Ētiskais un neētiskais dokumentālajā kino

Diskusiju ciklā, ko interneta žurnāls "Satori" organizēja sadarbībā ar festivālu "Lielais Kristaps", uz sarunu par tēmu "Savējais un svešais" aicinājām četrus režisorsu, kuru filmas piedalījās festivālā - Lieni Laviņu ("Aiz žoga"), Kasparu Gobu ("Homo@lv"), Robertu Rubīnu ("Kā tev klājas, Rūdolf Ming?") un Inesi Kļavu ("Dokumentālists"). Foto - Ģirts Raģelis.

Ilmārs Šlāpins: Šodienas jautājums ir – kā dokumentālā kino veidotāji tiek galā ar tēmu "svešais" un "atšķirīgais"? Pirmkārt, pats dokumentālā kino veidotājs atnāk un uzvedas kā svešais, ir svešs tam cilvēkam, ko viņš filmē, un pamazām kļūst par savējo. Un otrkārt – visinteresantāk ir filmēt cilvēkus, kas ir atšķirīgi no mums – "normālajiem". Filmēt svešos un atšķirīgos vienmēr ir pateicīgāks darbs nekā filmēt savējos. Vai tur neslēpjas kādas ētiskas problēmas, mākslinieciskas problēmas, psiholoģiskas problēmas? Un mans pirmais jautājums šovakar – vai izvēloties, par ko veidot filmu, jūs speciāli meklējat cilvēkus, kas ir atšķirīgi no pārējiem?

Roberts Rubīns: Es domāju, ka tas ir liels vilinājums, un bieži vien mēs izvēlamies atšķirīgos – lai izklaidētu skaitītājus. Tāpēc mēs dažkārt lūkojamies uz tiem, kā jūs sakāt, svešajiem, bet es nedomāju, kas tas nodrošina režisoram panākumus. Varbūt caur citādajiem, caur tiem, kas skatās uz pasauli citādāk, iespējams labāk izstāstīt savu stāstu, labāk nodot savu domu. Es ticu tam, ka dokumentālists taisa filmu pats par sevi. Kad es skatos dokumentālo filmu, es to redzu kā autora portretu. Es skatos uz to, ko viņš man ar savu varoni kā instrumentu vēlas man izstāstīt, kā viņš to ir izmantojis, lai nodotu savu mesidžu.

Kaspars Goba: Es tā īsti neticu, ka ir savējie un svešie vai atšķirīgie. Man ir tikai trīs filmas par cilvēkiem – par Sibīrijas latviešiem, tad "Sedas purva ļaudis" par krieviem, kas dzīvo Latvijā, un "Homo@lv" par vienu sabiedrības daļu, kuru mēģina padarīt par svešajiem. Un šo darbu mērķis bija parādīt, ka nekādu svešo nav. Ka tas ir mākslīgs konstruējums. Es domāju, ka tas ir mākslīgs dalījums – savējie un svešie.

Liene Laviņa: Es arī nedalu savējos un svešos. Man filma "Aiz žoga" ir par cietumniekiem, kas jau ir atdalīti no sabiedrības, bet es viņus neuzskatīju par svešajiem, bet par daļu no sabiedrības. Un mans mērķis bija parādīt, ka viņi nav svešie.

Inese Kļava: Mums ar Ivaru Zviedri veidojot filmu "Dokumentālists", šis jautājums bija ārkārtīgi svarīgs. Protams, jebkuru cilvēku mēs neņemsim par savu varoni, mēs meklējam spēcīgus raksturus, tipāžus. Un ieraugot Intu, bija uzreiz skaidrs, ka tas ir īstais tipāžs, bet vai tur ir filma? Un tā kā mēs ar Ivaru jau esam veidojuši filmas par, kā mēs viņus saucām, mazajiem meža dīvainīšiem, tad mums pašiem vairs nešķita interesanti veidot filmu par dīvaino. Jā viņa pati ir interesanta, spēcīgs raksturs, taču parādīt tikai viņu – tāda filma mūs pašus neinteresēja. Tāpēc mums radās doma – ja Intu uzskata par to citādo, atšķirīgo, likt viņai pretim normālo – Ivaru Zviedri. Taču, kad mēs viņus salikām kopā, vairs nevarēja saprast, kurš ir tas svešais un kurš savējais. Tāpēc es piekrītu Kasparam, nekādu svešo jau nav, tas ir tikai mūsu galvās. Un runājot par atšķirīgajiem, citādajiem, tiem spēcīgajiem raksturiem –viņi ar savu būtību parāda lietas, kas ir mūsos pašos, tikai tās nav tik izteiktas. Viņi mums ļauj kaut ko atklāt par sevi.

