Semināristu darbu publikācijas sērija iet uz beigām.
Kristaps Plaums stāsta, ka esot skolnieks un mācoties Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā. 2004. gadā saņēmis Rutas Antones literāro prēmiju. Tekstus publicējis Alūksnes rajona lokālajā presē. Jauno autoru seminārā piedalās pirmoreiz.
R.T.
***
balti baloži pilda debesis
vīri nometiet ieročus
un netrieciet savas Ali dūres
ārpus ringa sienām
tik miers
liels miers
ceturtdaļmirklī
zemeslodi apjozis
***
ir bezvēja nakts
zibsnī jāņtārpiņi ceļmalā
pavīd japāņu auto caur tumsu
un pēc medus smaržo blaktis
ledus lācis ir nepiemānāms
tas redz ja atkusnis
un maigi piemiedz ar aci
***
cukurs izbiris uz galda
no plīstošas krūzes izlīst
šķīstoša kafija. klēpi piepilda
sāpes ar medus garšu
būšu nešķīsts
likšu tās burciņās
aiznesīšu uz pašu tumšāko kaktu
paies ziema un pienāks pavasaris
iztvaikos sāpes
būs palicis tikai saldais medus
burciņu formā
***
man liks dziedāt Morisonu
un iedalīs Jēzus lomu
te pēkšņi ērģeles apklust
balsošana ir beigusies
pieķeru sevi dzīvojam skrejceļā
kā senāk
ar pirkstiem ieurbtiem starta līnijā
laimīgajā celiņā
atraujos no zemes un skrienu
kaut kur starp finišu un startu
***
ir rīts Mis Amsterdama
padejo salsu kā
sarkano lukturu rajonā
starp ierēdņu būtībām un pabirām
nenogursti trotuārā
pasaules karu priekšvakarā
padejo kaņepju alejā
starp domu nezālēm un jokiem
redzi. kāds izgāza kausu
un alus tik brīvi pludoja pa paklāju
tāpat arī tu atslābst asarās
un padejo Mis Amsterdama salsu
***
starp daudzdzīvokļu mājām
pa centrālo ielu liela dzeltena ripa ripo
viss Ziemeļu rajons nosarkst vakarā
kad caur to dodas zaļā atkritumu savācējmašīna
sākas nakts dzīve
pelēkās masas plūst ārā no saviem mitekļiem
kā sēnēs pēc lietus
kā skudras uz cukuru iedamas
laiks nosist ikdienu
dzimst bohēma un kino
diskonakts caur pilsētas gaismām virmo
***
uzklikšķini uz Visuma
un tev ir pašam savs
tautasdziesmu skapis kur slēpties
un uzaicini viesus lai tie saklikšķina
tavā elektroniskajā mājā
tie atstāj pa klikšķim
un klikšķi kopā skaitās
paiet laiks
un tu skaties laikrakstā
ka kāds ēdis no tavas bļodiņas
sēdējis tavā krēslā
guļ tavā gultā
un spļauj savu parakstu
uz tavām jūtām
***
ak ilggadīgas dzīves gājums
ak tu neaizpildītā krustvārdu mīkla
un nepabeigtais dzejoļu krājums
es biju mazs puisēns
māja no rotaļu klucīšiem bruka drupās
un saliekamajā bildītē
vienmēr trūka kāds gabaliņš
es pa citu ceļu gāju līdz nonācu krustcelēs
un krustcelēs es satiku meitenīti
bizes krita pār viņas pleciem
un lelle viņas rokās atdzīvojās
viņai bija visi bildītes iztrūkstošie gabaliņi
spēlēsimies spēlēsimies spēlēsimies
neatstāsim smilšukasti
***
kimono piegūlās grīdai
gluži kā viņas miesai
istabu piepildīja origami bari
kāds teica ka geišas neraud
viņām tikai raso vaigi
***
viņš dalīja kapeikas
pa mazām čupiņām
viņš dalīja mājas un mašīnas
bet ar nevienu nedalījās
bija tik viegli vilkt krustiņus
kur vajag un kur nevajag
bet tagad viņu dala tārpi
tam nieres
tam aknas
tam dvēsele
tam karkass
un ar nevienu citu tārpu nedalās
***
dzīve caur nežēlību ejot ir skaista
pietiek pie durvīm lauzties
jo galu galā un beigu beigās
tev ir autortiesības uz paša pauri
***
elle sirdī un paradīze izdzīta
no Ēdenes dārziem
par tālu purvā brists
pēc dzērvenēm skābām
par vēlu atrasties
savā pussabrukšanas periodā
laiks.
tu mūs satver ar savām spailēm
rētas sāp un miesu dedzina
virsu uguns laikam dzirkstis gailē
pietiks vaidēt
dzīve ir skaista
un samaksa par to ir sāpēs
***
kas sarkans pavīdēja tumsā
nolemtība kā čūska
tik ātri skrien
ka naktī zem segas
no nakts nenoslēpties
un tad tu atcerēsies
to svēto kas dzima kūtī
tad tu atcerēsies
cik negausīgi zīdi krūti
kā uz nolemtību ietu
te nu tā ir atnākusi
un tev nav labi
un tev nav gana
***
kāds nepārvarams spēks
manu kaklu žņaudza
zudušais bērns
mani rotaļāties sauca
lēkāsim klasītes.
es lekšu par tālu
no zudušās paaudzes
aizlaisties māku
kur pazudi
tur arī paliec un stāvi
zudusī paaudze ir tā
ar ko tu no rītiem kopā celies
un vazā sev līdzi
***
ēdīsim mandarīnus divus
es spēlēšu tev mandolīnu
ar miljons stīgām
un taupīšu busiņā vietu man blakus
es došu tev džemu ik
un dejošu džezu
uz virtuves galda
bļodas šķīvjus kājām mīšu
iesim parkā staigāties
mācīšu tevi paslāt
tad tu lieliem soļiem
ievilksi mani bezgalīgā skūpstā
0