Ik rudeni gada drūmākajā laikā kādā no Baltijas valstīm norisinās Baltijas Drāmas forums, kura mērķis ir popularizēt vietējo oriģināldramaturģiju un veicināt sadarbību un kultūras sakaru veidošanos Baltijas teātra kopienā. Teātris pie mums joprojām kā sakrāls rituāls visbiežāk notiek tumsas aizsegā, kad vieglāk atklāties vai nodot slepenas, personiskas zināšanas. Arī Baltijas Drāmas foruma rīkotā dramaturgu domnīca šajā ziņā nav izņēmums – tikšanās Smiļģa muzejā un tur notikušās aktivitātes šķita svarīguma, noslēpuma un dramatiskas noskaņas apvītas. Tomēr pēdējā vakarā dramaturgi padalījās arī ar pārējiem interesentiem par teātra alķīmijas procesiem un atklājumiem, kas radušies iekšējā loka domu apmaiņā.
Visspilgtāk man palicis atmiņā tas, ko par iespējamo sadarbību teica Rumānijas pārstāvis (aptuveni citējot) – "Mēs cenšamies saprast lietu nozīmi, kaut vai sev noformulēt, ko mēs paši īsti gribam, lai varētu to pateikt apkārtējiem. Mēs gribam saprast pasauli, savu pasauli, kaut vai iztēloties to. Bet kopš deviņdesmitajiem gadiem tā arī neesam spējuši saprast, kas vispār notiek, kur nu vēl domāt par sadarbību. Šī iemesla dēļ esmu sarakstījis 40 lugas, bet ne visas no tām būtu gribējis rakstīt." Tomēr, klausoties Baltijas Drāmas foruma sarunas un skatoties viesizrādes, nepameta sajūta, ka spēja saprasties un kopīgā mentālā telpa varētu būt arī plašāka par Baltijas robežām – sarežģītas pieredzes, vēstures traumu un pārbaudījumu auglīgajos trūdos kūņojas kaut kas pašapzinīgs, svaigs un dzīvotspējīgs.
Baltijas Drāmas foruma dramaturgu un lugražu domnīcā "Baltijas ne/atkarība" piedalījās 14 dalībnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Ungārijas, Rumānijas, Čehijas un Ukrainas: Asta Honkamā, Līsija Aibela, Mehis Pihla, Olivers Isaks, Pireta Jāks, Evarts Melnalksnis, Linda Rudene, Rasa Bugavičute-Pēce, Diāna Kondraša, Gabriele Labanauskaite, Vendula Borūvkova, Daniels Kirilo, Nemeta Nikoleta un Natalka Bloka. Šeit piedāvājam saīsinātu ieskatu viņu publiskajā sarunā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā.
Santa Remere
Evarts Melnalksnis (Latvija): Baltijas Drāmas forumā notikušajā dramaturgu domnīcā tika diskutēts par dažādiem jautājumiem – mēs apspriedām gan dramaturgu ikdienu, gan teātra struktūras un finansējumu, gan nepieciešamību pēc izrādes iestudēšanas procesa caurskatāmības. Noderīgākais, šķiet, bija apjēgt, ka ar līdzīgiem jautājumiem ir nodarbināti dramaturgi arī citās valstīs un vissvarīgāk tomēr ir dalīties pieredzē par to, kā sakoncentrēties un visefektīvāk nodoties lugu rakstīšanai vai dramaturģijas veidošanai.
Olivers Isaks (Igaunija): Jā, bija interesanti atskārst, ka esam ļoti atšķirīgi kā dramaturgi, tomēr problēmas, ar kurām saskaramies, ir ļoti līdzīgas. Mūsu vidū ir koncepta dramaturgi, skatuves dramaturgi, tādi, kas strādā ar gataviem tekstiem vai izrādes ritmu – darbnīcās piedalījās vairāk nekā desmit cilvēki, kas veic visdažādākos pienākumus. Bet mēs visi saskaramies ar vieniem un tiem pašiem šķēršļiem, jo sevišķi attiecībā uz starptautisko sadarbību kaut vai tikai Baltijas reģionā.
Evarts: Kādi būtu iespējamie rīcības veidi, lai attīstītu lugu rakstniecības jomu?
