Komentē
0

Autore ar pseidonīmu Rusko jau trīskārt piedalījusies jauniešu literārajos konkursos. Ar panākumiem. Par sevi: "Mans pseidovārds ir Rusko (somiski - blāzma) Soms ir tāds, kas atbild, kad nejautā, un jautā, kad neatbild, viņš neatbild, kad jautā; tāds, kas noklīst no ceļa, kliedz krastā, un pretējā krastā kliedz otrs soms." Šogad Rusko atkal ar panākumiem piedalījās IAS.

R.T.

"...vispār jau tas atkarīgs no tā, kā uz to paskatās no malas," noteica Tas, lēnām šūpodamies savā vecajā krēslā. Mati krita pār pieri un spīdēja saules staros, radot iespaidu, ka ir caurausti ar zeltu. Tas turējās pie galda malas un, turpinot šūpoties, pētīja galda plākšņu starpā sabāztās biļetes un papīrus, kurus bijis slinkums izmest. Beidzot sāka raisīties saistoša saruna ar kādu, kura istabā pilnīgi noteikti nebija. Tas bija iegājis sevī tik tālu, ka vairs nebija īpašas nozīmes tam, ka sarunas biedrs nebija nekas vairāk kā veca dēļu siena, nolīmēta ar padomju laika tapetēm, caur kurām varēja samanīt aizgājušo gadu desmitu laikrakstus.

Vakara saules stari zīmēja uz sienas taisnstūrus, kas likās iegrauzušies sienā. Tie bija kā neesoši logi, aiz kuriem slēpās neesoša pasaule, kas ļāva istabā iespīdēt vienīgi neesošai gaismai. Likās, istaba bija kļuvusi gaišāka. Tas atkal pieslēdzās reālajai pasaulei un apklusa. Pievērsies grāmatai, ko turēja klēpī, Tas ļāva skatienam slīdēt pār kodētajām burtu rindām, necenšoties uztvert rakstītā jēgu. Tas ievēroja, ka teikumi lēnām viļņojas un burti atdalās cits no cita. Tie sāka peldēt pa lapu, meklējot sev līdzīgos burtus un veidojot ornamentus. Pieturzīmes tika atstumtas uz lappušu malām, veidojot rāmi. Burti pa to laiku atkal atdalījās un slīdēja uz grāmatas vidu kā bieza tuša, kas lēnām, kā savārīts sīrups stiepās lipīgās stīgās lejup uz Tā klēpi. Tas aizvēra acis. Roka, ar kuru Tas turējās pie galda, bija kļuvusi zilgana un sāka tirpt. Atvēris acis, Tas redzēja, ka tuša tūlīt nokļūs klēpī. Prātīgi aizvēris grāmatu, Tas to klusītēm nolika uz galda. Brīdi rāmi sēdējis savā krēslā un ieelpojis sasmakušo istabas gaisu, Tas mēģināja atsaukt prātā nesen kā notikušo sarunu. Tāprāt, šāda veida runāšana, nebija nekas īpašs - vecs ieradums, no kura nez kādu iemeslu dēļ nebija iespējams atbrīvoties. Šis ieradums bija gluži kā nezāle ar miljoniem smalku sakņu, kuras nevarēja izraut no galvas. Nezāle zēla un plauka, lodājot pa smadzeņu krokām, lēnām ārdot un drupinot Tā domas. Apkārtējā pasaule padarīja To nervozu. Ikreiz, ejot pa ielu un vērojot cilvēkus, nepameta sajūta, ka To kāds dzen. Kājas šķita veidotas no putnu kauliem, un Tas skrēja kā pa gaisu, jūtot kā sirdsdarbība paātrinās, un karst vaigi. Mājas bija vienīgā vieta, kur Tas jutās pasargāts no ārpasaules. Mājās bija miers, nenotika nekas negaidīts, un apkārt valdošā rutīna klusi dungoja šūpuļdziesmu, To patīkami aijājot. Vienkāršāk ir visu ar sevi notiekošo ignorēt, nevis censties saprast. Vismaz tā Tas domāja... domāja... domāja, ka domā, lai gan īstenībā nedomāja. To aizrāva neesošais process; īstenībā neesošais process domāja To.

