Ģertrūdes ielas teātrī 8. novembrī gaidāma igauņu režisores Barbaras Lehtnas iestudētā mūzikas teātra izrāde "Monstera Deliciosa", kura nosaukumu ieguvusi no savulaik publiskās vietās bieži sastopamā telpauga ar lielām, caurumainām lapām. Izrādē uz skatuves satiekas četras dažādu paaudžu sievietes, kuras ikdienā paralēli darba pienākumiem uzņemas arī neredzamo un neapmaksāto rūpju darbu – rūpes par telpaugiem un attiecību klimata veidošanu. Izrādes pamatā ir dokumentāli sieviešu stāsti, ko oriģinālmūzikas autore Līva Blūma pārvērtusi kameroperas ārijās līdz ar "Monstera Deliciosa" veidotāju komandu, kurā darbojas tikai sievietes, cenšoties pietuvoties pēc iespējas autentiskam sievietes būtības kodolam un meklējot atbildes uz jautājumu par to, no kurienes sievietēm rodas vēlme stiprināt brīžiem tik trauslās saites, ar kurām mēs visi šajā pasaulē esam saistīti. Ar izrādes režisori Barbaru Lehtnu un komponisti Līvu Blūmu sarunājas "Satori" redaktore Santa Remere.
Santa: Vai zināt, ka agrāk šajās telpās, kur šobrīd sarunājamies, atradās telpaugu apmaiņas punkts un viesnīca "Mājas svētība"?
Barbara: Es pārcēlos uz Rīgu pirms gada, bet katru dienu uzzinu kaut ko jaunu un negaidītu. Un ar katru jaunu faktu man rodas sajūta, ka iedzīvojos šeit vairāk.
Santa: Šķiet, ka te vēl saglabājies šis augu gars. Vai tu vispār esi "augu cilvēks"?
Barbara: Arvien vairāk par tādu kļūstu, bet manas attiecības ar augiem ir ļoti praktiskas. Ja tu esi miris, tad tu esi miris – atā! Netālu no manām mājām Rīgā atrodas ļoti dārgs telpaugu veikals, bet viņiem ir tāda veikala politika – ja kaut kas sāk vīst vai ja kaut kā ir par daudz, viņi tos ārkārtīgi dārgos augus izliek uz kāpnēm. Lielākā daļa augu manās mājās nāk no turienes. Es nodomāju – tu esi salūzis, es tevi paņemšu mājās un izdziedināšu. Man tas diezgan labi sanāk. Tāpēc man mājās ir daudz augu, bet viss notiek kaut kā praktiski. Mainot augsni, man nav problēmu augu sadalīt, pusi nogriezt un izmest miskastē. Bet vienu reizi gan es patiešām gandrīz apraudājos, redzot, ka Vērmanes dārzā vētrā nolūzuši divi lieli koki. Tajā brīdī man patiešām aizsitās elpa.
Līva: Es neesmu baigais "augu cilvēks". Nekad pati sev tos neiegādājos, bet tie kaut kā pie manis nonāk. Dzīvoklī, kur pirms gada ievācos, jau bija augi. Tur bija arī viens beigts augs – stumbenis ar trim brūnām lapām. Tā arī nekad viņam neesmu pieskārusies, tas stāv vannas istabā, un es ne uz ko tur neceru. Nav tā, ka es aktīvi nobeigtu augus, bet manī nav izteiktā kopējas gēna kā Barbarai. Bet kopumā man augi patīk un patīk, ka cilvēki par tiem rūpējas. Patīk, kā tie izskatās telpā. Vienīgi jūtu, ka augu kopšana nav īsti mans aicinājums. Laikam izklausās ne pārāk jēdzīgi, ja ņem vērā, ka abas esam uzrakstījušas operu par augiem.
Barbara: Es tev iedošu vienu milzīgu augu, un tev būs ar to jātiek galā.
Santa: Jūs pašas ticat, ka ir tāds "augkopes gēns", vai tā ir pilsētas leģenda?
