Mijkrēslis un interešu pārstāvniecība

Līdz 23. oktobrim "Satori" īsteno ziedošanas kampaņu, vācot līdzekļus žurnāla darbībai 2024. gadā. Šajā laikā publicējam arī rakstus, kas saistīti ar kampaņas tēmu un no dažādiem rakursiem aplūko interešu pārstāvniecības tēmu. Vairāk par kampaņu – redaktores Annas Andersones slejā. Atbalstīt Satori iespējams šeit.

Pretrunīgi vērtētais irāņu rakstnieks Nasims Talebs raksta [1], ka maz ir tādu cilvēku, kas no rīta pamostas ar domu: "Ko man šodien tādu ļaunu izdarīt?" Pārsvarā cilvēki savu kaitniecisko rīcību postracionalizē kā "vienīgo iespējamo risinājumu" vai kā līdzekli, kas attaisno konkrēto, viņuprāt, labo mērķi. Citiem vārdiem – paši sev saka, ka ieslīdējuši pelēkajā zonā, lai paveiktu kaut ko… varbūt drusku gaišāku. Ja ne citiem, tad vismaz sev. Nereti šādā pelēkumā ieslīd zināma daļa Latvijas sabiedrības. "Aizmirstas" paņemt kvīti no santehniķa. Steiga mudina riepu servisā nepieiet pie kases, bet par pakalpojumu samaksāt meistaram rokās. Un, iespējams, iesaistīties vēl citās norisēs un procesos, kas, lai gan ir pelēki, tomēr nav atļauti un ir sodāmi.

Rodas jautājums, vai pelēkums – mijkrēslis starp izgaismoto un neredzamo – vislabāk iespējams tur, kur nav skaidri zināmu spēles noteikumu (ētiskās un likumiskās normas santehniķa, norēķinu un nodokļu nomaksas ziņā lielākajai daļai cilvēku gan ir skaidras). Vai arī tur, kur spēles noteikumi ir tik sarežģīti, ka gribot negribot jāmeklē ātrāki un ērtāki risinājumi. Viena no šādām jomām, protams, ir valsts un pašvaldības līmeņa lēmumu pieņemšanas process. Lobēšana – šī vārda labajā nozīmē – ir būtisks demokrātisku sabiedrību instruments, kas saistīts ar sabiedrības iesaisti, jomas un nozares interešu pārstāvniecību. Lobēšanas negatīvā reputācija lielā mērā saistīta ar pelēkuma iespējamību (un, kā esam dzirdējuši no ziņu dienestiem, pētījumiem un tiesu prāvām – arī esamību), kas izriet no lobēšanas neskaidrās definīcijas un jaukšanas ar nelegālām un neētiskām darbībām, piemēram, lēmumu ietekmēšanu un kukuļdošanu. Ko mēs zaudējam, novēršoties no lobēšanas, un kādus pasākumus varētu īstenot, lai atjaunotu uzticību lobēšanai kā leģitīmam procesam?

Brīnummēslojums un īpašās atslēgas

Pirmais jautājums, kas jāuzdod: kā atšķirt, kas ir interešu pārstāvniecība un kas – lēmumu ietekmēšana? Skaidrībai piedāvāju divas alegorijas. Interešu pārstāvniecību var salīdzināt ar dārznieku, kurš rūpīgi izvēlas augus, kopj tos, laista un pēc vajadzības apgriež. Šajā gadījumā viss process ir caurskatāms un labi izprotams. Turpretī lēmumu ietekmēšanu ar kukuļiem var salīdzināt ar situāciju, kurā kāds izmanto speciālu burvju mēslojumu, lai paātrinātu augļu nogatavošanos, bet pārējie dārza kopēji par šo noslēpumu nezina un domā, ka augs tik strauji aug dabiski. Vēl viens piemērs – interešu pārstāvniecību var salīdzināt ar godīgu restorāna galdiņu rezervāciju, kur visi klienti tiek apkalpoti secīgi pēc rezervācijas laika. Savukārt interešu ietekmēšanu un kukuļdošanu var salīdzināt ar situāciju, kur kādam ir īpaša atslēga, ar ko iekļūt restorānā jebkurā laikā, spēji iznirstot rindas priekšā.

Tātad interešu pārstāvniecība ir caurspīdīgs un izsekojams process, bet ietekmēšana – neskaidra un neizsekojama nodarbe. Šobrīd Latvijā nereti piekopta lobija forma ir izmantot neoficiālus kanālus, ietekmīgus draugus un paziņas, kas noved pie vēl lielākas noslēpumainības un potenciāli ļaunprātīgas kontaktu izmantošanas. Caurspīdīgumu varētu nodrošināt, piemēram, ar nesen pieņemtā interešu pārstāvniecības atklātības likuma ieviešanu dzīvē pilnā mērā. Ja interešu pārstāvniecība ir reģistrēta, ja ir zināms, kurš cilvēks vai organizācija uzrunā lēmumu pieņēmējus, un lēmuma pieņēmēji reģistrē un atzīmē, kurš likuma un normu priekšlikums nāk no kura avota, tad process ir saprotams. Lielākā daļa procesu no mijkrēšļa atgriežas dienas gaismā un vairs nav tik pelēki. Citiem vārdiem – visi atklāti kopj savus dārzus un izmanto restorāna rezervācijas rindu. Dzīvē viss tik rožaini (vēl) nenotiek.

