Šovasar Laikmetīgās mākslas centrs izdevis Teodora Adorno un Maksa Horkheimera darba „Apgaismības dialektika” („Dialektik der Aufklarung”) tulkojumu latviešu valodā.
" Apgaismības dialektika" ir viens no nozīmīgākajiem modernitātes kritikai veltītajiem darbiem XX gadsimtā; vērienīgs ekskurss Rietumu kultūras vēsturē no Odiseja līdz XX gadsimta totalitārismam un kultūras industrijai.
Grāmatu „Apgaismības dialektika” Frankfurtes skolas filozofi Makss Horkheimers un Teodors Adorno sarakstīja II Pasaules kara laikā, atrodoties emigrācijā ASV. „Tas, ko vēlējāmies panākt, patiesībā bija ne vairāk, ne mazāk kā izpratne par to, kādēļ cilvēce tā vietā, lai kļūtu patiesi cilvēciska, grimst aizvien dziļāk barbarismā,”grāmatas priekšvārdā raksta autori.
Grāmata ir mēģinājums parādīt Rietumu civilizācijas pašdestrukcijas tieksmi, saistot to ar saprāta ideju, ko apgaismība un modernā zinātne ir pārvērtusi par iracionālu spēku, kas valda ne vien pār dabu, bet arī pār pašu cilvēci.
Lai arī dažbrīd anahronisks Rietumu kultūras apokaliptiskajā diagnozē, šis darbs turpina būt par nozīmīgu atsauci filozofijā, socioloģijā un kultūras studijās, saistot arī ar savu izsmalcināto stilu. Šis ir pirmais „Apgaismības dialektikas” tulkojums latviešu valodā. To veicis Ivars Ijabs. Šķiet neticami, bet šis ir arī pirmais latviešu valodā pilnībā iztulkotais Rietumu pēckara kultūrā tik nozīmīgās Frankfurtes skolas darbs.
Šī notikuma sakarā uz sarunu aicināju ideju vēsturnieku, profesoru Ričardu Volinu (Richard Wolin) no Ņujorkas Universitātes. Viņš bija ieradies Rīgā, lai vadītu semināru par Jesejas Berlina filozofiskajām idejām un pie viena prezentētu arī savu grāmatu „Atgriežoties pie Frankfurtes skolas – un citas esejas par politiku un sabiedrību” („The Frankfurt School Revisited. And Other Essays on Politics and Society”, Routledge, 2006). Profesors Volins laipni piekrita izteikties arī par "Apgaismības dialektikas" nozīmi mūsdienās.
Anda Kļaviņa
Esejā par Adorno jūs apgalvojat, ka Apgaismības dialektika ir vienīgais Frankfurtes skolas darbs, kam ir kulta statuss. Kas šajā darbā ir tik fascinējošs?
Protams, apzīmējums „kulta statuss” šeit tiek lietots metaforiski, tomēr ne pilnībā. Grāmata ir unikāla, un tādēļ tai ir bijis viegli kļūt par fascinācijas objektu. Ja Frankfurtes skolas sacerējumi 30. gados Maksa Horkheimera vadībā bija orientēti uz sociālo teoriju un filozofisko marksismu, tad šī grāmata ir patīkami enciklopēdiska, ar plašu intelektuālo tvērienu. Tā ir mēģinājums izskaidrot Rietumu kultūru no Odiseja līdz totalitārismam; tā ir iespaidīga Freida, Nīčes, Marksa ideju amalgama. Grāmata ir interesanta gan no filozofiskā, gan literārā viedokļa. Tā turpina vācu vēstures filozofijas tradīciju: pirms tam vēstures filozofiju rakstījuši Hēgelis un Markss, arī Nīče savā Morāles ģenealoģijā savieno filozofiju un vēsturi. Kaut kādā ziņā šī grāmata ir ļoti tuva Špenglera Rietumu norietam – ar ļoti apokaliptisku skatījumu.
