Kopš pērnā gada Rīgā ir nodibināta eksperimentāla platforma Electronic Text + Textiles Project, kur izvērsties starpdisciplināriem pētījumiem un radošām iniciatīvām par teksta, valodas un materiālās kultūras jautājumiem. Šveiciešu izcelsmes literatūras pētniece Manuela Rosīni ir viena no šī projekta dalībniecēm, kura Rīgā bija ieradusies, lai veiktu pirmos sagatavošanās darbus vērienīgai konferencei, kas Latvijā notiks 2010. gadā un runās par posthumānisma izpausmēm humanitārajās, dabas un tehniskajās zinātnēs, mākslās un mūsu ikdienā. Iespējams, tā būs lielākā zinātniskā konference, kāda jebkad notikusi Latvijā - 150 dažādu jomu pētnieki no Ziemeļamerikas, Rietum- un Austrumeiropas. (Slavenību vidū tiek minēts Slavojs Žižeks.) Posthumānisms ir pietiekami jauns termins, lai daudzi nemaz neapzinātos, kā viņus interesējošās parādības vai apkārtējās norises iekļaujas šajā diskursā, tādēļ intervija ar Rosīni veidota kā ievads šai tēmā. Pašas Rosīni pētījumi posthumānisma kontekstā saistās ar dzimtes un dzīvnieku studijām literatūrā. Šie raksti lasāmi: http://home.medewerker.uva.nl/m.s.rossini/
Ar Manuelu Rosīni sarunājas Anda Kļaviņa.
Kas ir posthumānisms?
Ir vairāki kritiskās teorijas un kultūras studiju pārstāvji, kas uzskata, ka posthumānisms ir tā paradigma, kas nomaina postmodernismu un poststrukturālismu. Viscaur Rietumeiropas un Ziemeļamerikas universitātēs šis termins tiek lietots arvien biežāk. Posthumānisms nozīmē radikālu humānisma - ar to domājot apgaismības radītā cilvēka - egocentriskas, autonomas būtnes, kas ir apveltīta ar apziņu („Es domāju, tātad esmu.”) un kuras prāts un ķermenis ir nodalīti, profila pārvērtēšanu.
Šī pārvērtēšana uzrādās jau Nīčes Jautrajā zinātnē (1882), kur viņš pasludina Dieva nāvi, bet par posthumānisma diskusiju iniciatoru var uzskatīt Heidegera Vēstules par humānismu (1947).
Šīs idejas plašumā sākta vērsties pēc Otrā Pasaules kara, kad daudzi saskatīja ļaunumu un postu, kas humānisma vārdā bija nests šai pasaulē. Humānisma kritika skanēja no daudzām universitātēm, bet īpaši izteiksmīgi tā parādījās Fuko darbos. 1966. gadā viņš rakstīja: „Cilvēks izzudīs, kā izzūd seja, kas uzzīmēta jūras krasta smiltīs.” Ne jau cilvēks kā tāds izzudīs, bet gan Rietumu antropocentriskais, androcentriskais „renesanses cilvēka” koncepts, kas konstruēts „humanitāro” zinātņu ceļā. Tas cietoksnis, kas aizsargā šo humānistu subjektu - racionālo, neatkarīgo „Es” - no iracionālajiem, atkarīgajiem Citiem: sievietēm, dzīvniekiem, citu rasu un ne-eiropiešu kultūru pārstāvjiem, protams, allaž ir bijis tik nestabils un nedrošs kā pils, kas uzcelta pludmales smiltīs.
Spēcīgs stimuls posthumānajai domai bija kibernētikas attīstība 50. gados, ar kuras palīdzību rietumos cerēja atdot cilvēkam Otrajā Pasaules karā zaudēto drošības sajūtu un kontroli pār lietām. Tie bija mēģinājumi uzlabot cilvēku, darīt viņu grūtāk ievainojamu. 50. gados milzīgas investīcijas aizplūda mēģinājumos radīt šo cilvēku-mašīnu. Tai pat laikā kiborgs radīja apdraudējumu cilvēka šķietamajai autonomijai. Literatūras kritiķei Katrīnai Heilai ir grāmata Kā mēs kļuvām par postcilvēkiem?, kur viņa apskata kiborga ģenealoģiju.
