Latvijas politiskajā elitē jau ilgstoši vērojams drosmīgu nākotnes vīziju trūkums un vāja izpratne par laikmetīgo kultūru. Tikko Kultūras ministrijas priekšgalā stājusies jauna ministre, taču vairāk nekā 10 gadus ministriju vadījusi Nacionālā apvienība un tās politika galvenokārt bijusi vērsta uz kultūras vērtību saglabāšanu un iekonservēšanu, bet trūcis skaidras vīzijas par to, kurp vēlamies virzīties un kā tur nonākt.
Lai izaicinātu šo status quo, festivālā "Lampa" rīkojām prāta vētru "Kultūras vīzijas", kurā kopā ar četriem dažādu kultūras jomu pārstāvjiem centāmies radīt Latvijas kultūras nākotnes vīziju – iztēloties utopiju, nebaidoties no pārgalvīgām vai dumjām idejām par to, kāda varētu būt ideālā Latvijas kultūras aina. Šodien publicējam sarunas atšifrējumu cerībā, ka tā būs noderīga nākotnes kultūrpolitikas veidotājiem.
Sarunā piedalījās dramaturgs Evarts Melnalksnis, kinoproducente Alise Ģelze, kuratore Zane Zajančkauska un izdevniecības "Liels un mazs" vadītāja Alīse Nīgale. Sarunu vadīja Henriks Eliass Zēgners.
Henriks Eliass Zēgners: Doma par šo sarunu radās ap vēlēšanu laiku. "Satori" tobrīd taisīja satura projektu "Balso par kultūru", kurā bija raksti un diskusijas ar politiķiem par to, kādai vajadzētu būt Latvijas kultūrpolitikai. Kopā ar Ritu Rudušu, kas vadīja šīs diskusijas, nonācām pie drūma secinājuma, ka Latvijas kultūrā ļoti pietrūkst vizionārisma. Mēs daudz runājam par to, kādas mums bijušas nelaimes un cik drūmi ir, bet trūkst sapņa. Šajā sarunā es ceru tādā instagrama ezoteriski manifestējošā, vieglā noskaņā pasapņot, kāda varētu būt Latvijas kultūras utopija, kurā mēs gribētu dzīvot. Es gribētu sākt ar tādu atspēriena punktu – Latvijā kultūrai ir atvēlēts ļoti maz naudas. Ja iedomājamies, ka būtu pieejama visa nauda pasaulē, ko jūs gribētu redzēt savā nozarē?
Alise Ģelze: Kino ir tāda specifika, ka vienalga, cik naudas ir, tās nekad nav pietiekami. Ja iedotu 25 tūkstošus, mēs atrastu veidu, kā kaut ko izdarīt par 40 tūkstošiem. Pie tāda secinājuma esmu nonākusi jau sen. Kā jau visur, nauda paver iespējas sapņot vairāk. Mēs ātri nonāktu situācijā, kur esam nedaudz alkatīgi, sapņojam vairāk un naudas atkal nav.
Henriks: Iedomājies – ideālais Latvijas kino brīdis, 2024. gads. Ko tas nozīmē – vai ir trīs reizes vairāk filmu, kinoteātru, pilnas zāles, vai tā ir kino kvalitāte? Kas tevi iepriecinātu visvairāk?
Alise: Esmu optimiste. Tur, kur pašlaik darbojos, tas viss jau ir taustāms un tuvs. Esmu gājusi cauri vairākām režisoru paaudzēm un nonākusi pie secinājuma – jo ilgāk esam bijuši neatkarīgi, jo vairāk sākam atrast savu identitāti. Atrodot identitāti, veidojas unikāli stāsti, jo spējam saprast, kas mēs esam. Tas mūs aizved sapņa virzienā. Strādājot ar jauniem režisoriem, jūtu, ka degsme un ambīcijas ir daudz lielākas nekā pirms 15 gadiem.
Henriks: Runājot par identitāti – kāds būtu Latvijas kino sauklis pasaulē?
Alise: Šobrīd tas ir ļoti grūts un neatbildams jautājums. Mūsu sākotnējais sapnis bija Rietumi, un mēs gribējām līdzināties skandināvu kino. Tad katrs atrada savu ceļu. Tagad spilgti veidojas Baltijas kino ar savu raksturu, humora izjūtu un skatījumu uz dzīvi. Latvija ir ļoti maza, un mums nav kapacitātes vieniem pašiem to izdarīt. Mums trūcis pašiem savas piederības, un tādēļ esam pievilkuši tuvāk lietuviešus un igauņus.
Henriks: Alīse, kāds ir tavs sapnis grāmatniecībā, bērnu literatūrā vai kādā no tev tuvajām nozarēm?
Alīse Nīgale: Nauda nedrīkst kļūt par izejas punktu. Vīzijām un vēlmei radīt tomēr jāstāv pāri vajadzībai pēc naudas. Vispirms jābūt idejai, un tad arī nauda atnāk, vismaz manā pieredzē.
Par vīzijām – pirmkārt, gribētos lasošu sabiedrību, jo tas ir jautājums par domājošu sabiedrību. Visi rādītāji liecina, ka esam švaki lasoša sabiedrība. Es vēlētos, lai būtu pašsaprotami, ka mēs visi lasām, lasām bērniem, kopā ar bērniem, no literatūras veidojam filmas, izrādes, mūziku. Tam jābūt kam tādam, ko sabiedrība pieprasa, kaut kam tik pašsaprotamam kā paēst vakariņas.
Henriks: Vai ir tā, ka mums nav lasošas sabiedrības?
Alīse: Ir rādītāji, kas par to liecina. Ir kritusies lasītprasme, un Izglītības ministrijai trūkst politiskās gribas atbalstīt lasīšanas veicināšanas programmas. Tas ir redzams arī izdevniecības pārdošanas rādītājos, kas krītas. Tās ir globālas tendences, ja runājam par formātiem, kādos lasa, un vecuma grupām, kas lasa.
Henriks: Kāda būtu grāmatas tirāža ideālajā pasaulē? Cik reižu lielākai tai vajadzētu būt?
