ilgilgas sēras par neko
rīti ir sapņu pieputējušas ēnas kas zied
dzīvība nespēj tevi pamest kaut to
žņaudz tava brīvība bezkauņa tāda
elso kā slapjš suns pakausī doma
kas dzen tevi bezdibenī man tas
esi tu un tavas aizlauztās balss
sauciens bezcerīgi ilgi atbalsojas
manā tunelī zem pārbrauktuves
kur tev un man mēnesnīcā klusām
satikties lai neviens nezin cik mēs
tuvi un cik ļoti saldi tu
mani sāpini
+
viņa gluži kā kaķe zīmē uz tevis mēnesnīcu
zīmē sienāžu sisināšanu
zīmē rudus bruģakmeņus strūklakas saullēktus
mazmazītiņas kafijas tasītes oficiantes acis
nogurušas smaidīgas acis un tos divus dzērājus
viņa nolaiza pirkstus un zīmē jūru
pumpas uz muguras būs tavi oļi
uz mola tu viņu upurēsi viļņiem
bet viņa to nezin
viņa
gluži kā kaķe
nagu galiem zīmē uz tevis
visu visu visu
+
atāķē krūšturi
izplet man spārnus
inkrustē manas vēnas
neticās kā vēl pil pa pirkstiem
pa zaru zariņiem sarkani saldi sāpīgi
straume plūzdama neaizplūsdama neieplūsdama
nesasniegdama tevi
vēnās maziņi fēniksi ķērkā
vicina spārneļus
bola acis šai sarkanā
sarkanā brīnumā
straume ir dzīva
mutuļo skrienot uz tevi
zemādas pulsācijas
vien nenotikusi klauvēšana pie tevis
ar kāju dūri plecu pieri
izsaucienu
čukstiem un sabrukumu
+
pieskaries
maigi kā rūpnīcu dūmeņi cauršķeļ driskainās debesis
pieskaries
nepāries
aizejot sniega šķīdonī tukšām acīm sarkaniem vaigiem
laiks nepāries
atvadies
klusē vārdi ir žiletes asuma draņķība
bez vārdiem atvadies
+
zilas dienas bez saules
ledus spīguļi zvirbuļa spārnā
pieplakt rudam mūrim
aizmigt
piesūkties sarmas apvilktam akmenim
aizmigt
vibrēt izdalot siltu tvaiku
sasprēgājušām lūpām
audzēt lāstekas skropstās
nosapņot mūzību
(Agijai)
+
ir rožu zagle krampjainiem pirkstiem
vājprāta taurenis sasistās rūtīs
un klusums
viņas seja ir kolāža
opijā magoņu lauki pie Juanzi
“man ir īsa dzīvības līnija”
viņa raugās bezdibenī
plaukstā
dzēš cigareti
plaukstā
dzeļ acīs simtvatu spuldzīte
+
garāmskrejošās bailes
tevi caurskrejošās skumjas
tāda saņurcīta paģiraina diena
“gan jau būs” iečukst klātstāvētājs eņģel’s
gan jau beidzot skrejot atduršos tevī
tikmēr salst mikli vaigi
caurskrejot bailes
trīc azotē maigums ievainots
nekas nepāriet pavisam
plūsmo nikotīns gaisā
ceru beidzot skrejot ietriekšos tevī
apkampsi būšu gaidīta
+
acu plaksti ir gliemežvāki
jūra sasalis režģis
apkauti roņi
sacietē asaru sīrups zvaigžņainais
drēbes pievelkas dūmu smaržas
padodamies lai miers
vairs vien putekļu rūgtenums
zaļgans puvuma drēgnums
velkoša sajūta kaulos
roka negribot raksta un notrīs
pārdodamies lai miers
+
iznirt no jebkā
jebkur
un ieplūst jebkur mazuta vieglumā
saplūst ar jebko
drēgni un asi sagriezties tevī
pazust jebkur (…)
tavā galvā kā sērskābei
ieēsties kaulā
+
asaras slāviski maigiem vaibstiem
caur manu galvu
nakts purvāji vilcienu duna
zaļi plakstiņi viegliņām
viegliņām rokas ap kaklu
manējās
zinu tavējās salst
izkūst izlīst
pa grīdu spogulis
sagriežas vērpetēs ledus vižņi
jānoslīkst
šajā nakts tintes peļķē
galastacijā gaida
vienīgi sniegs
+
atver acis aizprosta slūžas
domu pārbrauktuvi pārtraukt[tuvi] mēs tik ļoti ļoti
dzeltenu utu krītiņu zīmē sauli
manā piemājas piebrauktuvē gliemežu pārbrauktuvē
zini lejā pūlī tu esi nesaskaitāms
man nepieskaitāms viens vientuļš nedalāms
ieelpas nesagūstīts
skatiena ievainots zvērs
+
un ja nu [mēs] paliekam tepat
grimstot kūpošā zemē un nepaceļoties nekur
laika gļotas izlīs caur pirkstiem mūs atstājot sausā
ezera dibenā atsegsies kapi un pilis un
tie divi kas pirmie noticēja
zivīm būs apokalipse kaķiem dzīres
mušām zelta laikmets
varēs kāju pirkstiem urķēt dūņas
un ieelpot dziļi dziļi dziļi
nedomāt [ja nu tomēr]
*Veltīts I.V. 18.07.2004.-
0