskat, es, piemēram, ar interesi uzzināju, ka virkne no, manā izpratnē, krievu etniskajiem māksliniekiem, rakstniekiem, gleznotājiem īstenībā ir bijuši no Ukrainas. Un mēs ar Orestu esam par to runājuši, tieši par Gogoli – ja skatāmies krievu Vikipēdiju – "Русский народный писатель", ja skatāmies angļu – "Ukrainian author". [Šobrīd angļu vikipēdijā ir rakstīts "Russian novelist of Ukrainian origin" – red.]
Kārlis: Jautājums, kurā brīdī angļi to pārlaboja uz "Ukrainian". Es ticu, ka senākos laikos tas noteikti arī bija "Russian".
Edgars: Jā, kaut kādai zināmai pasaules sabiedrības daļai arī mēs esam "Russian sphere of influence". Bet, atgriežoties pie kultūras baudīšanas vai pie kultūras pieredzēšanas, tā noteikti ir bijusi viena no svarīgākajām patvēruma zonām, kas ir palīdzējusi. Jo visu laiku skatīties to vājprātu, tās kara reportāžas – tas tomēr ir tāds informācijas pārsātinājums, un arī tie jutekļi – tu, protams, kaut kādā ziņā pārkairinies un nespēj vairs adekvāti uztvert lietas, un tāpēc māksla kļūst par kaut kāda veida patvērumu. Labi, ka ļoti ātri pārgāja tas sentimentālais un, manuprāt, galīgi aplamais teksts "kad lielgabali dun, tad mūzas klusē". Mēs ar Edgaru Mākenu un Andri Pogu LNSO podkāstā par to runājām, un viņi arī saka: "Nē! Mums ir pienākums! Ja jau tu esi mākslinieks, mūziķis, vizuāliķis – tu darbojies tieši ar saviem instrumentiem, lai sniegtu savu pienesumu kaut kādā tādā vai citā veidā." Katrs, protams, var brīvi izvēlēties, kādā formā viņš to dara.
Henriks: Bet tu tikko pagriezies par 180 grādiem, jo iepriekš teici par Ingas Gailes dzejoli…
Edgars: Te es mazliet neprecīzi izteicos: manā izpratnē ir ļoti būtiska atšķirība, vai par Mariupoli stāsta dzejnieks, kurš ir pārdzīvojis, ka krievu artilērija apšauda un iznīcina viņa pilsētu, vai cilvēks, kurš to skatījies no attāluma un stāsta par saviem mākslinieciskajiem pārdzīvojumiem un līdzjūtību. Es ticu, ka ir līdzjūtība, empātija un vēlme par to reflektēt. Bet man tas nav vajadzīgs.
Santa R.: Man gan ir. Tas bija stipri vajadzīgs arī pirms kara, un karš varbūt būtu bijis mazāks…
Edgars: Nu nebūtu tur nekas mazāks.
Santa R.: Tiešām?
Edgars: Jā. Tāpēc, ka pasaules ciniskā "business as usual" pieeja bija arī 2014. gadā: it kā sankcionējam, vienlaikus dodot desmitiem dažādu iespēju sankcionētajiem apiet sankcijas, lai turpinātu ekonomiskās saites un uzturētu pasaules "show must go on" ekonomisko apriti. Atkal Gļebu piesaucot: mēs ar viņu runājām par to, ka bija tas spontānais gājiens uz Krievijas vēstniecību. Bija sajūta, ka nevar neiet, bet reizē arī tāda sajūta, ka… tā nav īsta palīdzības forma. Tu vari aiziet vienreiz, bet pēc tam konsekventi iet pie Krievijas vēstniecības, kur neviens pat nepaskatās pa logiem…
Santa R.: Bet tas ir atkarīgs no tavas motivācijas. Ja tev tas pašam palīdz, tad tu ej un kaut ko dari.
Edgars: Motivācija, jā. Bet tas palīdz tev pašam – tā ir egocentriska motivācija.
Santa R. Nu, kā to ņem. Arī palīdzēt sev – tā ir kopējā cilvēku mentalitātei nepieciešama lieta. Palīdzot sev, tu vari iedrošināt arī citus.
Santa H.: Pie tam, ja tas viss notiek publiskā telpā, tas uzreiz kļūst leģitīmāks. Tā ir tā redzamība, dzirdamība, solidaritāte, palīdzība.
Edgars: Bet vienlaikus man nāk prātā tas pats Intars Rešetins, kurš kāpa mašīnā un veda palīdzības kravas uz Ukrainu.
Santa R.: Jā, ļoti labi, un viņš ar savu piemēru iedrošina to darīt citus. Šīm lietām ir jābūt publiskām, patiesām un motivētām. Tu nevari piespiest otru ar kaut kādu vainas apziņu, sakot "ej un ved", bet tu vari iedrošināt. Un arī iet un protestēt, kaut vai vienam pašam sēdēt pie tās Krievijas vēstniecības – tas ir daudz. Tu palīdzi sev un, iespējams, palīdzi vēl kādam citam cilvēkam. Visam nav jābūt iepriekš aprakstītam, projektā izrēķinātam, kas tas tagad būs.
Edgars: Bet varbūt ir vērts izvērtēt, kā šī protesta forma reāli sniedz pienesumu un palīdzību.
Santa R.: Reizēm nav laika izvērtēt, un reizēm tev ir iespēja apspriesties tikai pašam ar sevi. Un, ja man tas ir svarīgi, tad es eju un protestēju – vienalga, kā tas izskatās.
Santa H.: Tas, manuprāt, ir kaut kā līdzīgi kā ar tām balsīm, kas parādās mākslā un kas neko daudz nemaina, bet, ja mēs viņām ļaujam kļūt dzirdamām, tas jau emancipē visas tās problēmas, ko šīs balsis pauž. Līdzīgi, manuprāt, ir ar protestiem – pat ja tie praktiski neko nemaina, mēs, esot publiskajā telpā, iezīmējam kaut kādu teritoriju, radām telpu, kur lomas iegūst fizisku veidolu.
Edgars: Zini, kur slēpjas zināma problemātika? Labi, es pilnīgi saprotu: kara sākumā daudzi nesaprata, kur likt emocijas, tādēļ tu ej un protestē un tu turpini to darīt konsekventi. Vienvārdsakot, mēs neatmetamies, bet jūs, sūdabrāļi, kas sēžat tai vēstniecībā, jūs pārstāvat teroristu valsti, jūs pārstāvat šo varu. Bet tad ierodas ukraiņu bēgļu plūsma un viņi meklē siltu apģērbu vai pārtikas preces, un kāds viņiem saka – jā, bet "we are raising awareness", mēs šeit protestējam. Varbūt es domāju no nepareizās puses…
Santa R.: Jā, bet viņi ir pateicīgi arī par to. Esmu ar viņiem runājusi. Viņi meklē ne tikai siltas drēbes, viņi meklē arī morālo atbalstu, viņi grib redzēt šīs publiskās izpausmes, ka mēs esam ar viņiem kopā, un tā solidarizācija ir svarīga arī šeit atbēgušajiem.
