Māksliniece un laikmetīgā teātra dramaturģe Laura Stašāne ir viena no 2020. gadā izveidotās dokumentālās izstādes un digitālās platformas "Lietisko pierādījumu muzejs" autorēm. Vardarbība ģimenē ir viņas darbu tēma jau vairāk nekā astoņus gadus. 2023. gada izskaņā nāca klajā Lauras līdzveidotais literatūras žurnāla "Punctum" un "Lietisko pierādījumu muzeja" dokumentālo stāstu un dzejas krājums "Neviens tev neticēs", kas aicina uz atklātu sarunu par šo bieži vien slēpto problēmu, kas Latvijā skar gandrīz katru trešo sievieti.
Laura Stašāne daudzus gadus strādājusi arī kā mākslas producente, cenšoties atbalstīt jaunu mākslinieku idejas un sadarbību ar kopienām. "Lietisko pierādījumu muzejs" un "Neviens tev neticēs" ir mākslinieces pašas realizēta ideja, kas devusi iespēju daudzām sievietēm izstāstīt savu stāstu un tikt sadzirdētām. Podkāstā ar viņu sarunājas Santa Remere.
Santa Remere: Pēdējā laikā "Satori" intervējot radošas personības, it īpaši sievietes, atklājas ļoti daudz lomu un profesiju, kurās viņas strādājušas. Tu esi "Satori" autore, mēdz tulkot un esi producējusi laikmetīgās dejas izrādes. Kas ir tava loma mākslā un kultūrā? Ar ko tu galvenokārt nodarbojies?
Laura Stašāne: Tas vienmēr saistīts ar kaut kādu procesu iekustināšanu. Tiešām ilgus gadus esmu strādājusi par producenti, bet tas vienmēr ir bijis tā, ka esmu ģenerējusi idejas daudziem projektiem un aicinājusi cilvēkus tās realizēt. Tagad esmu nonākusi līdz punktam, kurā beidzot esmu gatava pati realizēt idejas.
Santa: Festivāla "Lampa" mājaslapā tavs raksturojums ir: "Man aizvien vairāk rūp ne tikai tas, kāda māksla top, bet kā tā top, kam tiek dots vārds un kam netiek. Šobrīd praktizēju dramaturģiju tās plašākā nozīmē." Kas ir dramaturģijas plašākā nozīme?
Laura: Es to saprotu tā, ka tā nav obligāti saistīta ar tekstu radīšanu, un es parasti arī neradu dramaturģiskus tekstus. Tas ir vairāk saistīts ar to, kā sakārtot telpu vai domas, vai izrādi, vai jebko citu. Piemēram, ja runā festivāla mērogā, var runāt par festivāla kuratoru, kas, manuprāt, arī ir dramaturga darbs. Tas droši vien atkarīgs no tā, kā kurš definē titulu "dramaturgs", bet man tas ir saistīts ar daudziem profesionāliem mākslas procesiem. Es redzu, ka domāju caur dramaturģisku piegājienu. Mēģinu uzreiz visu kontekstualizēt, jo tā strādā mana galva.
Santa: Es arī esmu pazīstama ar to, ka reizēm kurators un redaktors patiesībā veic līdzīgu funkciju. Tā, iespējams, ir sava veida dramaturģiskā funkcija, kas ne vienmēr ir lineāra naratīva veidošana, jo tas nav lugradis tradicionālā nozīmē, bet cilvēks, kas strādā ar konceptiem.
Laura: Tu uzreiz domā par ļoti daudzām lietām, nevis tikai par tekstu kā, piemēram, teātrī, kur dramaturgs ir atbildīgs par tekstu, bet pārējo dara režisors, gaismotājs, scenogrāfs, aktieri. Man dramaturģijai ir plašāka nozīme – tu domā par visām lietām vienlaicīgi.
Santa: Ir iznācis tevis un Lauras Brokānes kopīgi veidotais dokumentālo stāstu un dzejas krājums, kur apvienoti dažādi žanri. Kā vispār pašu grāmatu definēt – tā ir daiļliteratūra vai hibrīdizdevums?
Laura: Mēs nosaukumā ielikām "dokumentālo stāstu un dzejas krājumu" tieši tāpēc, lai iedotu ceļvedi potenciālajam lasītājam, bet man gribētos teikt, ka grāmatu var vienkārši lasīt – ieiet tai pasaulē.
Santa: Tā ir kā durvis.