No literārā viedokļa šī grāmata turpina Rietumu literatūras aizraušanos ar fragmentiem – Nīče raksta aforismus, Kafka raksta aforismus, Kirkegors raksta aforismus. Tā ir nekvalificējama literatūra, par ko var uzdot jautājumu: „kas ir Kirkegors – rakstnieks vai filozofs?”. Ar Nīči ir tas pats. Adorno ir ļoti jutīgs pret šo tradīciju – viņš ir studējis mūziku pie Albāna Berga; stila jautājumi viņam ir ļoti svarīgi: disonanse, atonalitāte u.c. Apgaismības dialektikas apakšvirsraksts ir Filozofiski fragmenti: tas nav vienots naratīvs, tas ir atvērts teksts. Adorno, kurš ir atbildīgs par šīs grāmatas koncepciju, rakstības stils ir ļoti sabiezināts un suģestējošs. Tas ir ļoti blīvs teksts.
Šīs grāmatas popularitāte Ziemeļamerikā – līdz pat tam, ka šo tekstu apvij teju vai kulta sacerējuma aura – ir skaidrojama ar to, ka šis ir viens no Frankfurtes skolas tekstiem (lai gan ir vēl citi Adorno darbi), kas labi sasaucas ar franču teorijas un postmodernisma tēmām – saprāta kritiku: kvazi-Fuko vai kvazi-Deridā tēzi, ka pie tādas katastrofas kā Aušvice novedis nevis saprāta trūkums, bet gan saprāta pārmērs.
Kādēļ mūs joprojām fascinē šie apokaliptiskie pareģojumi?
Mūsdienās šo pesimistisko noslieci baro vilšanās liberālismā, vilšanās demokrātijā, nespējas vai bezpalīdzības sajūta attiecībā pret globalizāciju, ilūziju zudums par 60. gadu paaudzes utopiskajām politiskajām gaidām. Kopš tā laika, kad sabruka cerība, ka marksisms vai jebkura cita veida sociālisms nodrošinās daļu no tā, ko Jesaja Berlins sauc par pozitīvo brīvību un kā pietrūka liberālismā un laisse affaire ekonomikā, Rietumiem trūkst utopiskā projekta. Šķiet, ka tam, ko Adorno sauc par instrumentalizēto saprātu un Fuko – par disciplināro sabiedrību, nav alternatīvas.
Bet es esmu visai kritisks pret amerikāņu akadēmisko kultūru, jo tā nereti izmanto emancipācijas un brīvības idejas demokrātijā, liberālismā kā ideoloģisku aizsegu ekonomiskajām, buržuāzijas šķiras interesēm. Tas ir vecs Marksa arguments, kas atkal uzpeld Fuko un arī Deridā tekstos par Heidegeru. Līdz ar to šī apokalipses sajūta bieži izriet no politiskiem maldiem, ne tik daudz no demokrātijas neatbilstības mūsdienu apstākļiem. Ziemeļamerikas akadēmiķiem, kas tik vieglu roku ir vīlušies demokrātijā, vajadzētu kādu brīdi padzīvot Austrumeiropā, Latvijā: atnākt uz Okupācijas muzeju un saprast, ko brīvība nozīmē citās pasaules vietās. Tā viņiem būtu neliela mācība antitotalitārisma izpratnē. Es pats 80. un 90.gados daudz laika pavadīju bijušajā Dienvidslāvijā, Čehijā un Polijā, tikos ar disidentiem, un tas bija ļoti nozīmīgs faktors manā politiskajā un personiskajā skatījumā un pieejā informācijai.
Vai jūs varētu sniegt īsu rezumē par grāmatas centrālo tēzi: „Mīts jau ir apgaismība; un apgaismība pārvēršas par mītu”?
Šovasar noslēdzās manis vadītais kurss Modernitātes diskurss, kurā Apgaismības dialektika ir viens no centrālajiem darbiem, tādēļ varu sniegt īsu kopsavilkumu.
Šīs tēzes pirmo daļu vislabāk ilustrē grāmatas otrā nodaļa – par Odiseju. Ja Odiseju interpretējam kā mītu, tad tur runa ir par pašapziņas dzimšanu, kvaziracionālu pasaules un Visuma organizāciju, kur grieķu dievi Neptūns, Zevs u.c. ir dabas spēku personificējumi, un Odiseja cīņa – agrīnās civilizācijas grūtā uzvara pār dabu. Tas ir stāsts par dabas spēku pārvarēšanu. Mītam ir racionāla sakne. Un te Adorno un Horkheimers nāk klajā ar vienu no kontraversālajiem apgalvojumiem, ka Odisejs ir buržuāziskās subjektivitātes pirmais iemiesojums. Racionālās paškontroles dēļ. Epizodē, kad Odisejs vēlas klausīties brīnišķajās sirēnu dziesmās, bet nevēlas iet nāvē baudas dēļ, viņš piesien sevi pie masta, lai nevarētu aizkļūt pie sirēnām, un aiztaisa airētājiem ausis. Pēc grāmatas autoru domām, tā ir buržuāzijas subjektam tipiska sevis apspiešana izdzīvošanas nolūkos.
