Jālasa viss, kas uztur modru

Ozoliņa kungs, es domāju. Jo Ozoliņš tomēr skan labāk kā Ozolnieks. Man globālākas domas prātā, nu ko darīt, tāda dzīve. Piedošanu.

Patricija, nevajag izlikties. Skaidrs, ka sajaucu. Kā un kāpēc, nezinu.
Varbūt viņi ir brālēni,vai kolēģi, vai runā vienādi. Iemeslu var būt miljoniem.
Cerēju,ka nepamanīs, bet nē - Tev pat uzrakstīt vajag.
Piedošanu,nebija speciāli domāts, Ozolnieka kungs.

Justīne -noskatījos. Paldies. Tas mani vienmēr aizkustinājis - spēja izteikties jautri par nopietno.

Paldies par interviju. Man bija interesanti.
Tad jau iznāk , ka pasakas nav bērnu literatūra? Ja par bērnu literatūtru saucam tikai autordarbus?
Es pati uzaugu ar pasakām un savu bērnu audzināju ar pasakām. Vinniji, Alises utt. - tas viss nāca pēc tam.
Strādājot skolā , ļoti labi es varēju noteikt, kuri ir bērni - lasītāji - kuri nelasītāji. Nelasītājiem - iekšā ir, ārā nenāk - viņi neprot izteikties. Bet ja domu neprot formulēt vārdos, vai tā jau nav zināma aprobežotība?
Vēl man bija tā, ka bērns bija mierīgs un nodarbināts , ja lasīja, es varēju iet un darīt savus darbus. Tagad es domāju,ka viņa varētu kļūt par izcilu rakstnieci - man ir bauda klausīties kā viņa redz un skaidro pasauli - tik atšķirīgi no manis un vienlaicīgi - tik brīnišķīgi ikdienišķajā saskatot neikdienišķo. Jā - un pāri visam - mīlestība. Tas tik ļoti iedvesmo .

Par to mēslojumu man kaut kā ļoti nepatika. Man šķiet, tas nebija ētiski. Protams, es piemēram, labprāt piekristu , ka ulbergas zaļā vārna ir labs mēslojums īstiem talantiem , bet tas būtu zemiski no manas puses. Tomēr kaut kāda elementāra cieņa pret otra darbu man ir.

Nevar pēkšņi sarakstīt no nekā -saka Oga. Es nepiekrītu - ja ir tad ir un ja nav - tad var jau pa pasauli sevi pats slavināt un draugus aicināt slavināt tevi, bet - kā nav tā nav. Tā šodienas problēma ir tā, ka nav jau , ko stāstīt. Nav par ko rakstīt.
Un te ir jautājums par Ogas minēto "spēlēšanos" ar valodu, jo esmu no tām, kurām Perveņeckas "Gaetāno Krematoss" bija , piedodiet, murgs. Ja nav stāsts - tad nekāda mākslīga spēlēšanās ar valodu literāro darbu neglābs.

Man patika un es pie tās turos - pie Markesa domas, ka grāmata pati atnāks pie tevis - īstajā brīdī, kad tā būs gatava caur Tevi ieiet pasaulē.
Bet ja nenāk - nevajag, nevajag tad spiest sevi rakstīt. Jo tad tā būs tikai sūds, par ko mierīgi paironizēt skaistā vasaras dienā Ogam, vai par ko visu laiku ārdās Felsbergs, pats neko prātīgu uzrakstīt nespēdams.
Nu labi.
Laikam jau atkal vairāk slikto, kā labo sarakstīju. Jo laikam tas labais pie manis grib palikt, un sliktais tikt prom.

Spīdola. kur lasīji vai redzēji interviju ar Ogu?