Santa H.: Daudzi, piemēram, ironizē par tiem piespraustajiem karodziņiem, ka tas neko nepalīdz, bet man ir sanācis Polijā runāt ar vienu bēgli, kas nesen bija braukusi caur Rīgu, un pirmais, par ko viņa sāka runāt, uzzinot, ka esmu no Latvijas, bija tas, ka "jums tur tik daudz karodziņu pie mēteļiem, tas bija tik superīgi!".
Santa R.: Tieši tā. Mēs aizbraucām pavasarī uz Norvēģiju, un mums jautā: "Kāpēc jūs tos nēsājat? Jūs pārkāpjat noteikumus." Vai bārmenis saka: "Man īstenībā vectēvs ir ukrainis, bet priekšnieks neļauj piespraust karodziņu, jo tā ir politiska musināšana darbavietā." Ir forši, ka mēs tos varam tomēr piespraust.
Santa H.: Tāpat ar protestiem. Protams, tie resursi, tā pusstunda, ko pavadīšu pie vēstniecības, – labāk to būtu pavadīt ar brīvprātīgajiem, palīdzot kaut ko dalīt, bet ne vienmēr ir tāda iespēja…
Henriks: Un tas viens otru neizslēdz.
Kārlis: Man liekas, ka 21. gadsimtā tās mūzas un tie lielgabali tomēr nav tik ļoti viens no otra atdalīti. Mēs, teiksim, redzam, ka Kremļa propaganda, sākot ar visiem Solovjoviem un Skabejevām (tā nav atklāta militārā vara, tā ir tāda maigā, informatīvā vara) – viņi rada ļoti konkrētu pasaules ainu, pēc kuras cilvēki dzīvo, ir ar to nozombēti, un arī Latvijā ir tādi cilvēki. Kad mēs ar Mākslas akadēmijas studentiem un pasniedzējiem stāvējām pie tās Krievijas vēstniecības, no mašīnām garāmbraucot kliedza arī bieži vien kaut ko tādu ne pārāk patīkamu. Tāpēc Latvijā diemžēl joprojām esam situācijā, kad daudzās vietās ar šādiem karodziņiem staigāt patiesībā ir diezgan izaicinoši. Visi šie stāsti par to, kā ārzemēs vai Latvijā izraisās konflikti par šo tēmu, kā izturas pret ukraiņiem, kā tie krievu emigranti kaut kur izturas pret ukraiņiem… Mūzas un lielgabali diemžēl visu laiku ir saistīti, un, ja no šāda viedokļa skatās, tad es varbūt arī nonākšu pretrunā tam, ko iepriekš teicu, bet arī katra reprezentācija, katrs labi domātais neveiklais dzejolītis, katrs mazais izlēciens – arī tas iekļaujas kopējā lielajā musturā.
Santa H.: Man liekas, ka pēdējo laiku izstādēs vai kultūras notikumos par Ukrainas kultūru ir lietotas tādas sensoras metaforas, piemēram, "Kauņas kultūras galvaspilsētas" programmā bija izstāde "Ukraine unmuted". Tas arī man sasaucās ar to klasisko Spivakas darbu "Vai pakļautie spēj runāt?". Principā spēja runāt ir tāda basic spēja izpausties, bet viņa ir tik ļoti basic, ka, ja tās nav, kultūra kā tāda nevar izdzīvot. Tāpēc man liekas, ka Ukrainas kultūra tieši caur to mēģina izdzīvot, caur šo pamata redzamību un dzirdamību, kas ir gan izstādes, gan karodziņš – mums visu laiku ir jāatgriežas pie tā beisika. Kamēr mēs to neapgūstam, tikmēr kultūra nevar izdzīvot, tikmēr tā tiks arī asimilēta "lielajā krievijas kultūrā", tikmēr Gogolis būs krievu rakstnieks vai Maļevičs būs krievu gleznotājs utt. Kamēr mēs viņiem nepiešķirsim šīs pamattiesības tikt dzirdētiem, būt redzamiem. Kaut kādā mērā tas ir mūsu pamatuzdevums.
Henriks: Nesen citā kompānijā runājām par to, cik Latvijas māksla ir sociālpolitiski aktīva. Viena no manām gada spēcīgākajām mākslas pieredzēm bija Ances Eikenas izstāde "Dusi, pieglaudies man klāt". Tad šajā sarunā izskanēja, ka, jā, bet sociālpolitiski tas ir neaktīvs darbs. Es savukārt teicu – manuprāt, viņas izvēle šajā darbā vērst fokusu uz emocionālo stāvokli, runāt par to – kaut kādā ziņā tā arī tomēr ir politiska izvēle.
Santa H.: Sociāli reflektējoša māksla nav tas pats, kas sociāli aktīva māksla. Man liekas, ka Latvijā mēs to ļoti bieži jaucam. Tas, ka mākslas darbā ir iekļautas kaut kādas sociālās dimensijas, ne vienmēr nozīmē, ka tas ir arī politiski uzlādēts.
Santa R.: Bet viņa baro to aktīvo – tas viss ir saistīts…
Edgars: …lai varētu reflektēt vai komentēt kaut kādus procesus. Tas ir mākslas abstrakcijas būtības skaistums.
Santa H.: Jā, protams, tā var būt, bet tas, ka tu paņem kaut kādu sociālās identitātes daļu, fragmentu, ietver to un paplašini, tas vēl nepadara darbu sociāli uzlādētu.
Henriks: Vai Latvijā vispār ir sociāli aktīva māksla?
Santa H.: Protams, ka ir!
Henriks: Kas ir tie piemēri?
Santa H.: Man pirmais vienmēr nāk prātā teātris.
Santa R.: Festivāls "Homo Novus" ir sociāli aktīvs. Tas nestūrē vienas patiesības virzienā, bet es domāju, ka gandrīz katrai izrādei ir šis gan protestu rādošais, gan protestu analizējošais, gan jaunus ceļus atverošais, vedošais, provocējošais. Arī laikos, kad viss it kā ir kārtībā. Tas tomēr ir mākslas notikums, kas reaģē uz netaisnībām pasaulē un nekautrējas par to runāt. Teiksim, šogad mēs ukraiņiem neprasījām taisīt teijāterus, bet bija baltkrievu mākslinieks ar, manuprāt, spēcīgu performanci, kas protestēja un aicināja uz protestu un domāt par to plašākā nozīmē. Tāpat mēs turpinājām dažādus ķermeņa politikas jautājumus un tēmas par to, cik ļoti mēs ievērojam cits citu un ņemam vērā visdažādākās sabiedrības grupas utt. Man šķiet, ka citreiz tā ir mērenāka, citreiz aktīvāka, bet tā vienmēr ir sociāli aktīva māksla, no kuras nav jākautrējas, un tā ir laba.
