Dzejniece, dramaturģe un žurnāliste Dragana Tripkoviča ir dzimusi 1984. gadā Melnkalnē. Publicētas divas viņas lugas un trīs dzejoļi krājumi. Šobrīd Dragana strādā par žurnālisti laikraksta "Vestji" kultūras sadaļā, kā arī vada teātra grupu "ATAK". Viņas dzeja iekļauta vairākās mūsdienu Eiropas antoloģijās un tikusi tulkota angļu, krievu, itāļu, poļu un albāņu valodā. Intervijā, kas notiek, izmantojot tik arhaisku metodi kā elektroniskais pasts, viņa atklāj, ka latviešiem ir lieliska ģenētiskā materiāla kombinācija, kā arī to, ka lielāko daļu savu dzejoļu pierakstot savā viedtālrunī. Ar dzejnieci sarunājās Anete Konste.
Vai jūs kādreiz esat bijusi Latvijā? Vai jums ir jau radies kāds iespaids par šo zemi un kultūru?
Zinu, ka Latvija būs vistālāk Ziemeļos esošā valsts, kurā līdz esmu bijusi. Kā jau ikvienam, kurš ierodas no Dienvidiem, iespaidi par ziemeļniekiem un ziemeļvalstīm ir balstīti ne tikai uz ģeogrāfiskajiem vai politiskajiem aspektiem, bet arī kultūrā, mitoloģijā, literatūrā un vēsturē. Es zinu, ka latviešu nacionalitātei ir saknes Vācijā, Polijā un Krievijā, ko es uzskatu par vienu no labākajām ģenētiska materiāla kombinācijām, kas vispār iespējama šajā pasaules daļā. Ziemeļnieki manās fantāzijās vienmēr bijuši kalnieši, pusdievi, cilvēki, kas ir spējīgi izdzīvot ledū un aukstumā, vareni milži, kuri ir tikai dažus metrus zem debesīm. Es esmu arī dzirdējusi par "Orbītas" grupu – multimediju māksliniekiem no postpadomju telpas, zinu Ingu Žoludi, rakstnieci, kas saņēma ES Literatūras balvu, to pašu, ko ieguva mūsu rakstnieks Andrejs Nikolaidis. Esmu dzirdējusi arī par dzejnieku Māri Čaklo... Un es noteikti gribētu uzzināt kaut ko vairāk par latviešu teātri.
Jūs esat studējusi dramaturģiju, ir izdotas divas jūsu lugas. Vai šī pieredze ir bijusi noderīga, rakstot dzeju? Vai dzejai piemīt pašai sava dramaturģiskā struktūra? Vai jums ir svarīgi, kā dzejoļi ir sakārtoti krājumā?
Dzeja un dramaturģija ir nešķirami literārie elementi. Ņemot vērā, ka dramaturģija ir radusies no dzejas, šie divi "literārie gēni" papildina viens otru daudzos veidos. Dzeja drāmai sniedz atmosfēru, stilistisku burvību, kas veidota ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, žanru... Modernajā dramaturģijā dzeja tiek izmantota dažādos veidos. Ir neskaitāmi piemēri, kā dzeja un poētiskās atskaņas tieši ietekmē drāmas iznākumu. Dzeja ir teātra priekštece šī jēdziena laicīgajā izpratnē, kā arī viena no skatuviskākajām mākslām. Daži no labākajiem modernajiem dramaturgiem pirmām kārtām ir labi dzejnieki: Bertolts Brekts, Lorka, Majakovskis... Arī pati sevi es pirmām kārtām uzskatu par dzejnieci un tikai tad – par dramaturģi.
Vai jūs kādreiz esat bijusi kādā no starptautiskajām rakstnieku mājām? Un kas ir labākais laiks un vieta rakstīšanai?
Es neesmu piedalījusies nevienā rakstniecības darbnīcā. Ne tāpēc, ka uzskatu tās par nevajadzīgām, bet vienkārši dzeju nevar rakstīt "pēc pasūtījuma". Taču šāda tipa rakstnieku darbnīcas jeb vorkšopi ir noderīgi apmaiņas pieredzei. Dramaturģija ir lauks, kurā savijas teksta uzdevumi un formas, modeļi un kompozīcija. Dzeja ir brīvība šī vārda visaugstākajā nozīmē. Un tāpat brīvība ir dzejas radīšanas brīžos, kas rodas visnegaidītākajos veidos.
