Nolikt pasauli

Izdevniecības „Cannongate” veidotā un „Jāņa Rozes izdevniecības” Latvijā izplatītā grāmatu sērija „Mīti” ir patīkama ne vien tādēļ, ka tās pamatā ir vienkāršs un 21. gadsimtā aktuāls koncepts, bet arī tāpēc, ka neviena no sērijā izdotajām grāmatām lasīšanai neprasa vairāk kā 3-4 stundas. No piecām līdz šim Latvijā izdotajām grāmatām man ir izdevies izlasīt trīs: Peļevina „Šausmu ķiveri”, Bankovska „Drēbes” un tagad arī Dženetas Vintersones „Smagumu”. Baudījumu un pieredzi, kas gūta, lasot šīs grāmatas, visprecīzāk varētu raksturot ar eifēmismu: dažāda. Ja Paulam Bankovskim mīts, šķiet, kalpojis par ieganstu uzrakstīt vēl vienu romānu, tad Viktoram Peļevinam tas bijis veids, kā lieku reizi izvērst diezgan apnicīgas manipulācijas ar postmodernisma klišejām - abi darbi īpašus pārsteigumus nesagādāja. Dženetas Vintersones teksts šajā ziņā izrādījās visdaudzsološākais, jo savā veidā tiešām piedāvāja kaut ko nebijušu.

Atšķirībā no Bankovska un Peļevina, kuri savām versijām no oriģinālā mīta ir aizguvuši vien vairākas neviennozīmīgas norādes un atribūtus, Dženeta Vintersone uzdevumu rakstīt versiju par mītu ir uztvērusi diezgan burtiski, izvēloties grieķu mītu par ar baiso pienākumu turēt zemeslodi sodīto, Olimpa dievu autoritāti reiz apšaubījušo titānu Atlantu un sengrieķu supervaroni, divpadsmit varoņdarbu veicēju, Zeva bastardu Hēraklu, kuru ceļi reiz krustojušies.

Savu tekstu autore sāk ar ievadu, kurā reflektē par nepieciešamību „vēlreiz uzrakstīt jau sen zināmu stāstu” (9. lpp). Šo savu ārkārtīgi neparasto vēlmi viņa pamato šādi: „pārstāstā rodas jauns uzsvars vai izcēlums” (10. lpp). Turpat lasītāju uzmanībai tiek piedāvāta īsa un efektīva turpmākā teksta réclame, kurā autore viens divi saintriģē lasītāju, sakot: „manai stāsta versijai ir īpašas beigas, kādas jūs neatradīsiet nekur citur” (10. lpp). Pēc šī galvu reibinošā solījuma seko pāris oriģinālu atziņu kā, piemēram, „rakstīšana vienmēr ir atkailināšanās; rakstot tu padari sevi ievainojamu” (10. lpp.).

„Es vēlos vēlreiz izstāstīt šo stāstu” - šī ir frāze, kas caurvij visu Dž. Vintersones romānu, un attiecīgo vēlmi viņa piepilda samērā burtiski. Nodaļā, kurai šī frāze kalpo kā nosaukums (13.-16. lpp.), rakstniece veiksmīgi nodarbojas ar sava lasītāja izglītošanu, vienkāršā un viegli saprotamā valodā pārstāstot rietumu zinātnes versiju par „lielo sprādzienu”, ar ko parasti tiek skaidrota Visuma izcelšanās. Tas nemaz nav tik slikti - tajā ziņā, ka lieliski kalpo kā Vikipēdijā izlasāmās, jau nedaudz izvērstākās versijas savdabīgs konspekts. Par iemeslu, kādēļ autore uzskatījusi par nepieciešamu „vēlreiz stāstīt šo stāstu”, varam tikai minēt. Viena no versijām varētu būt iespējamā vēlme norādīt, ka arī šis zinātniskais stāsts ir tikai mīts, kurš - gluži kā senie mīti - laikmetam atbilstošā valodā pilda savu funkciju: skaidro pasauli. Vai arī vēlme apgalvot, ka senie mīti un zinātniskie mīti gluži labi sadzīvo kopā. Bet varbūt autore to darījusi vienkārši tāpat - kas to lai zina.

Pēc tam, kad esam uzzinājuši, kā radies Visums, beidzot varam lasīt grāmatas anotācijā apsolīto stāstu par Atlantu un Hēraklu. Dž. Vintersone ir izvēlējusies vēlreiz izstāstīt epizodi, kurā Hērakls, pildot kārtējo varoņdarbu, dodas uz Atlanta pārraudzībā reiz bijušo Hesperīdu dārzu pēc zelta āboliem. Tā kā pats Hērakls nevar paņemt ābolus, jo tie dedzina viņa plaukstas, šo uzdevumu uzņemties piekrīt Atlants, bet ar vienu noteikumu - Hēraklam tai laikā jāpatur Kosmoss. Brīdī, kad Atlants ticis brīvībā, viņš, loģiski, izjūt kārdinājumu neatgriezties pie sava nomācošā pienākuma.