Barbara: Mēs daudz par to esam runājušas ar dramaturģi Lindu Krūmiņu un sapratām, ka esam tas cilvēku tips, kam gribas būt varonīgām. Nākas atzīt, ka visu laiku aktīvi cenšamies kādu glābt – draugus, ģimeni, visus pēc kārtas. Bet mēs arī aktīvi cenšamies beigt tā darīt. Man liekas, ka rūpēs par augiem ienāk līdzīgs motīvs. Gan man, gan viņai. Vakar biju ciemos pie Lindas – viņai ir pilna māja ar šiem ievainotajiem augiem. Varbūt tur ir šāds aspekts…
Bet arī, domājot par sievietēm, kuras mēs intervējām, lai izveidotu šo izrādi, – daudzām no viņām, šķiet, ikdienā pietrūkst drošības. Dažādos veidos – gan mājās, gan darbavietā… Un tad mums likās, ka varbūt rūpēšanās par augiem un līdzāspastāvēšana ar tiem patiesībā nav tik daudz saistīta ar augkopību kā ar spēju, bet gan ar nepieciešamību pierādīt sev, ka es pati sev varu radīt šo drošības sajūtu.
Santa: Tātad tu uzskati, ka viņas vēlas rūpēties par augiem, lai justu drošību? Vai arī viņas vēlas sev apkārt augus, lai justos droši?
Barbara: Man šķiet, abējādi. Es domāju, ka drošības sajūtu rada gan attiecības ar augiem, gan iespēja sev pašai pierādīt, ka spēj kaut ko uzturēt pie dzīvības. Liela daļa telpaugu vairs savvaļā bez mums nevarētu izdzīvot – mēs viņus esam tādā mērā mainījuši. Tiem ir vajadzīgi īpaši apstākļi. Viena no sievietēm intervijā teica, ka rūpes par augiem ir vienīgā lieta, par kuru viņa saņem kolēģu atzinību. Un viņa bija lepna par to. Bet tad atkal… protams, tas, ka telpās ir augi, tās padara siltākas, dzīvīgākas. Ne bez iemesla visās jaunajās stikla un betona mājās atsevišķi uzņēmumi rūpējas par augiem. Kaut kā mums prasās, lai tie tur būtu.
Santa: Bet kurai radās ideja, ka jātaisa opera par augiem?
Barbara: Ideja radās man, un Linda un Līva tad tai pievienojās. Bet pamatā jau viss nesākās ar augiem. Mana sākotnējā interese bija par apkopējām skolās un slimnīcās. Mani vienkārši fascinē pats fenomens – tu jau tāpat strādā maz atalgotu darbu, saņem minimālo algu un daudz kas no tā, ko dari, ir tā sauktais "neredzamais darbs". Kas tev liek uzņemties šo papildu pienākumu? Es atceros gadījumu skolā, kad ar futbola bumbu iespēru pa vienu lielu augu. Pēc tam nedēļu nācās atvainoties apkopējai un nākt ar "Asorti" kasti. Viņa bija tik dusmīga! Un man likās interesanti noskaidrot – kas tev liek to darīt? Tas neattiecas tikai uz šo konkrēto darbinieci, mūs interesē šī "strādnieku šķira" un kas viņas motivē uzņemties vēl vienu darbu. Un attiecības, kas bieži saistītas ar šo neredzamo darbu. Tā šī doma pamazām attīstījās.
Santa: Un kā Līva pievienojās šim interešu pulciņam? Kas tevi piesaistīja?
Līva: Barbara lūdza padomu Armandam Siliņam no "Sansusī" – ar ko viņš ieteiktu sadarboties. Tu esot jautājusi, vai viņš pazīst kādu, kurš nav briesmīgs cilvēks. Un tad es nosūtīju viņam savus skaņdarbus, viņš iedeva tos paklausīties tev, tad mēs parunājām, un tu teici, ka varētu strādāt ar mani. Bet, runājot tieši par mūziku un radošo procesu, man sākumā bija mazliet bail. Uzstādījums bija tāds, ka strādāsim ļoti kanoniskā žanrā, kurā vienmēr ir pastāvējuši varoņi un antivaroņi. Ļoti reti gadās operas, kur to nebūtu, kur būtu kaut kas pa vidu. Taču mums interesēja izpētīt tieši šo vidu – to, kas ir starpā. Runāt par tādiem cilvēkiem kā mēs, cilvēkiem, kurus mēs pazīstam. Par ikdienu, ikdienišķiem cilvēkiem un neredzamo rūpju darbu, kuru ar ļoti retiem izņēmumiem veic principā visas sievietes – rūpējoties par sevi, par citiem un vēl uzņemoties papildu pienākumus, tādus kā augu kopšana. Neviens viņām par to nemaksā un bieži vien arī neprasa to darīt, bet tas tik un tā notiek un padara mūsu publisko telpu daudz patīkamāku.
