Es arī Raini sūtītu ratā

Mēģināty dižgarus salīdzināt ar mūsdienu tā saucamās dzejas grafomāniem- naivi. Teik, ka arī dižgariem viss bija izcili, mūžības pieskārienam ra'dits- arī naivi. Dižgari no mūsdienu nemākuļiem atšķiras ar to, ka iztika no savu darbu izdošanas, pārdošanas. Viņi turēja līmeni. LAi arī viss nebija Langas vārdiem runājot izcili un talantīgi, neatkārtojami, tomēr neizdeva neko tādu, kas lasītājam nav dodams.
Ar to arī atšķiras mūsdienu tekstdari, kas pat saucoties par dzejniekiem, šo māku -rakstīt dzeju nav apguvuši. Padomju laika dzejas neskmīgais "divnieciņš'Eipurs tagad konsultē jaunos dzejniekus- rezultāts ir divnieciņu tekstu birums un milzīga pašapziņa savu darbu pašnovērtējumā..
Bēdīgi, bet fakts.

Man šķita būtisks tas, ko Eipurs noformulēja par satura un formas attiecībām. Un kopumā - ļoti izdevusies saruna. Bez klišejām. Paldies.

Paldies, Aivaram Eipuram par ļoti korektām atbildēm, par viņa labestību un toleranci.
manuprāt, Jums Šlapina kungs gan jāpadomā būtu par jautājumiem, kurus uzdodat. TAs nav taktiski - celt gaismā problēmu, kuru autors sen vēlās aizmirst un šāds netikums viņam sen nepiemīt.
Bet arī šeit cpuri nost - Aivars atbildēja ļoti prātīgi, diez vai būtu viņš un vai būtu viņa grāmatas. viņs ir cilvēks ar lielu potenciālu, gribasspēku un zinošs.
vai dzejniekam jābūt pazemīgam, nu stulbs jautājums.
vai jābūt kādam pazemīgam vai nē, tas nav atkarīgs no tā vai esi dzejnieks vai profesors. Vienkārši ir dzīves situācijas, kad pazemīgs kļūst pat pasaules slavenākais un bagātākais cilvēks un ir situācijas, ka pēdējais ubags nebūs pazemīgs kādā no situācijām. Un kāpēc man - dzejniekam jābūt pazemīgam?
pazemībā dzeja netot. Pareizi saka Aivars, dzeja top mīlestībā vai tās neesībā.

"Tava pamatproblēma ir (..) nespēja pieņemt pasauli tās daudzveidībā."
Atradusies zinātāja par manām problēmām!
"cilvēki no Tevis pamukuši kā no bojāejai paredzēta kuģa"
Tiešām? Kaut kā nebiju pamanījis. Rūpīgi gan Tu vēro manu dzīvi, interesanti, vai Tu sēdi manā mājā aiz poda? Ja tā, tad esi izvēlējusies nepareizo skatpunktu: tur es nudien uzturos vienatnē.
"un tad nu ļaujies Tu alkoholam"
Tieši otrādi: es viņam neļaujos.
"Un visa šī paššaustīšanās - nav tevi kas uzklausa dzīvē"
Šķiet, Tu mūs vairs neatšķir: savu pamuļķo manis šaustīšanu jau piedēvē man pašam.
"Un ko tu domā par to formu un saturu, Eipura skaidrojumā?"
Es ne par ko nedomāju Eipura skaidrojumā. Pietiek jau ar to, ka šī intervija nav tik dumja, kā no pieredzes biju gaidījis, bet ne jau nu tik vērta, lai par to domātu.

"pret alkoholiķiem esmu ļoti iejūtīga un saprotoša."
Tikai ne pret mani.
"Cits jautājums kā šī slimība rodās"
Tā nav slimība, parasta baudkāre + slinkums + gļēvums. Tiesa gan, alkoholam piemīt īpašība baudu no tā lietošanas arvien palielināt, vienlaikus palielinot slinkumu un gļēvumu. Bet tas nav nekas unikāls, ir daudz līdzīgu faktoru. Piemēram, bagātība: pie tā, ka ir daudz naudas un maz darba, ļoti pierod. Ja tas piepeši zūd, ir katastrofa. Un tad piepeši var izrādīties, ka to aizstāj tas pats alkohols. Vārdsakot, ne dzīves piespēlēta bagātība bez pastāvīga sūra darba arī ir slimība.
"un kā to ārstēt."
Elementāri! Kā to savulaik jau pierādījis ģeniālais Visockis, pret alkoholismu ļoti palīdz morfijs.
"Baudkāre un tās apmierināšana ir viens no šīs dzīves attaisnojumiem."
Protams! Un daudziem no tiem, kam baudu sniedz alkohols, tieši tas arī dzīves saturs un attaisnojums. Un es ciest nevaru ideju, ka ubagam naudu maizei iedot ir pareizi, bet šņabim - ne. Bet viņam varbūt dzīvē alkohols ir vienīgais prieks, nafig viņam vajag maizi, lai uzturētu sevi fiziski pie dzīvības bez prieka, varbūt viņš labprātāk piemaujas un nosprāgst!
"Lūk, ja vēl ko nezini,izbanotais, pajautā"
Tipiski Tavā garā: Tu man, alkoholiķim, stāstīsi, kas ir alkohols un alkoholisms, tā vietā, lai to no manis uzzinātu.

