Pagājušā gada decembrī "Dirty Deal Teatro" pirmizrādi piedzīvoja Valtera Sīļa izrāde "Andrievs Niedra", kurā galveno lomu tēlo izrādes dramaturgs Kārlis Krūmiņš. Mēs tikāmies ar Kārli, lai parunātu par patriotismu, vēsturisko taisnību un dokumentālo teātri. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.
Vai tu esi patriots?
Mmm… Es domāju, ka jā. Protams, Andrievam Niedram, mūsu tēlam, ir savs izskaidrojums, kas ir patriotisms, bet jā, mani interesē šī valsts, mani interesē, kas šeit notiek, un es jūtu savu saikni ar šo zemi, ar šo valsti, tāpēc man tās lietas, ka šeit ir notikušas un kas šeit notiek, ir svarīgas. Vai es akli visam piekrītu? Patriotisms man noteikti nenozīmē nacionālismu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas drīzāk man nozīmē cieņu pret vietu, kura mani ir pieņēmusi un kurā es esmu audzis, mīlestību pret to, nevis sabiedrības priekšstatiem par to, kā lietām šeit vajadzētu notikt.
Izrādi "Andrievs Niedra" diezgan viegli var pārdot vai nomārketēt kā izglītojošu izrādi, uz kuru jāved skolēni, kas tai brīdī apgūst konkrēto vēstures periodu. Vai tas bija viens no izrādes mērķiem vai motīviem?
Nē, tas noteikti nav viens no izrādes mērķiem, bet tas konteksts stāstam ir nepieciešams, un pieņemt, ka visi šo kontekstu – vēstures faktu – zina… tā diemžēl nav. Mēs paši daudzas lietas no tā nezinājām, un daudzas lietas, taisot šo izrādi, mums bija atklājums, kas, protams, neliecina neko glaimojošu par mūsu vēstures zināšanām. Tā bija ļoti interesanta atskārsme, jo mums, izrādes veidotājiem, likās, ka mēs diezgan labi orientējamies šajos jautājumos, bet tad izrādījās, ka tā ir ilūzija – ka tu esi iedomājies, ka tu kaut ko zini, bet ir lietas un nianses, kas ir paslīdējušas garām vai nav bijušas tajā informācijas kopumā, kurā tu esi mācījies vēsturi.
Vēsturisku notikumu, kas ir noticis gandrīz pirms 100 gadiem, izstāstīt precīzi tādu, kāds tas ir, praktiski nav iespējams. Vienmēr ir jārēķinās ar to, ka tu izmanto vienu, otru vai trešo interpretācijas iespēju. Vai jūs konkrētus vēsturiskus notikumus, atainojot diezgan dokumentālā, lai gan arī groteskā veidā, mēģinājāt pieturēties pie tā, kā jums, šķiet, ir bijis?
Es nezinu, vai man uz šo jautājumu ir īsa atbilde. Mēs par to, protams, esam daudz runājuši – kā šo jautājumu risināt. Šajā gadījumā, protams, fakti, kas uz skatuves tiek parādīti, ir patiesi, bet tā nav patiesība tādā izpratnē, jo, protams, ir arī daudzi citi fakti, kuru mēs šajā izrādē neesam izvēlējušies atainot. Mūsu uzdevums nebija pretendēt uz vispārīgu patiesību, bet uz patiesību no Andrieva Niedras skatpunkta, jo otrs skatpunkts ir vispārpieņemtais – ka viņš ir nodevējs –, ko mums, lielai daļai, skolā diezgan virspusēji iemāca. Mēs gribējām apskatīti patiesību no otras puses. Mūs šoreiz mazāk interesēja vēlreiz apstiprināt vispārpieņemtās lietas vai arī šķetināt pretējās puses argumentus, bet gan vairāk iedziļināties tajā, kā uz šīm lietām skatās pats Andrievs Niedra.
Dažu dialogu ieskices ir dotas jau Andrieva Niedras atmiņās, piemēram, nolaupīšanas aina – to Andrievs Niedra diezgan sīki apraksta, droši viena tāpēc, ka viņu pēc tam par to epizodi apsmej. Tādā veidā viņš droši vien mazliet reabilitējas. Varbūt arī tāpēc tai grāmatā neadekvāti liela daļa ir veltīta tieši šai epizodei, bet tādā kontekstā var saprast, kāpēc viņš to ir tik smalki aprakstījis – lai piedāvātu savu versiju. Tur Andrievs Niedra mums bija palīdzējis visvairāk, vai mums vismazāk bija jāizdomā klāt, bet pārējās lietas, protams, ir izdomājums. Izmantotie fakti aizvien ir atrasti un dokumentāli, un fakts, ka tās sarunas kaut kādā formā ir notikušas, ir patiess. Nav īsti pierādījumu, kā viņš bija ticies ar Ulmani – vai viņi tikās vai sarakstījās, vai viņi viens otram pasūtīja ziņas, vai tikai Andrievs Ulmanim sūtīja ziņas un saņēma atbildes – to mēs līdz galam nevaram zināt, bet tas arī šajā gadījumā vairs nav tik būtiski. Tā komunikācija notika, un tālāk tas ir mūsu piedāvājums – manis kā dramaturga piedāvājums, Valtera kā režisora un mūsu kā aktieru piedāvājums risināt šīs te sarunas.
Visas lietas, ko es izmantoju, veidojot tēlu, ir atrastas, rokoties pa Andrieva Niedras dzīves peripetijām un gaitām, arī tajā, ko Andrieva Niedras radinieki ir stāstījuši; un ne tikai šīs epizodes, ir vesela strīpa citas ainas un lietas, kas daudz ko liecina par šo personāžu. Piemēram, Andrieva Niedras asprātība, ko viņš pats izmanto savos tekstos, mums deva zaļo gaismu darīt tā, kā mēs darījām, te tas noteikti nebija pašmērķis. Mans kā aktiera uzdevums bija mēģināt saprast, kāds tas Andrievs bija, bet izrādes uzstādījums to mazliet apgrūtināja. Viņš visu laiku sevi eksponē. Tur nav Staņislavska ceturtā siena, aiz kuras mēs redzam, kāds viņš bija savās domās viens pats. Brīži, kur viņš atklātos pa īstam, izrādē ir ļoti maz. Tas ir piņķerīgs jautājums – ir grūti noteikt, kas viņam tur iekšā darījās. Viņš to slēpa arī savā grāmatā, piemēram, runājot par Rīgas atsvabināšanas ainām, var just, ka tā lieta viņam ir ļoti sāpīga, bet viņš tik un tā mēģina ieturēt distanci. Tur, kur mēs nevarējām ierakties, tur, kur mums atbildes nebija, mēs nemēģinājām viņu pārlieku eksponēt un atrast atbildi. Mēs mēģinājām paņemt maksimāli daudz no tā, ko viņš piedāvā. Pret skatītāju viņš ir ļoti līdzīgs tam, kādu viņš sevi rāda grāmatā. Vai tā ir vispārēja patiesība? Diez vai. Tas ir viņa skatpunkts. Un šajā gadījumā tas mums kā māksliniekiem netraucēja, jo mēs šajā brīdī nemeklējām vispārējo taisnību, mēs skatījāmies uz Andrievu Niedru.
1