Laura: Kā durvis. Grāmata kā durvis. Man radio jautāja, kāpēc dzeja un dokumentālie stāsti ir kopā. Tam, protams, ir ļoti praktisks pamats, jo šādi lasījumi 2021. gadā notika "Punctum" literatūras festivālā. Bet dzeja un dokumentālais stāsts ir kopā tāpēc, ka man tas ir par telpas radīšanu starp stāstu, autoru un lasītāju. Tā ir telpa, kurā lasītājs var ienākt – mēs uzreiz nebliežam viņam pa pieri, bet tiek dots veids, kā pietuvoties, un dzeja rada mazliet citu telpu.
Santa: Te atkal satiekas kuratora un redaktora darbs. Izstāžu kurators arī domā par to, kā viņa telpā ieies, kas šajā telpā gribēs ienākt, kā cilvēku ieaicināt un kāds būs ceļš, pa kuru viņš to izstaigās.
Šī ir grāmata par vardarbību ģimenē, bet ar tēmu tu strādā jau vairākus gadus. Hronoloģiski, šķiet, tas sākās ar dejas izrādēm, projektiem "Viss būs labi" un "Baiļu rutīna", kurus veidojāt kopā ar Janu Jacuku. Šķiet, ka tie bija pirmie darbi, kas skatuves mākslā pievērsās sievietes baiļu tēmai, kustību valodā mēģinot noformulēt to, par ko mūsu sabiedrībā joprojām ir ļoti grūti sarunāties – vardarbību ģimenē. Cik seni ir šie darbi, un kā jūs uzdrošinājāties spert pirmos soļus?
Laura: Tas bija 2019. gads. Es ar Janu strādāju kā dramaturģe. Pirmā izrāde, ko tu minēji, bija mazs formāts, Janas solo. Daļa no projekta ar jauno horeogrāfu pirmajiem skatuves darbiem. Tas nebija apzināti veidots par vardarbību. Jana vienkārši runāja par savu pieredzi ģimenē, un es pilnīgi noteikti tajā laikā vēl nedomāju, ka tagad runāšu par vardarbību. Tad bija nākamais darbs, kur Jana mani uzaicināja par dramaturģi – viņai bija ideja runāt par bailēm, bet tās bija ļoti abstraktas, kaut kas galīgi negāja uz priekšu un nekādi nevarējām izkustēties no nulles punkta. Tad Jana man vienā naktī atsūtīja e-pastu: "Man liekas, ka man tev kaut kas jāizstāsta, lai mēs vispār varētu kopā strādāt." Viņa uzrakstīja par savu bērnības pieredzi ar vardarbīgu tēvu, un brīdī, kad to izlasīju, sapratu, ka tai jābūt izrādei un ka mans uzdevums ir panākt, lai Jana grib to izstāstīt.
Santa: Kā panākt, lai kāds izstāsta savu stāstu? Šķiet, ka viņai bija grūti spert arī šo pirmo soli.
Laura: No manas puses tas bija par klausīšanos. Es varbūt viņas ceļā biju viens no retajiem cilvēkiem, kas bija gatavs klausīties stāstu, ko viņa vēl līdz galam nesaprata – kur beidzas tēva mīlestība un kur sākas vardarbība? Ka notikušais, iespējams, nebija labs un ka ir svarīgi par to runāt. Es domāju, ka spēju iedot viņai apziņu, ka par to ir svarīgi runāt.
Santa: Un kāpēc par to ir svarīgi runāt?
Laura: Tagad man ir ļoti daudz argumentu, bet toreiz pilnīgi noteikti bija intuitīva sajūta, ka tas ir ļoti svarīgs stāsts, jo mēs tādus stāstus nedzirdam. Es pat tai brīdī vēl nezināju statistiku par to, cik daudzas sievietes skar [vardarbība ģimenē]. Tas tiešām bija par to, ka mēs šādus stāstus nedzirdam, bet tie notiek un notiek. Turklāt tas bija Janas bērnības stāsts, tāpēc to izstāstīt likās vēl svarīgāk, jo viņa notikušo sāka apzināties tikai pieaugušā vecumā.
Santa: Liekas, ka palaikam šie stāsti kaut kur mediju telpā vai literatūrā parādās, bet tiem nav turpinājuma. Mēs esam sašutuši – ir noticis kaut kas patiešām traģisks, visi kolektīvi dodas ķemmēt mežus un meklēt pazudušo sievieti, kas kārtējo reizi ir cietusi no partnera vardarbības, visi ir skumji, satriekti. Tad atkal iestājas klusums līdz nākamajam gadījumam.