Vai jūs radošajā darbā dodat priekšroku rakstīšanai ar roku vai ar datoru? Vai arī tam vispār nav nozīmes?
Tam nav nozīmes. Es izmantoju visu pieminēto, turklāt pēdējā laikā lielāko daļu pierakstu savā "iPhone". Rakstīšanā ir svarīgi izsekot līdzi formai, kurā tā realizējas. Taču savu dzeju izvēlos redzēt grāmatās. Tāpēc, no vienas puses, esmu pilnīgi par jaunajām tehnoloģijām, bet personiski tomēr joprojām esmu par īstām grāmatām.
Ko jūs darāt tad, kad nerakstāt? Varbūt jums ir kāds hobijs?
Dažkārt es dodos ar tēvu kopā medīt. Bet es nekad neesmu nogalinājusi nevienu dzīvnieku. Lielākoties esmu ieinteresēta pašā rituālā, kas nozīmē zināmu sagatavošanos, lai dotos iekšā mežos vai upē makšķerēt.
Vai māksliniekam jābūt arī labam cilvēkam, vai arī māksla ir pārāka pār ikdienišķo dzīvi un tāpēc tiesīga paņemt sev no cilvēka visu to labāko?
Es nezinu, ko, domājot par rakstīšanu, nozīmē būt labam cilvēkam. Šodienas kontekstā varbūt labs cilvēks nenozīmē to pašu, ko pirms dažiem gadsimtiem, vai otrādi. Ir pilnīgi vienalga, vai rakstnieks ir vai nav labs kā cilvēks, sevišķi jau, ja viņš ir labs rakstnieks... Svarīgi būt saskaņā ar sevi un humānam attiecībās ar apkārtējo vidi. Cilvēki ir tendēti respektēt noteikumus, vienalga, vai tie ir kādas sistēmas vai reliģijas radīti. Taču visi noteikumi ir relatīvi. Cilvēcība ir vienīgais noteikums, kas interesē mani. Domājot par to, man prātā nāk brīnišķīga dāņu filma par "noteikumiem" – Gabriela Aksela (Gabriel Axel) filma "Babetes svētki" (Babette’s Feast). Iesaku!
Iedomājaties situāciju, kad jums ir jāizvēlas tikai trīs grāmatas, kuras stāvēs uz jūsu dzīves naktsgaldiņa visu atlikušo mūžu. Kuras trīs izvēlēsieties?
Es noteikti izvēlētos jebkurus trīs Viljama Šekspīra darbus.
Nesen lasīju, ka tikt uzklausītam ir otra svarīgākā lieta dzīvē. Vai piekrītat? Un kas tādā gadījumā ir pirmā?
Es nevaru domāt par dzīves svarīgākajām lietām kāda cita izveidotas sistēmas ietvaros. Rakstniekam ir svarīgi ziedoties savai profesijai, just kaislību pret savu darbu un izmantot savu talantu – tādu, kāds tas ticis atpazīts – cik daudz un bieži vien iespējams, jo talantu ir iespējams iztērēt. Šeit ir svarīgi dzirdēt kaut ko tradicionālu no tevis, lai arī, protams, ir daudzi rakstnieki, kas kā traki ražo kaudzes ar nebūtiskiem tekstiem. Dzīvē ir svarīgi nepārtraukti tiekties turpināt ceļu augšup.
Vai atceraties brīdi, kad izlēmāt sākt rakstīt?
Es domāju, ka rakstnieks sāk rakstīt, vēl pirms kļūst par literātu. Viņš pieraksta savas domas, līdz atrod labāko veidu, kā atveidot sevis izteikšanu tekstā.
Kuru smaržu jūs sajūtat, izdzirdot vārdu "dzeja"?
Mitruma, valguma smaržu.