Kad pirmo reizi tika lietots apzīmējums „posthumānisms”?
Tas bija kāds amerikāņu literatūras kritiķis, kurš 60. gados rakstīja: „Tagad mēs redzam, ka humānismam ir pienākušas beigas, un tas, kas ir, mums bezpalīdzīgi ir jādēvē par posthumānismu.”
Vairumam no mums priekšstats par šo parādību veidojies no tā saucamā populārā posthumānisma. Ko ar to saprot?
Ar populāro posthumānismu saprot mākslas darbus, zinātniskās fantastikas literatūru un filmas, kurās tēlotas posthumānās pasaules vīzijas. Kopš 40. gadiem zinātniskās fantastikas literatūra ir pilna ar dažādiem hibrīdiem: cilvēks-dzīvnieks, cilvēks-mašīna u.c. 80. gados vairākās Rietumeiropas pilsētās notika liela posthumānismam veltīta mākslas izstāde. Šos autorus iedvesmo sasniegumi kibernētikā, mākslīgās inteliģences un mākslīgo dzīves formu radīšanā.
Vairumos gadījumu šīs zinātnes tiek uztvertas kā iespēja uzlabot cilvēku, pārvarēt ķermeni, kas tiek skatīts kā traucēklis. Piemēram, slavenais austrāliešu mākslinieks Stelarks proponē cilvēka ķermeņa daļu nomaiņu pret tehnoloģijām. Viņa ideāls ir pārvērst cilvēku par informācijas nesēju bez miesiska ķermeņa. Viņa māksla ir balstīta uz posthumānisma ideju pārspīlēšanu vai pareizāk sakot, burtiskošanu, piemēram, ideju, ka nepastāv autonoma inteliģence. Līdzīgi kā citi populārā posthumānisma pārstāvji, Stelarks glorificē tehnoloģijas, padara tās par galveno vēstures dzinējspēku. Tā vietā, lai mēģinātu iztēloties pasauli, kurā baltās rases vīrietis nav tas punkts, ap kuru griežas pasaule, populārais posthumānisms patiesībā turpina veco liberālā humānista dziesmu, vienkārši tagad tā ir ieguvusi postmodernismam raksturīgo šiku.
Bet populārais posthumānisma diskurss ir ietekmīgs, jo ar tādām iespaidīgām lietām kā kibernētika, kiborgi, militārās, kosmosa tehnoloģijas ir viegli piesaistīt plašāku uzmanību. Rodas terminatori, matriksi un laras kroftas, kas ietekmē mūsu iztēli. Bet kā jau minēts, populārais posthumānisms diemžēl turpina līdzšinējos stereotipus. Pat tāda varone kā Lara Krofta, kas šķietami ir stipras, neatkarīgas sievietes tēls, patiesībā sludina vecās vērtības: vardarbību, nogalināšanu, seksismu. Tur nav runa par to, ka ķermenis ticis „uzlabots” un inteliģence paaugstināta, lai darītu labu.
Kas ir kritiskais posthumānisms, kuru pārstāvat arī jūs?
Tikai salīdzinoši nesen ir izskanējušas arī skeptiskas pārdomas par kiborgu un digitālo ēru. Kritiskais posthumānisms ir gluži jauns diskurss, kurš vārdu ieguvis pirms dažiem gadiem. Sākotnēji tika lietots termins „metaposthumānisms”. Tā mērķis ir ne tik daudz fantazēt, kā cilvēkam pārtapt par kaut ko citu, bet gan analizēt pašu cilvēka ideju. Tās ir vairāk filosofiski ievirzītas diskusijas, kuras mēģina piedāvāt demokrātiskāku nākotnes modeli.
