Šovasar Latvijas Mākslas akadēmijas telpās no 13. jūnija līdz 18. jūnijam norisinājās jau piektais performances festivāls "Starptelpa", kuru veido nelielā Latvijas Performances centra komanda. Festivālu īpaši atbalstīja VV fonds, piešķirot naudas balvas un PAiR rezidences iespēju trim laureātiem – Annai Maskavai, Martai Madarai Grantiņai un Ģirtam Dubultam. Mūzikas teātra dramaturgs un kurators Evarts Melnalksnis sarunājas ar performances mākslas pētnieci, pasniedzēju un festivāla kuratori Laini Kristbergu par festivāla iespaidiem, izaicinājumiem un performances mākslas ekosistēmu Latvijā.
Evarts Melnalksnis: Šīgada festivāla tēma bija "kolaboratīvā autorība". Performancēs sadarbības aspekts tika īstenots dažādos veidos. Kā jūs atradāt sadarbības tēmu, un kāpēc tā ir svarīga?
Laine Kristberga: Sadarbība ar skatītāju ir viens no performances mākslas konceptuālās stratēģijas stūrakmeņiem. Festivāla tēma katru gadu ir cita: dažkārt tā ir vairāk balstīta estētikā, dažkārt vairāk rezonē ar sociāli politiskām tēmām, kā, piemēram, "citādība" vai "kontrole" iepriekšējo gadu festivālos. Šāgada tēma – sadarbībā balstītā autorība – vairāk attiecās uz veidu un metodi, kā performances darbu var risināt.
Evarts Melnalksnis: Vai tev ir kāds spilgts piemērs, kuru tu izceltu?
Laine Kristberga: Man ļoti patika VV fonda laureātes Annas Maskavas performance "1997", kuras stratēģija patiesībā bija it kā vienkārša – aicināt skatītājus pie viesību galda un iejusties 90. gadu mājas ballītes atmosfērā.
Evarts Melnalksnis: Līdzīgi risinājumi bijuši arī teātrī, piemēram, ĢIT izrādē "Taņas dzimšanas diena".
Laine Kristberga: Iespējams, ka Annas performancē "1997" spēcīgais līdzpārdzīvojums veidojās tāpēc, ka tā paredzēja skatītāju aktīvu līdzdalību. Turklāt multikulturālajā viesību telpā ar ārzemju viesiem, šķiet, atklājās varbūt jau piemirstais latvietības kods – kopīgā dziedāšana, dejošana, tosti un dzīves svinēšana, tostarp eksistenciālas pārdomas par karu un nāvi. Biju Annas bakalaura darba vadītāja, viņas pirmās fotoizstādes "Mørketid" kuratore un joprojām atbalstu viņu performances mākslas gaitās, tādēļ zinu, ka Annai šāda performance ar daudziem nezināmajiem faktoriem bija milzīgs izaicinājums. Vislielākais risks šķita performanci balstīt naratīvā – autobiogrāfiskā stāstījumā par Annas bērnības atmiņām. Tā kā runāts teksts ļoti sabalsojas ar dramatiskā teātra praksi un performances mākslā teatralitāte nav labais tonis, lielākās raizes bija par autentiskumu – īstu, nepastarpinātu pieredzi. Tomēr, manuprāt, tas, ka viņa nerunāja šo tekstu no galvas, bet lasīja nedaudz lauzītā angļu valodā no lapas, tieši radīja īstuma garšu. Arī tas, kas notika ar mums kā skatītājiem, bija ļoti maģiski! Mēs visi psihoemocionāli un somatiski saslēdzāmies un jutāmies ļoti vienoti.
Evarts Melnalksnis: Manuprāt, šajā performancē bija vērojama arī zināma pārklāšanās starp tā laika un šā brīža traumām, piemēram, pieminot Afganistānas karu un viesību liminālajā telpā neviļus eksponējot to, par ko ikdienā tik daudz nerunā vai runā citādi – ne personiski.
Anna Maskava, "1997".