"Ja viss ir relatīvs, tad nekas nevar kļūt vienots, jo jau ir vesels," kāds klusi čukstēja.

Tas izlikās to nedzirdam un skatījās uz piedrazoto paklāju, kuru nekad nevarēja kārtīgi iztīrīt. Lai cik reizes Tas to sūknēja, paklājs tik un tā bija pilns spalvu. Ja kārtīgi pašļūkāja, spalvas savēlās iegarenās pūkās, un, ja mēģināja tās pacelt, atkal izjuka. Tas tikai nesaprata, kāpēc paklājā bija tik daudz dzīvnieku spalvu, ja Tam nekad nebija bijis neviena mājdzīvnieka.

"Derētu to aizvākt, laikam…" balss klusām pāršalca istabu. Iestājās nospiedošs klusums. Šķita, grāmatu skapis sāk sevī uzsūkt visu gaisu un aug lielāks. Tomēr pēc brīža viss bija kā agrāk. Atsācis lēno šūpošanos, Tas vēroja saules mestos starus, kas bija iztraucējuši putekļu laisko gulšņāšanu uz galda. Tie, rotējot ap savu asi, lēnām peldēja gaismas strēlē cits ar citu saķērušies un nemainīgi slīdot uz leju, pakļaujoties zemes pievilkšanas spēkam. Krītot kā sniegs, tie apsedza visu mikroskopisko pasauli. Putekļiem nebija sākuma, tikai beigas. Varēja kliegt, bet tie tikai turpināja krist, saguļot cits citam virsū un gaidot līdz kāds tos atkal modinās. Putekļu būtība bija sestdiena bezrūpība un neietekmēšanās. Vērojot sev apkārt notiekošo, Tas, pašam neapzinoties, atsāka šūpoties un darīja to aizvien intensīvāk. Krēsls, bīstami sazvārojies, gāzās un Tas, zaudējis līdzsvaru, ar dārdošu troksni apgāzās. Caur puspavērto logu iezagās vējš un lēnām cēla gaisā aizkarus. Istabas durvis, kuras kārtīgi nevarēja aiztaisīt, uztvērušas vēja plūsmu pavērās, radot caurvēju. Aizkara āķīši sāka skrapstēt pret stiepli un nesa aizkaru uz vienu pusi. Vēl brīdi caurvējš turpinājās, līdz kāds atvērta ārdurvis, un istabas durvis aizcirtās.

Sāpju vilnis lēnām pārskalojās ķermenim, un, lai gan Tas gulēja nekustīgi, šķita, ka galva vēl joprojām sitas pret grīdu kā plastmasas bumba. Sasista bija galva vai arī mugura, varbūt abi divi, bet arī tam nebija īpašas nozīmes, jo situāciju nemainīja. Tas sāka šūpināt kājas un jutās kā karuselī vai arī pēc tā. Atverot acis, skatiens atdūrās pret griestiem, kas šobrīd šķita esam ļoti tālu. Piepeši istaba bija kļuvusi materiālāka kā ierasts, un, protams, neviens Tam nebija vaicājis, vai Tas to maz vēlas - kā jau vienmēr. Vērojot, kā griesti lēnām atkāpjas, Tas ļāva domām lidot pa galvu kā šautriņām, kuras tiecas uz mērķi, bet nekad netrāpa; tikai atsitas pret sienu un, krītot cita uz citas, visu aprok.