Katrā ziņā – man šī tēma šķita tuva. Es vēlējos izprast un izpētīt sievietes pašas par sevi ārpus varoņu, antivaroņu un upuru kategorijām. Man likās ārkārtīgi interesanti strādāt pie šī ne gluži dokumentālā, bet no ikdienas dzīves veidotā materiāla, lai no tā radītu muzikālu darbu, kurš man pašai nav svešs izteiksmes ziņā. Kā tas būtu, ja mēs radītu operas tēlus no intervijām ar vienkāršām sievietēm? Vai tos būtu piemēroti iedziedāt operas balsīs – tajās, kuras izpilda klasiskās itāļu operas? Mēs esam uzaugušas Latvijas un Igaunijas koru tradīcijā, mums pievilcīgāka šķita ideja par koristu balsīm. Bet es līdz šim nekad neko tādu nebiju darījusi. Iepriekš biju rakstījusi mūziku šīm trenētajām balsīm vai solistiem, nevis solistiem, kas nāk no kora. Mūzikā ar to bieži nenākas sastapties. Atceros, kā viens no Doma skolas skolotājiem reiz teica – jums piemīt koru mentalitāte, jūs vienmēr gribat redzēt citu atbildes. Pārbaudes darbos jūs vienmēr skatāties apkārt – ko dara citi. Jums piemīt apziņa, ka esat daļa no plašākas grupas. Un mēs gribējām vairāk izpētīt – kādas ir šīs [kora] sievietes gan vienatnē, gan kopā ar citiem.
Santa: Šis būs ļoti feministisks darbs?
Barbara: Pilnīgi noteikti. Bet tas, ar ko šobrīd īpaši lepojos – un tā negadās bieži, ka es ar kaut ko lepotos, lielākoties esmu ļoti paškritiska un kritiski attiecos arī pret komandu, vienlaikus apzinoties, ka tas, ko mēs darām, nav pats labākais, bet labākais, uz ko esam spējīgi –, bet šoreiz esmu patiešām lepna, jo šis ir feministisks darbs divos līmeņos. Viens ir feministiskais skatījums, kas parādās režijā un stāstījumā – naratīvs, kas veidojas no [interviju] stāstiem, un tā [interpretācijas] iespējas. Bet otrs līmenis – un tā ir specifiska izvēle – mūsu komandā darbojas tikai sievietes. Šādi strādāju jau otro reizi, bet šoreiz plašākā mērogā, ar daudz lielāku komandu. Un nav tik vienkārši atrast gaismotāju, skaņu režisori, perkusionisti utt. Bet šobrīd esmu gandarīta, jo tas patiešām atmaksājas. Mūsu komandas modelis iet kā mūžīgais dzinējs – tas vienkārši darbojas it kā pats no sevis. Protams, tas paredz, ka mēs cita citu atbalstām dažādos jaukos veidos, bet neviena nav jāaprūpē. Es to patiešām izbaudu. Pat ja, piemēram, šī bija sarežģīta nedēļa – pirmizrāde tuvojas, daudz dažādu pārdzīvojumu personīgajās dzīvēs. Es prasu scenogrāfei – kas notiek, kāpēc šonedēļ tik daudz drāmas? Un viņa man saka – tas nemaz nav dramatiski, vienkārši cilvēki jūtas tik ērti cits ar citu, ka nav neērti dalīties. Jo patiesībā neviena no drāmām neattiecas uz darbu. Un tas ir jauki, ka mēs visas varam satikties, pastāstīt arī par savām problēmām, kas saistītas ar citiem projektiem, mājām, šķiršanos no drauga, bet tad sākas darbs un pret tevi attiecas tik labi, ka – hop! tu uzreiz spēj sākt strādāt. Tieši šonedēļ atskārtu, ka horizontālais modelis mums patiešām labi strādā. Vēl pirms gada es biju viena no tām, kas teica: "Tas nav iespējams! Es neticu horizontālai strādāšanai, vienmēr ir vajadzīgs vadītājs." Bet šoreiz šķiet, ka mēs ar Lindu un Līvu patiešām esam strādājušas ļoti vienlīdzīgi. Līva lielā mērā ietekmēja gan tekstu tapšanu, gan galvenā vēstījuma atrašanu, man savā ziņā ir sanācis ietekmēt arī mūziku, un tāpat Linda vienmēr bija pa vidu šajos procesos. Tā mums patiešām ir izdevies radīt feministisku darbu vairākos līmeņos – mēs pašas arī praktizējam to, ko sludinām. Ik pa laikam pārliecināmies, vai patiešām rīkojamies saskaņā ar vērtībām, par kurām iestājamies. Un man šķiet, ka jā.