Šlāpins: Kā jūs pārkāpjat tai neuzticēšanās barjerai, kas rodas pret cilvēku ar kameru? Kā jūs panākt to, ka filmas varoņi sāk jums uzticēties un ļaut jums darīt ar viņiem to, ko jūs gribat?

Goba: Nu es vienkārši godīgi izstāstu, par ko būs filma, kāpēc es to daru. Patiesībā mana pieredze ar cilvēkiem ir ļoti maza, es esmu biologs un taisu filmas par dabu, un filmas par cilvēkiem, tās tiešām ir tikai dažas filmas. Bet jā, parasti es aizeju un izstāstu, par ko būs filma, kāpēc ir svarīgi to uzņemt. Patiesībā to, ko es izstāstu tiem cilvēkiem, es izstāstu arī Kinocentram, un viņi saka – ziniet, re kur drusku naudas, taisiet. Nav tur nekādas lielas mākslas un gudrības. To var izdarīt jebkurš.

Šlāpins: Tev pašam nav šķitis, ka tu viņus māni?

Goba: Es esmu pāris reizes mēģinājis, nekas nav sanācis. Tas ir jāmāk. Saka jau, lai melotu, tev jābūt ļoti labai atmiņai. Man nav. Taisot pēdējo filmu, ar vienu varoni man šķita, ka varētu izspēlēt vienu dramaturģiski interesanti gājienu, bet nekas tur nesanāca. Beigu beigās es aizgāju un godīgi izstāstīju, ko es gribu ar viņu runāt, par ko ir filma. Manuprāt, tas ir vienīgais veids.

Laviņa: Man nav īpaši lielas pieredzes, tā bija mana pirmā filma, bet par varoņiem runājot, viņi bija kā aizvērtas grāmatas, ļoti norobežojušies no visa. Viņiem bija tik grūti tikt klāt, un tajā pašā laikā man no viņiem bija nedaudz bail, un es no viņiem to slēpu, jo es sapratu – ja viņi to sajutīs, tad filmas vienkārši nebūs. Ja kāds nezina, filma ir par Cēsu jauniešiem cietumā. Un tur es pavadīju ļoti daudz laika. Jo pirmajā dienā nekas nenotika, otrajā dienā arī, un es sapratu, ka tas aizņem ļoti daudz laika, ka tas jādara pakāpeniski. Tāpēc kopā ar Renāru Vimbu, kas bija mana labā roka filmēšanas laikā, es izveidoju viņiem vorkšopu – mēs kopā veidojām mazas īsfilmiņas. Kas viņus nedaudz atvēra, viņi saprata, ka mēs viņiem uzreiz neuzbāzīsimies ar jautājumiem par vecākiem, viņu problēmām un pagātni. Un uz mirkli pat aizmirsām, ka mēs esam no atšķirīgām sabiedrības pusēm. Tas ļoti palīdzēja. Protams, vorkšopa laikā mēs arī filmējām, taču visa īstā filmēšana sākās tikai pēc vorkšopa. Jo tad jau mēs bijām kļuvuši par paziņām. Varbūt ne draugiem, bet paziņām. Tas bija vieglāk gan viņiem, gan man. Es viņiem izstāstīju par sevi, varbūt ne gluži privātas lietas, bet tā lai viņi zina, kas es esmu, ko es gribu no viņiem, kāpēc es esmu šeit. Tas ir ļoti svarīgi, zināt, ar ko tev ir saruna. Viņi arī bija ļoti priecīgi par to, ka viņiem ar ko parunāt. Jo daudz tādu iespēju viņiem nav.

Šlāpins: Tā bija zināma viltība, likt viņiem filmēt filmiņas. Tā pierunā kamanu suņus vilkt kamanas – saka, skriesim kopā, skrien līdzi suņiem, un tad izrādās, ka viņi velk to filmu.

Laviņa: Es domāju, mēs izmantojām viens otru. Es domāju, ka viņi izmantoja mani un es izmantoju viņus. Mēs viens no otra guvām kaut kādu labumu.

Šlāpins: Kāpēc tu vispār izvēlējies šādu tēmu filmai?