Latvijā visus pēdējos iznākušos dzejas krājumus ir sarakstījuši vīrieši, turpretim sievietes dominē prozā. Vai jūs varētu pastāstīt, kāda ir šī situācija Melnkalnē un Balkānu reģionā? Varbūt esat novērojusi līdzīgu tendenci?
Interesanti, ka jūs šādā veidā saistāt lietas. Mēs bieži varam sākt diskusiju par to, vai dzeja ir laukums, kas šodien pieder sievietēm vai tomēr vīriešiem. Laikmetīgās melnkalniešu dzejas areāls ir mazs, un jau ir daudz, ka tur vispār ir vismaz kāds dzejnieks. Nesen mums festivālā bija programma, kas saistīta ar melnkalniešu dzeju, un aprēķins ir šāds: viena sieviete un četri vīrieši. Bet tas arī neko nenozīmē, jo Melnkalnē sievietes arī raksta prozu. Te vēl nesen joprojām bija diezgan stīva tradicionāla mačo sabiedrība. Taču, pateicoties postmodernās paaudzes autoriem, šī tendence beidzot ir lielā mērā mazinājusies.
Vai Dienvidslāvijas sadalīšanās un militārie konflikti reģionā ir ietekmējuši arī norises literatūrā?
Lielas sociālas kustības vienmēr ietekmē literatūru un mākslu kopumā. Pēdējos 20 gados jebkurš mākslinieciskais lauks sasaucas ar kara laika pagātni. Politika ir no mākslas pasaules nešķirama daļa. Nesenā kara un Dienvidslāvijas sabrukšanas dēļ visas bijušās savienības valstis nosaukušas valodu citā vārdā, neraugoties uz to, ka tā joprojām ir viena un tā pati valoda. Sociālā un politiskā situācija bijušajās Dienvidslāvijas republikās visvairāk iespaidoja literatūru un kinematogrāfiju. Šajā ziņā viņi izveidoja daudzus lokus starp nacionālismu un antinacionālismu. Pēdējos gados lietas mainās arī šajā ziņā. Tagad viss vairāk tiek vērtēts pēc kvalitātes, ne tik daudz kara seku kontekstā.
Dzejā jūs daudz rakstāt par atmiņām un vēsturi. Cik objektīvi atmiņas izturas pret mūsu individuālo vēsturi?
Dzejai nav nepieciešams būt precīzai kā vēsturei. Viss, kas vajadzīgs, ir īstās atmiņas, kas precīzi nodod tavu attieksmi pret to, kas noticis.
Šobrīd Latvijā cilvēki kā traki iet mežā un lasa sēnes, kā arī, protams, klausās dzeju. Kas šajā rudenī notiek Melnkalnē?
Domāju, ka šis ir viens no skaistākajiem Melnkalnes rudeņiem, jo tieši šobrīd notiek Starptautiskais alternatīvā teātra festivāls, kas pie mums ir ļoti populārs. Festivāls saved kopā interesantākos māksliniekus no reģionālā un pasaules alternatīvā teātra, kā arī literatūras, mākslas, kino, mūzikas... Pilsētu (droši vien domāta galvaspilsēta Podgorica – aut. piez.) ir sagrābusi māksla un brīnumaini laba enerģija. Festivāls nenotiek katru gadu, lielākoties grūtās finansiālās situācijas dēļ, bet alternatīvā dvēsele tajā nepārtraukti turpinās. Manai trupai "ATAK" ir pirmizrāde darbam "Nodaļas 23 un 24", kura pamatā ir teksts, ko sarakstīju kopā ar savu kolēģi Vasko Raičeviču (Vasko Raicevic). Tajā ir par Melnkalnes iestāšanās sarunām Eiropas Savienībā. Izrādes darbība notiek izžuvušas upes gultnē. Mūsdienu kritiķi ir fantastiski, un mēs nevaram to visu sagaidīt!
Dzejas dienu laikā Draganas Tripkovičas lasījumus varēs dzirdēt 10. septembrī 19:30 Esplanādē un 11. septembrī 19:00 grāmatu veikalā "Robert’s Books". Vairāk: Dzejasdienas.lv.
2