Santa: Līva, vai šī ir pirmā reize, kad tu strādā komandā, kur visas ir sievietes?
Līva: Jā, man liekas. Mans tētis ir skolotājs lauku skolā, kur gandrīz visas pārējās kolēģes ir sievietes, un mani sākotnēji māca bažas – kā nu būs strādāt sieviešu kolektīvā? Man bija priekšstats, ka sieviešu kolektīvos vienmēr ir kādas nesaskaņas, ka viņas "kasās" par ikdienišķiem sīkumiem, kas pāraug lielos konfliktos, bet neviena neuzņemas tos risināt utt. Tāpēc es sākotnēji biju piesardzīga. Bet atskārtu, ka visam jau nav jānotiek tā kā tēta skolā. Sievietēm ir svarīgi sanākt kopā un būt ļoti godīgām attiecībā pret to, ko katra vēlas vai kā spēj atbalstīt citas. Un šajā komandā, manuprāt, tas ir izdevies. Mēs ņemam vērā citu vajadzības, palīdzam, pārvaram kaut kādas lietas un turpinām strādāt.
Santa: Vienmēr kaut kur gaisā ir šis stereotips par "histērisko sieviešu komandām", bet es pati neesmu ar to saskārusies.
Barbara: Man darba vide ir ļoti svarīga, un es pievēršu uzmanību tam, kā to radīt, kā izveidot komandu. Man tas ir gandrīz personīgs hobijs. Sākumā mums bieži gadījās pieķert pašām sevi – pag, pag, kāpēc es kaut ko tādu vispār saku? Bet šie stereotipi, protams, dzīvo mūsos. Es jau kādus četrus piecus gadus intervēju cilvēkus, un tik un tā nākas atzīt, ka dodos pie viņiem ar kaut kādiem aizspriedumiem. Viena no manām mīļākajām intervijām bija ar sievieti, kura 17 gadus strādā Valkas/Valgas dzelzceļa stacijas tualetē. Gāju ar noteiktiem priekšstatiem sarunāties ar viņu. Bet jautājums ir – vai tu turpini pie tiem turēties vai ļauj tam atkāpties? Jo pilnīgi neviena no šīm intervijām nav tāda, kādu tu iepriekš esi iztēlojies. Tas jau ir pats skaistākais šajā darbā. Arī komandā palaikam parādās jautājumi – nu, kā mēs strādāsim? Kura šo izlems, kura ir galvenā? Nav vienas galvenās, taču ir pienākumi, kuriem jābūt caurskatāmiem. Tev konstanti jāizvērtē sava rīcība – jā, reizēm kaut kas aiziet greizi vai nedarbojas. Un tad jāsaprot – kāpēc tas nestrādā? Vai tās ir personīgās izjūtas vai problēma, kas saistīta ar ego, vai problēma pati par sevi? Un tās visas ir jārisina. Mūsu mērķis nav uztaisīt vislabāko izrādi, bet tādu, kas sanāk, esot autentiskām. Cerams, kādam patiks tas, ko esam paveikušas, un kādam droši vien nepatiks. Tas ir tikai normāli.