Patlaban jūs veicat lielu pētījumu par postcilvēka tēlojumu zinātniskās fantastikas literatūrā. Kāds ir šī pētījumu mērķis? Kādi pirmie secinājumi?
Šī pētījuma izejas punkts ir tāds, ka pastāv mijiedarbe starp tehnozinātni un populāro iztēli. Tehnozinātnes izgudrojumiem nav vienvirziena iespaids uz zinātniskās fantastikas literatūru; arī zinātniskā fantastika ietekmē to, kādus produktus rada zinātnieki un tehnologi. Daudzi zinātnieki noliedz iztēles, fantāzijas nozīmi viņu darbā, sakot, ka viņiem ir „nākotnes redzējums” jeb vīzija. Bet faktiski tas ir viens un tas pats. Lai raksturotu tehnozinātnes un iztēles savstarpējo saistību, es lietoju vārdu „imageneering” (apvienoti vārdi „iztēloties” un „konstruēt”), kas oriģināli tika lietots, runājot par to inženieru, arhitektu, dizaineru un multimediju speciālistu darbu, kas veidoja Disnejlendu. No tā izriet, ka zinātniskās fantastikas literatūrai uz mūsu nākotnes apstākļiem (kādas tehnoloģijas mums būs, kā mēs tās izmantosim, kam tās būs pieejamas u.tml.) ir daudz reālāka ietekme, nekā mēs to esam raduši domāt.
Savā pētījumā skatos, kā mūsdienu zinātniskā fantastika definē cilvēku, cilvēcisko. Mani interesē, vai šie hibrīdu tēli ir konstruēti uz patiešām jauniem pamatiem, vai arī turpina esošos stereotipus par labo un ļauno, sievišķo un vīrišķo u.tml. Es skatos, kā tie konstruētas varas attiecības - varbūt, ka varas hierarhija ir izzudusi.
Novērojumi līdz šim liecina, ka nekur tālu no līdzšinējiem lomu dalījumiem šīs grāmatas netiek. Gluži pretēji, situācijā, kad ir nojauktas robežas starp cilvēku un mašīnu, cilvēku un dzīvnieku, autori lieto tradicionālos dzimtes nodalījumus, lai ieviestu kaut kādu kārtību un stabilitāti. Šķiet, ja vien tiek saglabāts ierastais līdzsvars starp dzimumlomām, piemēram, ka sievietēm jābūt smukām (pat ja viņas ir kiborgi), bet vīriešiem - spēcīgiem, pārējais notiekošais nav tik satraucošs.
Amerikāņu rakstniece Oktāvija Batlere ir viena no retajām, kura lauž stereotipus - caur cilvēka un citplanētieša saskarsmi izspēlējot vecos konfliktus starp vīrieti un sievieti, balto un melno rasi, kolonizatoriem un kolonizētājiem jaunā gaismā. Viņas un citu feminisma autoru darbi ienesuši svaigas vēsmas zinātniskās fantastikas literatūrā, kur desmitgadēm ilgi bija dominējuši vīriešu iztēloti, pārsvarā negatīvi postcilvēku tipi.
Diezgan ietekmīgs ir uzskats, ka tiem, kas runā par posthumānismu, ir obligāti jārunā par jaunajiem medijiem. Šajā skatījumā literatūras studijām ir jākļūst par kultūras studijām, bet modernās kultūras studijām - par mediju studijām. Ja esi posthumānisma literatūras kritiķis, tev būtu jāskatās hiperteksti un filmas, jo tās ir īstās parādības, kur izpaužas posthumānisma idejas. Es uzskatu, ka literārie teksti joprojām sniedz vērtīgāko ieskatu posthumānisma attīstībā. Vairuma filmu pamatā ir literāri teksti.