Laura: Tāpēc, ka tas tiek pasniegts ar šoku par to, cik tas ir ārkārtēji. Šoks, ka tas ir noticis. Strādājot ar Janu, es sapratu, ka tas notiek ikdienā, tas notiek, kā Jana izrādē saka, parastā Ziepniekkalna dzīvoklītī. Un man tā bija liela atšķirība – lasīt par vardarbību ģimenē mediju ziņās vai dzirdēt personisku stāstu, saprast, ka tur blakus ir bijusi normāla dzīve, brīnišķīgs bērns, vairāki bērni un tas tiek normalizēts, izdzēsts no ikdienas: ir visas citas lietas, bet ne tas, lai gan tam ir tik milzīga ietekme, protams, arī uz bērnu psihi.
Santa: Liekas, ka mediju vidē mēs joprojām neprotam par to īsti runāt – tas vienmēr ir iemesls sensācijai, no kā arī izcept romāna vai filmas cienīgu sižetu, aprakstīt, iegūt lasītājus, bet patiesībā mēs no šīs informācijas, izņemot sašutumu, tā īsti neko neiegūstam.
Laura: Lūk! Tur, manuprāt, jautājums ir par līdzpārdzīvojumu. Vai tu to redzi kā atsvešinātu fenomenu, kaut ko, kas notiek pasaulē? Lai gan man ārkārtīgi patīk iet uz kino. Reizēm ar filmām ir tā, ka tu noskaties, ieej kaut kādā svešā, citā pasaulē un tad atgriezies savā dzīvē.
Santa: Jā, es arī esmu domājusi par to, ka filmas reizēm liek tik šausmīgi raudāt, teiksim, par to, kā kaut kur Amerikā sliktāk un grūtāk iet nabaga bārenim, un tai brīdī aizmirst, ka patiesībā tu pats esi nabaga bārenis.
Laura: Jā, ir baigi interesanti, kā mākslā stāstam iet līdzi emocijas, saprast to mehānismu. Tā bija viena lieta, par ko ļoti domājām, veidojot "Lietisko pierādījumu muzeju" – kā panākt to, ka emocijas ir ļoti reālistiskas, lai cilvēki, kas atnāk uz izstādi, saprot, ka tas ir kaut kas, kas notiek šobrīd, tagad, ar konkrētiem cilvēkiem. Mēs viņus nezinām! Bet tas nav nekas tāds, ko es skatos no malas.
Santa: "Lietisko pierādījumu muzejs" ir jau nākamā kārta projekta tapšanas vēsturē. Vispirms bija dejas izrādes, skatuves darbi, tad izstāde un arī interneta platforma, kas balstīta dokumentālos stāstos. Kā sākās iecere?
Laura: Tas bija nepieciešams turpinājums pēc tam, kad pabeidzām darbu pie "Baiļu rutīnas". Tas bija mirklis, kad izlasīju statistiku, ka Latvijā un faktiski arī Eiropas Savienībā katra trešā sieviete dzīves laikā piedzīvo vardarbību vai nu ģimenē, vai arī no intīmā partnera. Es eju pa ielu, un katra trešā, kas nāk pretī, potenciāli ir ar to pazīstama. Likās – kā var būt, ka ir tik daudz sāpju un tik daudz klusuma? Man bija jāatrod veids, kā iedot balsi arī tām, kuras ir neredzamas – nav skatuves mākslinieces un nevar dabūt sev pilnu zāli Ģertrūdes ielas teātrī, lai kāds viņas klausītos. Mēs sākumā nezinājām, ka taisīsim izstādi, bet tas šķita labākais formāts. Lai gan tehniski mēs neviena nemācējām taisīt izstādes, jo neesam vizuālās mākslinieces, mums bija tāda motivācija, ka nebija šaubu.
Santa: Kāda bija atsaucība, un kā jūs tikāt pie priekšmetiem, kas bija izstādīti?