Alīse: Tirāžas lielums ne vienmēr liecina par kvalitāti vai pieprasījumu. Latvijā pirmā tirāža grāmatai svārstās no 1000 līdz 4000 (dzejai mazāk) un nav būtiski atšķirīga no citām Eiropas valstīm. Jautājums ir par pieprasījuma noturību, kas liktu izdot atkārtotas tirāžas. Būtu jauki, ja būtu vairāk tādu grāmatu kā Ineses Zanderes "Iekšiņa un āriņa" vai [Žaka Frīnsa] "Skolotājs Jāps", kuras var izdot atkārtoti, jo sabiedrība tās turpina lasīt.
Henriks: Vai mums vajag vairāk izdevniecību? Vai lielāka konkurence būtu stimuls?
Alīse: Veselīga konkurence noteikti nāktu par labu. Kad Grāmatizdevēju asociācija svinēja 30 gadus, ar nožēlu nācās secināt, ka "Liels un mazs" ir viens no jaunākajiem izdevējiem izdevēju vidē. Ir maz jaunu cilvēku, kas gribētu strādāt nozarē, dibināt izdevniecības, izspārdīt esošos likumus un ieviest jaunu kārtību.
Henriks: Vai jūs esat vienīgā specializētā bērnu literatūras izdevniecība?
Alīse: Jā, mēs praktiski esam vienīgie. Vēl ir "Droši un koši", kas vairāk izdod izziņas grāmatas bērniem un strādā ar lielām pauzēm.
Henriks: Evart, kāds ir skatuves mākslas lielais sapnis Latvijā?
Evarts Melnalksnis: Varētu likties, ka vajag uzbūvēt vēl kādu ēku vai uztaisīt vēl vairāk izrāžu. Bet es sapratu, ka tā vietā vienkārši vajag ļoti daudz naudas. Tas nozīmētu, ka vairs nevajadzētu pārdot biļetes un mēs beigtu dzīvot zem spiediena konstanti "ražot". Tas ļautu pavērst skatienu uz iekšpusi un saprast, ko mēs skatuves mākslās vēlētos darīt, attīstīt un pētīt. Nauda nodrošina to, ka ir pieejami laika un domāšanas resursi. Vajag padomāt par to, ko varam darīt labāk, paeksperimentēt, atrast jaunus sadarbības veidus – darīt visu to, kam mums nepietiek laika, vietas un resursu, jo ir jāražo un jāpierāda Kultūras ministrijai, ka joma ir nepieciešama. Es gribētu, lai fokuss no infrastruktūras atjaunošanas un smukām ēkām pārietu uz atbalstu cilvēkiem, kas šajās ēkās strādā. Tādā veidā ļautu viņiem labāk un mierīgāk strādāt, lai viņu darba rezultāts rezonētu ar to, kas notiek pasaulē
Henriks: Kā tev pietrūkst uz Latvijas skatuvēm – žanri, tēmas, eksperimenti, formāti?
Evarts: Es esmu piesaistīts operas pasaulei kā mūzikas teātra dramaturgs. Tur parasti nākas cīnīties ar 19. gadsimta stāstiem. Skatuves mākslās – īpaši teātrī – vēl arvien skatiens vērsts uz lielajiem naratīviem, kurus vajag izstāstīt arvien no jauna. Pat ja vēlamies tos izstāstīt no jauna, tie tāpat ir tie paši vecie naratīvi. Vienmēr vajag kādu slavenu vārdu. Ja būtu vairāk resursu pievērsties pasaulei, kāda tā ir šobrīd, varbūt izdotos aktuālās problēmas parādīt uz skatuves. Pietrūkst brīvības, absurditātes. Padomāsim par interesantām norisēm performances mākslā, kur mākslinieki izkāpj no ierastā, ko esam pieraduši redzēt uz skatuvēm. Atbalsts dažādībai vienmēr ir ļoti laba parādība.
Henriks: Ja tev būtu neierobežoti resursi, kas būtu tas, ko tu pats gribētu realizēt?
Evarts: Es saaicinātu visus savus draugus un margināļus, un mēs taisītu teātri, kas ir vajadzīgs nelielai cilvēku grupai. Tādā teātrī dramaturģija nebūtu loģiska, tā būtu saskaldīta, tur būtu jautras dejas un dziļas tēmas, veci un slaveni monologi.
Henriks: Pārejot pie laikmetīgās mākslas un muzeju nozares – par ko tu sapņo, Zane?
Zane Zajančkauska: Gribētos krietni vairāk cilvēku Latvijā un Rīgā, vairāk dažādības. Vairāk cilvēku nozīmē vairāk ideju, problēmu, konfliktu, bet arī risinājumu un iespēju kam jaunam rasties. Es gribētu dzīvot valstī un pilsētā, kur kultūras piedāvājums ir neaptverams. Kur finansējums, publika, interese un atbalsts iet gan tādām lietām, kas kādam interesē, gan tādām, kas pilnīgi neinteresē.
Man ir sajūta, ka daudz kas uzlabojies. Daļa lietu, par kurām vaidējām pirms 10 vai 15 gadiem, ir sakārtojušās vai mainījušās. Protams, ne pašas no sevis, bet gan cilvēku, NVO, profesionāļu un lobija darbības rezultātā. Tas ir saistīts ar to, ka ir cilvēki, kas gatavi iesaistīties sarunās ar tiem, kas viņus kaitina. To var redzēt gan kultūrā, gan sabiedrībā. Vakar gāju pa Rīgu un man nemitīgi uz trotuāra uzbrauca ar riteņiem vai skrejriteņiem, bet visi man atvainojās. Tā kādreiz nebija.
Būtu veselīgi nevis skatīties uz to, ka viss ir slikti, un mēģināt izdomāt, kā būtu labāk, bet atzīt, ka ir bijuši visādi laiki. Konkrētos kontekstos esam pieņēmuši noteiktus lēmumus un mēģinājuši kaut ko panākt, kas ir izdevies. Tagad, kad kaut kas ir pamainījies, mēs varam atļauties sapņot vairāk. Nevis domāt no trūkuma vai izdzīvošanas pozīcijas, bet gan domāt par to, ko mēs vēl varam izdarīt, esot izdzīvojuši. Nedomājot par to, kas ir uzlabojies, ir iespēja iekrist cilpā, ka nekad neesam labi.