Otrajā tēzes daļā „apgaismība pārvēršas par mītu” Adorno un Horkheimers vēršas pret augsto apgaismību – pret zinātnes un pozitīvisma triumfu. Viņi vēršas pret ideju, ka zinātne un pozitīvisms vairo brīvību: kā gan deterministisks pasaules uzskats, kas paļaujas uz cēloņsakarību un nelokāmu materiālismu, var nest cilvēkam lielāku autonomiju un brīvību? Šī ir vāciešiem visai raksturīga industriālisma kritika, kas sastopama arī Heidegera un Špenglera tehnoloģijas kritikā.
Šī kritika ir vairāk Adorno, mazāk Horkheimera, ietekme un pienesums. Pēdējais vēl 30.gados visai tieši sekoja Marksa idejām par industrializāciju. Markss bija liels modernās industrijas un ražošanas emancipējošā spēka atbalstītājs. Viņš uzskatīja, ka tas atbrīvo mūs no māņticības, tradicionālā pasaules uzskata, ko Markss sauca par „lauku dzīves idiotismu”. Tradicionālo kultūru un zemkopībā balstītu ekonomiku viņš diez ko augstu nevērtēja.
Savukārt Adorno bija klasiskās vācu kultūrkritikas pārstāvis, proti, nodarbojās ar to, ko vāciski sauc par Zivilisationskritik – zinātnes un tehnoloģijas pārmērību kritiku. Viņa kritikas objekts bija saprāta, pareizāk sakot, instrumentalizētā saprāta fetišs, kas pārvērš saprātu jaunā mītā – tas kļūst nereflektīvs un sacietē jauna veida pasaulskatā.
Kāda ir galvenā atšķirība starp agrīno marksismu un kritisko teoriju, ko šajā grāmatā attīsta tās autori?
Markss joprojām tic apgaismībai, modernajām idejām par emancipāciju un subjektu. Buržuāziskajā sabiedrībā ir iespējama civilā un politiskā emancipācija. Bet pilnīga emancipācija, par to Markss skaidri izsakās Parīzes manuskriptos, ir iespējama tikai tad, ja ražošanas līdzekļi tiktu nacionalizēti. Šajā skatījumā Markss ir daudz aizguvis no Šillera un vācu romantiķiem, kuri runāja par visu piecu maņu emancipāciju.
Galvenā atšķirība ir tāda, ka Apgaismības dialektikā Adorno un Horkheimers noraida Marksa vēstures filozofiju. Viņi uzskata, ka sociālā dominēšana nav vis modernās šķiru sabiedrības fenomens, bet gan, ka tā saknes ir meklējamas subjektivitātes un individualitātes dzimšanā civilizācijas sākumā.
Lai saprastu dominēšanas iedabu, - un dominēšana ir viens no centrālajiem jēdzieniem šajā grāmatā, tas nāk no Maksa Vēbera –, nepietiek ar buržuāziskās sabiedrības dekonstrukciju. Ir jāmeklē Rietumu subjekta izcelšanās pirmavots. Tieši tādēļ grāmata sākas ar Odiseju un apspiešanu, pašsavaldīšanos, kas ir buržuāziskā, Rietumu indivīda tapšanas pamatā.
Vispārinot problēmu līdz pat Rietumu civilizācijas sākumiem – kas ir pozitīvais scenārijs, ko viņi piedāvā?
Tur jau tā problēma. (Smejas.) Tas vispār ir tipiski vācu kultūrkritikai – vai tas būtu Adorno, kurš runā par totāli administrētu pasauli, vai Markūze, kuru man bija tas gods pāris reižu satikt un kurš runā par viendimensionālu sabiedrību, vai Špenglers ar savu Rietumu norietu, vai arī Nīče un Heidegers... Pēc viņu sniegtās diagnozes ir ļoti grūti attīstīt sociālo teoriju vai jebkādu konstruktīvu pretošanās teoriju. Vienīgais, ko mēs saņemam Apgaismības dialektikā, ir mājieni. Piemēram, mimēzes nozīme – nevis dominēšana pār dabu, bet tās imitācija. Atsaucoties uz Freidu, viņš runā arī par dabas atmiņām subjektā, ārējās un iekšējās dabas dialektiku. Tas, ko viņi piedāvā, ir pārstrādāt pagātni – izprast, ko mēs esam sevī apspieduši. Bet nav skaidrs, kā to varētu īstenot kā politisku projektu
Varbūt Adorno estētikas teorija sniedz vairāk piedāvājumu konstruktīvai rīcībai?