Savukārt otra VV fonda laureāta Ģirta Dubulta performance "Shame. Initiation" bija atmiņā paliekoša ar to, ka viņš ļoti intīmi runāja par personīgiem notikumiem un pieredzi, aktualizējot jautājumus par kvīru identitāti. Tomēr tas bija saprotami arī nekvīriem, jo risināja katram tuvo personiskās pieredzes tēmu. Ģirts Dubults nāk no laikmetīgās dejas jomas un performanci veidoja pirmoreiz, radot gaistošu, smalku atmosfēru ar sentimentālām dziesmām, mīlestības motīviem un bērnības fotogrāfijām, kur viņš dejo tautas dejas – izteikti heteronormatīvu latviešu tradicionālās kultūras formu.
Laine Kristberga: Tu to ļoti labi raksturoji: svarīgs ir gan dzimtes moments, gan arī fakts, ka Ģirts, radot performances mākslas darbu pirmo reizi, nebaidījās kļūt ievainojams. Bieži performances spēcīgākā pieredze veidojas tāpēc, ka mākslinieks nebaidās ievainojamību eksponēt, kas rezonē ar skatītāju. Ģirta performancē, līdzīgi kā Annas darbā, veidojas palimpsesta princips: personīgais stāsts, trauslums, autentiskums un uzdrīkstēšanās, no vienas puses, un plašāks kultūras un sociāli politiskais konteksts, no otras puses. Darbs skatītāju uzrunā ne tikai vienā plaknē kā estētiski vizuāls baudījums, bet atklājas kā asinsvadu dzīslojums ar dažādām atsaucēm, kas ļauj personisko vispārināt uz universālo.
Evarts Melnalksnis: Trešās VV fonda konkursa uzvarētājas Martas Madaras Grantiņas performancē "Nasty Because Coward" es redzēju procesuālu, ilgstošu radīšanu. Viņa individuāli darbojās ar objektiem un veidoja ap sevi topoša mākslas darba telpu, padarot redzamu zināmu saplūšanu ar materiālu un darba procesu. Man spēcīgs šķita arī viņas performanci pavadošais teksts ar poētiskiem Vecās Derības un dzejas pantiem.
Laine Kristberga: Martas Madaras darbā bija ļoti izteikta vizualitāte. To varēja vērot distancēti gan kā notikumā balstītu darbu, gan kā vizuālās mākslas performanci ar rūpīgi pārdomātu estētiku, tonalitāti, faktūru. Tāpat tur bija arī negaidīti momenti un mijiedarbība ar skatītāju.
Marta Madara Grantiņa, "Nasty Because Coward". Foto: Dace Kundrāte.
Evarts Melnalksnis: Man bija ļoti vērtīgi būt žūrijā. Noslēgumā notika interesanta saruna starp mums, Latvijas žūrijas dalībniekiem, un ārzemniekiem, jo izskanēja Kiras O’Railijas (Kira O’Reilly (IRL)) un Tomaša Šramas (Tomasz Szrama (PL/FI)) kritika un analīze, kurā varēja sadzirdēt citādas perspektīvas. Man svarīga likās Tomaša Šramas kritika. Viņam šķita, ka Latvijas performances māksla ir lielā mērā balstīta diezgan izstrādātā, sagatavotā scenogrāfijā un iepriekš izplānotā notikumu gaitā. Taču, pēc viņa domām, performances māksliniekam ir jāizdomā koncepts, kurā iespējams radīt no nekā.
Laine Kristberga: Jā, Šrama aicina vispār atteikties no jebkādas producēšanas – iepriekš izveidotām video projekcijām, telpas scenogrāfijas, tērpiem vai tēla kā tāda. Arī britu mākslinieks un Oksfordas Universitātes pētnieks Ārons Viljamsons (Aaron Williamson) ieteica festivālu kūrēt, aicinot māksliniekus veidot pilnībā pašradītas jeb DIY [red.: Do It Yourself] performances, kurās nav ne apskaņošanas, ne gaismas, ne citu elementu, kas vairāk saistīti ar skatuves mākslām, proti, teātri, deju utt.
Evarts Melnalksnis: Kāpēc?
Laine Kristberga: Iespējams, tas ir performances mākslas pūrisms, vēlme performances radīt pēc klasiskās performances mākslas principiem.
Evarts Melnalksnis: Kas ir tie klasiskie principi?