Henriks: Pagājušogad biju ar pāris lasījumiem Igaunijā pie laikmetīgās dzejas cilvēkiem. Runājot par Baltijas valstu stereotipiem, viņi atzīmēja, ka pie latviešiem notiek ļoti daudz fantastisku lietu, bet mums ir daudz kompleksu. Noteikti, ka tajā ir gan kas slikts, gan labs. Piemēram, Juris Simanovičs ir burvīgs ar to, ka viņam ir pašnicinājuma draivs. Varbūt tā ir mūsu iezīme? Introvertu kampaņa Latvijas grāmatniecībai bija superīgs piemērs, kā mēs savu īstenību padarām par kaut ko, ar ko lepojamies. Varbūt kādam no jums ir kas tāds, par ko jūs sapņotu kādā citā nozarē, ne jūsu? Man vienmēr ir šķitis, ka mēs varētu pasapņot par to, ka Latvijas kino vairs neizskanētu piebilde: "Ļoti laba filma, lai gan uzņemta Latvijā!"
Zane: Arvien biežāk izskan "laba filma", un nav pat jāpievieno šī piebilde. Tā arī ir viena no lietām, kas ir mainījusies.
Alise: Vairs nav kauna. Bet no pašiem aizsākumiem mani ir kaitinājis, kad kāds man pasaka: "Lai gan filma uzņemta Latvijā, tā nebija slikta." Mana pārliecība ir, ka kino – arī citas mākslas – palīdz būvēt pašapziņu.
Henriks: Par ko jūs sapņojat, runājot par kultūras iekšējiem procesiem?
Alise: Man bija tā laime – vai nelaime – kādu laiku pastrādāt Kultūrkapitāla fondā (KKF), kur vērtēju starpnozaru projektus. Daudz domāju par šo pieredzi – līdz tam tik tuvu vairākām nozarēm nebiju pietuvināta. Jāatzīst, ka Latvijā diemžēl ir šis mazvērtības komplekss, ka nespējam izkristalizēt pilnīgi skaidru vīziju par to, kā gribam izskatīties paši sev un ārpus Latvijas. Tas ir kā tamborēts adījums, nenormāli krāsains, virzās nesaprotamā virzienā un tad – kā pagadās.
Evarts: Bet vai tā nav demokrātija – katrs dara to, kas liekas pareizi?
Alise: Ambīcijas ir ļoti vispusīgs termins. Tās var būt sliktas, un tās var būt labas. Katrā nozarē mēs zinām, ko gribam izdarīt iekšpusē un ārpusē. To dara cilvēki ar dažādu pieredzi, bet, sēžot šajā komisijā, secināju, ka, piemēram, kino šajos gados ir bijusi ļoti interesanta virzība. Mēs esam ļoti dažādi kino veidotāji ar dažādu gaumi. Bet, kad mums ātri jāpieņem fundamentāli lēmumi, mēs zinām, par ko mēs cīnāmies. Katrs pats par sevi, bet ir kopējā vīzija – skatītāji, kopražošanas, panākumi festivālos. Tas mani ļoti iepriecināja. Pirms tam likās, ka viss ir slikti, katrs cīnāmies, kā varam. Bija ļoti interesanti redzēt to, kā strādā citas nozares.
Evarts: Mūsu sadarbības kultūrā ir manāms patriarhāts. Galvenie rīkotāji un lēmumu pieņēmēji ir skaidri patriarhāta pārstāvji, kas visu savā starpā dala – kuri cilvēki būs mani, kuri tavi, cik es par viņiem samaksāšu. Patriarhāla hierarhija atbalsojas arī tajā, kā tiek strādāts – kāda ir komunikācija, kā saprotam un tiecamies uz mērķiem. Patriarhāts ir saistīts ar kapitālismu un tā attiecībām.
Šķita svarīgi savulaik darboties ar "Kvadrifrona" dibināšanu. Runājot par kultūras vīzijām, vajadzētu domāt par to, kādām būtu jābūt kultūras institūcijām. "Kvadrifrons" parāda, ka nevēlamies iet iekšā gatavās institūcijās un struktūrās, kurās ir simtiem gadu ilgas tradīcijas. Tajās veidojas iespaids, ka viss ir iespējams tikai vienā veidā, tas ir kaut kas Dieva dots. Ir svarīgi veidot jaunu platformu, kurā var izveidot jaunas attiecības un vienoties, kā vēlamies strādāt. To, kā cilvēki savā starpā ir strādājuši, pilnīgi noteikti var redzēt arī uz skatuves. Tā ir viena lieta, par kuru vajadzētu runāt dziļāk.
Henriks: Tas pierāda Zanes teikto par to, ka lietas iet uz labu. "Kvadrifrons" ir labs jaunas institūcijas piemērs. "Raganu veseris" cirkā savukārt bija ļoti antipatriarhāla izrāde.
Alīse: Literatūras un grāmatniecības nozarē patriarhāts tik ļoti nedominē. Ja runa ir par sadarbību nozarē un starp institūcijām, dažbrīd emocijās noslīkst lielās lietas, par kurām būtu jāvienojas un uz kurām būtu kopīgi jāvirzās. Varbūt tas specifiski attiecas uz literātiem, bet tas ir kas tāds, ar ko esmu saskārusies un turpinu saskarties. Sīkos kašķos iztērējam enerģiju, kuru varētu tērēt lielu mērķu sasniegšanā.