Laviņa: Lai sabiedrība sāktos domāšanas process, lai tā sāktu domāt par šiem zēniem, par to, ka viņi tomēr ir bērni, un ka kādu dienu viņi nāks ārā un būs starp mums. Ka viņus nevajag ignorēt, ar to problēma nebeidzas.

Rubīns: Es vienmēr izvairos runāt ar varoni par filmu, kāda tā būs un par ko es taisīšu – jo viņam ir pilnāka galva ar to, kā tas izskatās no otras puses, jo grūtāk ir strādāt. Līdz šim esmu pavadījis daudz laika ar varoni pirms filmēšanas, cik nu to atļāvis laiks, cenšoties maksimāli atrast ar viņu kopīgu valodu. Un kamera kļūst par interjera objektu, man šķiet, ka tas ir svarīgi, lai kamera kļūtu par interjera objektu.

Šlāpins: Kā ir, vai tu arī izmantoji Rūdolfu un viņš izmantoja tevi?

Rubīns: Šajā ziņā man ir paveicies, jo visi mani varoņi līdz šim ir gribējuši filmēties, ieskaitot Rūdi.

Šlāpins: Runājot par Intu, filmas "Dokumentālists" varoni, viņa arī izskatījās pēc ļoti spēcīga manipulatora, kas neļaus manipulēt ar sevi. Vai tā bija veiksme vai šķērslis?

Kļava: Protams, ka šajā gadījumā tā bija veiksme. Kad Ivars pirmo reizi tur aizbrauca, Inta tiešām metās viņam virsū ar visiem rupjajiem vārdiem un dzina viņu projām. Un, skatoties šo materiālu vienatnē, man bija kauns, man viss iekšā rāvās čokurā no tiem vārdiem. Bet bija skaidrs, ka ir jāturpina. Jo viņa vairāk dzina viņu projām, jo vairāk mums bija skaidrs, ka ir jāturpina. It kā šķiet pilnīgi neētiski, cilvēks negrib filmēties, un mēs viņam uzbāžamies. Bet mūs ar Ivaru jau pirms tam uztrauca jautājums par dokumentālista maucīgo dabu, jo mēs tiešām ņemam varoņus un liekam viņus savās filmās, un stāstam savus stāstus, tāpēc Intā mēs redzējām dokumentālās filmas varoni, kas spēj sevi aizstāvēt. Žēl, ka šeit nav "Ģimenes lietu" režisora Andra Gaujas, man būtu interesanti uzklausīt arī viņa domas, jo, skatoties šo filmu, man neatstāja jautājums, cik lielā mērā varoņi apzinās, ko ar viņiem dara. Un Inta bija tas varonis, kas spēj acīs pateikt visu to, par ko mēs paši šaubāmies, par ko mums dažreiz ir kauns.

Šlāpins: Filmējot svešu cilvēku un pavadot ar viņu ilgāku laiku, lai izveidotu interesantu un detaļām bagātu filmu, ir jāpārkāpj noteiktas robežas, privātuma robežas, jāiejaucas cilvēka personīgajā dzīvē, lai uzzinātu par viņu vairāk, nekā viņš pats gribētu atklāt…

Kļava: Īstenībā cilvēki grib to atklāt, viņi grib, lai viņos ieklausās, bet, lai ieklausās viņos pa īstam, tāpēc dokumentālisti nevar aiziet pie viņiem uz vienu brīdi, nointervēt un cerēt, ka tas ir tas īstais, ko cilvēks gribējis pateikt. Ar viņiem jāpavada tiešām daudz laika. Un tas ka Ivaram Zviedim skrēja pakaļ ar lomiku un lamāja visādiem vārdiem nebija nekas, salīdzinot ar tām daudzajām stundām, ko viņš pavadīja pie Intas, atkal un atkal klausoties stāstus par mazajām pensijām, par valdību, par visām dzīves nebūšanām. Vairākas dienas bija tā, ka viņš tur aizbrauca, atveda materiālu, bet filmai nekā nav, bet tas laiks tur bija jāiztur. Es domāju, ka cilvēki grib izpausties, bet tur ir vajadzīgs laiks.