Gabriele Labanauskaite (Lietuva): Par šo tēmu ir tik daudz, ko teikt, ka vieglāk ir vienkārši sākt kaut ko darīt, nevis tikai runāt. Laikmetīgu dramaturģijas darbu trūkums iedvesmoja Mūzikas un Teātra akadēmijas studentus un mani kā viņu asociēto profesori organizēt lugu lasīšanas festivālu "Dramokratija" (no vārdiem "demokrātija" un "drāma"). Mums ir arī nacionāla mēroga lugu lasījumi un rakstīšanas darbnīcas un konkursi, bet ar to nepietiek; tāpēc sākotnēji mēs kā akadēmiskā studentu kopiena domājām, ko varam darīt lietas labā, un pēc tam kļuvām jau par plašāku interesentu grupu – mums ir lasījumi klubos, krogos, galerijās, ārpus pilsētas utt. Tā ir neliela iniciatīva, bet ļoti būtiska, jo tā principā parāda, ka ikviens var sākt darīt to, kam tic.
Pārsteidzošākais bija apjaust, cik ļoti trūkst komunikācijas cilvēku starpā. Kaut vai tādā līmenī, ka vecāko kursu aktieri nesarunājas ar jaunākajiem. Dramaturgi nesarunājas ar režisoriem, režisori – ar scenogrāfiem utt. Protams, tas attiecas uz studiju laiku, pēc absolvēšanas viņi tiekas individuāli un šīs attiecības veidojas citādi. Bet joprojām viņi saskaras ar daudzām problēmām un izaicinājumiem, par spīti tam, ka Lietuvā ir autoru savienība, kas aizstāv to, ka lugas autors saņem procentus no iestudēto izrāžu ienākumiem. Taču viss pārējais ir vieni lieli džungļi.
Es strādāju teātra nozarē jau divdesmit gadus, bet katru reizi viss ir jāsāk no nulles – cik liels ir honorārs, jo nav izstrādātu noteikumu par samaksu, cik reižu jārediģē teksts, cik reižu man kā lugas autorei ir jāpiedalās mēģinājumos un vai par to maksā, kam pieder teksts, kam pieder autortiesības utt. Un tā tas nav tikai Lietuvā, bet lielākajā daļā valstu. Katrs jauns teksts nozīmē jaunu vienošanos par noteikumiem. Tajā, protams, ienāk kaut kas svaigs, bet tas nostāda māksliniekus, šajā gadījumā dramaturgus, ļoti nedrošā stāvoklī.
Evarts: Domnīcā spriedām par praktiskiem soļiem, ko varētu veikt šajā ziņā – teiksim, minimālā atalgojuma tarifikācijas izstrādi par konkrētiem darbiem; un ne vien dramaturgiem, bet dažādiem nozares pārstāvjiem. Piemēram, Zviedrijā ir divi fiksēti ienākumu līmeņi – mazāk un vairāk pieredzējušiem māksliniekiem. Apsvērām jautājumu par to, vai būtu nepieciešams aģents, kas nodrošina attiecības starp teātri un lugas autoru. Mēs varbūt varētu lūgt Latvijas Teātra darbinieku savienībai piešķirt mums atbalsta personu vai padomdevēju, kas dodas līdzi, lai šis darba nodošanas process kļūtu arī mazliet caurskatāmāks.
Interesants piemērs un iniciatīva, kas uzsākta Lietuvā un Igaunijā, ir tulkoto lugu datubāze. Eksistē platforma, kur tiešsaistē iespējams meklēt materiālus un kas ļauj savā ziņā rūpēties par šo nozari un padarīt to plašāk pārstāvētu arī ārpus mūsu valstīm. Vēl interesanta situācija, par ko tika runāts domnīcā – ka 2015. gadā tika iestudēta tikai viena lietuviešu luga sezonā, bet šobrīd situācija ir mainījusies un 50% iestudēto izrāžu pamatā ir lietuviešu darbi. Latvijā varbūt nav bijušas šādas galējības, bet situācija ir diezgan līdzīga, lai arī ir vērojamas pārmaiņas.
Daniels Kirilo (Rumānija): Rumānijā ir vairāk nekā 40 publisku teātra institūciju un vairāk nekā 40 privāto teātru, bet nav stratēģijas valsts līmenī, kas attiektos uz laikmetīgo lugu autoriem. Mums ir daži mākslinieki, kas studējuši Vācijā un Lielbritānijā un kam ir izdevies tur īstenot kādas sadarbības, taču valstī ik gadu izmācās vairāk nekā 200 mākslinieku, kuriem pēc tam nav darba un kas ir spiesti izmēģināt citas darbības jomas. Mums ir liela mākslinieku inflācija. Viņi pēc tam mēģina rakstīt vai producēt izrādes neatkarīgajā sfērā. Kopumā Rumānijā regulāri strādā 15 lugu autori, kuri raksta gan valsts, gan neatkarīgajiem teātriem, taču valsts sistēmā galvenokārt strādā mākslinieki, kas pievēršas "augstajai", klasiskajai mākslai. Pēdējo desmit gadu laikā pārmaiņas it kā ir vērojamas, taču nav efektīvas sadarbības, principā mums nav nekādas starptautiskās sadarbības stratēģijas.