Tā ir ļoti izvairīga. Tā turpina saprāta kritikas tradīciju, kas aizsākas pie vācu romantiķiem un Nīčes. Adorno uzskata, ka humanitārās zinātnes ir tikušas pakļautas instrumentalizētajam saprātam, un te viņi ir vienisprātis ar Fuko, kurš arī kritizē disciplināro sabiedrību. Adorno uzskata, ka filozofija ir zaudējusi savu kritikas funkciju. Negativitāte vai kritika vairs nedrīkst nākt no instrumenatlizētā saprāta jeb pozitīvisma, kas bija dominējošs filozofijā 30.gados. Tādēļ kritikas funkciju viņš uztic estētikai un mākslai.
Adorno pieeja šeit ir visai ezotēriska – viņš izvēlas pāris modernistus: Šēnbergu, Kafku, Prustu, Beketu un vēl dažus kā šīs kritikas: negatīvās dialektikas (vairs ne pozitīvās dialektikas kā Hēgelim) iemiesotājus. Tādēļ viņš ir daudz kritizēts par to, ka šai teorijai trūkst vispārinājuma.
Vienā no Adorno centrālajiem darbiem Negatīvā dialektika ir ļoti interesanta nodaļa Pieredzes privilēģija, kurā Adorno cenšas pamatot viņa kā filozofa ekskluzīvo pieeju dažādām dzīves un kultūras pieredzēm. Jā, viņš ir ļoti apdāvināts un pieredzējis filozofs, tomēr šī lielummānija šķiet nedaudz komiska.
Bet viņš nav tik radikāls kā Nīče esejā Kāpēc es rakstu tik dižus darbus??
Jā, viņš ir nedaudz pieticīgāks. (Smejas.)
Pirms kāda laika es strādāju kritiskās teorijas žurnālā Constellations, kur tiku iztulkojis Frankfurtes skolas Sociālās izpētes institūta sapulces protokolu no 1939. gada. Tajā Horkheimers, Adorno, Markūze un ekonomists Frīdrihs Polloks spriež par Nīči un vajadzību teoriju. Tas bija laiks, kad notika Frankfurtes skolas pāreja no Marksa uz Nīči.
Adorno iestājas par labu Nīčem. Vienā brīdī ierunājas Polloks, visai tradicionāls marksists: „Ja Nīčem ir taisnība, tad Markss kļūdās.” Respektīvi, ja Nīčes saprāta kritika ir patiesa, tad visa 30.gados attīstītā kritiskā teorija ir maldīga.
Adorno uzskata, ka Nīče ir radikālāks par Marksu. Nīče piedāvā kardinālu Rietumu civilizācijas kritiku, viņš iet atpakaļ pie Sokrāta, traģēdijas. Adorno ietekmē Frankfurtes skola uzdod līdzīgu jautājumu: kur Rietumi aizgāja greizi?
Divi galvenie Apgaismības dialektikas kritiķi ir Frankfurtes skolas pārstāvji Hābermāss un Markūze. Kādi ir viņu argumenti?
Hābermāsa kritika parādījās 80.gadu vidū kontraversālajā izdevumā, kurā viņš pats savienoja vācu labā spārna filozofiju – Heidegeru, Nīči u.c. ar laikmetīgo franču filozofiju – Fuko, Deridā u.c.. Pārejas nodaļās viņš pievēršas Adorno un Horkheimera filozofijai. Hābermāss bija Adorno asistents un augstu vērtēja viņa darbus, bet savā sacerējumā viņš pauž, ka Adorno un Horkheimers ir kļūdījušies, vienādojot saprātu kā tādu ar instrumentalizēto saprātu.