Laine Kristberga: Tā ir tāda performances māksla, kas radās pēc Otrā pasaules kara kā vizuālās mākslas disciplīna un kādu to paredzēja Rietumu performances mākslas klasiķi, piemēram, Alans Keprovs (Allan Kaprow). Proti, saskaņā ar šiem principiem performances māksla nav producēta teātra izrāde, tā ir stihiska, neparedzama, nekomerciāla, ārpus institūcijas.
Savukārt mēs, nākot no pedagoģiskās vides, tomēr gribam pieļaut estētisko un konceptuālo risinājumu pluralitāti un zināmu starpdisciplināru plūstamību, ne tik striktas robežas. Sāksim ar to, ka Latvijā nav pieejamas performances mākslas studijas. Tas, kā katram veidojas priekšstats par performances mākslu, ir ļoti pastarpināti, sporādiski, dažkārt pat, atvainojiet, informatīvi sagrābstīti. Ja nav izglītošanās iespēju, mēs nevaram paģērēt, lai mākslinieki, jo sevišķi jaunie, pilnībā pārvaldītu performances mākslas instrumentāriju un prastu ieiet telpā un ne no kā radīt performanci. Domāju, tur jābūt milzīgam komplektam, kā, piemēram, Marinai Abramovičai, – gan ķermeņa kvalitātēm, gan harismai, mentālajai noturībai, emocionālajai inteliģencei, pieredzei un citiem faktoriem.
Evarts Melnalksnis: Pēc kādiem principiem vadāties, pasniedzot performances mākslas programmu Latvijas Performances centrā?
Laine Kristberga: Vadot nodarbības par performances mākslu, mēs cenšamies studentiem sniegt kaleidoskopisku skatījumu, pievēršot uzmanību performances mākslas radošo un konceptuālo stratēģiju dažādībai. Nav tādas vienas performances receptes vai formulas – ikviens mākslinieks var mainīt uzsvarus. Vienam būs vairāk vizuālās mākslas tradīcijā veidots darbs, otram – sadarbība ar kopienu, vēl kādam – minimālisms vai starpdisciplinaritāte. Tāpēc mūsu festivāla koncepcija ir nedaudz atšķaidīta – mūsu lokā nonāk gan performances māksla, gan performatīvās mākslas, kā, piemēram, buto. Te drīzāk ir jautājums, cik profesionāli mākslinieks prot izmantot performances mākslas instrumentāriju, radot mākslas darbu citā disciplīnā, piemēram, dejā, operā vai teātrī. Pēdējā laikā šādu praksi var vērot Latvijas kultūras un mākslas vidē – hibrīdas teātra izrādes, kuras var definēt kā performatīvo teātri (piemēram, Danielas Vētras "Neatkarības deklarācija" "Rīgas Mākslas telpā" vai Katrīnas Neiburgas, Ivetas Poles, Agneses Krivades un pārējo autoru izrāde "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" Rīgas cirkā).
"Malleus Maleficarum. Jaunais līgums".
Evarts Melnalksnis: Parasti jau ir redzams, no kuras jomas mākslinieks nāk: ja no vizuālās mākslas, viņš veic darbības uz vietas, bet līdzekļi kaut kādā ziņā ir no vizuālās mākslas. Ja no dejas, vairāk jūti deju un kustību. Teātra izteiksmi festivālā redzēju mazāk, taču zināma teatralitāte bija klātesoša.
Laine Kristberga: Vai performativitāte? Otrs jautājums ir par pedagoģisko metodi, jo performances mākslu nevar apgūt tikai akadēmiskā ceļā, proti, klausoties lekcijas un rakstot referātus. Šādai starpdisciplinārai mākslai nepieciešama arī starpdisciplināra mācīšanas pieeja, t.i., jāparedz studentiem iespēja praktiski strādāt ar telpu, kompozīciju un objektu, tāpat mācību programmā jāiekļauj arī somatiskās prakses – fiziskas nodarbības, kurās tiek kustināts ķermenis un apjaustas ķermeņa kvalitātes, piemēram, skatiens, balss utt. Izglītības modelis, kādu mēs piekopjam akadēmiskajās programmās augstskolās, sakņojas vizuālās mākslas tradīcijā. Attiecīgi arī studenti jūtas drošāk, ja var izmantot mākslas instrumentus, kas ir rūpīgi nostrādāti un producēti, tādējādi izceļot savu profesionālo meistarību un mākslas darba formālās kvalitātes. Videoprojekcijas, tērpi, pārdomāta scenogrāfija un citi elementi ļauj it kā leģitimēt performances mākslu, kas nereti un stereotipiski tiek uzskatīta par nenopietnu, frivolu vai amatierisku mākslas formu. Baidos, ka nepietiek ar viena performances mākslas kursa apmeklēšanu, lai apjaustu sevi pašu kā resursu un nemeklētu iespējas paslēpties, piemēram, aiz scenogrāfiskiem risinājumiem. Mūsu sapnis ir izveidot performances studiju programmu.