Santa H.: Aktīvisms, manuprāt, ietver arī kaut kādu nostājas paušanu. Vizuālajā mākslā mums arī parādās kaut kādas sociālās refleksijas nokrāsas, bet tie visbiežāk ir tādi kā novērojumi, minējumi, varbūtības, nav tādas skaidras pozīcijas, ko ar konkrēto darbu mākslinieks grib pateikt tīri ideoloģiskā nozīmē, ideoloģiskos kontekstos.
Henriks: Jā, "Homo Novus" ir piemērs, kur tas tiešām ir redzams, bet tur vairumu programmas veido starptautiski mākslinieki. Es domāju tieši par Latvijas māksliniekiem.
Santa R.: Man liekas, jo smagāk spiež, jo skaļāk kliedz, kaut kā tā tas darbojas? Ja mums būtu lielākas nepatikšanas, arī mūsu māksla būtu skaļāka un sociālais aktīvisms – redzamāks. Mēs pašlaik vēl esam tajā perifērijā. Par to runāja arī Igors Šugaļejevs – ir tie, kuri iziet protestēt, un ir tas plašākais loks, kas nezina, ko ar to darīt, bet arī cieš un jūtas skarti. Mēs vēl esam tai ārējā lokā, kas spēj par to reflektēt, bet kurus pašus vēl nespiež pie sienas. Filozofe Olga Medvedkova rakstīja par to, ka tikai ukraiņi, esot epicentrā, šobrīd ir spējīgi pieredzēt gan brīvības, gan drosmes apziņu. Ka viss pārējais ir tikai vai nu refleksija uz priekšu – kā mēs būsim drosmīgi un brīvi –, vai atmiņas atpakaļ – kā mēs bijām drosmīgi un brīvi. Tur arī ir tā atbilde, ka tiešākie dzejoļi nāk no Mariupoles, bet perifērijai joprojām ir spēks barot un atbalstīt, būt solidāriem, just līdzi, lai tas epicentrs noturētos.
Henriks: Piesaucot perifēriju un centru, es savukārt iedomājos par dekolonizācijas tematiku, kas tagad ir aktivizējusies. Kaut kādā ziņā demokrātiskās pasaules vērtību centrs ir pārvirzījies uz Ukrainu.
Santa R.: Cerams.
Edgars: Nosacīti. Perifērija un centrs, no postmodernā skatpunkta lūkojoties, vispār ir ļoti situatīvas kategorijas. Ja kāds centru pasludina par centru, tad būs vesela virkne, kas teiks, ka tā jau ir postkoloniāla pieeja un mums vajadzētu palūkoties no cita rakursa.
Santa R.: Bet mēs varbūt varētu kādā citā ģeometrijā domāt.
Kārlis: Tas postmodernais skatījums nav īsti relevants, jo lielās, globālās politikas un ekonomikas likumsakarības – tās vienkārši ir objektīvas. Tu nevari pateikt, ka Urugvaja būs pasaules centrs, tāpēc ka es tā tagad izdomāju. Nē, tu vari tā pateikt, bet tas būs tāds mākslinieka steitments, kas tāds arī paliks. Faktiski mēs jau jebkurā ģeopolitiskā kontekstā, vai tā ir Krievija, vai ASV, vai ES, redzam, ka tas viss ir reducējams līdz lielo spēlētāju cīņām. Arī Ukrainas konflikts, protams, ierakstās šajā lielo spēlētāju cīņā. Un tagad rietumos taču ir pietiekami daudz kreiso intelektuāļu, kuriem tas viss nepatīk, jo Amerika ir sliktā.
Edgars: Bet viņi to skaidri pasaka?
Kārlis: Jā. Un Amerika palīdz Ukrainai, bet Amerika neko labu nevar darīt pēc definīcijas. Teiksim, mani Amerikas studiju biedri – viņi katrs nāk no savas pasaules malas un viņi ir dzirdējuši, ka "ziniet, tie ukraiņi, viņi taču ir fašisti, tas Azovs…". Es vienkārši redzu, ka ir ļoti svarīgi skatīties maksimāli tuvu to, kas notiek tajā pirmavotā, jo, ja mēs ņemsim visu no "New York Times" vai kā cita, tad aizpeldēsim kaut kādās aptuvenībās, jo rietumiem liekas, ka viņi paši visu vislabāk saprot. Viņi uzticēsies savam korespondentam, nevis tiem desmit ukraiņiem, kas tā kā vairāk saprot, kas tur notiek.
Santa H.: Tur arī problēma ar jauno kreiso paaudzi, kas ir tādi siltumnīcas kreisie, kas īsti neko no prakses nezina un ir kaut ko vienkārši salasījušies.
Santa R.: Bet tā joprojām ir rietumu balss, rietumu kreiso balss, un man liekas, ka mēs nerunājam par to, ka Ukraina tagad būs centrs, bet par to, kā atdot dzirdamību šai aizmirstajai buferzonai. Man liekas, ka vienīgais nosacītais ieguvums no kara ir tāds, ka postkoloniālā kritika mazliet vairāk ir pievērsusies Austrumeiropas jautājumam un skan kaut kāda nedzirdēta balss. Mazliet ieskanējās arī pirms kara. Poļu izcelsmes Kalifornijā dzīvojošajam pētniekam Jakobam Mikanovskim bija tāda interesanta publikācija, kurā viņš, runājot par islāma ietekmi Austrumeiropā, teica, ka Kauņa 17. gadsimtā bijusi ļoti multikulturāla pilsēta, no kuras pārējā Eiropa būtu varējusi mācīties. Viņš piesauca, teiksim, ungāru autora Mikloša Zrīņi episko poēmu "Szigeti veszedelem", kura iznāca pirms Miltona "Zaudētās paradīzes" un būtu uzskatāma par vienu no augstākajiem literatūras sasniegumiem tajā laikā. Bet kaut kā netīšām vai tīšām vēsturē paliek ierakstīti Rietumeiropas darbi. Vēsturnieks Lerijs Volfs, piemēram, domā, ka Austrumeiropu franču intelektuāļi izgudroja Apgaismības laikā – kā tumsonīgu, atpalicīgu fonu, uz kura izcelt savu apgaismotību.
Un tagad, protams, ir panikas brīdis – to visu celt laukā, akadēmijā nekas nav sagatavots, šis tas ir bijis, bet visu laiku ir bijusi rietumu balss arī attiecībā uz kreisumu un Austrumeiropu.
Santa H.: Šis ir labs brīdis, kad izaugt kaut kādiem jauniem skatījumiem, perspektīvām, teorijām.