Kādēļ feminisms ir tik nozīmīga posthumānisma daļa?
Bioloģe un zinātnes vēsturniece Donna Haraveja ar savu Kiborga manifestu (1985) inovatīvā veidā savienoja feminismu un kibernētiku. Pretēji vīriešu fantāzijai viņas redzējumā kiborgs bija pozitīva nākotnes figūra, kas nesīs pasaulē labu un veicinās daudzveidības akceptēšanu. Tieši zinātnieces - feministes sniedza būtisku ieguldījumu šobrīd aktuālā materiālisma teoriju atdzimšanā. Viņas ierosināja atkal pievērsties zinātnei, kura tikusi izmantota, lai apspiestu sievieti, proti, bioloģijai. Jaunākie pētījumi rāda, ka bioloģijā nav tādu sistēmu, kas nevarētu mainīties. Neiropsihoiloģija ir atklājusi, ka smadzeņu darbības elastība ir cieši saistīta ar treniņu. Ja kultūra neveicina, ka sievietes apgūst matemātiku, šī smadzeņu daļa atrofējas. Ja kultūra neļauj meitenēm kāpt kokos, viņu muskuļi neattīstās, pat kaulu struktūra veidojas savādāka. Ja tas notiek gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem ilgi, šīs pazīmes nostiprinās. Pat dzimumorgānus nevar nodalīt kā strikti vīriešu un sieviešu - laika gaitā tas vienkārši tā ir attīstījies, bet tas tik pat labi varētu mainīties. Kultūra ietekmē bioloģijas procesus, un otrādāk.
Jāsaka gan, ka laikā gaitā fokusu no dzimtes pētījumiem esmu vērsusi uz cilvēka un dzīvnieka attiecībām, jo tieši dzīvnieka un cilvēka nodalījums ir humānisma pamatā. Analizējot to, mēs nonākam pie fundamentālas humānisma kritikas.
Kādēļ tieši cilvēka - dzīvnieka attiecības ir problēmjautājums?
Humānisms ciena un aizsargā tikai cilvēku. Dzīvnieks ir zemāks radījums, tādēļ tam nepienākas nekādas tiesības. Bet ir tikai viens noteikts cilvēku loks, kurš atbilst renesanses cilvēka idejai - baltais, Eiropas izcelsmes, vidusšķiras vīrietis. Pārējie tiek klasificēti kā ne-cilvēki, vairāk vai mazāk - zvēri. Un pret zvēriem var izturēties, kā vien grib. Tieši cilvēka - dzīvnieka aspekts gadsimtiem ir ticis izmantots, lai diskriminētu citus cilvēkus, piemēram, pazemojot Abu Graibas cietuma ieslodzītos, amerikāņu kareivji viņiem lika uzvesties kā dzīvniekiem - notupties rāpus, riet u.tml.
Tādēļ, ka neesam bijuši pietiekami cilvēcīgi, lai cilvēktiesību ideālu attiecinātu uz patiešām visiem cilvēkiem, no vairāku filozofu puses ir izskanējis aicinājums pārvērtēt cilvēka un dzīvnieka attiecības. Jāapzinās, ka būtne nevis vienkārši ir cilvēks, bet gan, ka par cilvēku kļūst. Tādējādi notiek virzība prom no Heidegera esamības (being) un tās ietvertās ontoloģijas un stabilās identitātes uz Delēza izvērsto tapšanu (becoming), kas ir orientēta uz procesu. Šajā tapšanas procesā mēs esam daudz lielākā mērā saistīti ar citiem cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm, nekā ir pierasts domāt. Pētījumi apliecina, ka cilvēks ir pilnībā atkarīgs no tādām ne-cilvēciskām būtnēm kā baktērijas, un, protams, dzīvniekiem kā pārtikas izejvielām un orgānu donoriem. Ņemot vērā, ka nākotnes prognozes liecina, ka cilvēkiem nāksies būt daudz kooperatīvākiem, lai izdzīvotu, ir domātāji, kas šo situāciju mēģina skatīt uz filozofiskiem pamatiem, aicinot apzināties cilvēka-dzīvnieka-mašīnas savstarpējo atkarību un meklēt pozitīvus risinājumus.