Zane: Ir interesanti, vai mērķi ir atšķirīgi katrā nozarē. Varbūt filmu nozari ļoti labi mobilizē kopīgi uzstādītie mērķi. Domājot par laikmetīgo mākslu, mani biedē doma, ka varētu izvirzīt mērķus kultūrpolitikas līmenī. Tas, kas ir nepieciešams, ir atbalsta struktūras idejām un mērķiem, kas rodas radošu personību vidū. Mērķi valsts vai kultūrpolitikas līmenī varētu skart starptautisko sadarbību. Drīzāk jāskatās, kā varam atbalstīt vidi. Kāpēc Vācijā, piemēram, ir tāda kultūras bagātība? Tur sistēma ir ļoti daudzveidīga. Ir valsts finansētas institūcijas, muzeji, tad ir kunsthalles, kuras uztur katra sevi cienoša pilsēta. Ir Kunstverein struktūra, kas ir vēsturiska tradīcija. Tajā labklājīgākā sabiedrības daļa vienojas demokrātiskā mecenātismā – nav viena mecenāta, kurš īsteno savas intereses. Ir vesels mecenātu klubs, kas uztur kunsthalles. Darbojas arī mākslas tirgus, kuram ir sava ietekme mākslas vidē, mums Latvijā tirgus nedarbojas. Ir virkne projektu telpu un mākslinieku pašu veidoto iniciatīvu, kam ir atbalsts. Domājot par laikmetīgo mākslu, tas būtu tas, kas būtu jādara. Jāņem nost sīkmanīgas prioritātes. Varētu būt īpašs atbalsts starptautiskām sadarbībām. Domājot par to, kā pietrūkst Rīgā, gribētos, lai daudzveidība ienāk caur citu valstu pieredzi.
Alise: Par stratēģiju domājot, varētu vienoties, ka mēs simtprocentīgi atbalstām, piemēram, studentus, kas iestājušies konkrētās augstskolās. Vai arī sadarbības partnerus, kas ir ārvalstīs, – vārdus, kurus mēs nevaram ignorēt. Tādas stratēģijas nav.
Evarts: Es gribētu piemest klāt savas piecas kapeikas par atbalstu nelielajām laikmetīgās mākslas institūcijām, kas ir sevi pierādījušas. Vēsturiski ir tā, ka ir lielās ēkas, kuras pieprasa naudu un kurām vajag piešķirt naudu. Tad ir valstiskās institūcijas, kas saņem naudu regulāri. Tad ir nevalstiskās institūcijas, no kurām daudzas sevi pierādījušas gadu laikā. Es nerunāju tikai par "Kvadrifronu", bet arī par Laikmetīgās mākslas centru, kas jau ilgi atbalsta jomu. Finansējums tām ir nedrošs. Ja nemaldos, Berlīnē atbalsts nonāk pie institūcijām, kas noteiktā laika posmā pierādījušas, ka tiešām labi dara savu lietu. Tas nozīmē, ka tām ir sava auditorija, tās sasniedz mērķus – kāpēc gan nevarētu tās atbalstīt un ļaut strādāt ar mērķtiecīgāku un stabilāku finansējumu? Finansējums ir pats svarīgākais, lai varētu ar plašāku perspektīvu un resursiem sasniegt savus mērķus.
Zane: Par institūcijām, būvēm un vīzijām runājot, nedrīkst aizmirst par Laikmetīgās mākslas muzeju, kura nav. Runājot par muzeja lobēšanu, šobrīd ir divējādas sajūtas, jo ir skaidrs, ka muzejam ir jābūt un jau sen vajadzēja būt. No otras puses, laikmetīgās mākslas pārstāvji ir kļuvuši par aktīviem šīs idejas virzītājiem, pieprasot, ka ir laiks būvēt muzeja ēku. Kolekciju ļoti lēnām veido, bet tas, ko vajag, ir ēka. Man gribētos, lai būvniecības nozare ir tā, kas lobē, ka laikmetīgā māksla ir nepieciešama. Labi, valsts turpina nespēt atļauties uzbūvēt Laikmetīgās mākslas muzeju. Bet tad atvēlam finansējumu, lai veidojas komanda, kas būtu muzeja smadzenes un taisītu izstāžu programmu Rīgas mākslas telpā vai Madonas muzejā. Muzejs nav tikai ēka. Tas ir saturs un cilvēku kapacitāte, kam novirzām naudu. Ir pēdējais brīdis būvniekiem kļūt par mākslas atbalstītājiem un patroniem. Citādi tiek lobēts projekts, kas būs noderīgs mākslai un ar lielu finansējumu būvniecībai, bet kāds būs saturs? Tas Latvijā ne vienmēr iet roku rokā ar jaunajām būvēm. Muzejs ir jābūvē, bet ir telpas, kurās vajadzētu drosmi veidot starptautiski nozīmīgu programmu. Rīgas mākslas telpa jau sen varēja būt Rīgas pilsētas atbalstīta kunsthalle ar atvērtu konkursu kuratoru komandai, kurā var pieteikties ne tikai no Latvijas, lai vadītu un veidotu programmu, kas ir aktuāla reģionā.
Evarts: Tas, kā man pietrūkst Rīgā, ir Hamburgas "Kampnagel", Briseles "Kaaitheater" vai Berlīnes "Hebbel am Ufer". Jā, mēs varam teikt, ka Ģertrūdes ielas teātris un "Dirty Deal Teatro" to dara, bet viņi tomēr strādā ar saviem māksliniekiem un viņiem ir sava vīzija. Rīgā pietrūkst tā, kas notiek "Homo Novus" festivālā, ka vienu nedēļu no dažādām vietām atbrauc un parāda skatuves mākslu. Man gribētos, lai ir telpa, kurā ir forši kuratori, producenti. Tukša telpa ar infrastruktūru. Uz Latviju nevar atvest lielas izstādes, kas ceļo pa daudzām galvaspilsētām. Tāpat nevar tik vienkārši atbraukt un parādīt "Forced Entertainment" vai "She She Pop" jaunāko performanci. Ja atvestu tādas, kuras var, tad vairāk jauktos gaiss. Mēs varētu ieraudzīt to, kas notiek Eiropā. Man aizvakar pienāca ziņa, ka Vīnē ir atbalstīts projekts. Tad es sāku domāt, ka Rīgas pusē mēs naudu diez vai dabūsim, lai sadarbību uztaisītu. Gētes institūts vai Britu padome – jā –, bet KKF jau nedos, jo tie tomēr ir ārzemju mākslinieki. Vajag atsevišķu programmu starptautiskai sadarbībai.