Santa R.: Izaugt šausmīgā steigā. Tas varbūt ir tikai tāds atskārsmes mirklis, bet – vismaz – arī mirklis taisnīguma.
Santa H.: Bet arī vēl pirms šī teorētiskā uzslāņojuma mēs paši jau esam sākuši skatīties citādi – uz sevi kā reģionu, uz Baltiju. Man liekas, ka mēs jūtamies daudz vienotāki.
Henriks: Kaut kā vairs nav kauna būt no Austrumeiropas.
Santa H.: Jā, galīgi nav.
Edgars: Tikai piemetot vēl vienu pagalīti vai eļļu ugunij – es ar lielu skepsi vai rezervētību izturos pret izteiksmes formu "atdot balsi", "mēs varam palīdzēt atdot balsi tam vai citam", jo ukraiņi ar savu rīcību un ar savu pretstāvēšanu Krievijai šobrīd parāda, ka nevis viņiem kāds atdod balsi, bet viņi paši balsi paņem. Tā ir proaktīva rīcība, viņi neprasa, jo – kamēr mēs gaidīsim no tās vai citas varas, ka viņi mums kaut ko atļaus, viņi mūs jau būs apēduši pusdienās. Tieši šī aktīvā intervences un darbības sakausējuma zona vai tas viss kopā – tas man šķiet ļoti simpātiski.
Henriks: Viena lieta ir lielā mēroga politika, bet arī kultūrā – jebkurā institūcijā – cilvēks, kurš veic kūrēšanas procesu, izvēlas, kam dot balsi, lielākā vai mazākā mērogā. Man patiesībā liekas – tas ir ļoti simptomātiski, ka saruna par Latvijas kultūru šajā gadā jau gandrīz stundu ir tieši šāda.
Tomēr gribu jums pajautāt – kas jums šogad ir bijusi spēcīgākā mākslas pieredze Latvijā?
Edgars: Man spēcīgākā mākslas pieredze, jo māksla jau nav tikai viens žanrs, kā mēs izsecinājām, ir viena obeliska krišana tepat Pārdaugavā. To var kaut kādā ziņā uzskatīt par mākslas akciju.
Santa H.: Tas ir vienīgais veids, kādā es to varēju pieņemt, ka tur ir kaut kāds performatīvais potenciāls.
Kārlis: Tur vajadzēja kā Simonai Orinskai aptīties…
Santa R.: Kāpēc uzreiz aptīties? Tur jau viss bija. Tas ir minimālisms. Konstruktīvisms nokrita minimālistiski.
Edgars: Ar to pašu jau piesaukto Gļebu, bet es Gļebu piesaucu tāpēc, ka viņš paaudžu paaudzēs ir Latvijas krievs, viņa senči ir vietējie krievi, bet viņš ir lielāks latvietis un patriots nekā daži vietējie auseklīši, kurus es pazīstu. Pieminekļa krišana un tas konflikts – no vienas puses, tas ir arhitektūras vai mākslas piemineklis un tā nav spēcīgas sabiedrības pazīme, ka mēs iznīcinām aizgājušo laiku pieminekļus. Bet, no otras puses, laikam ritot, tapa skaidrs, ka tas piemineklis tur nevar palikt. Tā bija tāda savāda padarīšana. Kādi lielie prieki – drīzāk mazie prieciņi. Vismaz man tas akumulējās no dažādiem šķietami maziem.
Henriks: Es pat nejautāju par priekiem, es jautāju par spēcīgāko pieredzi.
Edgars: Spēcīga pieredze…
Santa R.: Bet tā jau bija. Tas, ko tu pateici, – tā jau bija spēcīga pieredze.
Santa H.: Man liekas, ka visi tie globālie satricinājumi ir mazliet notrulinājuši spēju just spēcīgas emocijas mākslas darba ietekmē. Pirmajos kara mēnešos tas viss nobālēja dzīves priekšā un proporcijas samainījās. Jo, teiksim, normālos apstākļos mēs ejam uz izstādēm un teātriem, lai sajustu spēcīgas emocijas, ko ikdienā negūstam, bet šogad bija kaut kā otrādi – mēs drīzāk ejam, lai nomierinātos.
Santa R.: Jā, ir godīgi to arī pateikt. Ka pieredzes bija, bet daudzas no tām pieredzēm, ko tu piedzīvoji no ziņām un no tā, kas notiek, ir spēcīgākas, un tas ir okei. Nav vienmēr mākslas pieredzei jābūt visspēcīgākajai. Tas, ko mēs, iespējams, šogad apzinājāmies, ir, ka māksla nevar tā uz pasūtījumu izdarīt visu, ko gribas, un šis bija tāds kā tests, ka visa šī jaukā, aicinošā, iekļaujošā, demokrātiskā māksla, ko tā šajā situācijā var mums palīdzēt... Man vienu brīdi bija sajūta, ka nevar vispār. Ka ir visas šīs grāmatas, kas uzrakstītas pēc Otrā pasaules kara, par to, ka nekad vairs, un te tas atkal notiek, un notiek genocīds, un ko dod visas šīs grāmatas, un ko dod ANO, un ko dod visi šie eksperti, šī intelektuālā bagāža aiz muguras… Tā pēkšņi tevi atstāj bezpalīdzīgā stāvoklī, pašam ar sevi, ar performanci pie vēstniecības. Tas spēks ir jāatrod no jauna, un tikai pēc kāda laika mākslinieki spēj atkal sākt darboties un pieslēgties, un varbūt tikai tāpēc, ka mēs sapratām, kā attīstās kara scenārijs. Ka pie mums vēl nesit, tur sit, viņi dara tā, mēs darīsim tā, un no tā apjukuma kaut kur izkulties. Un pēkšņi bija vajadzība nevis pēc tās 20. gadsimta mākslas, bet pēc kaut kā, es nezinu, pēc pasakām… Drausmīga pārvērtēšana.
Santa H.: Es tieši tajā laikā lasīju Otrā pasaules kara vai tieši pēckara literatūru. Man tieši tas palīdzēja.
Santa R.: Jā. Nu, it kā, vai ne, bet tas meklēšanas moments – kas palīdzēs un kā palīdzēs? Katram palīdzēs kaut kas cits. Vienam tas pēkšņi varbūt būs Ļermontova dzejolis kaut kādā bezsakarā, vai kāds panikā metīsies lasīt krievu literatūru, lai meklētu, kur ir problēma. Es izlasīju vēlreiz "Karu un mieru", lai saprastu, kur ir problēma. Un stāsts sākās tieši tāpat: ar slimību, ar gripas epidēmiju, tur ir arī tā simboliskā pārslēgšanās. Tāpēc, man liekas, ir okei, ka ar šo tēmu mūsu saruna būs izplūdusi un izgāzusies. Kā nosaukt kādus konkrētus darbus, ja process ir noticis kaut kur ārpus redzamajiem darbiem. Bet varbūt var nosaukt kaut ko redzamu… Obelisks?