Santa: Bet tas jau ir tāds laikmetīgā teātra pamats – būt atvērtam nezināmajam, neparedzamajam, nevis paļauties tikai uz iepriekš uzrakstīto. Tomēr vai varētu vairāk pastāstīt par izrādes struktūru?
Barbara: Mēs veicām apmēram 20 intervijas Latvijā un Igaunijā. Izvirzījām priekšnoteikumu, ka tas ir par šo strādājošo šķiru, jo mēs visas pie tās piederam. Vismaz mēs ar Lindu un Līvu noteikti – turklāt nākam no ļoti nabadzīgām ģimenēm, kas ir lielā mērā ietekmējis arī mūsu pasaules skatījumu. Tas bija primārais fokuss – kas vispār ir šī strādnieku šķira? Viena intervija noveda pie nākamās, kaut kādi pieņēmumi izgaisa – būtībā jau nekas nepalika sākotnējā vietā. Un no šīm intervijām kā atspēriena punkts izkristalizējās tieši šī "neredzamā darba" tēma un jautājums – ko vispār nozīmē šis termins? Tas aizveda pie augu tēmas – bet arī tās nav viennozīmīgas attiecības. Jā, pastāv rūpes par augiem, bet, teiksim, vienai no intervētajām sievietēm, kura ir mūsu vecumā, ap 30, visa māja ir pilna ar augiem, taču viņai nav ar tiem pārāk labas attiecības. Viņa saka – man katru dienu ir sajūta, ka pasaule brūk kopā, un augi man par to vēl vairāk atgādina – "viss, ko es varu darīt, ir audzēt šos stulbos tomātus. Bet, nu, es to daru. Tas ir tas, ko es varu." Tās attiecības ir daudzslāņainas. Nav tā, ka varbūt kādai liktos – o, šis ir mans audziņš, viss ir tik labi un jauki, es viņu audzinu kā mazulīti. Gandrīz nevienai tā nav. Cilvēkam var būt dārzs, tā vieta, kur viss var būt perfekti, bet naktīs cilvēks sapņo, kā nokritīs helikopters.
Santa: Nu, dārzs daudzām ir vienīgā teritorija, kurā darbojas viņu ietekme, kur izdodas saglabāt kaut kādu savu kārtību. Tas, ko jūs stāstāt, man atgādina atmiņas par dzīvi mazajā padomju laika dzīvoklītī, kur mēs dzīvojām seši cilvēki kopā ar vecvecākiem un kur pat īsti nebija vietas galdam. Kad deviņdesmitajos gados ciemos atbrauca pirmie Amerikas latvieši, mēs vienkārši atvērām sekcijas plauktu, nolikām kafijas servīzi, un pirmais, ko viņi pamanīja – cik jums daudz augu un uz tiem nav neviena puteklīša!
Barbara: Jā, un tas ir stāsts par izrādes nākamo līmeni, kuru es pamazām sāku apzināties, dzīvojot un strādājot Latvijā un Igaunijā. Es, godīgi sakot, nejūtu atšķirību starp abām valstīm, ja vien neskaita valodu. Abās valstīs sievietēm ir tās pašas semiotiskās zīmes – kaut vai tevis pieminētā kafijas servīze. Tās atpazīst visas trīs sieviešu paaudzes – izrādē mēs stāstām par šīm dažādajām paaudzēm –, bet katrai no viņām ir citādas attiecības ar servīzi. Sešdesmitgadniecēm tā bija kāzu servīze, trīsdesmitgadniecēm tā vienmēr atradās sekcijā aiz stikla – lieta, kuru nedrīkstēja aiztikt. Un tad mēs sākām domāt, kā no šīm intervijām izveidot četrus tēlus, kas atbilstu kamermūzikas formātam, izrādei, kura ir mazliet garāka par stundu. Mēs izvēlējāmies likt kopā dažādo dzīvju fragmentus. Bet bija jāsaprot, kas tos īsti saista. Attiecības ar augiem viņām ir ļoti atšķirīgas, bet, strādājot