***

Soļi izskanēja cauri dzīvoklim, apklusa, atskanēja atpakaļ, apklusa. Vilcinādamies gājējs pēdīgi atslēdza durvis, un soļi paātrinātā tempā nodunēja lejā. Soļi vienmēr skanēja kaprīzi, uzspēlēti steidzīgi un vilka uz kašķi. Likās, gājējs nekavētu laiku, lai kādam iešķiestu pa purnu. Līdz ko ārdurvis aizcirtās, Tā acis refleksīvi atvērās. Krēsls gulēja pamests pie galda. Tas atradās gultā, lai gan neatcerējās, kā tur nokļuvis, un nebija jau arī īpaši svarīgi kā. Izstaipījis muguru, ļaujot nokrakšķēt mugurkaula skriemeļiem, Tas apsēdās sēdus gultas vidū un vērās pa logu. Rīta saule, laužot mākoņus, apspīdēja pretējās mājas logus. Mājas krāsa uzdzina nepatiku, tās zilums atgādināja indi. Krāsas kodīgums, lika acīm samiegties, it kā acīs kāds būtu iespīdinājis spožu prožektoru gaismu. Ļāvis skatienam noslīdēt zemāk, Tas sāka pētīt baltās palodzes, kas kādreiz patiešām bija baltas. Tagad palodzes bija klātas ar pelēku plānu putekļu kārtiņu un vietām gulēja beigtas mušas, kājas iecēlušas mušu paradīzē. Starp logu rāmjiem vietām nokarājās vate, kuru pēc ziemas Tas nebija uzskatījis par vajadzīgu novākt.

Pie katras mazākās kustības sāka sāpēt galva, un, likās, smadzenes skalojas pa galvu. Skatoties uz logu rāmjiem, nevarēja saprast, vai galva reibst pati no sevis, vai arī Tas visu laiku galvu šūpo. Noskurinājies Tas pievērsās kaijām, kuras kliedzot laidās pār pagalmu. Brīdi vērodams druknos putnus, Tas savieba savu mazo pierīti krunkās. Kaut kur iekšā dzīvoja riebums. Aplicis vatēto segu sev ap pleciem, Tas sēdēja, zem sevis sakrustotām kājām. Pulksteņa ritmiskā klaudzināšana bija vienīgais troksnis visā dzīvoklī. Šķita, kaut kas atkal nebija pareizi. Kodīdams apakšlūpu, Tas skatījās uz aizkaru stangu un deformētajiem āķīšiem. Paņēmis rokā rūtotā aizkara kroku, Tas to lēnām sažņaudza. Aizkari bija iestīvināti un raupji, to sausums atgādināja rupju vilnas džemperi, kas uzvilkts uz kailas miesas. Sajūta kā bērnībā, kad Tas bija slims. Bija rīts, un visu laiku sāpēja galva. Mugurā bija tikai pidžama, tomēr karsti bija tāpat, šķita, ka padusēs ir atklāta ūdens satiksme. Krustmāte, secinājusi, ka Tas ir slims, lika Tam novilkt mitro kreklu un nolēmusi, ka bērnam jābūt siltumā, uzvilka Tam vilnas džemperi. Velkot to mugurā, Tas juta kā vilna līp pie sasvīdušās miesas un grauž ādu. Džemperis To paralizēja. No pretīguma sajūtas, mute sāka pildīties salkanām siekalām, kuras nebija spēka izspļaut, tāpēc Tas ļāva tām tecēt pār lūpām, jūtot, ka tās aukstas noslīd pa Tā kaklu un viegli piekalst. Vienīgais, par ko Tas domāja, bija, ka vajag uzvilkt apakšbikses, lai justos kaut nedaudz komfortablāk.

Brīdi vilcinājies, Tas parāva aizkarus un atstāja tos dažos āķos karājamies iepretim balkona durvīm. "Nu, re!" Tas nodomāja, "uzreiz tīrāks skats uz dzīvi."