Edgars: Man ienāca prātā divas lietas. Viena lieta – pārsteidzošā kārtā – bija Viļņa Vēja kūrētā Bruno Vasiļevska izstāde Cēsu Mākslas festivālā, un otra bija Eduarda Veidenbauma ekspozīcijas atklāšana Kalāčos, kuru Inga Surgunte ar savām kolēģēm kūrēja. Tas ir būtiski, atskatoties uz to, ko tu teici, Santa, tādēļ ka vērtība ir ne tikai tajā milzīgajā, monumentālajā un, protams, tūlītēji par konkrēto tēmu reflektējošajā, bet tajā mazajā, klusajā, it kā ikdienas vai tādu periferiālo, reģionālo, lokālo, kopienai aktuālo mākslu veidojošajā un uzirdinošajā. Vienā gadījumā tā ir personība, pedants, kurš it kā bijis atstatu no visas sistēmas, kurā dzīvojis, un tur var atrast arī viņa sabiedriski aktīvo komentāru, bet to var uztvert arī pilnīgi izolēti. Un otrā gadījumā – šķietamas latviešu kultūras kanona vērtības, kuras mēs, sasodīts, tā īsti pat nepazīstam, atkal atklāšana, apzināšana, un ar to es pamazām pats personīgi nodarbojos. Ko man nozīmē būt latvietim? Kas es, sasodīts, esmu? Īpaši šajā brīdī, kad daudzi cilvēki beidzot saprot, ko viņam nozīmē būt ukrainim.
Santa H.: Tu pieminēji "Karu un mieru", kur arī karš sekoja slimošanai. Man liekas, ka šogad visi pandēmijas atliktie mākslas notikumi tika realizēti ap kara sākšanās laiku un pavasaris vienlaikus bija sprints ar ļoti daudziem foršiem notikumiem.
Santa R.: Un kaut kādā ziņā tas bija baigi labi – ka kaut kas notiek, pat ja tas īsti neatbilst kontekstam, tomēr notiek un tomēr priecē.
Santa H.: Bija arī tāda dimensija – daudz kas pandēmijā tika tik ilgi nogatavināts, ka rezultāts arī bija tāds rūpīgāk nostrādāts, profesionālāks, un tāpēc pavasaris un vasara vizuālās mākslas ziņā bija ļoti kvalitatīvs laiks, daudz foršu, labu izstāžu.
Atcerējos par Tomasu Hiršhornu, tas vispār bija brīnišķīgi – ka kaut kas tāds Latvijā notiek. Tam gandrīz netika veltīta uzmanība.
Santa R.: Tieši pateicoties pandēmijai, viņš tur bija. Daudziem slavenajiem pasaules māksliniekiem šie pandēmijas ierobežojumi novirzīja trajektorijas, un tāpēc arī līdz mums tika Tims Ečels…
Santa H.: Arī Daigai Grantiņai bija superīga izstāde "Rīgas biržā". Cēsu Mākslas festivālā man ļoti patika Groševa un Evitas Vasiļjevas mega instalācija, veltīta Lediņam. Man bija prieks, ka mums beidzot ir mākslas darbs, kas izvērsts trijos stāvos, jo ikdienā tā mākslas dzīve ir diezgan klaustrofiliska. Mēs visi radām mākslu mazos būcenīšos, par kuriem knapi varam atļauties maksāt īri un kas strādā divas stundas nedēļā. Man liekas, ka arī šie apstākļi māksliniekus šausmīgi reducē un ierobežo savā izteiksmē un drīz vien viņiem vispār pazudīs spēja runāt lielajos formātos un kaut kādos lielajos naratīvos arī. Tas noteikti ietekmē arī spēju izteikties par kaut kādiem globāliem procesiem, tā man šķiet. Arī šīgada "Survival kit" bija ļoti labs, ļoti daudzslāņains un kultūrvēsturiski bagāts. Es gan nezinu, vai visi to novērtēja.
Santa R.: Pamaz bija atsauksmju, bet tas bija ļoti vērtīgs un stiprinošs, un tieši tādā labā veidā – kā spēcinoša zupa Doma laukumā, ietverot gan pagātni, gan aktuālos notikumus, un viss saslēdzas.
Henriks: Interesanti. Es, piemēram, "Survival kit" pilnīgi nevienu darbu neķēru.
Santa R.: Pat ne izšuvumus?
Henriks: Pat izšuvumus ne. Es it kā ar prātu saprotu, bet man neviens video darbs… Es skatos uz tiem video – pēc tiem video, kas šogad ir redzēti… Diemžēl man kaut kā izslīdēja cauri. Ar grāmatām arī ir bijis grūti.
Kārlis: Kaut arī nevarētu teikt, ka lasījis nebūtu.
Henriks: Kādu laiku es tiešām neko nevarēju palasīt. Toties mūzika – ar kaut kādu citu jaudu un arī teātra un performatīvā pieredze…
Kārlis: Kas tev no mūzikas bija šogad?
Henriks: "Zemlikā" bija vairāki fantastiski koncerti. Arī "Savvaļā" gan izstāžu ziņā, gan koncertu ziņā ir bijuši notikumi, kas man tiešām strādāja. Tas pats Mika nokūrētais Gordona čellu koncerts "8", Latvijas Radio koris.
Edgars: Par mūziku gan es varu pateikt – "Citi Dziesmu svētki" uz mani atstāja absolūti negaidītu, spilgtu iespaidu. Mēs runājām, ka vizuālajā mākslā sabiedriskā vai sociālpolitiskās reakcijas intensitāte, es pārfrāzēju, ir mazāka nekā teātrī, piemēram. Tad nu es ieraudzīju ļoti lielu robežšķirtni starp akadēmisko laikmetīgo mūziku un neakadēmisko jeb populāro. Un šeit man ir atkal jānoņem imaginārā cepure Jēkaba Nīmaņa un visu iesaistīto priekšā, kuri tos darbus pacēla citā proliferācijas pakāpē un kvalitātes līmenī. Tie, izrādās, ir bijuši kopš 90. gadiem un ir gan ļoti būtiski un asi precīzi reflektējuši par sabiedriskajām parādībām. Es pie sevis padomāju: "Bet ko no akadēmiskās mūzikas es tādu varu iedomāties?" Visiem ir par sauli, par putniem, par to, ka ledus kustas, bet, nē, šeit cilvēks uzdod jautājumu: "Nav, ko ēst?" A kāpēc nav, ko ēst? Ā, deviņdesmitie gadi un milzīga sociālā plaisa. Ā, tur mani nesaprot. Kāpēc nesaprot? Tāpēc, ka mēs aizvien domājam plānveida ekonomikas un tirgus ekonomikas, iepriekšējās sabiedriskās orientācijas un jaunās, kurā mēs vēl neesam nonākuši, tajās plaisās. Respektīvi, es sapratu, ka šī mūzika man ir tas, kas fiksējis laikmetu un to arī kritiski komentējis. Tāpēc doma – mūzika zemajos žanros vēl nebūt nenozīmē, ka tai ir mazāka mākslinieciskā vērtība vai mazāka sociāli politiskā nozīme.
