Nākamo IAS autoru sauc Aivars Krūkliņš. Seminārs ir viņa pirmā publiskā debija literatūrā. Aivaram ir 48 („Cenšos viņus neskaitīt, bet dažreiz tie „iebliež””).
„Domājis esmu vienmēr, bet kaut ko pa reizei rakstījis kādus 15 gadus... Sev un tuvākajiem... Līdzsvaram... Kad inženieriskās darba lietas un visādas citādas sāk pārāk nosvērt uz savu pusi un liek aizdomāties par „esības jēgu”, kas ir viena un neizprotama, bet kuras gaismu sajust katram ir dota spēja... (tas tā, pus pa jokam).”
Tumsa
pa saujai tumsas
no katras nakts
sakļautās plaukstās
bēdzināt nesu
neprasiet kur
un neņemiet ļaunā ka steidzos
gaisma sūcas starp pirkstiem
kūst saujās tumsa
kā sniegs
Ēna
laternu gaismā
nakts ielās
peld ēnas
vientuļas
bezmiega
laivas
lēnas
pa bruģi
pa sienām
pilnas līdz malām
ar domām
manām
vieglām
un smagām
panāk
pavada
aizslīd garām
aug
un aizplūst
uz pasaulēm
savām
līdz rīta krēslā
atstāj
pavisam
... mani
kas ēna
ir pats
Kaut Kam Citam
Valsis
šaj` rādītavā
šaj` līstuvē
tu man pienāci klāt
tāda īstena
nebeigs atbalsot debess
to trīsu tev balsī:
- es vēlos tevi ...
lūgt uz šo valsi
- nāc dejosim ielās
agrā darbdienas rītā
par prieku vieniem
bet kādam - spītā
- lai ir tas kā lidojums
pretī vējam
pa pilsētas ielām
kā griezes skrējiens
- kā dzērvju deja
lai pilsēta mostos
ar sapņainiem logiem
un vaļiem ostās
... bet ja vaļiem
krastā jāmetas būs -
paliks valsis
un tajā -
viens mirklis
mūs
Gēni
dzeltenas kļavas
rūsgani bērzi
vienā žagata
līgo ar asti
bet tajās visās
vienkāršās lietās
paliek viena
man nesaprasta
dzeltenas kļavas
rūsgani bērzi ...
kaut kas atkal
ir nogājis greizi -
rudeņu tūkstoši
manos gēnos
bet lapas čaukst atkal
kā pirmo reizi
Samierināšanās
klusāk, bērns
tagad neprasi
neiztaujā
mums ar māti
tāda īpaša noskaņa
it kā cālis no olas
šķiltos saujā
kad caur sāpēm ir iziets
mirklis pirms samierināšanās
vēl slapjš un nenožuvis
vēl tikai pēdējo
pusgrasi parādā
kauja beigusies
uzvarētāju
nav un nebūs
tikai tas
ko Dievs ir devis
klusāk, bērns
... ja mums būtu abiem
kaut kas
no tevis
Baltās mēnesgaismas blūzs
tik skaisti naktī klusēt
tikai mēness māk
es arī klusēju
bet tā
man nesanāk
bez vārdiem pieskarties ...
vien pastiept roku man
tu gaidi bet
es liekos
neredzam
šai gaismā aizpeldēt ...
bet tā man nesanāk
tik skaisti peldēt
tikai mēness
naktī māk
no vienmēr līdz nekad
no visur līdz nekur ...
tik baltu gaismu
tikai mēness
upē kur
...