Evarts: Vispār attīstība notiek, un mēs varam būt priecīgi, ka dzīvojam Eiropā, kur ir daudz dažādu teātru un struktūru – lieli, mazi, neatkarīgi. Lauks principā ir diezgan plašs, un tajā varētu atrasties vieta katram, tomēr pastāv šī nedrošība un dažādas sociālās problēmas. Kā tas ietekmē jaunu dramaturgu?
Linda Rudene (Latvija): Jau domnīcas laikā konstatēju, ka šajās sarunās saplūst racionālas domas ar spēcīgām emocijām. Mēs nekad neesam tikušies šādā sastāvā ar cilvēkiem, kuri dara to pašu, ko tu, un tā ir ļoti droša sajūta. Bet te var vilkt arī paralēles ar mūsu profesiju kopumā – no vienas puses, ir racionāla attieksme, jo viss ir balstīts stingrā struktūrā, no otras – emocionalitāte, jo ir personīgais pienesums. Bet ir svarīgi apzināties, ka šīs lietas ir neizbēgami saistītas: dažreiz esam ļoti emocionāli par racionālām lietām un dažreiz mums ir racionāli jāskatās uz savām emocijām gan darbā, pie kura strādājam, gan darba vidē.
Daudzi no mums ir pašnodarbinātie, jo tā darbojas šī sistēma. Bet tas nozīmē visu laiku balansēt starp pārstrādāšanos un tukšajiem periodiem, kad darba nav. Vienu brīdi tev ir ienākumi, citu brīdi nav – iet kā pa viļņiem. Un tam nav risinājuma, un nav, kam prasīt padomu. Var mēģināt pieteikties stipendijām, iekļauties termiņos, bet tas nav risinājums. Visu laiku sanāk būt advokātam pašam sev. Ir uzmanīgi jāizskata līgumi un jāspēj novilkt personīgās robežas – neviens cits to tavā vietā nedarīs. Man patika padoms, ko deva Asta, kurai labi sanāk novilkt šīs robežas. Ļoti praktiski – ja tu uzņemies kādu blakusdarbiņu, mazāku projektu, kurā neko daudz nenopelni, tad jau laicīgi pabrīdini sadarbības partneri, ka atsauksies vien diviem tālruņa zvaniem par izmaiņām tekstā. Par trešo būs jāpiemaksā. Izklausās muļķīgi, bet kaut kā to jāsāk darīt, lai cilvēki sāk novērtēt tavu laiku un darbu. Dažiem šķiet, ka pašnodarbinātajiem ir bezgalīgi daudz laika un ar viņiem var sazināties jebkurā dienā, jebkurā brīdī, kaut patiesībā mēs žonglējam ar 10 dažādiem projektiem.
Evarts: Tas pats attiecas uz labojumiem un tekstu pārrakstīšanu – katru dienu tev kaut kas ir jāpārraksta. Bet dramaturģija ir struktūra – ja tu kaut ko izmaini, tas ietekmē pārējo. Šīs domnīcas iniciatore ir "Dirty Deal Teatro" vadītāja Anna Sīle, kurai jau ir diezgan ilga pieredze, strādājot ar šiem jautājumiem.
Anna Sīle (Latvija): Tā kā mēs "Dirty Deal Teatro" iestudējam tikai oriģināldramaturģiju, es ik dienu veicu šīs garās pārrunas ar lugu autoriem un dramaturgiem – par algām un to, kā viņi varētu iestudēt savus darbus ne tikai šajā ēkā, bet arī citur. Mēs radām jaunu dramaturģisku darbu, bet kāda ir iespēja, ka tas interesēs arī citus? Pirms divdesmit gadiem kaut kādā mērā darbojās lugu lasījumi. Tagad ir tā, ka tie interesē tikai vienkāršo skatītāju – profesionāļi nenāk tos klausīties. Un mums ir svarīgi saprast, kā viņus uzrunāt un ieinteresēt jaunos tekstos. Ne tikai lugu tekstos, bet arī jaunās dramaturģiskās koncepcijās. Tāpēc novērtēju, ka šajās dienās varēju aprunāties ar citiem mākslinieciskajiem vadītājiem, režisoriem, literārajiem konsultantiem. Tas man palīdzēja saprast, ka ne tikai latviešu lugu autori un dramaturgi vēlas doties tālāk par Latvijas robežām, bet šādas vēlmes un vajadzības ir arī citās valstīs.