Kārlis: Bet kurš tad mūsdienās satraucas par augstajiem un zemajiem žanriem?
Edgars: Nu, katrs savā galvā. Droši vien komponisti paši. Es satraucos tāpēc, ka man reizēm ir tendence rakstīt tajos zemajos. Tā kā man skolā ir iemācīts, ka tā nedrīkst, tas nav labais tonis, "kas šodien spēlē džezu, rīt nodos dzimteni".
Santa H.: Tev tas nošķīrums ir aktuālāks, karstāks.
Henriks: Tur katrā ziņā finansiāli ļoti uzskatāma nošķīruma funkcija.
Kārlis: Pēc visa iepriekš sacītā man jāatzīst, ka mani ļoti iepriecināja baletizrāde "Ņižinskis", kam nebūtu morālas tiesības mani iepriecināt šajā skarbajā laikā, bet šādas lietas arī palīdz dzīvot. Arī tas pats Dubultu stacijas apmeklējums, ko Santa pieminēja. Man tā likās tāda fascinējoša vieta, kur baltkrievi loka savus papīra putniņus. Arī tur ir tas mākslas spēks – tu jau, aizejot uz to telpu, nevienam nepalīdzi, tu neko neizdari, bet vienkārši esi tajā telpā, kur tas viss ļoti spēcīgi virmo gaisā, un tu kaut kā jūties tam piederīgs. Tevi velk uz turieni, tev gribas tur būt, un kaut kā tieši tas telpiskums uzrunā. Nevis ej pa ielu un savā galvā solidarizējies ar visu labo, bet tu esi telpā, kurā tas vienkārši…
Santa R.: Man laikam labāk patīk iet pa ielu un solidarizēties, bet tas ir okei, ka ir tāda vieta, kas iegūst simbolisku nozīmi, piemēram, stacija, kas ir kļuvusi par Hiršhorna telpu un kaut kā arī to ikdienas solidarizēšanos padara jēgpilnāku.
Henriks: "Ņižinskis", Hiršhorns, tev vēl kas nāk prātā?
Santa R.: Kaut kas no literatūras?
Kārlis: Nē, nu, redziet, ar to literatūru ir ļoti tricky. Iedomājieties, ka tagad Ostups cik tur gadus, piecus sešus, raksta savu grāmatu, un tad viņas iznākšana iekrīt tajā brīdī, kad karš jau ir sācies. Un ko viņam tagad darīt? "Variācijas par mēness tēmu", nu, vecīt, kāds tev vispār mēness?
Henriks: Es izlasīju, un man bija sajūta, ka tā ir fantastiska grāmata, bet es to lasu un tomēr neizlasu.
Santa R.: Bet tā ir labā lieta ar grāmatām, ka tās šogad var atrast no citiem gadiem un palasīt. Tās šobrīd pēkšņi kļūst aktuālākas.
Henriks: Tā vispār grāmatām ir priekšrocība.
[Visi smejas.]
Santa R.: Teātris no tā cieš tomēr.
Kārlis: Jā, un domāju, ka šīs dzejas grāmatas, kas ir sūri, grūti tapušas ilgus gadus un šobrīd izdotas… Es tomēr noņemu cepuri visu to priekšā, kas ir radījuši kaut ko skaistu.
Santa R.: Bākules grāmata bija diezgan forša, es to vismaz pirmo pusgadu nēsāju līdzi somiņā, ik pa laikam atvēru. Kaut kāda personīgā maģija...
Santa H.: Es arī izlasīju. Tas kontrasts vairs nebija tik spēcīgs, un tādā ziņā varbūt jūs, kas esat tiešāk saistīti ar literatūras vidi, jūs lasījāt tieši tajā brīdī, kad grāmatas iznāca, un bijāt tādi neapmierinātāki, bet normālie cilvēki lasa mazliet vēlāk.
Henriks: Tāpēc mēs recenzijas nesteidzīgi publicējam. [Smejas.]
Kārlis: Normālie cilvēki arī uz izstādēm iet mazliet vēlāk, ja vien tās nav jau aizklapētas.
Santa H.: Bet viņas baigi ātri klapējas ciet.
Henriks: Santa, par taviem priekiem.
Santa R.: Jā, par gada priekiem… Es atcerējos vēl vienu lietu, kas sākās šīgada sākumā. Piemēram, parādījās latviešu "#MeToo" pirmās publikācijas "Punctum". Nupat bija filmas "Viņas teica" pirmizrāde, kurai sekoja neliela "#MeToo" diskusija. Tā ka kaut kas tāds arī Latvijā ar stipru novēlošanos ir parādījies. No sociālā aktīvisma izpausmēm, kas mazliet robežojas arī ar mākslu, man ļoti patīk, ka turpinās Agras iesāktā akcija instagramā "Mans pirmais gads", bija arī izstāde ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām. Ka par sieviešu pieredzi turpina runāt. Man liekas, ka sieviešu pieredzes iztrūkums kultūrā un vēsturē lielā mērā balsta daudzas problēmas. Bet, ja man būtu jāpasaka viens vienīgs darbs pa visu gadu, kas būtu emblemātisks visām nosauktajām problēmām – gan postkoloniālajai kritikai, gan sieviešu jautājumiem, gan viskautkam citam –, man liekas, ka Signes Baumanes "Mans laulību projekts" bija ļoti lieliska un arī iepriecinoša filma. Tur bija humors, arī katarses sajūta. Katram varētu būt cits vērtējums par filmu – kaut kas patīk, kaut kas nepatīk –, bet tas ir latviešu mākslinieces ilgi izsēdēts, ļoti pamatīgs, ārkārtīgi kvalitatīvs animācijas darbs, kas runā par būšanu sievietei bijušajā PSRS teritorijā, par šo izvēli, ar ko precēties un kā precēties, kurš no mums ir taisns, kurš šķībs, kur tavu likteni nosaka bioloģija, kur – kaut kāds sociālais konteksts, kur kultūra un vēl kas. Un tas viss tādā popkultūriskā, ļoti daudziem uztveramā formātā, kas, cerams, izies arī kaut kur pasaulē un no Latvijas mākslinieces puses pienesīs versiju par Austrumeiropas pieredzi un tādu interesantu rakursu, kā arī, manuprāt, pietrūkst pasaulē – par feminismu Padomju Savienībā, kurš reizēm rietumos tiek piesaukts – kā, bet jums jau tur bija feminisms!?