Saprātu nevajadzētu reducēt uz barbarisko, formālo, tehnisko saprātu, jo saprāts sevišķi caur komunikāciju ietver arī emancipācijas, pašizpratnes iespējas. Hābermāsu interesē jaunas sociālās kustības iespējamība. Viņš atbalstīja sieviešu kustību, ekoloģiskos virzienus u.c. kā jauna veida organizētas politiskas manifestācijas pret birokrātisko, tehnoloģisko un ekonomisko dominēšanu. Viņa skatījumā šīs kustības bija Lebenswelt sacelšanās pret birokratizēto Lebenswelt kolonizāciju no tehniskās, ekonomiskās un administrētās racionalitātes spēku puses.
Viņa sociālajā teorijā tie ir divi visai opozicionāri koncepti – instrumentizētais un praktiskais saprāts. Es esmu daudz dzirdējis Hābermāsu lekcijās izklāstām praktiskā (komunikatīvā) prāta konceptu: kaut kādā ziņā tas ir viss, kas mums ir. Mums nevajadzētu to noliegt vai ignorēt.
Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es savos darbos esmu bijis kritisks pret to, ko Ziemeļamerikā sauc par poststrukturālismu. Jo tur – Fuko, Deridā darbos, saprāta noliegums ir tik pat absolūts kā Heidegera darbos. Tiklīdz mēs atmetam praktisko jeb komunikatīvo saprātu pilnībā, mums zūd līdzekļi intersubjektīvai sabiedrības pašorganizācijai.
Jūs teicāt, ka Fuko un Adorno saprastos disciplinārās sabiedrības kritikā, bet kāda biju viņu pozīcija attiecībā uz 1968. gada notikumiem? Tiku lasījusi, ka Fuko bija studentu pusē, kamēr Adorno distancējās.
Es nesen Princeton University Press nodevu savu grāmatu par franču intelektuāļiem, 1968. gada maiju un maoismu. Es ceru, ka tā būs pieejama Roberta Kotrela grāmatveikalā Jēkaba ielā. Ironiski, bet 1968. gada maijā Fuko pasniedza Tunisijā, kā rezultātā 68. gads viņam pagāja secen. Viņa partneris, kurš atradās Parīzē, sūtīja Fuko detalizētus situācijas aprakstus. Fuko tobrīd pasniedza Tunisijas studentiem marksistiem, kas iestājās pret diktatūru. Fuko palika diezgan attālināts no studentu nemieriem. Viņš uzskatīja, ka tie bija pārāk nelieli un apolitiski – viņam tie bija tikai studentu nemieri, nevis vispārēja sociāla sacelšanās. 1970. gadā viņš saistījās ar maoistiem. Viņš nodibināja Cietuma informācijas grupu, kā ietvaros intensīvi strādāja. Viņa teorija par disciplināro sabiedrību, kas tika izdota 1975. gadā grāmatā Uzraudzīt un sodīt, ir šīs pieredzes ar maoistiem rezultāts.
Adorno atbalstīja studentu un Vācijas jauno kreiso protestus līdz brīdim, kad tie kļuva anarhistiski un izteikti vardarbīgi, izvēloties provokāciju provokācijas pēc. 1968. gadā šie cilvēki ielauzās Sociālās izpētes institūtā Frankfurtē, un toreiz Adorno izsauca policiju un izmeta viņus laukā. Kopš tā brīža Adorno nonāca studentu nežēlastībā – viņa lekcijas bieži tika pārtrauktas, 1969. gadā kāda studenšu grupa viņa priekšā atkailināja krūtis. Viņam tas viss bija psiholoģisks šoks, pāris mēnešus vēlāk viņš nomira, būdams vien 66 gadus vecs.
Spriežot pēc viņa izsmalcinātajiem tekstiem un personības, varētu padomāt, ka viņš bija par trauslu dzīvei pēckara pasaulē, kurā, viņaprāt, kultūras industrija darīja to pašu, ko totalitārie režīmi pirms tam.
Nedrīkst par zemu novērtēt trimdas traumu viņa biogrāfijā. Viņš bija studējis mūziku Vīnē pie Berga un citiem modernistiem, skolojies vācu filozofijā. Viņam bija lielas cerības attiecībā uz savu karjeru Vācijas universitātēs, bet tieši tai brīdī, kad viss varēja sākties – viņam bija tikai 30 gadi –, bija jādodas emigrācijā. Ironiski un zīmīgi, ka Apgaismības dialektika tiek sarakstīta Dienvidkalifornijā – Holivudā. Pēc Vācijas, Centrāleiropas šī vieta Adorno acīm likās labākajā gadījumā sirreāla. Tad iedomājaties viņu 50.gados atgriežamies zemē, kur pret viņa tautu bija vērsts genocīds. Kā tas bija – satikt savus vecos kolēģus, jaunos laika biedrus?