Šlāpins: Runājot reiz ar Hercu Franku, es viņa uzdevu šāda paša tipa jautājumu, vai viņam nav sajūtas, ka viņš dara kaut ko neatļautu vai neētisku. Un viņš atbildēja šādi: "Es domāju, ka dokumentālajam kino kā jebkurai mākslai ir jāpārkāpj aizliedzošās barjeras, citādi tā izsīks. Jautājums, kā vārdā jūs to darāt, kā vārdā pārkāpjat barjeru. Lai radītu sensāciju? Lai parādītu, kāds tu esi varonis? Vai tādēļ, lai atklātu cilvēkiem kādu patiesību, kas ļautu viņiem dziļāk izprast pašiem sevi." Vai jūs uzskatāt, ka dokumentālais kino ir māksla, kuras vārdā var pārkāpt visas barjeras?

Rubīns: Vairs nē.

Šlāpins: Kāpēc?

Rubīns: Kā es sākumā teicu, es domāju, ka taisot filmas, mēs taisām filmas paši par sevi. Man šķiet, ka tam egoismam ir jābūt kaut kādām robežām. Pārāk aizrautīgi pārkāpjot barjeras… Skatītājs jau tevi redz, viņam tas nepatiks, viņš sapratīs, ka tu viņu esi piečakarējis.

Kļava: Bet kur ir tā robeža, kas ir pārāk un kas nav pārāk?

Rubīns: Es tā nevaru pateikt. Tas ir atkarīgs individuāli no katra varoņa. Man nav atbildes uz šādu jautājumu.

Šlāpins: Runājot konkrēti par tavu filmu, bija ainas, kuras skatoties skatītāji zālē smējās. Smējās par to, cik smieklīgs ir tavs galvenais varonis. Es pieļauju, ka tas nebija ne tavs mērķis, ne viņa mērķis. Vai tas ir vienkārši pārpratums, vai dabiska un grūti pārvarama blakusparādība? Vai nostādot cilvēku izsmiekla iespējā, tas ir ētiski un pieļaujami?

Rubīns: Kad es noskatījos pirmās piecas minūtes, ko Jānis Kalve bija nofilmējis, kā Rūdis taisa filmu, kā viņš to pasniedz, man smiekli nenāca, tajā mirklī es domāju par vardarbību ģimenē un tā tālāk. Man bija jautājums, no kurienes tas viss rodas. Un tad, kad es viņu satiku un iepazinos, es sapratu, ka viņš ir unikāls, es sapratu, ka man tas ir jāizstāsta. Mēs ļoti ilgi taisījām filmu, un man bija vairākas montāžas. Pirmajā montāžā es biju salicis ļoti daudz dažādu momentu, kur parādījās viņa agresija un citas lietas, un tad es sapratu, ka es sajūsminos par to, cik viņš ir ārkārtīgi kontrastains, un momentā noliku filmu nost, jo man vajadzēja to noskatīties ar citu galvu, lai saprastu, ka esmu nogājis nost no ceļa, ka tas nav tas, ko es gribu izstāstīt.

Kļava: Bet vai tiešām šajā filmā kāds smējās par pašu varoni?

Rubīns: Smējās, bet jūsu filmā jau arī smējās.

Kļava: Man šķiet, ka skatītāji smējās ne jau par varoni, bet par attiecībām, kas veidojās. Es nedomāju, ka kādā brīdī tiktu apsmiets varonis.

Rubīns: Jā, es arī nedomāju, ka tiek apsmiets varonis. Bet… Es nekad neesmu pievērsis tam tik lielu uzmanību. Man šķiet, ka smējās vietā un nevietā. Man ir viena epizode, kur Rūdis eksplodē, kad bērni paņem viņa flomāsterus, protams, ka montējot šo ainu iekšā, es desmit reizes pārdomāju, vai tas ir vajadzīgs filmai, vai es to varu attaisnot. Vai es ar pārējām epizodēm spēju to izskaidrot un ļauju skatītājiem domāt par to, izvērtēt, kāpēc, vai tas ļauj skatītājiem vairāk izprast un pieņemt varoni. Vissmagākais pārbaudījums bija pirmizrādē, saprast, vai es neesmu... Tā ir milzīga atbildība – taisīt filmu par jaunieti, jo tu vari sabojāt viņa dzīvi, viņš var pārstāt radīt.

Šlāpins: Par cietumniekiem runājot, tomēr sods un soda izciešana ir tāda tēma, par kuru mēdz domāt, ka par to nedrīkst atklāti runāt. Tāpat kā tiek uzskatīts, ka nevajag fotografēt vai filmēt nobrauktu cilvēku, lai ievietotu to YouTube, nevajag runāt par slimu cilvēku, ar ko viņš slimo.