Santa H.: Jā, sarežģīts un pārāk divdabīgs.
Henriks: Es iepriekš gatavojos jums jautāt arī par to, kas šogad bijusi vilšanās, bet tagad man uz visa iepriekšminētā fona vairs negribas. Ja vien jums kaut kas nenāk uzreiz prātā.
Santa H.: Man liekas, ka par to slikto arī ir jāstāsta. Ja mēs Latvijas kultūras dzīvi tomēr izgriežam no Ukrainas konteksta, tad bija tāda sajūta, ka vizuālajā mākslā, izņemot atsevišķus notikumus, nekas baigi labs nenotiek, turpinās virzība uz nekurieni. Ka nav nekādu kultūrpolitisku uzlabojumu un izskatās, ka tuvākajos četros gados arī nebūs. It kā par to runā visas jomas, bet man liekas, ka mēs to izjūtam pat kaut kā vēl asāk, jo mēs no tās inflācijas esam vēl atkarīgāki. Kā mēs pirms šīs sarunas oficiālā sākuma runājām, ka gada beigās, piemēram, viena no centrālajām galerijām "427" vienkārši pārkvalificējās par veikalu, jo viņi nespēj izdzīvot. Tad kā lai izdzīvo kādas vēl marginālākas organizācijas, vietas? Tas jau nav tikai par to ekonomisko.
Santa R.: Tieši tā. Tas nav par ekonomisko tikai. Arī par ministra Puntuļa vēstuli...
Santa H.: Tas arī, bet tā problēma ir bijusi jau ļoti ilgstoši. Ir tie, kuriem atbalsta mehānismu nav gadiem. Teiksim, kino nozarei tiek piešķirts kaut kāds papildu finansējums, Kino centram, citām nozarēm arī kaut kas atrodas, bet dažiem neatrodas, un paši mākslinieki, kultūras cilvēki, darbinieki, producenti, kritiķi arī pamazām izzūd. Pamazām izzūd arī telpas, to nav un nav, un nav. Arī Rīgas koncertzāle te ir spļāviens sejā, kur Kultūras ministrija pēkšņi sasparojas, bet Laikmetīgās mākslas muzejs, kuram jau sen ir pusgatavs projekts, – tas tiek izsvītrots no dienaskārtības. Polijā šobrīd labējie spēki laikmetīgās mākslas centros un muzejos nomaina visus laikmetīgās mākslas iestāžu direktorus, darbiniekus. Un tie cilvēki vienkārši pārkvalificējas, un tad vairs nav, kas tur strādā. Tie ir ne tikai direktori, bet arī kuratori, mediatori, izglītības programmu vadītāji. Un, pat ja vēl pēc 2 gadiem valdība nomainīsies, tie cilvēki pēkšņi ne no kurienes neuzradīsies. Tas ir milzīgs posts, kas tiek nodarīts videi. Un pie mums notiek kas līdzīgs, es tieši to pašu jūtu arī vizuālās mākslas nozarē. Cilvēki un galerijas pazūd, jaunas nerodas vietā. Un, ja pandēmijas laikā vēl bija kaut kādi atbalsta mehānismi, tad šobrīd līdz ar energokrīzi, kas ir ne mazāk liels satricinājums, vispār nekas nenotiek.
Santa R.: Mana gada vilšanās ir bibliotēka, jo, izslēdzoties elektrībai, tā ir samazinājusi savas darba stundas vēl krasāk, un tad es sapratu, ka man tā kopumā nepatīk. Ka man šī stikla kalna attieksme, nepieejamā, aizslēgtā, tīrā, sterilā māja vienkārši atgrūž. Man liekas, ka būtu tik forši ieguldīt lielus līdzekļus tajā, lai grāmatas būtu pieejamākas visiem bez īpašas braukšanas uz kaut kurieni. Cik bērnu ir bijuši bērnu lasītavā? Tu vienkārši vari pieteikt ekskursijas un paskatīties, kā grāmatas ir ieliktas plauktos, bet manā izpratnē bibliotēkai ir jābūt vietai, kur tu lieto grāmatas un tas nav nekas dārgs. Tu tās paņem un biški apošņā, un lieto, un atzīmē zīmītes. Un, jā, smuki jau, bet šādā situācijā, kad, teiksim, elektrības un siltuma nebūs daudz kur, bibliotēka varēja būt tā vieta, kur iet sildīties un satikties. Tādas vietas mums nav.
Santa H.: Visi tie miljoni, bet strādā 3 dienas nedēļā.
Santa R.: Cik reizes sīkie ir braukuši, un desmitos ir ciet. Vai ir vaļā divpadsmitos. Vai šodien ir trešdiena, un trešdienās tagad mēs vispār esam aizvērti. [Smejas.] Visu laiku tavus centienus atgrūž.
Henriks: Es kaut kad dzirdēju apkures cenu pieauguma skaitļus Nacionālajai bibliotēkai. Tie bija šausminoši, bet patiesībā tas, ko tu saki par to simboliku – tai telpai jau patiesībā lielākais iekšējais laukums ir tukšā vertikāle.
Santa R.: Viņa arī tāda stāv un spīd, un liek justies kā tādam, kurš nelasa.
[Visi smejas.]
Santa H.: Kārli, vilšanās? Tev viss labi?
Kārlis: Pēc sešiem gadiem Amerikā esmu atradinājies no domāšanas šādā kategorijā. Es domāju vienīgi par panākumiem, sasniegumiem…
[Visi smejas.]
Kārlis: Ja par vilšanos sāks domāt, tad vispār.
Santa R.: Tiešām tev Puntuļa jautājums neliek vilties? Man šīgada visa izskaņa ir viena liela vilšanās. Tā gan ir vairāk tviterī, mazāk kultūrā, bet, jā, apzināties mūsu kultūras ministra balsojumu. Jā, kultūrā ir viskautkas labs, bet kultūras ministrs – ne pārāk.
Kārlis: Tad jārunā vispār par Saeimas vēlēšanām, par to, kādi ir politiskie spēki, kāda ir tā dinamika.
Santa H.: Skumjākais ir tas, ka nevienam citam, izņemot Nacionālo apvienību, tā ministrija neinteresē. Kultūras politika ir tik zema prioritāte, ka neviens to negrib, un Nacionālajai apvienībai uz viņu ir bezmaz pirmās nakts tiesības.
Kārlis: Bet visas šīs ministrijas, kas prasa naudu vairāk nekā pelna, – izglītība, kultūra, veselība – visi jau zina, ka tur nekas tāds labs nav gaidāms, ka tur būs maz brīžu, kad varēs griezt sarkano lentīti, un daudz brīžu, kad uzklausīt visādus pārmetumus.