Evarts: Bet vai jums izdevās tikt skaidrībā, kas šobrīd ir galvenās problēmas, kas to liedz?
Asta Honkamā (Somija): Mēs domnīcas grupā centāmies nerunāt par naudu, jo šis aspekts gluži vienkārši ir pārāk depresīvs. Mēs koncentrējāmies uz jautājumu, kā skatītājos tomēr raisīt interesi par jauno dramaturģiju. Jo tā ir – skatītājus sevišķi neinteresē jaunās lugas. Mēs radījām dažus priekšlikumus teātra mārketinga cilvēkiem un pašai dramaturgu kopienai. Ir ļoti svarīgi veikt savu darbu pēc iespējas labāk – tā, lai tas pašam liekas nozīmīgs. Bet, lai to paveiktu, lugu autoriem un dramaturgiem vajag vairāk informācijas par konkrētā teātra publiku. Parasti, domājot par to, kādi cilvēki nāk uz teātri, tiek ņemts vērā vecums, dzimums, kaut kāda izcelsme vai sabiedrības šķira, taču ar to nepietiek. Mēs tādā veidā neuzzinām, kuri ir tie cilvēki, kuri NEnāk uz teātri un par kādām tēmām mēs NEstāstām pietiekami. Mēs Helsinkos iestudējām izrādi par bijušajiem ieslodzītajiem, un sanāca publika, kuru agrāk nebijām redzējuši. Viņi nāca, jo tas bija stāsts par viņiem. Tāpat mums ir daudz citu minoritāšu (bet ne tikai minoritāšu), kuru stāstiem būtu jāparādās uz skatuves. Šeit nav runa tikai par vecumu un dzimumu, bet ko specifiskāku.
Linda Rudene: Mēs visbiežāk rakstām incognito skatītājam, bet tajā pašā laikā visi sagaida, ka starp skatuves mākslinieku un skatītāju veidosies tiešs un skaidrs dialogs. Kā mēs varam to uzrakstīt, ja nezinām, ar ko runājam?
Asta: Ir jārada konteksts šai sarunai starp aktieri un skatītāju. Mēs Somijā to saucam par "publikas darbu", un tas jau notiek, bet tam būtu jābūt sistemātiskākam. Evarts minēja, ka Vācijā skatītāji sanāk laicīgi pirms izrādes, un dramaturgs izstāsta par to, kas notiks uz skatuves. Pastāsta par tēmu un kontekstu, un tā skatītājam veidojas nopietnāka interese un izpratne. Somijā šādas diskusijas notiek jau pēc izrādes, kad noguris ir gan skatītājs, gan mākslinieki. Mums vajadzētu veidot šīs sarunas pilnvērtīgāk, varbūt tas mainītu skatītāja attieksmi "nesapratu izrādi, tāpēc negribu iet uz teātri".
Linda Rudene: Šajās sarunās ir jāpiedalās arī autoram vai dramaturgam, nevis tikai aktieriem, kuri stāsta par to, kā mācījušies tekstu. Jāļauj izteikties arī cilvēkam, kurš to rakstīja. Vajag padarīt publikai pieejamāku un saprotamāku izrādes iestudēšanas procesu – par to, kā tas sākas ar vienu ideju vai tekstu, bet iestudējumā jau parādās kas cits. Ir jāspēj runāt arī par dramaturģisko darbu, kas ir izrādes pamatā, ne tikai par rezultātu.
Asta: Noderētu arī kāda mentoringa sistēma jaundarbiem, kas vēl ir tapšanas stadijā. Jaunam dramaturgam ir sarežģīti saprast, kur ir viņa vieta, kur viņš var saņemt atbalstu vai padomu. Lai uzrakstītu labāku darbu, ir nepieciešams, lai tavus tekstus iestudē. Ikviens no mums var palīdzēt kā mentors jaunākam autoram, kurš, piemēram, ir studējis ārzemēs un kuram nav kontaktu.