Laura: Tas bija ļoti daudzslāņains process, bet mēs vienkārši ielikām sociālajos medijos publisku aicinājumu atsaukties sievietes, kas būtu gatavas kopā ar mums strādāt pie šāda projekta. Bija mazmazītiņa istaba kaut kādā īres dzīvoklī, ko mēs dabūjām par brīvu, un tur mēs ar viņām tikāmies. Kad bijām jau diezgan ar viņām runājuši, atklāti pateicām, ka nezinām, ko ar to visu gribam darīt, bet mums gribas par to runāt. Mani jau no paša sākuma ļoti aizkustināja viņu uzticēšanās – jā, vienkārši darām, ejam uz priekšu. Izstādes formāts – ka mēs par vardarbību runājam caur ikdienas priekšmetiem, kuri ir vardarbības liecinieki – radās, uzmanīgi klausoties, ko viņas stāsta. Parādījās paradokss starp vardarbību, kas it kā ir kaut kas prātam neaptverams, un ikdienas priekšmetiem, kas figurē stāstos – vardarbība sākās zeķu pāra vai ceļojumā aizmirstas šampūna pudeles dēļ. Likās, tas neiet kopā, bet tā kļuva par vietu, no kuras atsperties. Tad mēs vienkārši mēģinājām kolekciju veidot lielāku, sociālajos medijos aicinot sievietes sūtīt priekšmetus kopā ar stāstu. Nezinājām, vai būs atsaucība. Bija arī posms, kad domājām, ka pašas visu atradīsim internetā un starptautiskos forumos un sakombinēsim tādu pusfiktīvu, patiesos notikumos balstītu izstādi. Bet strādājot saproti, cik milzīga ir atšķirība starp to, vai tas ir pusfiktīvs vai tomēr īsts, lai gan neviens, izņemot mūs, iespējams, nezinātu, cik īsts ir priekšmets. Mums tas bija baigi svarīgi. Sievietes bija pirmās, kas iegāja dzīvoklī, kurā pēc tam bija izstāde, un izlēma, kur priekšmeti stāvēs. Mēs mēģinājām viņas visu laiku iesaistīt lēmumu pieņemšanā, lai darbs nav par viņām, bet kopā ar viņām. Bija tik daudz spēcīgu mirkļu – kad viņas iegāja dzīvoklī, viņas momentā zināja, kur priekšmetu nolikt, nebija nekādas svārstīšanās. Viņas tik ļoti mūs iedvesmoja, un, kad viņas nespēja, tad mēs iedvesmojām viņas, stūmām cita citu uz priekšu. Tas viss notika diezgan īsā laikā, divos mēnešos.
Santa: Atceros 24 stundas ilgo publisko lasījumu daļu, es klausījos tiešām daudzas stundas, un stāsti bieži vien atkārtojās, jo jūs strādājāt ar diezgan nelielu upuru grupu. Sievietes lasīja cita citas stāstus, un, tos dzirdot atkal un atkal, likās, ka ar katru atkārtojuma reizi tie kļūst īstāki, ka šī ir tā patiesība. Tas, manuprāt, nojauca to barjeru, ko piesaucu medijos. Šķita, ka atkārtojot tiek radīta jauna pieredze un stāsts beidzot tiek sadzirdēts. Tas man likās īpaši arī lasījumā grāmatas atvēršanā – nebija tā, ka "mēs jums pastāstīsim dažus stāstiņus". Sapulcējās daudz cilvēku un cits citam vēlreiz un vēlreiz stāstīja tos pašus stāstus. Tie stāsti jau arī ir tik ļoti līdzīgi, lai gan katrs ir individuāls un ar savu niansi. Parādās kaut kāda maģija, kad savienojas dokumentālais īstums, bet atkārtojums iedod vietu personīgām asociācijām, un tu kā klausītājs varbūt tikai ar piekto vai desmito reizi atļaujies sev atzīt: īstenībā jau man arī tā ir noticis. Arī man ir stāsts, lai gan šķita, ka tā nav vardarbība vai arī ka es jau tā neesmu darījis. Tu sadzirdi, ka esi bijis gan upura, gan reizēm arī vardarbības veicēja lomā. Kādas bija reakcijas pēc šī notikuma?
Laura: Viens ir skatītāju reakcijas, otrs ir lasītājas, kuru vidū bija gan sievietes, kas cietušas no vardarbības un kuru stāsti bija muzejā kolekcijā, gan viņu mammas, māsas, atbalstītājas, draudzenes. Arī no mūsu loka bija sievietes, kas, uzzinot, ka mēs to darīsim, vienkārši gribēja lasīt. Mums bija nosacījums, ka tām, kuru stāsts ir lasījumos, tas nav obligāti jālasa. Ja tu negribi, tad lasi jebkuru citu. Mēs devām viņām brīvību izvēlēties pašām, un tas ir princips, ko esam paturējušas visos lasījumos. Lielākoties viņas negribēja lasīt savu stāstu, viena otra skrēja slēpties tualetē, lai to nedzirdētu. Mums bija saliktas maiņas, jo bija jānoklāj 24 stundas. Bija lasītājas, kas atgriezās pēc vairākām stundām, un es skatos – pēc pāris stundām viņa stāv un klausās savu stāstu, neģībst, bet tad trešajā reizē aiziet un pati nolasa savu stāstu. 24 stundu laikā noiets ceļš. Tā ir lieta, ko skaļā lasīšana izdara ar tiem, kuru stāsti tur ir.