Henriks: Par vilšanos – fakts, ka Miku Magoni atlaida no Ventspils koncertzāles vadītāja amata. Pēc tam, viņu intervējot un par to domājot, es sapratu, ka arī tā Ventspils koncertzāle patiesībā ir kaut kādā ziņā vilšanās. It īpaši uz visa šī fona – domājot par Rīgas koncertzāli. Ja skatās uz to, kā Ventspilī koncertzālei ir gājis, un, skatoties uz to, kas tur ir noticis kopš Mika atlaišanas, es nevaru nedomāt par to, ka tā koncertzāle nebija jāceļ. Un ka patiesībā tas ir kārtējais simbols idiotiskai kultūrpolitikai.
Santa H.: Jā, jo nauda tiek iegrūsta jaunās kultūrbūvēs, bet nekas netiek ieguldīts tajā, lai, pirmkārt, tie cilvēki, kas ir primārā mērķauditorija, varētu atļauties aizbraukt uz to pašu Ventspili. Un, otrkārt, lai audzinātu publiku. Mums ir tik daudz reģionālo koncertzāļu, bet, ja tu gribi veidot kvalitatīvu programmu, tas neatbilst pieprasījumam un pirktspējai.
Vēl arī Daugavpils skandāls. Tur ir līdzīga situācija, kurā mēs iegrūžam ļoti daudz naudas vietā, kurā vietējie ne gluži saprot…
Santa R.: Šķiet, tā ir vislielākā vilšanās. Ka šogad atkal diskusija par laikmetīgo mākslu nonākusi līdz punktam "es arī varu šitā uzzīmēt, un vai tā vispār ir māksla".
Santa H.: Tur iznākums bija citāds – Māris Čačka netika atlaists, bet kaut kādā ziņā ievirze bija tā pati, ka Kultūras ministrija it kā tik ļoti centrējas uz reģionu attīstīšanu, bet domā tikai par celtnēm, nevis par atgriezenisko procesu.
Henriks: Pēdējais jautājums. Ko jūs gribētu ieraudzīt Latvijas kultūrā nākamgad?
Santa H.: Es gribētu redzēt dinamiku un dažādību. Tādu, kas tiešām notiek. Man ir sajūta, ka lielākā daļa kultūras telpu un darbinieku ir pārdegšanas un pārproducēšanās stāvoklī un liela daļa no tā, kas nonāk līdz skatītājam, ir kaut kas, kas bijis nepieciešams tīri tam, lai izdzīvotu finansiālā aspektā. To es domāju tieši par vizuālo mākslu. Mākslas dzīve pamazām birokratizējas un apsīkst, un pati atdarina kaut kādus savus iekšējos paternus, nevis elpo un dzīvo, un taustās un mēģina atbalsot to, kas notiek. Godīgi sakot, es pat neticu, ka kaut kas tuvākajos gados varētu uzlaboties. Es vienkārši gribētu, lai mākslai atgriežas spēja būt dzīvai un reflektēt par to, kas notiek vai tikpat lielā mērā – nenotiek. Lai ir vēl kaut kāda kustības sajūta un tu nejūties, kā atnācis uz kārtējo ķeksīša pasākumu.
Kārlis: Literatūras nozarē, manuprāt, mēs jau arī savā ziņā dzīvojam ar tādu stereotipu, ka rakstīt – tas jau ir ļoti lēts prieks. Tu rakstīt māki, tev ir kaut kāds kompītis, un tu raksti – ko tu vēl gribi? Patiesībā investīcija kultūrā bieži vien ir neredzama un to veic katrs pats radītājs savā nodabā par saviem līdzekļiem, un uz ārpusi to neviens nekad tā īsti neparādīs. Materiālais trūkums un nespēja sevī īsti investēt – es domāju ka tas visvairāk izpaužas tieši romānu žanrā, kur mūsu rakstniekiem vienmēr pietrūkst laika, pietrūkst naudas, pietrūkst iespējas iecerēt un izsēdēt lielus, vērienīgus darbus nevis tāpēc lai tie būtu pompozi, bet tāpēc lai tie būtu labi izpētīti, labi uzrakstīti. Darbi ar atvēzienu. Tas, ko tu teici par to, ka visi ir pieraduši domāt mazos būcenīšos, taisīt mazu māksliņu, jo tas ir tas, ko tu reāli vari. Kaut ko čerez ņemogu uzrakstīju pēc tam, kad biju iesniedzis atskaites un tad, kad visas haltūras bija gatavas.
Santa H.: Negribas baigi viktimizēt to mākslas nozari, bet literatūras nozarē atzītiem māksliniekiem vismaz nav jāsedz darbu druka. Varbūt dažreiz nesaņem honorāru par uzrakstīto, bet vizuālajā mākslā situācija ir tāda, ka tu ne tikai nesaņem honorāru par uzrakstīto, bet arī pats vēl maksā komunālos par studiju...
Henriks: Bet zini: tā proporcija, manuprāt, ir diezgan līdzīga. Cik mums ir mākslinieku, kas neuztraucas par materiāliem? Cik mums ir rakstnieku, kas neuztraucas par īri un strādā tikai ar savu tekstu? Un jaunajiem vispār nav naudas.
Santa H.: Jā, bet krāsu tūbiņas kvalitāte tomēr ietekmē tava darba kvalitāti.
Henriks: Tas ir fakts.
Santa R.: Tāpēc starpdisciplinaritāte ir atbilde. [Smejas.]
Es nākamajā gadā gribētu laimi. Man gribētos vienkārši cerēt, ka būs kāds laimīgs brīdis. Es nezinu, vai tas izrietēs no tā, kas notiek, vai no tā, ka mēs paši sevī to varam atrast. Es ar cerīgu skatu domāju par to, ka mums šogad uz festivālu bija atbraucis kvīru karaoke kolektīvs, kur visi vienkārši dejoja un dziedāja, un priecājās. Tu tur vari izvēlēties savu karaokes dziesmu un dabūt profesionālus bekvokālistus un dejotājus, un justies kā Madonna un superstārs, un visa zāle tev dzied līdzi. Un tas ir uzburts laimes brīdis. Tu esi atbalstīts un mīlēts, tu esi uz skatuves un dziedi visbanālāko dziesmiņu, un jūties fantastiski. Un nākamgad viņi brauks atkal. Tad varbūt ir iespējams kaut kā caur kultūru un mākslu vai izklaidi konvertēt šos momentus, tos arī panākt. Kaut vairāk būtu tādu momentu, kas mūs dara laimīgus! Tāds būtu mans novēlējums jaunajā gadā.
Henriks: Es gribētu nākamgad ar jums šitā runāt katru mēnesi, bet šajā brīdī es slēgšu ārā diktofonu. Paldies!
Santa H.: Es ne reizi nepieminēju RIBOCA.
Henriks: Visi tieši lasīs un domās – a kur RIBOCA?
Kārlis: Tā arī saruna sauksies – "Bez RIBOCAs".
3