Ņemot vērā Adorno noliedzošo pozīciju pret apgaismību, interesants liekas viņa pavērsiens 60. gadu otrajā pusē – veidojot izglītojošus raidījumus radio un publiski runājot par izglītības lomu sociālo pārmaiņu veicināšanā.
Tas ir būtisks paradokss Adorno darbībā – kultūras pesimisms viņa filozofijā un kontruktīvā pieeja politiskajai realitātei publiskā intelektuāļa darbā. Tika veikts uzskaitījums, kuri vācu intelektuāļi 60. gados ir visvairāk uzstājušies radio un televīzijā; pirmajā vietā bija Adorno. Viņš piedalījās politiskajās debatēs, runāja par kultūru. 1959. gadā viņš uzstājās ar priekšlasījumu Ko nozīmē pārstrādāt pagātni? Tas bija lielisks teksts! Viņš analizēja visas tās racionalizācijas, kuras vācieši pielieto, lai izvairītos aptvert un atbildēt par fašismu, nacismu un ebreju genocīdu. Vācieši saka: „mēs cietām tāpat kā visi pārējie” un tādējādi izvairās no atbildības. Adorno eseja parāda, ka, tikai apgūstot savu pagātni, uzņemoties atbildību, ir iespēja dzīvot brīvi nākotnē – būt patiesi racionālam un autonomam. Viņam ir vēl cita brīnišķa eseja Izglītība ceļā uz briedumu – atsaucoties uz slaveno Kanta eseju.
Savā publiskā intelektuāļa darbībā Adorno seko Kanta teiktajam, ka tev ir jārīkojas tā, lai tava darbība var tapt par universālu likumu. Adorno iestājas par to, ka cilvēki ir jāizglīto autonomai, demokrātiskai dzīvei. Frankfurtes Sociālās izpētes centram pēckara Vācijā bija liela loma, mainot izglītības sistēmu un runājot par Vācijas kara noziegumiem. Es negribu pārspīlēt Frankfurtes skolas nozīmību, taču Vācijas pārtapšana par vienu no labākajiem demokrātijas piemēriem Eiropā un pasaulē ir kaut kas fenomenāls. Tā bija valsts, kurai tradicionāli bija bijusi autoritāra valdība, pēc tam – diktatūra.
Jūs esat daudz laika pavadījis Austrumeiropā, kāds varētu būt iemesls, kādēļ Frankfurtes skolas domātāji, ja neskaita Hābermāsa komunikācijas teoriju, nav populāri?
Man ir tikai minējums. Un tas būtu – Latvijas bēdīgā pieredze ar reāli eksistējošo sociālismu: izsūtīšanas, vispārējā agresija, drausmīgās ēkas. Tas viss ir pārāk tuvu. Un pirmais jaunās valsts uzdevums ir kultivēt likuma spēku, konstitucionālismu un demokrātisko procesu. Pirmās paaudzes Frankfurtes skolas pārstāvji Adorno un Horkheimers nebija liberāļi. Viņi nebija anti-liberāļi, bet tomēr darbojās, izmantojot kritisko paradigmu, kas bija ļoti aizdomīga pret buržuāzisko liberālismu. Kamēr Latvija tikai veido savu kultūras ceļu, iespējams, šie domātāji nav pirmie ceļa biedri.
Un tomēr, kādēļ lasīt Apgaismības dialektiku šodien?
Frankfurtes skola ir nozīmīga, kritiskais marksisms ir nozīmīgs, Adorno ir nozīmīgs, bet, kas ir vēl svarīgāk – lai veidotos diskusija pēc tam, kad grāmata izdota. Ir ļoti svarīgi neuztvert šo tekstu kā reliģisku, bet gan runāt par visiem tā pro un contra.
Lasot Apgaismības dialektiku, ir vērts ņemt vērā apstākli, ka šis darbs tika sarakstīts kā pirmā daļa divu sējumu izdevumam. Otrajā bija paredzēts izklāstīt pozitīvos apgaismības efektus, taču tas netika sarakstīts.
0