Evarts Melnalksnis: Izskan arī kritika par festivālu. Tiek apgalvots, ka tas nav profesionāli viendabīgs un neiekļaujas kaut kādā standartā, tāpēc daži mākslinieki varbūt neredz sevi festivāla programmā. Man, domājot par to, liekas – cik svarīgi, ka festivāls vispār ir! Pirmkārt, tas ir radies kā performances mākslas kursa absolvēšanas festivāls. Otrkārt, kur tad citur lai performances mākslinieks gūst pirmo, otro pieredzi? Kur viņš var izaugt? Vajag milzīgu pašiedvesmu, lai organizētu performanci vienkārši tāpat. Festivāls dod noteiktu rāmi, un Latvijas mazajā telpā tam ir ļoti daudz funkciju. Tam ir jāparāda gan megastāri, gan vienlaikus jābūt vietai, kur spert pirmo soli. Tikai tie, kas iegūst praktisko pieredzi – un nepietiek ar vienu divām reizēm –, var sasniegt līmeni, kurā rodas izpratne par to, kā performances māksla darbojas.
Laine Kristberga: Salīdzinot, piemēram, ar teātri, performances mākslai Latvijā nav pastāvīgas vietas, kur tā regulāri tiktu eksponēta, tāpēc es tev noteikti piekrītu – svarīgi, ka festivāls vispār ir! Turklāt nevis kā vienreizējs notikums, bet paredzamā turpinājumā. Protams, ja mums būtu vairāk resursu – gan cilvēkresursu, gan finanšu resursu –, mēs varētu pārdomāt, kā veiksmīgāk kūrēt festivāla programmu un norisi. Savā ziņā festivāla "Starptelpa" stratēģija ir visu maņu hiperstimulācija. Festivāls ir kā imersīvs mākonis, kurā tu ieej nedēļas sākumā un nedēļas beigās iznāc ārā – jau transformēts un guvis intelektuālu, estētisku, somatisku pieredzi.
Evarts Melnalksnis: Jā, pārblieziens – tik daudz performanču notiek paralēli vai cita pēc citas, ka nav iespējams uzreiz visu sagremot. Lai gan performances sākās ļoti precīzi pēc laika plāna, bija novērojama zināma fluiditāte, un arī es kā skatītājs plūdu festivālam cauri. Viena performance sniedz blīvu uztveres materiālu, citā tas ir ļoti gaistošs. Veidojas savstarpējie kontrasti, starp performancēm veidojas attiecības. Kopumā šāgada festivāls bija skaista pieredze, lai arī neviendabīga, taču tā man šķiet dabiska sastāvdaļa – atkarībā no tā, ko tu redzi, kurā mirklī kur ielec un kurā mirklī ar kuru mākslinieku satiecies vai nesatiecies.
Laine Kristberga: Domāju, ka līdzīgi kā kinofestivālā var būt filmas, kas mazāk uzrunā, un var būt kinodarbi, kas pilnībā pārņem savā varā, arī "Starptelpā" ar tik lielu autoru un darbu skaitu skatītājam jāsaprot, ka viena performance nav viss festivāls. Jābūt gatavam arī uz izaicinājumiem, jo performances māksla noteikti nav tā drošā disciplīna, kur viss ir paredzams un katram tiek izdalīts buklets ar instrukcijām, ko sagaidīt. Ja festivāla tēma ir sadarbība, tad, visticamāk, sadarbību vienā vai otrā formātā saņemsiet kā skatītāji!