Santa: No klausītāju puses arī bija kādi komentāri?
Laura: Ienāca viens pusmūža vīrietis, tāds paliels, un drausmīgi bravūrīgi teica: "Kur tad tie lasījumi? Kas te vispār jums notiek?" Tad viņš apsēdās pirmajā rindā, tie bija puskovida laiki, un ik pēc divām stundām notika nomaiņa. Viņš tās divas stundas nosēdēja, vispār nepakustoties krēslā, tad vienkārši piecēlās un aizgāja, un es pēkšņi sapratu – viņš ir tā sieviete, viņš to zina.
Santa: Tas viss ir novedis tevi arī līdz dokumentālu stāstu un dzejas krājumam "Neviens tev neticēs". Dokumentālie stāsti pirmajā daļā, kā saprotu, ir neskarti, bet otrajā daļā ir dzejnieku interpretācija. Kā dzejnieki pieslēdzās un ar to strādāja?
Laura: Tur ir arī dzejnieki, kuriem ir personiski stāsti dzejā. Man liekas, to var diezgan labi redzēt. Mēs arī mēģinājām dažas no muzeja dalībniecēm savest kopā ar dzejniekiem. Viņiem bija saruna, un tālāk jau dzejnieki paši izlēma, vai rakstīt par konkrētu pieredzi vai tikšanās viņiem iedod drīzāk impulsu. Bet, protams, arī literātu pasaulē ir diezgan daudz cilvēku, kam [vardarbība] ir tieša pieredze.
Santa: Interesanti arī, ka jūs neatklājat cilvēku vārdus, visi autori jauktā secībā minēti grāmatas aizmugurē. Interesants ir abu redaktoru rakstītais ievads, kurā tiek pastāstīts par to, ka ir pieredzēta vardarbība ģimenē, bet mēs nezinām, ar kuru no Laurām minētais ir noticis – arī redaktora līmenī saglabājas šī kolektīvā anonimitāte.
Laura: Protams, tas ir arī simbolisks veids, kā pateikt, ka [vardarbība] tiešām notiek visā sabiedrībā un mēs nevaram izdalīt – re, kur tā, kura piedzīvojusi vardarbību, un re, kur tā, ar kuru tas nekad nenotiks. Tam bija arī praktisks iemesls, jo mums jāpasargā autores, kurām ir ļoti personiska pieredze un kuru dzīvē varmākas vēl aizvien ir [klātesoši]. Tas bija veids, kā radīt viņām drošu telpu. Man liekas, tas arī psiholoģiski kaut ko nozīmē – jūsu ir daudz, tu neesi viena. Tas ir arī viens no saukļiem vai noteikumiem, ko mēs izmantojām. Ļoti daudzi zina tavu stāstu savā veidā, bet viņa zina, par ko tu runā. Mēs ar Lauru vienā brīdī sapratām – lai "es" paliek un nav skaidrs, kurš ir "es", jo nav tā, ka [vardarbība] notiek ar konkrēta tipa sievietēm un ar citām nenotiek, tā ir visur.
Santa: Man uzreiz jādomā par mirkļa birku #MeToo – tur arī ir šis dalītais "es". Daudz kur pasaulē šī akcija aizgāja, bet Latvijā, man šķiet, tā īsti nav notikusi. Un patiesībā jūsu projekts savā veidā ar šo dalīto "es" arī it kā pilda to #EsArī funkciju, tikai jau ar citu valstu pieredzi.
Laura: Jā, tā ir savā ziņā tā pati diskusija. Lai gan, protams, #EsArī nebija par ģimenes vardarbību, bet vardarbību profesionālās attiecībās, šīs lietas atrodas ļoti tuvu viena otrai.