Laviņa: Pirms mēs sākām uzņemt filmu, bija daudz iebildumu pret to, ka varbūt puiši nemaz nesaprot, ka tas var ietekmēt viņu turpmāko dzīvi. Sākot filmēt, mums bija izvēlēti pavisam citi varoņi, kas pēc tam atteicās filmēties, jo saprata, ka viņi negrib, lai tas ietekmē viņu turpmāko dzīvi. Galvenais varonis, kas nonāca gala versijā, bija ļoti atvērts, čigānu tautības zēns, kas grib nodarboties ar mūziku. Iespējams, viņš cerēja, ka, pateicoties šai filmai, kāds viņu pamanīs. Tā kā viņam nebija nekādu iebildumu. Bet robežas… Robežu var sajust, kad pašam paliek neērti.

Šlāpins: Ir bijuši tādi brīži, kad kļūst neērti? Kaspar?

Goba: Pēdējai filmai ir 300 stundu materiāls, viss, par ko man ir neērti, ir palicis ārpus filmas. Man šķiet, ka viens vārds, kas ir svarīgs, ir cieņa. Vai tu ej ar foto vai ar video kameru, tev jāsaglabā cieņa pret to, ko tu filmē vai fotogrāfē. Vai tas būtu dzīvs cilvēks, vai vairs nē, kā tu te pieminēji miruša cilvēka fotografēšanu. Man ienāca prātā Džeimss Natveijs, amerikāņu fotogrāfs. Kad viņam vaicāja, kāpēc viņš fotografē visas tās šausmas, tos mirušos cilvēkus, viņš atbildēja, ka viņš tic, ka tas veids, kādā viņš to parāda, darbojas kā pretlīdzeklis, ka cilvēki un sabiedrība izdara no tā kaut kādus secinājumus, ka tas var uzlabot šo pasauli. Un kad šo jautājumu uzdeva vienam zināmam Reuter operatoram, neatceros viņa vārdu, viņš teica, ka viņam nav ne mazākā priekšstata, kāpēc tas jādara. Par to maksā lielu naudu, tur ir adrenalīns. Viņam nebija nekāda virsmērķa. Es domāju, ir svarīgi saglabāt cieņu. Un saprast, kāpēc tu to dari.

Šlāpins: Vai veidojot filmas, jums ir bijusi vēlme padarīt pasauli labāku?

Kļava: Jā, ir bijusi. Mana pirmā filma saucās "Eksāmens". Par bēru ceremoniju vadītājiem. Kad es uztaisīju pirmo variantu, un es tiešām veidoju filmu pēc tīrākās sirdsapziņas, lai visi aizdomājas par šo tēmu, par rituālu, kādus mēs izpildām, kad cilvēks ir aizgājis, cik tie mūsdienās ir bezjēdzīgi un kāpēc tie ir vajadzīgi. Man pašai tas bija ļoti svarīgi. Un kad es uztaisīju pirmo versiju, rezultāts bija tāds, ka filmas varoņi tiešām tika apsmieti. Ko es negribēju. Taču auditorija skatījās un smējās par cilvēkiem. Par laimi tas bija tikai studentu seanss, un es sapratu, ka filma ir jāpārmontē. Runājot par kaunu, filmējot šo filmu, es intervēju vienu bēru ceremoniju vadītāju, netipisku vadītāju. Parasti tās bija sievietes gados ar labi nostādītu balsi, bet šis bija jauns puisis, gadi 30. Pašpārliecināts, drusku sevī iemīlējies. Un, protams, tieši tāpēc es viņu izvēlējos kā vienu no varoņiem. Es viņu intervēju un uzdevu jautājumu, kā tev pašam šķiet, kādi ir tavi kā izvadītāja plusi. Un viņš saka: "Nu varbūt kādam patīk mans augums." Un tajā brīdī visa mana Ineses Kļavas būtība brēc: "Par ko tu runā tagad? Kāds augums?!", bet režisore Inese Kļava tajā brīdī gavilēja. Protams, viņai šāds teksts filmā ļoti patīk. Es uzskatu, ka tev jābūt godīgam, veidojot filmas, bet dažreiz tev kā režisoram jābūt… nu jā, ir tā maucīgā daba. Tev ir jābūt slīpētam. Bet – kāds bija jautājums? Es laikam novirzījos no tēmas.

Šlāpins: Vai jūs cenšaties padarīt pasauli labāku?