Viņš bija kā zirneklis, kas noaudis ap sevi smalku un lipīgu tīklu. Laika gaitā, aužot tīklu, viņš tajā iekūņojās kā kokonā un kļuva par savu slazdu upuri, pašam to īsti neapzinoties. Tīkls kalpoja kā žogs starp viņu un reālo pasauli. Reizēm viņš nesaprata, kurā pusē atrodas, vai, visticamāk, nemaz nevēlējās saprast.

Apkārt valdošais klusums tomēr izrādījās mānīgs, jo drīz vien Tas izdzirdēja sīkšanu. Tas paraudzījās uz pusnorautajiem aizkariem. "Mmmm!", Tā acis iemirdzējās dīvainā spozmē. Mazas, slaikas kājiņas lēnām un mērķtiecīgi, rāpās augšup pa smalkrūtoto aizkaru. Kūņošanās pa aizkara krokām jau tā bija samērā nomācošs pasākums, un tad vēl, kāpelējot šurpu turpu, kāja ieķērās aizkarā. Viņai atlika vien kāpties atpakaļ un censties to atbrīvot ar žokļiem. Nonākusi pie secinājuma, ka tā neko nepanāks, viņa ļāvās niknuma uzplūdumam un dīcot mēģināja lidot prom ar visu aizkaru. "Sievietes," Tas nodomāja, "vienmēr sāk ārdīties kā mazi bērni, ja kaut kas nenotiek pēc viņu prāta."

Tas bija tā juties pirms vairākiem gadiem, kad radinieki, nopirkuši jaunu dīvānu, centās to dabūt iekšā istabā, bet durvis izrādījās par šaurām. Tam jau no paša sākuma bija skaidrs, kā priekšmetu dabūt istabā, bet nojautis, ka šajā gadsimtā viņi diez vai atradīs risinājumu, Tas nolēma izklaidēties pavērojot, ko viņi darīs. Haotiskā bezpalīdzība To uzjautrināja, līdz beidzot, nospriedis, ka pietiks ņirgāties, Tas pasvieda ideju pagriezt dīvānu otrādi un devās gulēt.

Sejā bija ielavījies ironisks smīns. Bija jautri vērot, kā cits cenšas izdarīt kaut ko vienkāršu, visu lieki sarežģījot. Šādās situācijās Tas jutās kā lielceļa karalis. Vērojot lapseni, kas ieslīga nepārprotamā psihozē, Tas sāka smieties arvien skaļāk, jūtot kā gulta zem viņa sāk trīcēt un caur galvu skrēja elektriskas sāpes.

Tā nu bija sanācis, ka cilvēki viņam nešķita galvenais dzīvē. Jau agrā bērnībā viņš saprata, ka cilvēks ir pēdējais dzīvnieks, kuru varētu vēlēties sev par tā saucamo tuvāko un kur nu vēl par mājdzīvnieku. Cilvēki bija nepateicīgi un nesaprotami, reizēm šķita, ka diez vai viņi paši sevi saprot. Augstprātība kopā ar sviedriem spiedās caur visām viņu ķermeņa porām, un varētu padomāt, ka runasspējas dod viņiem neizmērojamu varu, lai gan reti kurš patiesi prata tās izmantot. Varētu vēlēties, lai viņu smadzenes būtu kaut nedaudz primitīvākas. Vairumu cilvēku viņš vienkārši necienīja, pat kaķis, kurš agrā bērnībā mēdza viņam kost kājās, bija iemantojis lielāku cieņu par dažu labu indivīdu. Reiz četru gadu vecumā māte viņu piemānīja. Viņš jutās aizvainots, un, lai to kaut kā kompensētu, teica viņai, ka vairs nekad viņai neticēs. Māte vēsi atteica, ka viņai esot vienalga, un pārspīlētā augstprātībā kā Ledus karaliene lūkojās kaut kur gaisā. Viņš jutās šokēts, jo nespēja saprast, kā mātei var būt vienalga, ka pašas bērns viņai netic. Pat nokaltušie mežvīna zari izskatījās dzīvāki par mātes seju. Tajā brīdī notika lūzums, kas mainīja viņa viedokli par cilvēkiem uz visu turpmāko mūžu. Apātiski vērojis savu brāli, kurš muldēja kaut ko par papīra spārniem un lidošanu, viņš sev nosolījās nekad nevienam neticēt.