Henriks: Bieži vien ir ārzemju piemēri, kurus varētu paņemt, nokopēt, iedvesmoties un taisīt pa savam. Alise un Alīse, vai ir kas tāds, ko jūs esat redzējušas ārzemēs un ko gribētu redzēt šeit?
Alīse: Viena lieta, kas ir ārzemēs un kas Latvijā nefunkcionē, ir lasīšana skolā. Ja runājam par literatūru, ir lasīšanas veicināšanas programmas, kas pārņemtas no ārzemēm un ļoti veiksmīgi strādā. Bērnu žūrija, ko īsteno Nacionālā bibliotēka, ir no Nīderlandes aizgūta programma. Bet tas, ka grāmatas, kas tiek lasītas literatūras stundās, kļūst par daļu no skolas ikdienas dzīves, ir kaut kas tāds, kas Eiropā notiek, bet Latvijā nenotiek vai notiek ļoti maz. Tas nav mērķtiecīgs process, par kuru kultūras un izglītības ministri būtu vienojušies un strādātu, lai tas notiktu. Tas ir kas tāds, ko es ļoti gribu redzēt. "Liels un mazs" tur iedīglīšus met. Siguldas pašvaldība šobrīd aktīvi darbojas literatūras jomā, veido festivālu un strādā ar skolotājiem, lai to attīstītu. Šur tur kaut kas notiek, bet nav kopējas vīzijas par to, ka mums vajag bērnus, kas vispār prot lasīt, kas aizraujas ar grāmatām un spēj kultūras taciņu uzsākt no skolas.
Alise: Tas attiecas arī uz kino. Daudzus gadus esmu novērojusi darbu Berlīnē, Malmē, Helsinkos. Esmu tuvu iepazinusi nozares sadarbību ar kinofestivāliem vai institūcijām, kas audzina jaunos cilvēkus skatīties grūtu materiālu ne angļu valodā un ne savā valodā no ļoti maza vecuma. Mums ir mazi aizmetņi arī Rīgas starptautiskajā kinofestivālā, bet tam nepietiek naudas. "Skolas somā" ir visas Latvijas filmas, bet lēmums, vai tās rādīt, ir skolotāja izvēle, un bieži tas netiek darīts. Vajag audzināt skatīties Eiropas kino, neparastu kino jau no mazotnes. Ir ļoti skumīgi, ka studenti, kas nāk gan praksē, gan strādā kino, neskatās kino un neseko tam līdzi. Kinovēsturi, kas iemācīta skolā, viņi pārvalda. Daudz jauniešu vispār neseko līdzi tam, kas notiek pasaulē, izņemot varbūt "Netflix".
Henriks: Zane, kā tev ar lietām, ko mēs varam aizņemties no plašās pasaules?
Zane: Kā būtu, ja mēs nevis aizņemtos, bet izdomātu kaut ko jaunu? Aizņemties pilnīgi noteikti ir labi, un es piekrītu, ka izglītošanai un auditorijas audzēšanai ir liela nozīme. Ir brīnišķīgi, ka Laikmetīgās mākslas centrs darbojas ar mākslinieku rezidencēm skolās. "Noasa" ietvaros turpinās projekts "Māksla uz riteņiem", kas brauc uz reģioniem. To jāturpina darīt, lai visdažādāko nozaru laikmetīgā kultūra kļūst par pašsaprotamu dzīves sastāvdaļu. Bet ir virkne lietu, ko ieviest. Kā būtu, ja mēs atmestu pragmatismu un sāktu domāt, ko mēs varētu izdarīt citādi? Ja domājam par starptautisko sadarbību, tad iekārojamākie ir tādi atzīti mākslas centri kā Berlīne, Londona, Ņujorka. Arī vietas, kur ir pieejams finansējums – Skandināvija vai Nīderlande –, jo tur ir pieejama izglītība un daudzi mākslinieki dodas tur studēt. Tas ir veids, kā nokļūt starptautiskajā apritē. Kā būtu, ja mēs uz pieciem vai desmit gadiem kā prioritāti ņemtu starptautisko sadarbību – bet virzienā, kas sekotu mūsu migrācijas putniem, stārķiem? Tas nozīmētu nevis skatīties uz Skandināviju vai Vāciju – tur, kur ir nauda un atzinība –, bet uz tām valstīm, uz kurieni lido mūsu stārķi. Tā būtu Ukraina, Baltkrievija, Turcija, Irāna, Tanzānija, Kenija. Tas ļoti labi sasaucas arī ar pēdējās desmitgadēs aktuālajām antropocēna pārdomām un diskusijām par citu sugu ņemšanu vērā. Tad ņemam vērā pa īstam – kas ir tā kultūra, ko redz mūsu stārķi? Kultūra, kuru mēs dalām, piemēram, ar Keniju? Lūk, mūsu fokuss. Tas ir utopiskajā Latvijā. Tas būtu gan interesanti, gan neparasti. Pēc tam varētu teikt: "Tas jāaizņemas no Latvijas." Meklējam avangardiskākus virzienus.
Evarts: Es pilnīgi piekrītu Zanei, ka mērīšanās ar Berlīnēm rada mākslas veidotājos spiedienu. Mēs vienmēr sakām: "Skaties, Berlīnē viņi dara šitā, un mēs arī tā gribam, bet tikai resursu mums ir tieši 100 reizes mazāk." Tas ir internalizēts koloniālisms. Mēs sevi salīdzinām ar metropolēm un visu laiku jūtamies slikti. Mums vajag sākt pārvirzīt fokusu. Vajag skatīties, kur ir tās mūsu saiknes, kur mēs varam atrast līdzīgas valodas. Ar Ģertrūdes ielas teātri un Gētes institūtu veidojām projektu "Baltic Current", kur piedalījās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas jaunie mākslinieki. To saorganizēt ir ārkārtīgi sarežģīti. Finansējuma tam Latvijā nav. Gētes institūts iedeva. Ir svarīgi satikties un sarunāties. Pētot un analizējot pašiem sevi, vajag pieļaut kļūdīšanās aspektu. Ļaut pētīt, kļūdīties, meklēt atkal un izmēģināt par jaunu. Tas ir teātra skaistums, ka mēs visu laiku nodarbojamies ar mēģināšanu un izmēģināšanu.