Linda Rudene: Pilnveidošanās jau nebeidzas izlaiduma dienā, arī profesionāļiem ir jāturpina dalīties pieredzē. Mēs varam palīdzēt otram pilnveidoties savā drošajā burbulī, netiesājot [jaunos autorus], bet palīdzot tapšanas procesā.
Asta: Ir ļoti svarīgi saņemt profesionālu atgriezenisko saiti par uzrakstīto dramaturģisko tekstu vai iestudēto izrādi. Ir traki, ja tavu lugu spēlē gadu no gada, bet nekas nemainās. Liktos pareizi, ka teātrim, kurš pasūta lugu, būtu sadarbībā paredzēts arī posms, kurā mēs šo darbu pārrunājam. Pēc būtības, nevis tikai "es nesaprotu šo vārdu" un "vajag vairāk darbības personu" līmenī. Ir ļoti svarīgi pārrunāt, ko un kā tu esi paveicis, pirms sākt iestudēšanas procesu.
Linda Rudene: Ideālā pasaulē tieši tā arī būtu – dramaturgs uzraksta tekstu, iedod to teātrim, un tad viņi kopā to analizē. Tādā veidā, sākot mēģinājumu procesu, šis posms jau ir veikts, un turpmākās problēmas ir saistītas ar teksta interpretāciju [nevis pašu tekstu]. Tādā veidā autors var saglabāt savas robežas un neļaut tās pārkāpt.
Asta: Bet attiecībā uz finansiālo atbalstu laikmetīgās dramaturģijas iestudēšanai – nav skaidrs, kurš varētu to dot. Varbūt teātriem vajag kādu dotāciju sistēmu, lai nebūtu tik liela riska gadījumos, kad publika nesavācas. Ja šāda riska nav, tas mudinātu biežāk strādāt ar jaunu tekstu.
No zāles: Tas jau ir kultūrpolitikas jautājums. Igaunijā tieši tā arī ir – Kultūras ministrija atbalsta laikmetīgu darbu iestudēšanu. Teātri ir spiesti iestudēt jaunus darbus, jo saņem par to lielākas subsīdijas. Sarunas par šiem jautājumiem ar Kultūras ministriju ir mākslinieku ziņā.
Evarts: Šajā ziņā noderētu statistika par reālo situāciju. Latvijā mums tādas nav. Bet būtiska ir arī nozares solidaritāte. Dramaturgu mums netrūkst, bet, domājot par to, kā šīs nozares pārstāvji varētu pilnveidoties, varbūt būtu svarīgi parunāt arī par dramaturģijas darbu reprezentāciju citur pasaulē?
Olivers: Tā ir ļoti plaša tēma, un tur ir vairākas šķautnes. Pirmkārt, identitātes jautājums. Kā tu pats pozicionē savu darbu, un kā to dara citi? Ir runa par Austrumeiropas identitāti. Mēs tiekam uztverti kā Austrumeiropas autori, taču kaut kas šajos priekšstatos būtu jāmaina. Mēs, protams, nevaram mainīt to, kā mūs redz citi, bet varam mēģināt mainīt vismaz to, kā paši sevi uztveram. Viens no veidiem, kā to darīt, ir domāt tēmu aspektā. Definēt lugu autorus pēc aplūkotajām tēmām, nevis ģeogrāfiskā stāvokļa. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir saistīta. Tās pašas tēmas ir aktuālas gan Francijā un Vācijā, gan Latvijā un Igaunijā. Tāpēc, šķiet, ir svarīgi spēt apvienot universālas tēmas ar lokālām. Labs piemērs ir šobrīd pasaulē populārā igauņu filma "Melnās pirts māsība", kur šī reģionālajā kultūrā sakņotā melnās pirts tēma savijas ar universāliem sieviešu stāstiem. Runājot par identitāti, iespējams, šis ir veids, kā sevi pozicionēt.