ar šo tēmu, nekādi neizdodas izvairīties no klimata krīzes tēmas – tā visu laiku ir gaisā. Pat ja ļoti, ļoti censtos izvairīties no klimata tēmas (ko mēs nedarījām), tā tik un tā būtu izrāde par klimatu. Un tad mēs vienā brīdī sapratām, ka varbūt pasaulei patiesībā ir jau pienācis gals. Mēs visas komandā esam šīs mākslinieces un cīnītājas, kas katra savā veidā cenšas mainīt pasauli, bet tas, kas mūs visas vieno, ir tas, ka varbūt visas jau esam kļuvušas par kiborgiem. Mēs atkal un atkal pārlasījām Donnu Haraveju un sākām spēlēties ar ideju, ka tas, kas notiek uz skatuves, patiesībā jau ir distopija. Un tagad, kad izrādes teksts un mūzika ir pabeigti, ir skaidrs, ka tas ir distopisks darbs – šīs sievietes ir iestrēgušas ciklā, kurā viņas arhivē noteiktas lietas no savas dzīves. Augi patiesībā jau ir no plastmasas. Un kādas ir šīs attiecības? Man patika teksts, kuru rakstījām kopā ar sievieti mūsu vecumā – un man, protams, ir vieglāk identificēties ar šo tēlu – viņas sapnis ir kļūt par pļavu, taču tādu, kura sastāv ne tikai no augsnes – tajā iekļaujas arī "Coca-Cola" pudeles. Mēs atskārtām, ka atslēgas vārds patiesībā varbūt ir "pieņemšana". Ka visa šī nemitīgā pretošanās un feminisma saukļi, no vienas puses, it kā darbojas, bet tad atkal – kā ir šeit? Mēs visas esam studējušas Rietumos un atgriezušās. Un mūsu vēstījumā bieži parādās šī kognitīvā disonanse – ko Rietumi saka par feminismu un kā ir pie mums? Mēs mēģinām notvert to sataustāmo patiesības momentu, par kuru varētu vienoties, ka – jā, man arī tā bija. Man arī bija kafijas servīze, un man bija šī monstera podiņā.
Santa: Tev bija?
Barbara: Protams, tāda pa pusdzīvokli. Jo māte atteicās to apgriezt.
Līva: Mēs sākumā strādājām pie tāda liela papīra, pierakstījām, ko domājam par ekoloģiju un ekosistēmām. Mums gribējās, lai šajā darbā visi tēli ir vienlīdz svarīgi, jo mums gribējās izvairīties no pieņēmuma, ka izrādē jābūt galvenajam varonim, bet pārējie visu dara tikai fonā un viņiem nepienākas savs stāsts. Mēs jau sākotnēji vēlējāmies radīt atšķirīgu struktūru ar četriem varoņiem, kuriem uz skatuves ir iedalīts līdzīgs laiks un āriju skaits. Mūs ar Lindu aizrāva ideja, ka viss ir savstarpēji savienots kopējā sistēmā kā tāds sēņu internets. Linda stāstīja par to, kā koki spēj nodot cits citam signālus caur sakņu sistēmu un kā no nocirsta koka sūcas citāda sula, caur kuru citi koki iegūst informāciju un var mainīt savu sulu. Es mūzikā izveidoju parafrāzi par to, ļoti cerot, ka biologi mani nenogalinās par neprecīzo aprakstu. Bet šis ekosistēmas aspekts man bija ļoti svarīgs – tas, ka mēs nevaram pastāvēt kā izolēti atomi, lidinoties gaisā, bet ka mūs līdzīgi kā izrādes varoņus veido viss, kas ir ap mums.
Santa: Vai vari pastāstīt par to, kā veidojās izrādes mūzikas valoda? Kā izvēlējies instrumentus? Augi taču ir mēmi…
Līva: Vai tiešām?
Santa: Varbūt, ja pieliek tos ļoti jaudīgos mikrofonus…
Barbara: Augi rada pamatīgu troksni!