tik grūti
klusējot
pa īstam mīlēt
un pa īstam nīst
bet Dievam žēl
tik viegli
tikai mēness
viļņos
plīst
Novembris
tumšā un lietainā novembra
vakarā laternu gaismā
spīdēja kailie šķietami
nedzīvie koku zari
it kā pilsētā milzīgi
melni koraļi būtu
sausumā palikuši
pēc tūkstošgadīgiem plūdiem
un zem katras laternas
gaisma zaru pinumos
lauzās un savijās
gailošos vaiņagos -
cauri tik daudziem tumsas
slāņiem izraktas akas grodos
ka par visām dienvidu
jūrām tos neatdotu
brīdi vēlāk tie paši
zari apledojuši
jau grabēja vējā
tik trausli bet droši
ka nekāda palmu
šalkoņa neaizsauktu
projām mani jo esam
viens otram te piederoši
un cilvēku klusējošie
rēgainie silueti
kā veļi no tumsas izauga
un nāca man pretī
mūsu senči un laikabiedri
ienaidnieki un draugi
apliecinot ka mēs
te visi - no viena rauga
Balta lapa
balta lapa
vislabākā vieta
kur nobirt pelniem -
baltas debesis
ar zvaigznājiem melniem
jāpiever ciešāk durvis
lai caurvējš tos nenotrauc
spalvas galā ... dieviņš
starp zvaigznēm brauc
un spalva aizslīd
pa kosmisko negatīvu
kā sniega dēlis no kalna
kā ķīnieša ota pa zīdu
atstājot rūnu zīmes
vijīgus arābu rakstus -
savādus zvaigznāju vārdus
... nekas
ka vēl nesaprastus
Gaidīšana
kaķīti azotē
ķengura bērniņ manu
es tava ķengura māmiņa būšu
būsi tu
mana gaidīšana
tava sirsiņa
tikšķina somā
manai pa priekšu
klusi
Austrālijā ir vasara
man krūzē
tēja
... atdzisusi
Saulriets
kaķis uz palodzes izlaidies
pievērtām acīm
saulrietā klausās
pēdējie stari
caur divām noputējušām rūtīm
slinki aizslīd
pāri melnajām spalvām
pretī pie sienas
blakus ēnām
no istabas puķēm kaut kādām
staru aizskarts
šūpojas mētelis vecais
kā zirgu zaglis
Gaidības
vaļā atstāts logs
klusums
un aizkaru plīva
glāsmains un apskaidrots miers
un nakts
kā dzīva
kā māte gaidībās
savā naktskreklā piebriedušā
no vēja elpas
pilna noslēpumainības
mūžīgas
neizsmeltas
...
tavi plakstiņi
miegā notrīs
modināt tevi
vai nē
bet aizkaram
jau ir jāveras
un mums jānāk
pasaulē
Mirklis
klusāk
neaizbaidi šo mirkli
trauslu kā ledus pēc salnas naktī
ūdens var saviļņoties no runām
mirklis
lauskās saplīst
klusāk
tu domā pārāk skaļi
ledāji izkusīs tavā kvēlē
tavs skatiens ir pārāk ugunīgs
aizver acis
un iekod mēlē
klusāk
uz tevi pasaule gaida
šis mirklis tagad grib stāt
... un kaut kur
nogaida tauriņš
vai spārniņu
savicināt
Ceļš
gaiši zilajās rīta debesīs
mēness
smalks un viegliņš
kā spalviņa tavos matos
no gājputna
vēl spārnu vēdas
tev skropstās un lūpās trīs
... tik gaisīgs un trausls
bet briestošs
nu vairs nav ilgi
nu jau drīz
jānotiek ir kaut kam
baltam un apaļam
Viņam no augšas
viss saredzams
bet es negribu zināt
lai paliek tikai
ticēts vai minēts
jo šis ir vienīgais ceļš
kas man dots
un labi ka Viņa zīmes
līdz galam
es nesaprotu
Rīts
rāms
un miera pilns
ir šis rīts
un es svētīts no viņa
un iesvaidīts
ar acu mirklības
klusuma spirdzi
sevī apkskaidrojies
uz iekšu mirdzu
un tavas lūpas
kā pavērtas skūpstam
laiku
uz tasītes malas
apturējušas plūstam
nakts vēl
tavā kafijā melnē
bet acu dzelmē -
ūdenszāles
līgani viļņo
atvaru tumsas
un rīta gaismas
plūstošām vijām
tīras
no vārdiem sekliem
un domām dziļām
...
un lai tāds
arī paliek šis rīts -
vairs tālāk neskarts
līdz galam
neaprakstīts
Buršanās
koka dobumā
iečukstēti
vārdi kā pieneņu
sēklas sēti
sūdzēti rūgtumi
žēlotas sāpes
jaunas bišu
un skudru mātes
otrā galā -
gliemežnīcā
uzklausīs kāds
tās sēklas dīgstam
uzklausīs dūkšanu
kāpuru šķilšanos
iekūņos raizes tavas
un vilšanās
tikai zini
ka koka ausī
klusētās domas
tu arī reiz pļausi -
kā priede mastam
no sēkliņas melnas
var izaugt arī ... izkapts
tev delnā
0