Evarts Melnalksnis: Skatītājam jānāk noskaņotam, ka būs jāpieredz kas nesaprotams, šokējošs, līdzdalīgs, neuzrunājošs. Tā ir cita uztvere: tu nenāc uz gatavu produktu, kas ir iestudēts no sākuma līdz beigām.
Man šķiet svarīgi runāt arī par performances mākslas ekosistēmu Latvijā kopumā: lai arī tā ir margināla, performējošu mākslinieku mums ir gana, turklāt tie nāk no dažādām jomām. Nesen norisinājās Danielas Vētras performance-izrāde "Declaration of Independence" "Rīgas Mākslas telpā", savukārt "Kim?" notika Jettes L. Hermanes, Annas Ansones un Krišjāņa Elvika performance "FrostBite", Rīgas cirkā – Ivetas Poles un viņas komandas "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums". Pēdējā un Danielas Vētras "Declaration of Independence" gadījumā mākslas notikums atrodas kaut kur pa vidu starp performances mākslu un teātri, kas ir iestudēts un ar plašu producēšanas sadaļu. Savukārt Ivetas Poles un komandas darbā redzu paralēles ar Simonas Orinskas jau ilglaicīgi radītajiem performatīvajiem darbiem, kuros sievišķais, htoniskais, rituālistiskais ir bijis vienmēr klātesošs. Prieks redzēt, ka "Malleus Maleficarum" šogad ir ieguvusi nomināciju "Spēlmaņu naktī". Vai tas ir teātris? Nezinu. Taču fakts, ka tā ir nonākusi līdz "Spēlmaņu nakts" žūrijas redzeslokam, nozīmē, ka Latvijas teātra vidē, kas tomēr ir ļoti konservatīva un kur ietekmes zonas ir sadalītas starp patriarhiem un viņu valstiski uzturētajām institūcijām, ienāk apziņa, ka pastāv arī citas telpas un izpausmes un ka tās ir vienlīdz mākslinieciski nozīmīgas.
Laine Kristberga: Tā kā mēs abi esam strādājuši pie izdevumiem, kas saistīti ar teātra un performatīvo mākslu terminoloģiju, tad zinām, ka teātrim mūsdienās var būt daudz dažādu novirzienu. Arī performatīvo instrumentu izmantošana teātrī nav nekas jauns. Tomēr Latvijas mākslas un kultūras ekosistēmā ir svarīgi, ka parādās mākslas izteiksmes līdzekļu dažādība. Te jau ir divi vērtīgi atslēgvārdi – "redzamība" un "dažādība". Tas ir būtiski gan izglītošanas, gan kultūrpolitikas kontekstā, jo, sasniedzot plašāku auditoriju, arī performances mākslai eventuāli ir iespēja sasniegt institucionālu vidi, piemēram, mākslas muzeju. Jāmin arī simboliskā kapitāla aspekts – atzinība par mākslinieciski augstvērtīgu darbu, balvas, reputācija utt. Performances mākslas darbi tikai pāris reizes bijuši nominēti Purvīša balvai. Zināmā mērā tas saistīts ar performances gaistošo dabu un vienreizīgumu, tomēr baidos, ka tā ir arī disciplīnas getoizācijas izpausme.
Evarts Melnalksnis: Jā, māksliniece Anda Lāce tikusi divreiz nominēta "Purvīša balvai" par savām performancēm "Atindēšana" (2016), ar kuru nokļuva starp fināla nominantiem, un "Daudz laimes!" (2018), kas bija festivālam "Starptelpa" radīts darbs. Ir piemēri ar darbiem citos festivālos, teiksim, MABOCA notika Danielas Vētras un Artūra Virtmaņa performance "Vara", un RIBOCA Ievai un Krišam bija objekts ar dejas performancēm "Variation of Polymetics". Tātad arī laikmetīgajā dejā IevaKrish runā par performanci, un, protams, ilgstoši pastāv Simonas Orinskas buto grupa. Novērojama arī Latvijas videi raksturīga matu skaldīšana par to, kurš tad ir īsts performances mākslinieks un kura – īsta performance. Es to īsti neizprotu. Mums vajadzētu mācīties būt vairāk atvērtiem, un, ja kāds vēlas šo jēdzienu lietot, lai lieto. Būs labāki un sliktāki piemēri, bet kas ļauns var notikt?