Kļava: Nu jā… Tā es gluži nedomāju, ka kāda filma pārmācīs cilvēkus. Bet, lai cilvēki aizdomātos – protams. Jo filmas nesniedz atbildes, filmas uzdod jautājumus. Gribas, lai raisās diskusijas. Pēc vakardienas "Dokumentālista" pirmizrādes man ļoti liels prieks, ka līdz pusnaktij "Vīna telpā" cilvēki par to diskutēja – tur ir bariņš, tur ir bariņš, viņi visi joprojām runā par filmu. Arī par šīm ētiskajām problēmām, vai varonis jūt, ka ar viņu manipulē, vai arī viņš manipulē ar dokumentālistu. Man bija ļoti liels prieks, ka ir šī diskusija.

Šlāpins: Bet vai viņi bija kļuvuši labāki? Tie bariņos sēdētāji?

Kļava: Jā. Smadzeņu kustība jebkurā gadījumā ir labs rādītājs. Es arī domāju, ka Inta visus zālē sapurināja, uzrušināja tā kā zemi pavasarī, jo viņā ir tik daudz vitalitātes un enerģijas. Es domāju, ka daudzi smēlās no Intas būtības. Vismaz es, montējot filmu, no viņas ļoti daudz paņēmu. Es ceru, ka es kļuvu labāka.

Šlāpins: Vai Inta bija paņēmusi līdzi granātas? Viņa bija solījusi, ka ņems uz pirmizrādi granātas, un, ja kas nepatiks, visu uzlaidīs gaisā.

Kļava: Īstenībā tad, kad viņa man to teica pirmo reizi – pa telefonu Ziemassvētku dienā, kad es ar savām meitiņām mierīgi pastaigājos pa lauku ceļu, nebija diez ko patīkami. Jo viens ir tad, ja viņa to sola un es to redzu caur ekrānu, bet cita lieta, ja viņa tev piezvana. Uz pirmizrādi granātu viņai nebija līdzi, par to mēs bijām droši, jo mēs viņu vedām uz kinostudiju piemērīt kleitas un izvēlēties viņai tērpu, tā kā varējām viņu aptaustīt un pārliecināties. Bet filmēšanas laikā mums tiešām bija bailes un neziņa, kā tas viss izvērtīsies, jo viņa līdz pēdējam brīdim teica: "Filmē, filmē, bet bez manas piekrišanas tu nevienu kadru nerādīsi!" Viņa mūs biedēja gan ar tiesām, gan granātām, gan lāstiem. Un kad Ivars nedēļu pirms pirmizrādes aizbrauca pie Intas un parādīja viņai filmu, tas bija liels pārsteigums, ka viņai patika.

Šlāpins: Un kā jums ar pasaules un sevis mainīšanu? Ko jūs vairāk gribat izmainīt ar savu filmu? Sabiedrību vai sevi?

Rubīns: To, ka pasauli neizmainīsi, to es jau sen sapratu, nekad neesmu mēģinājis to izdarīt ar filmām. Par sevi nezinu, vēl tāls ceļš priekšā. Bet veidojot filmu par Rūdi, gribējās uzrunāt ģimeni. Es jau ļoti sen vēroju ģimenes un audzināšanas sekas, daudz jaunu radošu cilvēku jau bērnībā tiek apspiesti vai apslāpēti. Un veidojot šo filmu, tas bija vienīgais, ko gribēju izmainīt, lai gan es uz to necerēju. Lai vecāki sāktu domāt par saviem bērniem, lai viņi vērīgāk tajos ieskatītos.

Šlāpins (Gobam): Un kā ar tevi? Tu jau atzinies, ka gribi mainīt.

Goba: Jā, es gribu mainīt. Ilgu laiku man šķita, ka labākais formāts, kā stāstīt stāstus, ir raksti un fotogrāfijas, bet tad es sapratu, ka filma ir drusku jaudīgāka – tu saliec kopā bildi, mūziku, tekstu, tādā veidā var pateikt vairāk un iespaids uz sabiedrību ir lielāks, kino ir spēcīgāks medijs. Es ticu, ka cilvēki mainās.

Rubīns: Bet tā auditorija ir diezgan šaura.

Goba: Dokumentālajām filmām? Jā, ļoti.

Rubīns: Šodien dzirdēju repliku, "laikam uz Lielo Kristapu nāk tikai paši filmu veidotāji".