Svarīga kļūst dzīvība kā tāda (Džordžio Agambens), nevis tā, kura atbilst kaut kādām tiesībām. Ir ierosinājumi attiekties no vārda „ontoloģija” par labu „zoontoloģija” (zoon - grieķu valodā - dzīvnieks) , ar to apliecinot, ka ikviena dzīva būtne ir ontoloģiskas izpētes cienīga.
Protams, mēs nevaram zināt, ko grib citas dzīvas būtnes, bet mēs varam novērot citu būtņu līdzīgu uzvedību un no tā secināt, ka šo radību dzīvība jātur tādā pašā vērtē, kā mūsējā. Bet ir dzīvas radības, kas ir mums līdzīgākas, nekā citas. Vai tas nozīmē, ka viņas ir vienlīdzīgākas? Šos jautājumus nevar atrisināt, bet par tiem ir jādomā.
Deridā - autors, kurš atstājis ļoti spēcīgu iespaidu uz manu domāšanu, rakstīja, ka dzīvnieks ir jāpieņem tā citādībā. Līdzīgi citu rasu, tautību cilvēkus ir jācenšas pieņemt viņu atšķirībās, nevis par katru cenu cenšoties viņus familiarizēt. Jāapzinās, ka Cits ir daļa no tevis paša. Jo nežēlīgāk tu izturies pret Citu, jo nežēlīgāk tu izturies pats pret sevi. Deridā skatījumā mēs kļūstam aizvien pašnāvnieciskāki. Karš pret terorismu to apliecina.
Kā jūs cilvēkam, kurš neinteresējas par šiem jautājumiem, parādāt posthumānisma klātesamību viņa dzīvē?
Mūsu vidū jau ir cilvēki, kas dzimuši mākslīgas apaugļošanas ceļā, nebūs ilgi jāgaida, līdz parādīsies arī kloni.
Šveices ciematā, kur es uzaugu, cilvēks tika uzskatīts par mirušu, kad mācītājs atnāca un to apstiprināja, bet ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību cilvēks vēl ilgi var nogulēt komas stāvoklī. Ja tā ir mašīna, kas uztur cilvēku pie dzīvības, vai tobrīd viņš jau skaitās miris? Varbūt viņš ir dzīva būtne, bet ne vairs cilvēks? Šādi jautājumi kļūst arvien aktuālāki, un agrāk vai vēlāk katrs no mums ar tiem saskarsies. Augsti industriālajās valstīs jau sen tiek pieņemti lēmumi par to, kuras dzīvības ir saglabāšanas vērtas, kuras - nav. Rietumos milzīgas summas tiek investētas projektos, kas ļauj pusmūža pāriem iegūt bērnu, bet šo eksperimentu laikā tiek iegūti vairāki iedīgļi, atlikušie embriji tiek glabāti sasaldēti, līdz kāda sieviete varbūt izvēlēsies to implantēt un iznēsāt. Tās ir milzīgas summas, kas ir nepieciešamas šai uzglabāšanai, tikmēr bērni Āfrikā mirst bada nāvē.
Šīs nav debates, kas jāatstāj tikai akadēmiķu un zinātnieku rokās, tajās ir jāiesaistās daudz plašākam cilvēku lokam. Populārā kultūra ir svarīga šo jautājumu aktualizētāja (piemēram, gandrīz ikviens, jautāts par zinātni un mākslīgiem radījumiem, minēs Frankenšteinu), tādēļ ir svarīgi, kādus tēlus tā translē un kādam nākotnes scenārijam mēs gatavojamies.
Cilvēkam ir bail zaudēt savu autonomiju.