Santa: Jā, bet to lasīt liekas pat vēl grūtāk. Tieši par to domāju, lasot grāmatas otro daļu – tur dzejā tiek uzburtas sāpīgas ainas, kur ir ļoti liela neskaidrība par notiekošo, bet man no tā teksta rodas vardarbības sajūta, ķermeniskā līmenī atpazīstamas bailes, kaut kas aizdomīgs. Man šķiet, es ļoti precīzi varētu raksturot bērna sajūtu, kuru vardarbīgi ietekmē tuvākie cilvēki, bet viņam pat nav racionālu argumentu, kā izvērtēt, vai tas, kas notiek, ir labi vai slikti. Ir tikai šī iekšējā, intuitīvā sajūta – es jūtos slikti. Dzeja kaut kā ļoti precīzi to iezīmē arī grāmatā. Tas ir efektīvs veids, kā tu teici, uzburt to telpu – ir īstie stāsti un arī precīzi noskaņota sajūta.
Laura: Es laikam tik daudz un ilgi esmu strādājusi ar šiem stāstiem, ka pat nejūtu milzīgu atšķirību starp dzeju vai dokumentālo stāstu, jo arī tie dokumentālie stāsti, kas toreiz tika iesūtīti Lietisko pierādījumu muzejam, mani pārsteidza ar poētiskumu. Salīdzinot ar dzeju, šajos stāstos sievietes runā ļoti tieši, bet arī tur lasītājam jāsaprot, kas tad īsti notika. Mēs bijām Polijā, un tur stāsti pēkšņi bija detaļās: kur sita, kā sita – līdz tādam aprakstam, ka tu vari to bildi ieraudzīt.
Santa: Jā, tas ir interesanti, jo mums Latvijā taču ir diezgan daudz literatūras par smagām tēmām. Teiksim, manu uzmanību pievērsa tas, kā tiek raksturots [Agates] Nesaules romāns "Sieviete dzintarā" – par "trimdas traumām", par "bēgļu smago ikdienu". Tiek izmantoti vispārīgi vārdi, lai gan romāns ir par izvarošanu, par sievietes pieredzi, par drausmīgām situācijām, kur kara šausmas ir tikai traģēdijas sākums. Bieži vien sievietes pieredzē pēc kara ienāk ilgstoša vardarbība un dzīve ar šīm traumām. Pat ja tu izdzīvo, tu turpini atļaut sev darīt pāri, jo realitāte tevi šādu radījusi. Kā tu saki – arī stāstus mēs bieži vien pasniedzam caur puķēm, simboliski ieskicējot. Teiksim, words joprojām pasvītro vārdu "izvarošana", šis vārds ir kā svešvārds mūsu valodā.
Laura: Mēs arī ar to saskārāmies – sievietēm laikam visgrūtāk runāt par seksuālo vardarbību. Grupiņā, ar ko mēs strādājām, bija tā – viena no viņām sāk runāt par seksuālu vardarbību, pēkšņi izrādās, ka visām tā ir bijusi. Līdz tam bija: nē, nē, man ir tikai tāda vardarbība. Tas ir kaut kas, ko ir gandrīz neiespējami izrunāt.
Santa: Man šķiet, vienā no dzejas tekstiem bija teikts: "Briesmu sajūta vārdos šķiet smieklīga." Tomēr jūs strādājat ar šo vārdu, pat ja tas reizēm izklausās triviāli un apzīmē priekšmetu, mandarīnu vai "Lego" klucīti. Varbūt, ja šo vardarbības vārdu atkārto un turpina par to runāt…
Laura: Man liekas, ka tas kontrasts tomēr ļoti iedarbojas un to var izdarīt mākslā. Tu lasītājā iedarbini vienlaicīgi vairākas maņas. Tas nav vienkārši teksts, ko tu lasi – tu iedarbini to briesmu sajūtu. Reizēm, lasot stāstus, pilnīgi fiziski sajutu šausmas, ko izjuta viņas.
Santa: Pirms sākām šo sarunu, tu teici, ka šoreiz vēl pastāstīsi, bet vairākas reizes dienā runāt par vardarbību ir ļoti grūti. Kā jūs to izturējāt?