Goba: Bet nē, es tā neteiktu. Cilvēki skatās televīziju. Un pat ja tu to neparādi visiem, bet tikai dažiem, piemēram, cilvēkiem, kas šajā valstī pieņem lēmumus, ja tu panāc, ka viņi to noskatās un ierauga kaut kādas sakarības, kuras mediji pasniedz vienkāršoti, tad tu sāc pamanīt, ka kaut kas mainās. Es uzskatu, ka joprojām ar dokumentālo kino var daudz ko izdarīt. Lai gan aktierfilmas kā instruments, iespējams, ir stiprākas. Tomēr dokumentālais kino ir daudz demokrātisks, to var veidot kaut vai ar telefonu vai kaut ko citu pavisam vienkāršu, samontējot savā portatīvajā datorā.

Šlāpins: Jebkurš?

Goba: Es domāju, ka jebkurš.

Laviņa: Mana filma ir domāta jauniešiem un viņu vecākiem, un skolās to vēl joprojām rāda audzināšanas stundās. Tāpēc es ceru, ka tā liks kādam aizdomāties. Varbūt tā nemainīs cilvēkus, bet tā varētu likt aizdomāties.

Šlāpins: Vai jums nav bijis bail iemīlēties savos varoņos?

Kļava: Kā mums mācīja skolā, savi varoņi ir vai nu ļoti jāmīl, vai jāienīst, lai varētu uztaisīt kino. Ja tu esi neitrāls, nav ko vispār tuvoties. Kaut kādai pozīcijai ir jābūt. Protams, kad filmu veido, tad viņos arī iemīlas, bet tad ir jautājums – vai tu iemīlies kā režisors vai kā cilvēks? "Dokumentālistā" mēs tieši par šo tēmu runājam. Kad tu beidz būt tajās attiecībās kā režisors, tad arī mīlestība pazūd. Ir gadījumi, kad turpina attiecības arī reālajā dzīvē, bet reti, jo mūsu mērķis jau nav padarīt savus varoņus par mūsu draugiem un vakarā sēdēt kafejnīcā. Mēs tiešām esam viņus izmantojuši, lai stāstītu savus stāstus.

Rubīns: Es laikam neesmu iemīlējies savos varoņos, jo es cenšos saglabāt prāta skaidrību. Ja mana aizraušanās ir pārāk liela, tas ļoti traucē paskatīties uz varoni skaudrāk vai no malas, no dažādiem citiem leņķiem. Es cenšos ieturēt distanci.

Goba: Droši vien būtu loģiski turēt distanci, bet ne vienmēr sanāk. Es esmu ar "Sedas " filmas varoņiem braucis kārtot pilsonības lietas…

Ilmārs: Tā nav mīlestības izpausme!

Goba: Nē, vienkārši cilvēki tev piezvana, un tev šķiet loģiski viņiem palīdzēt. "Homo" filmas varoņiem esmu no aizdevis naudu, cerībā, ka viņi uzsāks biznesu un nodarbosies ar kaut ko sakarīgāku, ko daži arī ir sākuši darīt. Un tas viss notika par Kinocentra budžetu, kaut kā atrakstījāmies… Jā, tas nav loģiski pamatoti un racionāli, bet dažreiz tā sanāk. Bet kā jau teicu, man nav daudz filmu par cilvēkiem, nav arī apgrūtinošas šīs attiecības.

Kļava: Man visu laiku nāk cilvēki un prasa, vai pēc filmēšanas beigām Ivars ir braucis pie Intas. Un es saku, jā, viņš ir bijis vēl trīs reizes, bet mums ir priekšā pirmizrāde, dabiski, ka mums vēl jābrauc pie viņas. Un tikai tagad, kad veiksmīgi notikusi pirmizrāde, un Inta ir apmierināta, atklāsies, cik tā mīlestība ir stipra.

Goba: Jā, loģiski būtu to kaut kā nodalīt.

Kļava: Jā, bet beigas vienalga ir sāpīgas, jo cilvēki ir pieradināti. Kad mēs sākam filmēt, mēs zinām, ka ir filmas sākums un ir filmas beigas, un tad mums būs cits projekts. Savus varoņus parasti mēs nesagatavojam – tagad mēs ar jums strādāsim, ļoti par jums interesēsimies, jutīsim jums līdzi, uzklausīsi, bet tad gan mēs beigsim filmēt. Tas, kas mums ir pašsaprotami, viņiem nav. Bet mūsu filmā ir epizode, kad Ivars un Inta ir aizbraukuši uz veikalu, un mēs redzam, ka arī filmas varonis sāk izmantot režisoru – ir tas Ivars, kas palīdz aizbraukt uz veikalu, kas nopērk sieru. "Uztaisīsim siermaizītes? Jā, nopērkam sieriņu. Briketes, briketes!" Viņš jau negribēja pirkt tās briketes, tās arī bija par Kinocentra naudu. Šo distanci tiešām ir ļoti grūti noturēt. Man kā montāžas režisorei, kas to visu skatās caur ekrānu, tas bija vienkāršs uzdevums.