Mirkli lūkojies uz lapseni, Tas paņēma viņu aiz spārniem un izlaida ārā. Sekoja smaga nopūta, un Tas gausām kustībām āķēja aizkaru atpakaļ. Izrāde bija beigusies, un viss atkal bija kā parasti. Kārtējā diena tika iebāzta aploksnē un nosūtīta pagātnei ar atpakaļejošu datumu. Tās nonāca pie adresāta, bet nekad netika atvērtas un krājās kaudzē kā rēķini, kurus negribējās apmaksāt, līdz kāds parūpējās par to nozušanu. Parasti tās tika nodotas sadedzināšanai, jo otrreizējai pārstrādei tās nodot nevarēja, bet "vēstules", kuras šķita vērtīgas, tika noliktas atsevišķi, lai kaut kad atkal nonāktu atpakaļ pie sūtītāja.

Uzgriezis logam muguru, Tas pārlaida skatienu pāri istabai. Bija svētdiena. Vakardiena jau likās tālā pagātnē, vai arī tās nemaz nebija bijis. Svētdiena... prātā uzpeldēja Semjuels. Viņš mēdza gulēt istabā uz grīdas vai gultā, un kājas nemainīgi tika atbalstītas pret sienu. Tas gan zināja, ko Semjuels domāja par svētdienām. Semjuels patoloģiski ienīda svētdienas dienu nepatīkami loģiskās secības dēļ. Viņaprāt, visa dzīve varētu būt viena liela brīvdiena, un viņš varētu mūžīgi vērot savas piena baltās kājas, ne par ko nedomājot. Tomēr Tas zināja, ka Semjuels domāja visu laiku, vienīgi viņa domas skrēja kā ātrgaitas vilciens pa astotniekā savītām sliedēm. Bezgalīgā riņķošana kaitināja, jo vilciens atteicās noskriet no sliedēm, un Semjuelam no niknuma sāka svilt ausis. Tādos brīžos Tas, brīdi vērojis Semjuelu, vaicāja, ko viņš domā. Semjuels viegli piemiedza acis un sāka stāstīt. Viņš teica, ka tagad, paņēmis rokās jebko dzīvu, viņš spētu sist to pret galdu kā lupatu - tā, ka asinis šķīst uz visām pusēm, un beigās izmest pa logu, un acumirklī notikušo aizmirst... Tajā brīdī Semjuels palūkojās uz savām rokām, viņa vaibsti viegli noraustījās. Vērodams Semjuelu, Tas nejutās īpaši drošs par to, vai viņš "jebkā dzīva" kategorijai nepieskaita arī To. Skatiens bija stindzinošs, tomēr viņa acīs nemanīja naidu, tikai savādas skumjas. Pār muguru pārskrēja tirpas. Novērsies no viņa skatiena, Tas neveikli iesmējās. Semjuela acis vienmēr pauda kādas īpašas, it kā no Semjuela neatkarīgas domas, un tas ienīda visu, kas tajās bija.