Līva: Instrumentu izvēli noteica daudzi praktiski aspekti – pirmkārt, jau tas, ko mēs varam atļauties, jo vēlējāmies pienācīgi samaksāt māksliniecēm, nevis izveidot lielu ansambli, kuram nevaram samaksāt. Šādam projektam ir sarežģīti savākt naudu. Ne visi atsaucas, un nevis tāpēc, ka darbs būtu slikts, bet tāpēc, ka tas ir šāds. Tā mēs beigās palikām pie klavierēm un perkusijām. Klavieres ir ļoti parocīgs instruments dziedāšanas tradīcijā, turklāt klavieres var kļūt par jebko citu – sitaminstruments, arfa, tās var skanēt kā pūtēju orķestris.
Barbara: Un visiem mājās ir klavieres "Rīga".
Līva: Viena no mums teica, ka dzīve ir kā klavieres "Rīga" – melns, balts, melns, balts, melns, balts un pāri visam smags vāks. Savukārt, sitaminstrumentiem ir daudz nokrāsu, tie patiesi spēj mainīt noskaņu. Un mums likās, ka plaša ansambļa vietā labāk to daudzkrāsainību nodrošināsim šādi.
Barbara: Tas bija arī pieejamības jautājums. Mums bija svarīgi, lai darbs ir pieejams arī tai publikai, kas nav pieradusi pie operas tradīcijas. Mums pašām patīk iet uz operu, bet katrai tajā patīk kaut kas cits. Mani, piemēram, visvairāk interesē scenogrāfija. Bet, tā kā mēs dosimies arī uz mazākiem kultūras namiem, kā panākt, lai darbs nenomāc publiku? Patiesībā jau nevienai no mums nevajadzētu veidot operu, ņemot vērā to, no kurienes mēs nākam, un ekonomiskos apstākļus, kādos tas notiek. Tomēr mēs to darām. Mēs šo formātu jau izmēģinājām "Sansusī", un man šķiet, ka tev patiesi izdevās sasniegt klausītājus ar šo operas darbu.
Līva: Jau pašā sākumā sapratām, ka mūsu mērķis nav novatoriski izteiksmes līdzekļi, bet gan tas, kā izmantot ierastos izteiksmes līdzekļus, lai ļautu izpausties šiem netradicionālajiem tēliem. Kā jau Barbara teica, cilvēki reizēm izjūt tādu kā spiedienu, ka katram vismaz reizi mūžā jāaiziet uz operu un jānosēž tajā. Bet operā ir jāspēj uztvert ļoti daudz ko, tā var radīt maņu pārslodzi, operas balsis ir ļoti specifiskas – jo sevišķi ausij, kas nav pie tām pieradusi. Es vēlējos mazliet pamainīt to leņķi atpakaļ uz stāstu. Opera ir liels, liels, liels, reizēm veselu diennakti ilgs kāda cilvēka stāsts. Es zināju, ka ar interviju tekstiem būs grūti strādāt, operas žanrs prasa īsāku teksta formu. Kā ielikt dienu garu interviju 3 minūšu ārijā? Bet šis process bija ļoti interesants.
Barbara: Vēl mums bija jāpieslēdz tulkotāja. Tā ir daļa no šī projekta, jo es rakstu angliski. Vajadzēja atrast cilvēku, kam varam uzticēties un kas saprot šīs nianses. Tulkotāja [red.: Anna Auziņa] mums atstāja arī daudz komentāru – kas tieši šeit domāts? Ja ir teikts "citizen" – vai tas ir domāts kā padomju laikā vai kā mūsdienās. Arī par valodas pieejamību mēs daudz domājām, un es pati tulkoju uz igauņu valodu. Bet laimīgā kārtā igauņu un latviešu valodai tomēr ir arī daudz kopīgā. Iespējams, gan padomju laika, gan vācu laiku iespaidā. Daudz līdzīgu poētismu. Līdzīga mentālā telpa.
Santa: Jūs lielā mērā atkāpjaties no operas kanona. Kādā ziņā tā joprojām skaitās opera?
Līva: Iespējams, kāds gribēs to apstrīdēt, jo operai ir jāpiemīt tam un tam, un tam. Bet mana attieksme ir tāda – varbūt tev tā nav opera, bet mums ir. Jo galu galā opera ir jebkas, kur stāsts un teksts tiek attēlots ar dziedāšanu. Varbūt kāds teiks, ka tas ir drīzāk Brodvejas tipa muzikālais teātris, bet arī tā īsti nav – tur nav ne runāta teksta, ne dialogu [visa skatuves darbība notiek caur dziedāšanu mūzikas pavadījumā].