"Izbanotais, alkoholisms ir slimība."
Īpaši smukajām atkārtoju: es pats esmu zinošs alkoholiķis un
"par tevi zinošāki"
kas tie tādi? Vēl alkoholiķāki?
"Baudkāre - nez kāpēc tas tev kopā ar nolaidību un gļēvulību."
Ļoti vienkārši: tas ir rakstura trūkums, nespēja piespiesties izdarīt to, ko negribas, un atteikties no tā, ko gribas. Vai alkašam gribas dzert stiprāk nekā rīmam rīt? Vai alkašam nedzert ir grūtāk nekā slaistam strādāt? Un baudkāre tiešām ir kopā ar nolaidību un gļēvulību, ja vien cilvēks nespēj tās dēļ pārējo, kas jāspēj.
Nē, neputrojos es nekad.

Alkoholisms nav slimība. Tāpat kā nolaidība, gļēvulība, slinkums, baudkāre u.tml.. Pats esmu alkoholiķis, zinu. Ārstēt to nevar un nevajag, un palīdzēt citiem tur neko nevar, tikai katrs pats var nedzert, cits manā vietā nedzert nevar. Tāpat kā čurāt.

Neticami sakarīga intervija. Negaidīju no Eipura.

Paldies par interviju.
Joprojām prieku sagādā arī otrās minimas:
"Senie bērni, nāciet uz plēvi!"

Akmen, nepiekrītu. Tas Tev tāds dzejisks, bet tomēr neveikls apzīmējums.
Alkoholimsms ir diezgan pamatīgi izpētīta slimība un nekāda ne dzejas parādība.

Skaidrs, paģiru stadijā esi. Nu labi, tad jau seksīgus svētkus!

Jā un vēl nevaru nociesties un neuzrakstīt,ka man visu laiku burtiski "dauzās" pret seju tie vārdi - es arī Raini sūtītu ratā. Izrauti no visa konteksta , mani tie moka , katru reizi, kā tos uzlūkoju. Kāpēc tā jadara?
Lūk, Rainis - īstais dzejas ģēnijs, visā savā krāšņumā, arī cilvēciskajā. Arī noskaustais dzejnieks. Klausos tādu meditatīvu mūziku un domāju. Ezotēriķi saka,ka esam šai pasaulē lai mācītos. Bet ko un kā mācīties,ja pazemina,ja ļaunas mēles noliedz,ja pat nomirušam dara pāri? Esmu izlasījusi salīdzinoši daudz par Raini un Apsaziju, arī Dobrovenska, un Vieses grāmatas, bet gribās vēl tādu - kas parāda viņu debesis un viņu elli, vienlaicīgi,bet mazāk no literārā, vairāk no cilvēciskā viedokļa - kā ir būt zvaigžņu meitai un zvaigžņu dēlam zemes dzīvē.

Nē,izbanotais, tu spried ļoti šauri. Tu tikai no savas pieredzes. Bet pasaulē uz visu var paskatīties dažādi. Un tas var noderēt.
Tava pamatproblēma ir nevis alkoholisms,bet nespēja pieņemt pasauli tās daudzveidībā. Tikai caur savu stūrgalvību un iedomību tu to skati. Rezultātā cilvēki no Tevis pamukuši kā no bojāejai paredzēta kuģa un tad nu ļaujies Tu alkoholam, kas ir atbrīvo, pārvērš realitāti utt.
Un visa šī paššaustīšanās - nav tevi kas uzklausa dzīvē un paša iedomība, ka visu zini, visu saproti utt. Maz ko zini un maz ko saproti, tik vien ir kā tā izrunāšanās.
Starp citu,kas ir alkohols - pati zinu. Vienbrīd ļoti patika, bet tad sāku ievērot,ka ja esmu dzērusi vīnu līdz īstai noreibšanai - man no rīta acis ir nevis tādas skaisti dzidras, bet tādas kā viegli aizmiglotas, duļķainas un tad man bija jāpieņem lēmums - vai nu alkohols, vai skaistas acis. Loģiski,ka man lielāka bauda ir patikt sev un ka citiem patīku. Tā es tagad alkoholu ļoti ļoti izbaudu,jo to ļoti esmu ierobežojusi.
Un ko tu domā par to formu un saturu, Eipura skaidrojumā?