Acīs grauzās tumsa. Bija tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā nakts reisa trolejbuss izbrauc no depo. Sāka līņāt. "Labi, ka logiem ir stikli," Tas klusu noteica un klausījās lietuslāsēs, kas cita pēc citas sitās pret stiklu, lēnām slīdot lejup - apraudot visas pasaules bēdas, kā nelabojamas humānistes. Piegājis pie skapja, Tas atvēra stiklotās durvis un izvēlējās visgarāko sveci. Tas paņēma šķiltavas, atgriezās pie galda un aizdedza sveci. Nogaidījis, līdz liesma izaug, Tas sagāza sveci un ļāva parafīnam pilēt uz galda. Parafīns lēnām sacietēja. Novērtējis parafīna peļķītes lielumu, Tas nostiprināja sveci uz galda. Dzīvoklis bija tukšs, bet Tas nebija viens. Sejas Tā prātā nāca un gāja, kad vien viņām labpatikās. Sejas nekad neko neteica. Acu skatiens bija ciešs, un lūpas nekad nepletās smaidā, vienīgi lūpu kaktiņi bija nedaudz savilkti augšup, radot smaida ilūziju. Acis pauda vienīgi cinismu, izsmieklu, naidu, un šķietamais smaids to papildināja. No sejām nebija iespējams aizbēgt, viņas bija ieauguša Tā apziņā. Tas sajuta sejas tikpat dzīvas kā paša rokas. Kad uzmācīgie skatieni kļuva neciešami, Tas sāka runāt nesaprotamus monolgus, līdz sejas izgaisa. Reizēm sejām parādījās arī ķermenis, un tēls stāvēja istabas tumšākajā stūrī, bet klusēšana palika nemainīga kā īpaša zīme. Acis tādās reizēs šķita pelēcīgi ūdeņainas un nogurušas. Tam likās, ka tēls lūkojas bezgalīgā telpā sev apkārt, kuru Tam, kā jau intelektuāli apdalītajam, nebija lemts redzēt.

Klusums bija kā signāls katastrofai, jo, lai arī apkārt nebija nekā saistoša, galvā vienmēr kaut kas rosījās. Domas, ja tās vispār bija domas, nebija patīkamas. Tas kļuva nervozs un, lai nebūtu jādomā, sāka runāt. Pavērsis skatienu nedaudz pa labi un šķielēdams uz sienu, Tas izvēlējās kādu nesaistošu tēmu, iztēlojās vidi un sarunas biedru.

* * *

Atbildes un jautājumi plūda nekontrolējamā gūzmā. Tas turpinājās nenoteiktu laiku, līdz īpatnējs troksnis lika saausīties un sastingt. Pēc mirkļa viss jau bija aizmirsts un šķita muļķīgs sapnis. Neviena nebija, visapkārt tikai tumša telpa, un kaimiņi ar karotēm greba sienā caurumus.

Sapņi nebūt neturēja viņu gūstā - viņš labprātīgi ļāvās to vilinājumam. Tie sniedza mierinājumu, un nekad nepārkāpa robežu, aiz kuras kļūtu par realitāti. Sapņu mūžs bija īss, un katra izsapņotā vietā nāca jauns. Viņam atlika tikai noskatīties, kā tie uzsprāgušās zemūdenēs dreifē pa vīziju dīķī, augšup pavērstiem draudīgi dzelteniem vēderiem.

Kādu vakaru tālā pagātnē viņi bija uzkāpuši uz deviņstāvu mājas jumta. Tas baidījās no augstuma, bet centās par to nedomāt. Atrodoties tik augstu, apņēma sajūta, ka vējš, To sagrābs, aizraus prom pāri pilsētai un pēcāk nometīs kaut kur tukšumā. Semjuels šķita garlaikots, lai gan šī bija viņa ideja. Pagājis dažus soļus uz priekšu, viņš lūkojās tālumā un skaitīja mājas. Tad Semjuels pasmaidīja. Tas nervozi mīņājās uz vietas un joprojām centās nedomāt par vēju.

- Es staigāju pa citu cilvēku dzīvēm.

"Baigais secinājums," Tas nodomāja.

- Viņi visi iedomājas, ka ir atšķirīgi, bet patiesībā ir pretīgi vienādi. Vismaz daļa no viņiem šobrīd dara vienu un to pašu...

"Vai tik tu mums nebūsi kāds filozofs." Tas pārbolītām acīm vēroja Semjuelu.