Zane: Tam noderētu tā lielā nauda, ko Henriks piedāvāja sarunas sākumā. Liela nauda un liela brīvība.
Henriks: Nauda izskan visu sarunas gaitu. Grozies, kā gribi. Es gribētu manifestēt, lai tas viss nav par naudu, bet lai tā nauda ir. Tāds ir tas ideālais vienādojums.
Evarts: Neviens nedos kultūrai vairāk.
Zane: Vajag vairāk. Naudas ir krietni par maz. Paliekam pie Henrika manifestācijas.
Evarts: Realitātē mums ir tik daudz naudas, cik ir. Jautājums – kas ir mūsu prioritātes?
Zane: Nē, šī mums ir vizionāru saruna.
Evarts: Mana vīzija ir, ka mēs spētu vienoties par jaunām prioritātēm, bet tas nozīmētu, ka vecās jāatmet.
Zane: Bet vajag vairāk naudas.
Henriks: Naudu vajag manifestēt, jo ir gana daudz cilvēku, kuri, darot savu darbu mākslā un kultūrā, cīnās ar mentālo bomzīguma sajūtu, ka ir jākasās par naudu. Te runa nav par māju Baltezerā. Es sapņoju par to, ka cilvēki mākslās varētu strādāt tikai un vienīgi mākslā, ka viņiem nebūtu jāpakļaujas titru tulkošanas haltūrām vai kam citam.
Alīse: Tas ir arī par ilgtermiņa plānošanu. Vai tā ir filmu ražošana, lasīšanas veicināšanas programma vai teātris – neviens nevar paļauties uz to, ka nākamgad būs budžets. Vienalga, vai esi sevi labi pierādījis vai kaut kādā veidā kļūdījies, nav skaidrs, vai varēsi turpināt darīt to, ko dari un kas it kā visiem vajadzīgs. Tā ir nepārtraukta cīņa. Tur vajadzētu manifestēt un ieplānot naudu. Teiksim, vismaz uz 10–20 gadiem noteikt, ka naudai tur jābūt. Tad vērtēt, vai kaut ko mainīt.
Henriks: Vai kādam no skatītājiem ir nauda, sapņi vai jautājums sarunas dalībniekiem?
Anna Andersone: Pirms dažām dienām parādījās ziņa, ka ārpuskārtas finansējums ir piešķirts Māra Martinsona filmai par Dziesmu svētkiem. Tas man lika aizdomāties par privilēģijām māksliniekiem, kuri veido saturu par nacionālo identitāti stiprinošām tēmām, un par to, vai un kā tas traucē attīstīties labai un eksportējamai kultūrai. Vai jūs jūtat spiedienu [radīt šādu mākslu] savā darbā? Vai tas kaut kā kavē nozari?
Alise: Tas ir stratēģijas neesamības rezultāts. Arī pašapziņas jautājums, jo esam ļoti vērsti uz iekšu, uz saglabāšanu. Mēs glabāsim, glabāsim un glabāsim. Ir liels disbalanss izpratnē par to, uz ko mēs tiecamies. Ir jāsaglabā mūsu identitāte un vēsture, bet tajā pašā laikā gribētos, lai svaru kausi ir tikpat lielā mērā vērsti uz nākotni. Es kādu laiku agrā jaunībā pavadīju Reikjavīkā, Islandē, un man likās brīnišķīgi, ka Islande ir skaitliski maza tauta, kas līdzīga Latvijai gan pēc humora izjūtas, gan pēc dzīvesziņas. Bet tieši kultūra ir tā, kas pacēlusi viņu pašapziņu. Var apbrīnot viņu trakumu un skaidro vīziju par to, kur viņi paši atrodas un kas ir viņu ambīcijas.
Zane: Ir pienācis laiks identitāti vairs nesaistīt tikai ar tradīcijām. Es domāju, visiem šeit sēdošajiem identitāte ietver arī laikmetīgo kultūru un šodienu. Var saprast un atzīt, kāpēc tas ir bijis svarīgi pirmajā neatkarības desmitgadē un ka tas ir bijis labs un pareizs lēmums. Šis varētu būt brīdis, kad ar pašcieņu un pašapziņu atzīt, ka ir nosargāts, aizliegt nevajag. Realitātē mūsu paaudzei, nemaz nerunājot par jaunākajām paaudzēm, identitāte un piederība veidojas caur laikmetīgo kultūru. Tas tiek ignorēts gan publiskajā komunikācijā, gan finansējuma sadalē. Jāatzīst, ka vairs nav bada laiki, kad noturēties pie tautastērpa ir izdzīvošanas jautājums.
Evarts: Skaidrs, ka kultūra ir saistīta ar hegemoniju – ar vēstījumu, kas mēs esam, kādu mēs vēlamies šo valsti redzēt, kādas ir mūsu vērtības. Tās izpaužas lielā mērā caur tradīcijām. Jautājums ir: cik daudz es ar to varu identificēties? Es esmu dziedājis Dziesmu svētkos, tas ir skaisti, bet tas nav vienīgais, kas man ir svarīgi. Kā mēs varam mainīt vērtības? Vai jāmaina politika un politiķi, lai šis vēstījums mainītos? Varbūt tas arī notiek, jo redzam partijas, kas sāk pārstāvēt citas idejas par to, ko nozīmē latvietība. Varbūt tur vajadzētu ieguldīt resursus un domāt, ar ko mēs vēlamies identificēties un kas ir mūsu jaunā identitāte. Tas ir saistīts ar kultūras vīziju arī ideoloģiskā ziņā – kas mēs, latvieši, vēlamies būt nākotnē, ko mēs vēlamies atstāt nākotnei. Tieši tāpēc vajadzētu piešķirt vairāk finansējuma Laikmetīgās mākslas centram vai "Kvadrifronam", jo pēc simt gadiem viņi būs tie, kas mums šobrīd ir "Rīgas mākslinieku grupa". Viņu izstādes kritizēja, bet šobrīd viņi ir klasiskie modernisti.
