Grigorijs Guseļņikovs: Banku sistēma. Skats no iekšienes

Interesanta ideja, kādu personu šai portālā intervēt. Arī pati intervija pietiekami interesanta. Ir dažas lietas, kur varu daļēji vai pat pilnīgi piekrist (lielākoties attiecībā uz vispārējiem ekonomikas un kreditēšanas jautājumiem). Ir lietas, par ko nevaru spriest (par korupciju Latvijas banku uzraudzības vidē - vienkārši man nav tādas info, lai par to varētu izteikt jebkādu viedokli). Bet ir šai intervijā arī daudz, maigi izsakoties, slidenu vietu, kur izteiktajā viedoklī skaidri izpaužas baņķiera biznesa intereses, kas ne vienmēr sakritīs ar sabiedrības (un LV tautsaimniecības!) interesēm.
Par dažām:


1. Bankas ir pārregulētas, uzraudzība birokratizēta. Ja tā ir problēma (daļēji ir), tad tā nav nekāda specifiska LV problēma - tā ir visas Rietumu (un ne tikai) pasaules problēma. Bankas, iespējams, ir pārregulētas dažādās sīkās lietās, taču nedrīkst aizmirst, ka tieši regulējuma trūkums 'lielās lietās' pieļāva gan Lehman krahu un tai sekojošo finanšu sistēmas krīzi, gan ļāva mūsu pašu Parex īstenot riskantu biznesa modeli, kas balstījās uz (it kā) pastāvīgu finanšu pieejamību pasaules tirgos. Finanšu tirgi nepārtraukti attīstās, operācijas tajos kļūst dziļākas un sarežģītākas, un, ja uzraudzība un regulējumi neies līdzi šim procesam, tad drīzāk agrāk, nekā vēlāk nonāksim pie jauna Lehman tipa kraha.
2. Noguldījumu apdrošināšana ir slikta lieta. Muļķības. Noguldījumu (nelielo) apdrošināšana mūsdienu pasaulē ir nepieciešama gan noguldītājiem (nelielajiem), gan pašām bankām, jo citādi uzticība banku sistēmai būtu vēl daudz zemāka. Bankas tomēr kalpo ne tikai biznesam, bet arī 'cilvēkam parastajam', kura sapratne finanšu lietās pilnīgi dabiski ir ierobežota. Var diskutēt par apdrošināto noguldījumu apjomu - ja 100 000€ Rietumos var būt visai minimāla stabilām vecumdienām sakrāta summa (ko apdrošināt vajag), tad, piemēram, LV tas slieksnis ir stipri par augstu un var uzskatīt, ka cilvēki, kam ir lieki 100k, ko turēt bankā, ir pietiekami informēti, kā samazināt riskus utt. Normālā noguldījumu apdrošināšanas summa te varētu būt reizes 2-3 zemāka, t.i., atbilstoši vidējam ienākumu līmenim.
3. Riski, kas it kā nāk no 'skandināvu bankām' LV (atšķirībā no "vietējām bankām"). Guseļņikovs stipri putrojas ES banku uzraudzības mehānismos, nenorādot, ka tie (nevis ECB!) tieši uzrauga lielākās skandināvu banku nodaļas LV (turklāt neuzrauga, piemēram salīdzinoši nelielo Norvik). Un teorētiski sliktākajā gadījumā likviditātes piešķiršanai šādām bankām (t.i., glābšanas riņķa pasviešana sarežģītā situācijā) nav nekādas starpības, vai to 'mātes valstī' lieto, teiksim, zviedru kronu vai eiro.
4. Skandināvu bankas ir slikti LV, vietējās (tai skaitā, protams, Norvik) ir labi LV. "Vietējumuˮ var mērīt divējādi: 1) kādus klientus bankas apkalpo (vietējos vai ārvalstu); 2) kam pieder bankas kapitāls. Nevienā no šīm kategorijām Norvik nevar uzskatīt par 'vietējo' banku, turklāt pirmajā no tām skandināvu bankas ir daudz 'vietējākas'.
Un piebilde 4. punktam. Klasiski 'vietējas' un reizē tirgū konkurētspējīgas bankas LV vispār nav iespējamas, jo šeit nav tik daudz brīva vietējā kapitāla, lai tādas radītu, darbinātu un uzturētu. Bet tiem, kas vēl aizvien sapņo par 'lielu, nacionālu valsts īpašumā esošu komercbanku', kas dāsni kreditētu LV tautsaimniecību (valsts un privāto sektoru), derētu atsaukt atmiņā Hipotēku un zemes bankas bēdīgo galu, par kuru, tai skaitā kraha iemesliem, sabiedrība ir ļoti maz informēta, kā arī palasīt pēdējā laika pētījumus par valsts komercbanku darbību brīvvalsts 'zelta laikos'.