Lielās līnijās sižets viens pret vienu sakrīt ar oriģinālo mītu, taču - kā ievadā norādīja autore - svarīgi ir uzsvari. Autore patiešām nav kautrējusies stāstu bagātināt ar dažādām detaļām, norādēm un uzsvariem. Šajā ziņā Dž. Vintersone demonstrē patiesi augstu un oriģinālu domas lidojumu, abus stāsta centrālos varoņus - Atlantu un Hēraklu - tēlojot kā vistipiskākos „tipiskos vīriešus”, kādi parasti ir sastopami feministu manifestos, b klases pašpalīdzības literatūrā (piem., „Vīrieši ir no Marsa, sievietes - no Venēras”) vai kādā līdz bezsamaņai banālā J. Griškoveca lugā ar nosaukumu „Drednauti”. Piemēram, Hēraklu mēs ieraugām kā slepkavniecisku mačo, „maitu un plātīzeri” (35. lpp.), savu primitīvo dziņu vergu, kas izmisīgi vēlas iegūt savu pamāti Hēru un, redzot viņu ar atkailinātām krūtīm, nekautrējas sākt masturbēt un - kas zīmīgi - vienā mirkli ejakulē (42. lpp.). Simptomātiski, ka vēl bez viņa postošajām izdarībām Hēraklu kādā brīdī sāk vajāt „domu lapsene” (44. lpp.), ko viņš visiem spēkiem cenšas atvairīt. Ar šo patiesi asprātīgo metaforu autore acīmredzot domājusi gluži vienkāršu pašrefleksiju, vajadzību sev pajautāt - kāpēc? Uzmācīgo nepieciešamību Hērakls gan veiksmīgi atvaira, jo, kā runā teksts, „viņš nevēlējās domāt. Domāšana bija kā sirsenis. Tā dūkdama riņķoja viņam ap galvu.” (45. lpp.)

Savā būtībā Atlants īpaši neatšķiras no Hērakla. Arī viņu raksturo sakāpināts egocentrisms un vēlme pēc galējībām. Zināms, ka Atlants reiz dzīvojis gluži pieņemamu un normālu zemes dzīvi, ko pārtraukusi vajadzība karot ar dieviem; tas noticis galvenokārt tā iemesla dēļ, ka „titāni neliecas neviena, pat Zeva priekšā ne” (21. lpp.). Pēc tam, kad Atlants saņēmis savu visnotaļ simbolisko sodu, viņš - kā mūsdienās mēdz teikt psihoterapeiti - „bēg savā intelektā”. („Viņš nebija radis pie jūtām. Garajās vientulības stundās Atlants paglābās savās domās. [..] Domas paglāba viņu no jūtām.” (58. lpp.))

Vēl zīmīgi, ka abi personāži ar tik galēji „vīrišķīgiem” raksturiem nodarbojas ar Kosmosa turēšanu. Mirklī, kad Atlants nodod Hēraklam Kosmosu, nekas liels jau nenotiek, „ja neņem vērā, ka šajā procesā no gultām tiek izgāzti paši dievi un zemē ietriecas pilsētas lieluma meteors, nogremdēdams Sicīlijas daļu” (48. lpp.) . Dialogus, kas norit abu starpā, raksturo ļoti puiciska, bravurīga un strupa valoda („Es šodien satiku Hēru. Dieva vārds, tā tik ir vecene,” (47. lpp.) saka piedzēries Hērakls.)

Pēc tam, kad dramatizējums abu varoņu starpā ir atrisināts un Atlants ir veiksmīgi apmuļķots, Dž. Vintersone pamazām pievēršas stāsta personiskajai daļai, turpinot jau grāmatas ievadā aizskarto refleksiju par to, kādēļ izvēlējusies vēlreiz stāstīt tieši šo stāstu. No viņas pārdomām un atmiņām uzzinām, ka autorei bijusi grūta bērnība un izveidojies „Atlanta komplekss” (81. lpp.). Tā rezultātā viņa iemācījusies „nest pati sevi” (81. lpp.) un sapratusi, ka „pagātne neizgaist kā mirāža” (82. lpp.). Dziļi filosofiski jautājumi un atziņas seko viens pēc otra, līdz beidzot grāmatas centrālais jautājums izskan tieši un skarbi: „Kas īsti ir dzīve - dāvana vai nasta?” (109. lpp.)

Kad jautājums ir noformulēts, mēs aptuveni varam noprast, ko autore domājusi, vēlreiz stāstot stāstu par Atlantu un pasaules turēšanu (un kas ir nekur citur neatrodamais nobeigums). Tikai grāmatas noslēdzošajā daļā kādā rindkopā top skaidrs, ka Atlants jau sen būtu varējis nolikt pasauli, ja vien būtu gribējis. Nest pasauli ir ai, ai, cik grūti, bet vienalga mēs to [brīvprātīgi] izvēlamies darīt. Acīmredzot grāmatas autorei šis pienākums vai, pareizāk sakot - izvēle radījusi šaubas. Tomēr, manuprāt, ir svarīgi apzināties vienu: ja pasaule kļūst par smagu, to ir iespējams nolikt. Nolikt pasauli - šo metaforisko darbību latviski ir iespējams apzīmēt arī precīzāk, proti: nolikt karoti.