Laura: Jana [Jacuka] teica, ka mēs to visu izdarījām uz adrenalīna. Mums likās tik svarīgi par to runāt, ka nemaz nedomājām, ko tas mums nodarīs. Bet mums ar Janu darbs pie projekta bija atšķirīgs, jo viņai ir cits process. Viņai tas bija apliecinājums, ka viņu dzird, beidzot viņa var pateikt to, kas bijis jāslēpj. Es gāju pretējā virzienā – ar arvien lielākām šausmām sapratu, cik [vardarbība ģimenē] ir izplatīta. Jau biju tādā stāvoklī, ka ziemā, ejot garām ģimenēm ar bērniem, kuri slidinās ar ragaviņām, domāju – jā, pēc statistikas spriežot, te ir vismaz piecas ģimenes, kurās bērns tiek pazemots. Tagad tā vairs nav, bet bija posmi, kad tas diezgan spēcīgi mani iespaidoja un nebija tālu līdz izdegšanai, ko es kaut kādā mērā arī piedzīvoju.
Santa: Tas ir sarežģīti – tu strādā ar šo ļoti jūtīgo kopienu un sensitīvo jautājumu, mēģini arī citiem parādīt, kas ir vardarbīgas, varmācīgas attiecības, bet reizēm parādās jautājums – varbūt es pati ietilpstu šajā statistikā? Vai mana uzvedība kādreiz arī nav bijusi vardarbīga? Vai tie labākie tēmas pārzinātāji spēj atpazīt varmācīgus modeļus, piemēram, savās darba attiecībās?
Laura: Reiz runāju ar vienu no centra "Marta" speciālistēm. Lai gan viņa ilgus gadus strādā ar šo tēmu, viņa domā, ka pietiek ar vienu soli, lai arī viņa kļūtu par upuri. Pat ja tu zini visus sarkanos karogus un robežas, līnija ir trausla. Daudzas no sievietēm, ar kurām mēs strādājam kopā, ir brīnišķīgas un stipras, bet tik un tā piedzīvojušas vardarbību.
Tāpēc ir runa ne tikai par konkrētu varmāku, bet arī par to, kā tas tiek pieļauts, uzturēts un noklusēts. Šajā procesā iesaistās viss sabiedrības mehānisms un varas attiecības. Bieži vien tam, ko saka par izvarošanu un seksuālu vardarbību, nav sakara ar seksu, bet ar varu.
Santa: Vēl varētu daudz runāt par to, kā tas iet kopā ar latviešu mentalitāti un spēju runāt par savām traumām un sāpēm. Mēs izlasām šo traģisko ziņu – sievieti izvaroja, un reakcija ir nevis protests, bet klusums.
Laura: Vispār jau traumas ārstēšanas vēsture ir ārkārtīgi nesena – tas bija vēl viens pārsteigums, ko piedzīvoju, ienākot šajā laukā. Tas, ka ne tikai kareivji piedzīvo posttraumatisko sindromu, bet arī vardarbības upuri ģimenēs, ir nesena atziņa. Tāpat kā izpratne, ka traumas dziedināšana ir process, ko ārkārtīgi ietekmē sabiedrības normas un uzskati. Protams, ka ikvienam individuāli jāiziet šim procesam cauri, bet jautājums – cik ļoti mēs sargājam varmākas un cik ļoti pametam novārtā cietušos?
Santa: Bet kāpēc?
Laura: Tas atkal ir jautājums par varu, par piesliešanos tam, kam ir vara. Simona Veila brīnišķīgi par to raksta: tie, kam ir vara un privilēģijas, ne par kādu naudu šīs privilēģijas neatdos. To, ka viņiem ir šīs privilēģijas, viņi apzinās ārkārtīgi retos gadījumos, parasti ne. Tāpēc viņu uzdevums ir nosargāt varu. Jo vara pēc būtības ir trausla. To var atņemt, grozīt, mazināt. Tāpēc viņi tik nikni iestājas par savu varu un mēģina visu laiku to apliecināt. Viņi nojauš, ka var to pazaudēt, tāpēc viņiem visu laiku jākultivē, ka viņi ir tie, kuri lemj, kuri var, kuri zina.
Santa: Kuri pelna…
Laura: Jā, tie, kuri pelna. Tie, kuri ir ģimenes galvas.
Santa: Kuri pelna un kuri ir pelnījuši, kuriem pienākas. Bet, jā, liekas, ka šī ir viena no pirmajām, varbūt pat pirmā šāda veida efektīga grāmata. To grūti pat nosaukt par grāmatu. Nezinu, notikums, neatliekams gan mūsu vietējās kultūras, gan arī mūsu sabiedrības labklājības ziņā. Bet es saprotu, ka bija diezgan grūti nonākt pie šīs grāmatas izdošanas.