Otrkārt, jādomā par šķēršļiem – kas īsti mūs ierobežo? Viens no tiem ir valoda. Mēs esam mazas valstis, mūsu valodā runā maz cilvēku, tāpēc būtiska ir tulkošana. Tavu darbu tulko vien tad, ja kāds par to jau ir ieinteresējies. Tu nevari vienkārši tāpat palūgt Kultūras ministrijai – hei, iztulkojiet manu lugu. Ir ļoti grūti panākt, lai kāds to dara. Treškārt, kā vispār iekustināt jebkādu sadarbību? Septembrī Tartu bija konference, veltīta tam, lai spriestu, kāda būtu labākā stratēģija sadarbības uzsākšanai. Galvenā atziņa, pie kuras nonācām, – vienkārši sākt kaut ko darīt. Pat ja tas ir neliels darbiņš, tev ir jāsāk sadarboties ar dažādiem cilvēkiem un organizācijām, lai sāktu veidoties attiecības, kuru rezultātā, iespējams, tavu darbu reiz iestudēs kaut kur citur. Vienkārši izsūtīt informāciju nav jēgas. Pasaulē jau ir TIK daudz informācijas. Tu vari cerēt, ka tavu e-pastu kāds izlasīs un nodomās: "Lai notiek! Iestudēsim to uz lielās skatuves!" Bet ir ļoti svarīgi veikt šos mazos soļus.
No zāles: Mēs esam mazas valstiņas, kam grūti izlauzties pasaules mērogā, toties mums ir daudz vieglāk aiziet uz Teātra savienību vai Kultūras ministriju, jo tu visbiežāk jau pazīsti kādu, kas varētu palīdzēt. Tas mazajās valstīs ir liels pluss, ka pa vidu nav vēl pieci cilvēki birokrātiskajā sistēmā.
Evarts: Vai arī var aizbraukt uz kaimiņzemi pakonsultēties. Šķiet, mums būtu vajadzīgs atbalsts, lai biežāk varētu cits citu satikt.
No zāles: Es strādāju Islandes Skatuves mākslas centrā. Tā ir jauna institūcija, kas atbalsta māksliniekus. Viens no mūsu uzdevumiem ir atbalstīt dramaturģijas tulkošanu. Mums ir sadarbība ar Somiju, piemēram. Sarežģītākais šajā ziņā ir tas, ka nevēlamies tulkot lugas, kuras pēc tam paliks plauktā. Tāpēc mēs cīnāmies ar šo jautājumu – kā vislabāk atbalstīt lugu tulkojumus? Islandes rakstnieku savienības risinājums ir fragmentu tulkošana. Viņi iztulko kopsavilkumu, dažas lappuses un dalās ar šo materiālu. Varbūt tas būtu risinājums arī dramaturgiem.
Gabriele: Tas sasaucas ar tēmu, par kuru runājām savā domnīcas grupā – kā ieinteresēt starptautisko vidi. Varbūt ir vērts izveidot tiešsaistes platformu, kur publicēt lugas? Bet jautājums ir – KURŠ tās vispār lasa un vai vispār kāds lasa? Es biju pārsteigta, uzzinot, ka režisori to vairs sevišķi necenšas darīt un reti kurš izlasa visu darbu. Varbūt tā ir paaudzes iezīme, varbūt viņiem vairs nepatīk lasīt. Protams, to darbu, ar kuru viņi strādā, viņi lasa. Bet svarīgi liktos šajā procesā iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku – arī aktierus, vadītājus, producentus, citus dramaturgus – cilvēkus, kuri mēdz ieteikt režisoriem darbus. Taču, ja šo lugu ir tūkstošiem, kurš spēj to visu izlasīt?
Var veidot tiešsaistes platformu, rīkot lugu lasījumus, bet svarīgāka šķiet šī iespēja satikties dzīvē, aci pret aci, un izrunāties. Var ieteikt tulkošanas programmas, rīkot tikšanās, kurās tiek lasītas darbu skices, veidot raidierakstus, lai režisori var paklausīties, braucot mašīnā. Kāds ierosināja vienkārši nolaupīt režisorus un piespiest viņus klausīties. Vērtīgs likās priekšlikums organizēt starptautisku lugu autoru un dramaturgu ideju/konceptu tirgu, kurā autori dalās ar savām iecerēm vai jau gatavajām lugām. Tā var būt daļa no kāda jau esoša festivāla – aklo vai ātro randiņu formātā, piču sesijās, kopīgos spa apmeklējumos vai piknikos, bet režisoriem, dramaturgiem un aktieriem ir jādod šī iespēja satikties. Varbūt var rīkot ideju izsoli, kurā valūta varētu būt nevis nauda, bet bezmaksas konsultācijas vai rezidences iespējas.
Mehis Pihla (Igaunija): Sūtīt lugas pa e-pastu ir kā mest tās vakuumā, sūtīt kosmosā. Tu nekad neuzzināsi, vai kāds tās ir lasījis un ko par tām domā. Tāpēc svarīgākais ir panākt kontaktu – vispirms jau pašu mākslas radītāju vidū.
0