Alise: Lai kino tiktu pamanīts ārpus Latvijas, pirmais jautājums ir identitāte – ar ko mēs atšķiramies no citiem? Tas ir vienīgais, kas var ieinteresēt kādu citu noskatīties pusotru stundu garu filmu. Skatītājs grib redzēt kaut ko, ko viņš nav piedzīvojis līdz tam. Kad divtūkstošo gadu sākumā sāku strādāt kino, stāsti nāca ļoti grūti, jo varēja just, ka visi vēlas identificēties ar kaut ko citu un nevis ar sevi. Tagad kino izteikti redzu, ka jaunākā paaudze izdarījusi darbiņu mūsu vietā un skaidrāk sapratusi mūsu identitāti. Tas saistīts ar to, ka viņi uzauguši citā realitātē. Tas mani ļoti iepriecina, jo tas veido pašapziņu.
Mūzika ir ļoti būtisks aspekts, kas arī veido identitāti. Mani kaitina, ka pieķeramies pie viena meldiņa un izpildījuma, ka viss, ko tu klausies, liekas pilnīgi vienāds. Runāju par mūziku, kas paķer masas. Nav neviena spilgta mākslinieka, kas spētu aizvest mūziku citā virzienā. Mēs joprojām mēģinām pielīdzināties kādam citam, jo esam daudz redzējuši un mēģinām aizņemties. Ir laiks beidzot atšķetināt savu celiņu, pa kuru iet.
Evarts: Padomāt par to, kādus cilvēkus un stāstus dzirdam, kādas balsis ir pārstāvētas gan uz skatuves, gan vizuālajā mākslā, gan kino. Cik tur patiešām pārstāvēta visa sabiedrība, visi, kas maksā nodokļus? Cik daudz tur ir blondu, skaistu cilvēku ar perfektu latviešu valodu, nevis balvēnieša izrunu? Tas ir iekšējās analīzes darbs – ieraudzīt to, cik ļoti īstenībā esam sakoncentrējušies uz konkrētu tipu un naratīvu atražošanu.
Henriks: Autentiskums ir mākslas īstenības ceļš. Tātad manifestējam laikmetīgu latvietības izpratni, apziņu un rīcību kultūrpolitikā.
Varētu tagad pamuļķoties. Ir Dziesmu svētku gads. Varbūt varētu pusi vai trešdaļu no Dziesmu svētkiem iedot Mikam Magonem kā mākslinieciskajam vadītājam, lai Mežaparka estrādes lielais koris mauc laikmetīgu mūziku. Tur būtu fantastiskas lietas, ar ko mēs varētu visur izšauties. Latvijā ir simtiem kultūras namu, kas alkst pēc satura. Iedodam piecus miljonus Jaunā teātra institūtam, lai "Homo Novus" komanda iepludina programmu katrā Latvijas kultūras namā. Kādi vēl piemēri jums nāk prātā?
Evarts: Nevajag vienam Mikam Magonem dot kaut ko, bet vajag iedot daudziem. Lai pēc 20 gadiem Magone ar vēl kādu savu draugu nekļūst par kroņprinčiem, kas vada Dziesmu svētku procesu. Ņemam nost prinčus un dalām naudu, lai katrs, kuram ir idejas, var tās īstenot Dziesmu svētkos. Tieši tas mums ir jādara kā demokrātiskai sabiedrībai.
Henriks: Tātad izsludinām konkursu uz Dziesmu svētku māksliniecisko vadību, kur var pieteikties visi?
Zane: Liekam mierā Dziesmu svētkus. Varbūt nevajag tur virzīt tik daudz miljonu, uztvert tos kā svēto govi. Tie ir svarīgi, bet vajag līdzvērtīgu uzmanību citiem notikumiem. Nevajag pārtaisīt Dziesmu svētkus. Varētu pamēģināt mazbudžetīgākus šovus. Tradicionālās vērtībās balstītai kultūrai arī ir sava vieta. Tas, kas ir ačgārni, ir, ka laikmetīgā kultūra ir kas margināls. Tas ir absurdi, jo mēs taču dzīvojam šodien.
Evarts: Es gribu piesaukt labu piemēru, kas lieliski darbojas un, iespējams, darbosies labāk – Rīgas "Drosmes un prieka vasara", kas pagājušogad sadalīja lielu pasākumu daudzos mazākos pasākumos. Katrā pilsētas daļā bija savi organizētāji, iesaistījās vietējās apkaimes. Tur bija gan laikmetīgā, gan nelaikmetīgā kultūra.
Komentārs no publikas: Dziesmu svētki ir kā kults, kas iesakņojies skolu sistēmā un tiek kultivēts bērniem no agra vecuma. Problēma ir nevis tajā, ka šie svētki ir svarīgi. Varbūt skolu platformās vajadzētu vairāk padomāt par to, ka jaunajiem kultūras patērētājiem būtu jāpievērš uzmanība literatūras, teātra, kino, mākslas nozarēm.
Alise: Tas it kā jau notiek. Problēma ir tā, ka diemžēl mēs esam atkarīgi no individuāliem cilvēkiem, skolotājiem, kuriem šobrīd algas ir tādas, kādas ir. Tas viss no viņiem paņem papildu enerģiju un laiku. Tur gan derētu papildu finansējums. Ja mēs neiemācām jaunos cilvēkus patērēt to, pie kā mēs šobrīd strādājam, tad inerce patērēt un piedalīties samazināsies.
Alīse: Dziesmu svētki skolu sistēmā ir daļa no mācību procesa, kamēr pārējās kultūras jomas balstās uz to, vai skolotājam ir enerģija, vai "Skolas somā" ir nauda. Tās nav tikpat klātesošas kā Dziesmu svētku kults. Lasīšanas arī ir tik daudz, cik to paredz mācību saturs. Nav labsajūtas lasīšanas. Ja tā būtu daļa no mācību programmas, tad mēs redzētu lielāku līdzsvaru.