Anda Lāce, "Atindēšana" (2016).
Laine Kristberga: Lai gan piekrītu, ka termins "performance" ir absolutizējies un to šobrīd attiecina gan uz teātra, gan dejas izrādēm, tas nav arī gluži nepareizi. Mākslā vispār ir vērojama starp- un transdisciplinaritāte, tiek veidoti darbi ar fluīdām žanriskām robežām. Arī pieminētā buto māksla vēsturiski izveidojās gan no teātra, gan dejas prakses. Tā jau pašā saknē ir hibrīda. Domāju, ka nevienam nav jābūt žandarmam un jāmēra performativitāte pēc miligramiem. Mēs kā skatītāji tāpat spējam kritiski novērtēt, kurš mākslas darbs ir mazāk vai vairāk vērtīgs. Tomēr ir būtiski atzīmēt, ka performances māksla ir specifisks mākslas veids – lai notikums kļūtu par mākslas faktu, māksliniekam jāsasniedz zināma meistarība.
Evarts Melnalksnis: Cik vienkārši ir organizēt šo festivālu, un kas būtu nepieciešams, lai to izdarītu labāk?
Laine Kristberga: Kā es vienmēr saku, festivāls tiek organizēts diennakts 25. stundā. Latvijas Performances mākslas centrā nav algotu darbinieku, mēs katra strādājam septiņos citos darbos zinātnes, izglītības, mākslas un veselības jomā. Tādējādi festivāls ir ļoti pašaizliedzīgs projekts, sava veida misija. Festivāls top visu cauru gadu. Mēs mēģinām stiprināt performances mākslas kā suverēnas mākslas formas pozīcijas, bet tas nav tik vienkārši.
Evarts Melnalksnis: Zinu, ka arī finanšu resursi ir ļoti ierobežoti.
Laine Kristberga: Tas ir jautājums par kultūrpolitiku un attiecīgi – kā mēs varam sevi pēc iespējas labāk parādīt kā kultūras produktu, lai mums tomēr finansējumu piešķirtu. Tāpēc festivāla programmu veidojam maksimāli starptautisku, kā arī papildinām to gan ar zinātniskās izpētes pasākumiem, piemēram, konferenci, gan izglītojošām iniciatīvām, piemēram, meistarklasēm. Šogad mums bija arī jauninājums ar VV Fonda mecenātisma atbalstu un veicināšanas balvām trim jaunajiem māksliniekiem.
Evarts Melnalksnis: Vai ierobežotie finanšu resursi nozīmē arī to, ka jūs nevarat samaksāt honorāru visiem māksliniekiem?
Laine Kristberga: Jā, diemžēl, operējot ar to finanšu resursu mazumiņu, ko mums izdodas piesaistīt gan vietējos, gan starptautiskos konkursos, mēs nevaram visiem māksliniekiem samaksāt honorārus. Tomēr nav arī tā, ka mēs nemaksājam honorārus vispār. Parasti vienojamies ar mākslinieku par iespējamo sadarbības formātu, aicinot iespēju robežās piesaistīt finansējumu mītnes valstī. Būtībā festivāls var notikt tikai tad, ja tiek saslēgti dažādi finanšu avoti un plūsmas. Tas ir ļoti darbietilpīgs uzdevums.
Evarts Melnalksnis: Šogad festivālā piedalījās daudz starptautisku mākslinieku, kuri piedāvāja ļoti spēcīgus performances mākslas notikumus. Vai tev šķiet, ka ar performanču festivālu esat uzlikuši Rīgu uz starptautiskās performances mākslas kartes?
Laine Kristberga: Domāju, ka pavisam noteikti! Protams, mērķtiecīgai zīmola veidošanai nedaudz iegrieza Covid laiks, bet šāgada festivāls apliecināja, ka esam atgriezušies ar dubultu jaudu. Var, protams, diskutēt, kā labāk kūrēt starptautisku festivālu un varbūt tas jādara mierpilnāk, piemēram, samazinot apjomu. Taču mums patīk performances mākslas stihiskā enerģija un neliela anarhija – tai ir milzīgs radošs spēks!
0