- Tu nekad nevari aizbēgt no viņiem. Viņi ir visur, gluži kā mikrobi. Lai kur tu arī atrastos, vismaz viens no viņiem būs līdzās, neprasot, vai tu to maz vēlies. Tikai solis, lai kļūtu par mizantropu. - Semjuels bija beidzis savu runu.

"Tev par mizantropu nav jākļūst, tu jau tāds esi." Tomēr Tas nolēma neko neteikt.

To nebūt neuztrauca tāda problēma kā cilvēki; Tas bija iemācījies viņus ignorēt, nu, vismaz daļēji. Brīdi vērojis Semjuelu, Tas sāka domāt, ka vajadzētu atstāt viņu vienu. Starp Semjuela uzacīm bija parādījusies taisna rieva, kas šķita pārdalījusi viņa pieri divās daļās. Viņš bija kaut ko izdomājis. Tam īpaši nepatika Semjuela sejas izteiksme. Tas pat nevēlējās minēt, ko Semjuels bija nolēmis. Novērsies no Semjuela, Tas piegāja pie jumta malas un palūkojās lejup. Pār pieri pārskrēja smalkas tirpas, radot savādu baudu. Tas atgriezās iepriekšējā vietā un paskatījās uz Semjuelu, kurš lēnām gāja uz jumta pretējo malu. Tas palika stāvam un bija gandrīz pārliecināts, ka tūlīt sekos kāds muļķīgi paštaisns izlēciens. Nonācis otrā galā, Semjuels ātri pagriezās pret To un noāva abas sandales. Viņš tās attaisīja tāpat kā bērnībā, sinhroni atraujot abu sandaļu siksniņas, un tad nostājās ar kailām pēdām uz šķembām klātā mājas jumta. Sandaļu sprādžu kluso žvadzēšanu varēja sadzirdēt otrā mājas galā. Tas vēroja Semjuela kailās pēdas un prātoja, vai akmeņi neduras viņa pēdās, tomēr Semjuels stāvēja pavisam mierīgi un pat tad, ja viņam sāpēja, viņš to neizrādīja, kā vienmēr. Paņēmis abas sandales labajā rokā, viņš demonstratīvi pārsvieda sandales pār jumta malu. To sprādzes novizēja saules staros. Sandales atrāvās viena no otras un, katra izpildot divus griezienus ap savu asi, uzsāka kritienu lejup. Ceļā uz zemi tās izkrita cauri koka zariem, iztraucējot puntus, kuri aizlaidās uz pagalma otru galu. Pēc īsa brīža sandales ar klusu troksni sasniedza zemi.

Atgāzis galvu, viņš brīdi stāvēja; tad, ieņēmis zemo startu, Semjuels sāka skriet kā garajā distancē - palēnām uzņemot ātrumu. Tas stāvēja nedaudz sašķiebies un skatījās kā Semjuels skrien... Viņš paskrēja Tam garām...

Semjuela skrējiena saceltais vējš bija aizrāvis Tam elpu. Labu laiku Tas stāvēja neelpodams un truli blenza tālumā. Smagā izelpā Tas sajuta, kā augšlūpa pārklājas vieglām, pretīgām sviedru lāsītēm. Gaiss lēnām plūda caur nāsīm, kuras drudžaini raustījās. Sirds sāka sisties arvien straujāk; likās tā izlidos no krūškurvja - vienalga kādā veidā, bet tā tiks laukā.

Tas piegāja pie mājas malas un palūkojās lejā. Semjuels gulēja uz trotuāra. Viņam kaut kādā veidā bija izdevies nokrist uz muguras. Pat no šāda augstuma Tas ļoti skaidri varēja saskatīt Semjuela sejas izteiksmi - pavisam bezrūpīgu - un acis - tikpat pierasti dzedru skatienu. Gluži kā bērnībā, kad viņi gulēja pusdienas laiku. Tas bija pamodies, jo Semjuels bija savācis visu segu, un Tas sēdēja un raudzījās viņa bezrūpīgi nevainīgajā miegā, un skaitīja, cik reižu noraustās viņa acu plakstiņi.