Jau viduslaiku un Dantes tekstos redzams, ka „cilvēka” kategorija nav bijusi tik strikta un noteikta, kā mēs to esam raduši domāt šodien. Vēsture ir politiska cīņa par iespēju noteikt, kas ir cilvēks. Cilvēks nekad nav bijis autonoms, tas allaž ir bijis iesaistīts sistēmā kopā ar citām būtnēm (ne velti šobrīd tik aktuāla ir bioloģisko sistēmu attīstības teorija), tas allaž ir bijis pārejā no viena un citu. Posthumānisms, atšķirībā no humānisma, apzinās šo visu dzīvo un pat nedzīvo būtņu saikni. Cilvēkam, tehnoloģijām un citām dzīvām būtnēm vienojošais ir rīcībspēja. Tādēļ ir svarīgi cienīt otra tiesības uz eksistenci un eksistences kvalitāti.
Lai veiksmīgāk reaģētu uz posthumāno pasauli, daudzi autori iestājas par tā saucamo posthumāno zinātņu veidošanu, kur daba un kultūra, materiāls un semiotika, dzimums un dzimte tiek skatīti kopā. Kā notiek šādu zinātņu veidošanās?
Lai gan tiek uzskatīts, ka uz XXI gadsimta sliekšņa zinātne un humanitārās zinātnes radušas jaunu dialogu, realitātē saruna ir nepietiekama. It sevišķi jau zinātnes nevar atļauties gaidīt, reflektēt, jo visu laiku ir spiediens no tirgus, no valsts sektora, kas tur investējuši lielas naudas. Zinātnieki sola, ka 20 gadu laikā radīs nanorobotus, ar kuru palīdzību būs iespējams veikt nebijušas medicīniskās operācijas, un tad ir spiesti rauties, lai savus solījumus izpildītu. Nav laika diskutēt, kādas ir viņu jaunizgudrojumu sociālās implikācijas - kam šīs operācijas būs pieejamas, kādas paralēlas sekas būs šim izgudrojumam utt. Tie, kas reflektē par šiem jautājumiem, diemžēl joprojām ir tikai sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvji. Tie nedaudzie dabaszinātnieki, kuri pievērsušies šiem jautājumiem, parasti ir soli prom no aktīvās zinātniskās darbības.
Arī humanitārās zinātnes negribīgi atsakās no pozīcijas, kurā zinātne un tehnoloģijas tiek skatītas tikai kā posta nesējas, bet humanitārās zinātnes - kā glābējas, izejas meklētājas. Izgudrotāji tiek uzlūkoti kā bezatbildīgi kadri, kas rada lietas aiz ziņkāres, nedomājot par to radītajām sekām.
Realitātē zinātniekiem ir daudz piezemētāki uzskati par viņu rīcībā esošajām iespējām, nekā ekonomiskais un valsts sektors cenšas popularizēt. Jo, lai valsts attaisnotu, kādēļ tā iegulda nenormālas summas zinātnes izgudrojumos, tai ir jāsola sabiedrībai brīnumu lietas. Zinātniskā fantastika, savukārt, zinātnes izgudrojumos vai nu glorificē, vai rāda baismus. Ir svarīgi darīt sabiedrībai pieejamus zinātnieku patiesos uzskatus.
Dažkārt mākslinieki dodas pie zinātniekiem, lai veidotu dialogu. Bet rezultātā bieži ir tā, ka pēc tādas viesošanās mākslinieks atstāj interesantas idejas, ko zinātnieki izmanto, lai radītu jaunus produktus. Mākslinieki, savukārt, mēdz būt pārāk nekritiski pret zinātni un tādējādi rada maldīgu iespaidu par zinātnes sniegtajām iespējām un draudiem.
Kādēļ jums ir interese darboties posthumānā diskursa ietvaros?