Bez liekdarbībām un zelta rotaslietām

Pateicoties Latvijas dalībai ES un OECD, caurspīdīgumu mums zināmā mērā uzspiež starptautiskie partneri. Brīdi pa brīdim tas motivē kādu jomu sakārtot (izdarīts ir tiešām daudz!), pieregulēt likumus, normas, palielināt sodus un veikt citas vērtīgas darbības. Tomēr ne vienmēr šie risinājumi ved pie skaidrākiem spēles noteikumiem. Dažkārt gadās, ka tie veicina pārregulāciju (pārmērīgu normu ieviešanu, paaugstinātas prasības un uzraudzību), kas birokrātiskos procesus sarežģī vēl vairāk, veidojot augsni potenciālai korupcijai un neveselīgai lēmumu ietekmēšanai.

Vērtīgs un nepieciešams virziens, lai no tā izvairītos, ir birokrātisko procesu racionalizācija, tas ir, formālu procesuālo darbību paātrināšana (tajos procesos, kur nav vajadzības pēc sarežģītas izvērtēšanas, piemēram, izziņu vai citu dokumentu izsniegšana u.c.) un liekdarbību mazināšana. Kā piemēru varu minēt stāstu, ko vairākkārt sanācis dzirdēt no bijušā Uzņēmumu reģistra (UR) vadītāja – brīdī, kad uzņēmumu reģistrācijas laiks tika samazināts, UR darbinieku vidū samazinājās darbinieku skaits ar zelta rotaslietām un dārgām automašīnām (kā saprotam, iemesls nebija atalgojuma samazināšana). Protams, birokrātijas mazināšanu ir viegli attiecināt uz šādiem relatīvi vienkāršiem procesiem, taču visus likumu un lēmumu pieņemšanas robus tas neaizlāpa.

Katram ietekmētam, necaurspīdīgam lēmumam ir būtiskas negatīvas sekas. Tas var izkropļot demokrātiskos procesus, dodot privilēģijas noteiktām grupām, kā arī mazināt sabiedrības uzticību demokrātijai un valdībai, kas Latvijā šobrīd jau tā nav pārāk augsta: valdībai tā ir ap 30%, Saeimai vēl zemāka – 25%. Sabiedrības uzticība politiskajam procesam zūd, ja rodas priekšstats, ka lēmumi tiek pieņemti, sekojot individuālām interesēm, nevis sabiedrības labumam kopumā.

Kas citam bedri rok, tas pats savas laimes kalējs?  

Jāatceras, ka lēmumu ietekmēšanas procesam ir nepieciešamas vismaz divas puses. Ja viena ir ar mieru tikt ietekmēta, bet otra pat nedomā ietekmēt (vai otrādi) – nekas nesanāks. Protams, var diskutēt par to, kurai pusei pirmajai jāsper solis pretī, tomēr necaurspīdīguma un mijkrēšļa izmantošanu nevar mazināt vienpusēji. Nepieciešama ir ne tikai vides sakārtošana no valsts puses, bet arī tradīciju un prakses maiņa no sabiedrības puses. Dzīvojam ieradumu veidotā vidē, kur ierēdnis drīkst darīt visu, kas atļauts, bet sabiedrības pārstāvis – visu, kas nav aizliegts. Tāpēc, lai abas puses sarunātos, lēmumu pieņēmējiem ir nepieciešama izpratne un informētība par to, kā saskarsmē ar lobētājiem izturēties ētiski pareizi, kā rīkoties ar lobētāju sniegto informāciju. Savukārt izmaiņu ierosinātājiem jāsaprot, ka likumdošanas ietekme jāizvērtē un konsultācijās var piedalīties (un jāpiedalās) dažādu viedokļu paudējiem; ar vienas puses viedokli nepietiek. Priekšlikumu ierosināšanā un izsekojamībā konsekventi jābūt gana plašai pārstāvniecībai. Citādi dažkārt šķiet, ka individuālie lobētāji darbojas pēc principa "kas citam bedri rok, tas pats savas laimes kalējs", cenšoties izstumt no spēles jebkuru citu potenciāli ieinteresēto pusi. 

Kam pievērst uzmanību, lai uzlabotu interešu pārstāvniecības prakses un veicinātu uzticēšanos šim procesam? Pirmkārt, jāturpina izgaismot mijkrēsli un aizvien samazināt pelēko zonu, nodrošinot caurspīdīgumu un izsekojamību, kā arī optimizēt birokrātiskos labirintus un normatīvu pārregulējumu, kas veido dabiski ēnainu vidi. Otrkārt, jāveicina lēmumpieņēmēju zināšanas par to, kā atbildēt izmaiņu nesējiem un interešu pārstāvjiem, un jāveicina izpratne, ka ar vienu viedokli nereti ir par maz. Treškārt, interešu pārstāvjiem jāsadarbojas un jāapzina tās sabiedrības daļas, kas varētu tikt ietekmētas, veicot konkrētas likuma izmaiņas, lai neveidotos situācijas, kad vienas jomas pārstāvis virza izmaiņas, kuras citu jomu pārstāvji uzreiz cenšas apturēt vai atcelt. Atklātība, savstarpēja izpratne un sadarbība palīdzētu apzināties, ka cilvēki pēc dabas lielākoties nav apzināti ļaunas būtnes un, ievērojot caurspīdīguma principus, ir iespējama lēmumu pieņēmēju, izmaiņu rosinātāju un pārējās sabiedrības savstarpēja uzticēšanās. Citiem vārdiem, atsaucoties uz Orvelu, ir nepieciešams sakārtot vidi, lai vieni nebūtu vienlīdzīgāki par citiem.

[1] Talebs, Nasims Nikolass. Risks ar savu ādu. Ikdienas slēptās asimetrijas. Zvaigzne ABC.