Svece lēnām saruka. Šobrīd Tam notikušais vairs nešķita nekas īpašs, nekas īpašāks par sejām vai lapseni, vai kaimiņu karotēm.

Reiz Semjuela acu priekšā tika sabraukts viņa suns. Tas bija dažus mēnešu vecs zelta retreivers. Kā jau kucēnam, viņa prāts vienmēr bija pilns dažādu blēņu. Viņa neizsmeļamais optimisms un dzīvesprieks radīja Tajā izbrīnu. Kucēna hiperaktivitāte To biedēja, turpretī Semjuels bija sajūsmā.

Kādu rītu viņš ar suni bija spēlējies pagalmā. Pretējā ielā automašīnas bija reta parādība, tāpēc šķita, ka nekādas īpašas briesmas nedraud. Bērni tur vienmēr spēlēja bumbu vai satupuši uz ietves spēlēja kārtis, un tas savā veidā radīja drošības sajūtu. Semjuels sēdēja uz soliņa pie mājas durvīm un vieglu smaidu vēroja, kā suns skrien pakaļ vārnai. Suns skrēja pakaļ putnam, nekas vairāk viņam neeksistēja. Tikai tad, kad suns tuvojās ielai, Semjuels pamanīja, ka tuvojas mašīna. Viņš sauca suni atpakaļ, bet suns to nedzirdēja. Mašīna pat nesamazināja ātrumu, un suns pēc trieciena aizlidoja vairākus metrus. Semjuels stāvēja kā sastindzis un, šķita, centās saprast, kas nupat bija noticis. Neko neteicis, viņš pagriezās un aizgāja prom. Kā bojātā filmas lentē šis skats Tā apziņā vienmēr atkārtojās - Semjuels pagriežas un aiziet prom

Semjuelam sāka sāpēt acis no gaismas, un viņš centās izvairīties no dienas, piekarot logiem biezus aizkarus, un dzīvoja kā alā. Vakaros viņi dedzināja sveces. Liesmas radītā gaisma viņam šķita rāmāka un ne tik uzmācīga. Tas parasti sēdēja zem galda un vēroja Semjuelu, kurš, atspiedis kājas pret sienu, smēķēja. Smēķēja un klusēja. Vakarus caurauda sapratne, klusēšana un nikotīns. Vārdi pamazām zaudēja visas savas nozīmes. No rīta viņi atvēra logus un gāja gulēt.

Semjuels lēnām noslēdzās sevī un runāja aizvien mazāk. Tas nojauta, ka nevar neko mainīt, jo Semjuels bija izracis ap sevi grāvi, kas nemanot bija pārtapis okeānā, kurā viņš dzīvoja kā uz vientuļas salas. Nebija nozīmes pat tam, ka viņi bija dvīņi. Vērojot, kā Semjuels sevi iznīcina, Tas juta, kā ik pa laikam zūd kāda nozīmīga daļa no Tā paša. Tad vēl... un tad vēl, līdz Tas aizpeldēja kā nejauši attauvojies kuģis ar mērķi noslīkt vēl pirms to paspēj pamest žurkas un komanda, un kapteinis. Semjuels bija zudis kopā ar visu, ko vien varēja paņemt. Tas nespēja un vairs arī necentās saprast, vai Semjuels tā darīja apzināti. Varbūt viss bija tikai sagadīšanās.

Atvēris balkona durvis, Tas izgāja ārā un ieelpoja mitro gaismu. Visapkārt gulēja tumsa un rija laternu gaismu. Tas uzrāpās uz balkona margām un lūkojās lejup, nespējot saskatīt zemi. Pāri pagalmam pārlaidās naktsputns. Izsistais caurums bija jāaizpilda. "No no no you're not alone," Tas klusām noteica. Pasmīnējis, Tas izstiepa rokas un ienira tumsā.

Rusko

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!