Es uzaugu konservatīvā zemē - Šveicē, un konservatīvā ģimenē - mans tēvs darbojās militārajā sektorā. Poststrukturālisms un interese par citu zemju kultūrām man deva iespēju konstruktīvi iestāties pret to, kas man nepatika - konservatīvisms, neitralitāte un disciplīna. Kopš vidusskolas beigšanas es allaž esmu meklējusi iespējas būt prom no Šveices. Sākotnēji Bāzeles universitātē studēju Angloamerikāņu literatūru, tālāk vēlējos Londonā studēt Karību jūras reģiona literatūru, bet, tā kā man ar šo reģionu nebija etnisku saišu, šajā programmā netiku uzņemta. Aizbraucu studēt poststrukturālismu Kārdifas universitātē. Tur ar poststrukturālo metodi analizēju angļu renesanses laika literatūru.
Sacījāt, ka jūs joprojām sadusmo Šveices neitralitāte. Kādēļ?
Neiestājoties Eiropas Savienībā, Šveice neuzņemas daļu atbildības par visapkārt valdošajām problēmām, tā nesadarbojas ar citām Eiropas valstīm uz līdzvērtīgiem pamatiem, tā neatzīst to, ka mūsdienu pasaulē mēs esam viens ar otru saistīti daudz lielākā mērā un visiem jāstrādā pie problēmu risināšanas. Nevar Šveice norobežoties un pateikt, ka mēs savas robežas migrācijai neatvērsim. Bet Šveicē atkal ir novērojama nosliece uz labā spārna politiku, kas nozīmē, ka tik drīz šie jautājumi nemainīsies.
Vai ir literāti, mākslinieki, kas šo situāciju kritizē?
Jā, ir. Bet vairumā gadījumu tā ir tāda kā salonkritika. Arī mani kursa biedri savulaik bija kritiski un gribēja mainīt sistēmu, bet tagad strādā tai pašā universitātē, kuras sistēmā nekas nav mainījies, saņem labu algu un ir diezgan pesimistiski atiecībā pret notiekošo un tuvākajām prognozēm. Turklāt, atšķirībā no maniem studiju gadiem, mūsdienu studenti ir pasīvāki, viņi retāk dumpojas.
Kādēļ Eiropas lielāko posthumānisma konferenci 2010. gadā rīkosiet tieši Latvijā ?
Šī konference 80. gados aizsākās Amerikā, kur posthumānisma diskusijas ir senākas, bet pēdējos gados tā notikusi arī Eiropā. 2006. gadā es organizēju posthumānismam veltītu konferenci Amsterdamā un pēc sarunas ar E-T+T pārstāvjiem Zani Bērziņu un Džozefu Tabī ierosināju, ka 2010. gada konference varētu notikt Latvijā. Ideja saņēma plašu atsaucību, jo Rietumeiropas pētnieki ļoti labprāt uzzinātu ko vairāk par to, kas šajā jomā notiek Austrumeiropā. Vai šeit bailes no tehnoloģijām ir tik pat lielā mērā raksturīgas kā Rietumeiropā? Varbūt krievu tehnokrātiskā ievirze, kas tik ilgi dominējusi arī šeit, ir ietekmējusi Latvijas domātājus tehnoloģijas skatīt pozitīvāk?
Man šķita interesanti, ka Latvijā satiktie cilvēki necitē vienus un tos pašus autorus. Iespējams, ka Delēzs, kurš ir ļoti aktuāls rietumos, šeit nesavienojas ar aktuālajām reālijām. Iespējams, ka cilvēkiem daudz lielākā mērā ir jānodarbojas ar ikdienas rūpēm. Es sēžu šajā skaistajā jūgenda dzīvoklī, domāju par posthumānismu, bet redzu, kā aiz loga bomži pie Ausekļa ielas miskastēm cīnās par ēdienu. Tik uzskatāms piemērs tam, ka mūsos vienlaikus ir cilvēks un dzīvnieks.
0