Goba: Jā, tas tiesa, ja tu neesi bijis tiešā kontaktā, ir savādāk. Ja tu esi gājis kā operators, kā režisors filmēt, neizbēgami izveidojas saites. Tās jau ir tādas cilvēcīgas attiecības, un tu turpini sazināties gadiem. Es laikam nevaru taisīt daudz dokumentālo filmu par cilvēkiem.

Kļava: It sevišķi, ja tu taisi dokumentālo filmu par vientuļu cilvēku. Tad tā bīstamība ir vēl lielāka, ka viņš tev būs ilgi jānēsā līdzi.

Laviņa: Es uzskatu, ka kaut kādai saiknei ir jābūt, bet es domāju, ka galvenā varoņa jūtas pret mani bija stiprākas, nekā manas pret viņu, viņam tas bija citādāk, viņš beidzot bija atradis cilvēku, kuram viņš var atvērties. Bet tagad īpaši šo saikni negribētu uzturēt. Paldies Dievam, vēl nekā nav bijis, bet ir dzirdēti stāsti, ka viņi parādās kāpņutelpās… Bet es ceru, ka nekas tāds nenotiks. Cilvēks vēl ir cietumā, bet es ceru, ka uz ielas es viņu nesatikšu. Negribētos. Ja es viņu satiktu, protams, es neizliktos, ka viņu nepazīstu, varbūt es pateiktu, ka braucu prom vai kaut ko tādu. Man tagad ir ģimene, un es negribu laist savā telpā citas emocijas. Varbūt es varētu viņam ieteikt kādu cilvēku, kas var palīdzēt, bet savās mājās es viņu gluži negribētu laist. Es varētu viņam palīdzēt līdz zināmai robežai, bet ne tā – nāc pie manis un dzīvosim kopā.

Rubīns: To materiālu skatoties var redzēt, ka viņš arī varētu arī uz ielas tevi aptīrīt. Tu nevari zināt, kas vienā mirklī ar viņu notiks, viņam aizvērsies ciet, un viss. Un ja ir ģimene… tas ir cits gadījums.

No zāles: Sanāk, ka uzņemot filmu, tu nepadomāji, ko tas var nodarīt tavai dzīvei. Iespējams šobrīd tu tādu filmu netaisītu.

Laviņa: Ir daudzi, kas man jautā, kad būs otrā daļa, viņi grib zināt, kas notiek ar šo cilvēku, bet lai to uzņemas kāds cits režisors, jo man pašai kā emocionālam cilvēkam tas bija par grūtu. Nebija tā, ka es no deviņiem līdz pieciem filmēju un tad vakarā skatos televizoru un runāju par politiku. Otrreiz es tādam pārbaudījumam cauri neietu. Varbūt man pirms šīs filmas vajadzēja uztaisīt kādas desmit, pirms es ķeros pirms kaut kā tāda.

Goba: Es iedomājos, ir daži varoņi, paldies Dievam, viņi man nezvana, bet ja zvanītu, man būtu jādomā, kā to situāciju risināt. Tas attiecas uz pēdējo filmu, iepriekš tā nekad nav bijis. Bija arī cilvēki, kas gribēja manipulēt caur šo filmu, pēc tam bija nikni, kad es atteicu vai nepieņēmu kaut kādas prasības. Pāris man nāk prātā divi trīs, ar kuriem es labprāt nesatiktos. Es mēģināju runāt un kaut kā atrisināt tās attiecības, bet viss beidzās ar draudiem iznīcināt mani, īsziņām. Arī no dažiem relatīvi saprātīgiem cilvēkiem nāca dažādas dīvainas izpausmes. Un tās stundu pusotru garās telefonsarunas, tikšanās… tu saproti, ka tas viss nekur neved. Vienkārši vienā brīdī ir jāmet miers, jāsaprot, ka tur nekā laba nebūs. Tas ir smagākais, tā sajūta, ka tu netiec galā. Gribas jau normāli, pa labam, bet sanāk kaut kā jocīgi.