Zane: Neesmu dzirdējusi par laikmetīgās mākslas izstādi, kas, apejot KKF konkursu, ir pa tiešo no deputātiem dabūjusi pāris miljonus. Varbūt mēs neesam mēģinājuši un ar to jāsāk.
Alīse: Šie ārpuskārtas gadījumi, kuri vienmēr notikuši klusītēm, maskējoties ar nacionālajām vērtībām, noniecina pārējo darbu. Kino nozare ir izpelnījusies visvairāk šādu gadījumu.
Zane: Kino izglītošana ir atkarīga no skolotājiem. Laikmetīgā māksla skolās arī ir uz NVO pleciem. Tad jādomā par nesen dzirdēto, ka tradicionālo vērtību un kristīgā lobija rezultātā no kompetenču izglītības izsvītrota ar seksualitāti saistītā izglītība. Vienīgie, kas to nosedz, ir "Papardes zieds". Tā ir tik būtiska tēma, bet atstāta tikai uz nevalstiskā sektora pleciem un atkarīga no skolotāju iniciatīvas – paveiksies, nepaveiksies. Tā ir tikpat būtiska kā kino, māksla, teātris un arī problēma tā pati – spēcīgs tradicionāļu lobijs. Seksuālā veselība vai kino nekādā veidā nav marginālas tēmas, bet šādā veidā tās tiek marginalizētas.
Komentārs no klausītājiem: Seksuālo veselību neviens nav izravējis no izglītības un noteikti ne no kompetenču izglītības. Es aicinu māksliniekus pārbaudīt faktus.
Alīse: Teiktā būtība ir vairāk par likumdošanu, kura paredz, ka mums jāmāca "tikumība". Lielākoties reproduktīvā veselība tiek saprasta kā "netikumīga". Tam nav saistības ar kompetenču satura ieviešanu, bet tā ir problemātika, kas skolās eksistē.
Henriks: Kā jau visās "Lampas" teltīs, izglītība ir tas punkts, pie kura mēs nonākam. Kāda ir jūsu vīzija par kultūras izglītību, augstāko izglītību Latvijā?
Evarts: Es iztulkoju Heinera Gebelsa, vācu komponista, režisora un pasniedzēja, tekstu "Deviņas tēzes par skatuves mākslas izglītību nākotnē", kur viņš analizē to, kādas ir kultūras un skatuves mākslas institūcijas. Viņš apgalvo, ka izglītības institūcijas ir pēdējais ķēdes posms, kas apkalpo šo institūciju vajadzības. Vajag perfektas balerīnas un skaistus aktierus, kas spēj izdarīt tieši to, ko viņu kolēģi pirms simts gadiem. Gebelss raksta, ka nav nepieciešams veidot tādu situāciju, kurā uz konveijera tiek veidoti mākslas darbi un cilvēki, kas šajās institūcijās strādās. Augstskolas jāveido kā laboratorijas, kurās pasniedzēji māca studentiem kļūt par māksliniekiem, nezinot, kādi mākslinieki viņi būs un ko viņi nākotnē darīs. Tā ir fundamentāla perspektīvas izmaiņa. Tuvākajā vai nākamajā "Teātra Vēstnesī" ar Gebelsu būs saruna. "Deviņas tēzes" ļoti spēcīgi vēsta par to, kā izglītībai ir jāmainās, un līdz ar to mainītos skatuves māksla.
Alise: Kino ir nozare, kuru ļoti daudzi grib mācīties. Latvijā ir piedāvājums, bet diemžēl kvalitāte ir ļoti vāja. Gribētos, lai Latvijā būtu kino skola, uz kuru vēlas braukt un mācīties ne tikai Latvijas režisori, bet arī vismaz no reģiona, kā tas notiek ar citām Eiropas kino skolām. Tāpat kā teātra māksla, kino ir ļoti balstīts uz sadarbību. Ļoti bieži šie jaunie cilvēki atrod viens otru tieši studiju laikā, kas šobrīd Latvijā notiek nosacīti. Šobrīd kino ir ļoti maz pāru, kas satikušies Kultūras akadēmijā un turpinājuši kopā strādāt. Pārsvarā tas nenotiek, kas ir ļoti žēl. Eiropā ļoti daudz režisoru savus operatorus vai scenārija autorus ir satikuši tieši studiju laikos. Domāju, ka esam ceļā uz to, paliek labāk, bet vienmēr varētu vēl labāk.
Alīse: Literatūrā izglītība ir visvājākā, jo izdevējdarbību nekur nemāca, ir vājas redaktoru un literāro korektoru studijas, radošās rakstīšanas praktiski nav. No otras puses, tas nav priekšnoteikums, lai kļūtu par labu rakstnieku. Tajā pašā laikā, piemēram, Mākslas akadēmijā aktīvi notiek ilustratoru mācības, ir studiju programmas, un var just, ka rezultātā ir vairāk cilvēku, kas darbojas grāmatu ilustrēšanā. Ir jāaug visos virzienos. Arī juristu studijās, jo autortiesību speciālistu trūkums Latvijā ir jūtams. Ceru, ka vispārējā augstākās izglītības reforma varētu dot rezultātus. Ir iedīglīši diskusijām, piemēram, par literārā redaktora profesijas nopietnāku mācīšanu, bet tas viss ir ļoti nosacīti. Rakstnieka talantam izglītība nav pati pirmā prioritāte.
Zane: Šis tas jau notiek. Mākslas akadēmijā izveidota kuratoru programma, kas ir forši. Tāpat arī ilustratoru un animatoru programma nav pārāk sena. Kultūras akadēmijā ir pētniecības institūts un projekti. Arī no Liepājas ik pa brīdim mākslinieki arvien aktīvāk ienāk vietējā scēnā. Ir būtiski atbalstīt iespējas studēt Prāgā, Vīnē, Berlīnē vai citur plašam studēt gribošo klāstam. Vietēji būtu jāspecializējas un jāizlemj, kuru nozari uztaisām pietiekami spēcīgu un atzīstam par prioritāti, lai esam tie, pie kuriem brauc. Noder arī vienkārši atbalstīt individuālas izvēles studēt citur.
1