Laura: Jā, tas bija garš ceļš. Valsts kultūrkapitāla fonds četrreiz atteica finansējumu. Šķita, ka piekto reizi nav vērts prasīt. Tajā brīdī man sāka likties, ka tas ir tēmas dēļ. Protams, neviens neteica, ka šo tēmu neatbalstīs, bet katrreiz bija atrasts kāds cits iemesls, ko iepriekš nez kāpēc neminēja. Tad jau man tiešām likās, ka tas ir tēmas dēļ – mēs negribam to dzirdēt, kur nu vēl atbalstīt ar valsts naudu. Tad uzradās Lielbritānijas vēstniecība, kura bija gatava to atbalstīt. Mēs ar Lauru ne mirkli nedomājām, ka liksim visu pie malas. Mēs visu laiku uzturējām šajā idejā dzīvību. Bijām pārliecinātas – kaut kā mums tas viss jādabū cauri.
Santa: Bet bija arī ziedošanas posms.
Laura: Jā, bija arī ziedošanas posms, jo sākumā briti mums iedeva tikai daļu naudas, ar ko samaksāt autorēm un izstrādāt grāmatas maketu. Tad mēs sapratām, ka pārējo mēģināsim savākt pūļa ziedošanas kampaņā. Bet, tā kā tam paredzētas platformas Latvijā vairs īsti nav, veidojām publisku akciju – klusos lasījumus, kuri tiešām bija klusi. Teksts bija iestrādāts audumā, kas apklāj galdu, un, ja tu uzliec plaukstu un audumu sasildi, teksts parādās. Tas notika vasarā laukumā pie Latvijas Mākslas muzeja. Pēc tam es sapratu, cik tas tomēr ir simboliski un spēcīgi, ka tajā brīdī mēs iedevām rūpes par grāmatu citiem, ka tās vairs nebija tikai divas Lauras, kas plosās. Tas bija ļoti spēcinoši. Es iepriekš minēju, ka ir bijis ļoti smagi ar šo projektu strādāt, bet tu visu laiku saņem pretī arī patiesu atbalstu. Tie paldies, kas man ir teikti, ir patiesākie, ko esmu saņēmusi.
Santa: Bet vai ir sajūta, ka šī grupiņa kļuvusi mazliet lielāka? To cilvēku grupiņa, kas interesējas par šo jautājumu?
Laura: Pilnīgi noteikti, ja salīdzina ar 2020. gadu, kad mēs to sākām. Toreiz likās, ka esam vienīgās, kas par to runā. Atceros tikšanos ar centru "Marta" – mēs aizgājām parunāt par projektu un saprast, vai tas, ko mēs darām, vispār ir ētiski un kā ar cietušajām jārunā. Mēs domājām, ka "Marta" mums sniegs kādu atbalstu vai būs mūsu partneri, bet viņi vienkārši bija laimīgi, ka par to kāds runās, un uzreiz deva svētību – dariet, kā gribat, jums viss sanāks. Viņi vienkārši priecājās, ka ir ienācis vēl viens spēlētājs, kas ir gatavs par to runāt. Tagad man liekas, ka sociālo mediju kanālos un publiskajos medijos par to tiek runāts daudz, lai gan, protams, es sekoju visiem tiem kanāliem. Tā starpība, manuprāt, ir acīmredzama.
Santa: Vai jums ir doma arī par kaut kādu turpinājumu? Zinu, ka tas ir neērts jautājums.
Laura: Es pati sev vienā brīdī pateicu, ka grāmata man noslēgs vardarbības projekta posmu, ka man uz brīdi tas jānoliek malā savas garīgās veselības dēļ. Bet grāmatas atklāšanā viens cilvēks pajautāja: kur var aiziet un apskatīt to Lietisko pierādījumu muzeju? Tad es pēkšņi atcerējos, ka arī mēs taču gribējām, lai tas kļūst par īstu, fizisku muzeju, uz kuru tu vari aiziet Rīgā.
Santa: Varbūt tas ir muzejs, kas mums jāceļ?
Laura: Jā, skaidrs, ka muzejs ir digitālajā telpā, bet man vēl aizvien liekas, ka būtu jauki, ja Rīgā būtu tāds muzejs.
Santa: Pie tā arī paliksim: muzejam būt! Un man šķiet, ka saruna ir labi, vērtīgi iesākusies. Ir arī normāli, ja šajā brīdī jūs pasaudzējat sevi un nododat to citās rokās. Vai arī ceļat muzeju.
0