Tāpēc,ka alkoholisms ir slimība, es pret alkoholiķiem esmu ļoti iejūtīga un saprotoša. Cits jautājums kā šī slimība rodās un kā to ārstēt. Man brālis ir psihiatrs un narkologs, un kad es kādreiz jautāju kā iet, tad viņš sāk par darbu - ne tā kā žēloties, bet vairāk - lūk, tāda arī ir dzīve. Un teikšu - skarba.
Baudkāre un tās apmierināšana ir viens no šīs dzīves attaisnojumiem. Ja jau būtu tikai garīgums, tad jau miesas mums nebūtu. Rīšana ir slimība,kad cilvēks ar pārtiku "apēd" problēmu,vai ēdot grib kļūt uzaudzēt aizsardzību pret "draudīgo" pasauli.
Lūk, ja vēl ko nezini,izbanotais, pajautā - man labs prāts šodien.

Izbanotais, alkoholisms ir slimība. Tu,protams, vari turpināt sludināt savu, bet par tevi zinošāki saka - tā ir slimība. Baudkāre - nez kāpēc tas tev kopā ar nolaidību un gļēvulību. Vispār - putrojies tu, izbanotais, un pamatīgi.

Rasmai. Man tāpat ne par ko nav izlūziju, ne par dziejniekiem, ne dzejniecēm, ne mani, ne Šlāpinu. Varbūt,ka tieši tas jautājums par dzeršanu un Eipura atbilde,kādam no lasītājiem palīdzēs. Ar domu - es ar savu problēmu neesmu viens. Vai - tāda ir dzīve.
Tieši tā vieta intervijā man likās patiesa un godīga. Man riebjās divkosība un izlikšanās. Nedomāju,ka vajag savu probēmu kā karodziņu izkārt, bet ... kuram gan ir ilūzijas un man noteikti nevajag saskaistinājumus.
Un par to mīlestību un dzeju - debess, nu cik var drāzt vienu vārdu. Un abi esot dzejnieki ...

Ai,tas ir tikpat gaistoši kā vakarsaules ēnas uz manas sienas.
Un kas nosaka kvalitāti? Ka balsotājiem nebija aizspriedumu,jā - tam es piekrītu, tā izskatās ...

Rīgas Laikā ir publicēta intervija ar V.Dreisku no Muklāja. To lasot es jutu dzīves kaislību. Bet šī intervija man bija tāda - nepārliecinoša. Man patīk, ka ir "cieti" kā Šleseram, vai tam pašam Dreiskam. Laikam tāpēc,ka es pati esmu diezgan šaubīga un svārstīga.
Par to jauno dzejnieku audzināšanas darbu. Nezinu gan ... Vai tā tomēr nav tāda iedomība un pat nepamatota,ka tikai tas , kas izgājis cauri Literārās akadēmijas filtram ir atzīstams un apbalvojams. Es to apšaubu.

Es Aivaru pazīstu personīgi un ar to nelepojos. Kad man kāds apgalvo, ka viņš ir dzejnieks, es saku, ka viens dzejnieks piedzimst 10 000 000 cilvēku lērumā. Latviešu ir cik? Piecās paaudzēs latvju var piedzimt 1 dzejnieks, bet var arī nepiedzimt.

Alkoholisms ir mēģinājums kompensēt savas dabas defektus ar C2H5OH. Te runa ir nevis par slimību, bet par mēģinājumu bēgt no tās.

Kur tas teikts, ka tikai tas, kas izgājis... Visu nosaka kvalitāte. Ja četri ir nominēti, tad, kā es saprotu, ar slēgtu žūrijas balsojumu vienu apbalvo -bez kādiem aizspriedumiem.

cien. dzejniece Rasma, alkoholisms nav "netikums", kurš autoram sen nepiemīt, tā ir slimība, kuru autors palīdz ārstēt citiem, tā ka diez vai viņš to "vēlas aizmirst".