Barbara: Mūsu izrādei ir operas uzbūve. Šeit satiekas divas tradīcijas – laikmetīgais teātris un opera. Mēs spriedām, kā šie žanri ietekmē cits citu. Dramaturģiskās struktūras ziņā – kā šie gabaliņi ir savienoti un kā teksta ziņā izrāde atbilst operai. Un ir ļoti interesanti, kā tā pāriet šajā laikmetīgā teātra formā. Un vēl tur ienāk arī sievietes jeb feministiskais skatiens (gaze). Tāpēc bija interesanti likt to visu kopā un skatīties, kas iznāks.
Līva: Atceros, kā skaidroju komandai, no kādām daļām opera tiek būvēta. Pieminēju rečitatīvus, runas intonāciju, greznas ārijas, kora daļas. Bet mēs ļoti agri sapratām, ka nebūvēsim darbu, stingri turoties pie šiem elementiem, bet ļausim interviju tekstiem rādīt ceļu. Teiksim, "kora numuros" – kas nav nekādi kori, bet kur visas četras dziedātājas dzied kopā – viņas ir kā māsīcas – viņām varbūt ir līdzīgas melodijas, bet pilnīgi dažādi raksturi. Katrā ziņā mēs necentāmies atbilst kāda cita definīcijai par to, kādai jābūt operai.
Santa: Galu galā kāpēc nedot operai iespēju mainīties? Bet, par koru tradīciju runājot – kādēļ izvēlējāties strādāt ar amatieru koriem? Vai tāpēc, ka Baltijā mēs tik ļoti nododamies kordziedāšanai un tur arī parādās šis "rūpēšanās darbs"?
Barbara: Koru tradīcijas ir ļoti daudzās valstīs, taču tik nozīmīgi identitātei kā pie mums tas, iespējams, nav nekur. Es, protams, varu runāt par savu paaudzi, savu pieredzi. Bet mūsu gadījumā šķiet, ka visi kaut kādā mērā bijuši saistīti ar kori. Ja tu nebiji korī, tad biji tautas dejās, un tas viss saistās ar daudzām mīļām atmiņām un, protams, ar atdevi. Man šķiet, ikvienam Latvijas un Igaunijas iedzīvotājam ar to ir kāda saikne – tu esi bijis uz skatuves, publikā, atlasē, juties izslēgts no tā vai brīvprātīgi izlēmi nepiedalīties, jo tev tas nepatīk – arī tās ir attiecības ar kori. Patiesībā daudzas no dziedātājām atradām tieši caur koriem, devāmies uz mēģinājumiem. Divas oficiāli ir dziedātājas, divas ir hobijdziedātājas no koru tradīcijas. Domājām par to, kā viņas savietojas cita ar citu. Un koru mēģinājumos reizēm tiešām likās kā zoodārzā – daži kori ir tik jautri, un tur ir tā foršā sievišķā enerģija, citi atkal ietur ārkārtīgi akadēmisku tradīciju. Meklējot dziedātājas, mēs lielā mērā paļāvāmies uz intuīciju. Kuras izskatās pēc tiem cilvēkiem, kurus meklējam? Tad aprunājāmies, izmēģinājām – vai balss to varēs izturēt. Un ne tik lielā mērā domājot par prasmēm, bet ilgtspēju. Jo tā patiesībā ir galvenā atšķirība starp amatierismu un profesionālismu. Esmu daudz strādājusi ar kopienām un esmu cieši pārliecināta, ka var panākt, lai ikviens spētu uzstāties profesionālā līmenī – bet tas prasa citu darba pieeju un ilgumu. Bet tad ir runa par ilgtspēju – vai viņi spēs to darīt daudzus vakarus pēc kārtas, koncentrēties mēģinājumos. Viņām nav šāda pieraduma, ne visas var noturēties performatīvā stāvoklī ilgāk par 20 minūtēm. Mēs ļoti daudz strādājam pie tā, kā noturēties šajā stāvoklī ilgāk. Un man tā ir jauna pieredze, jo, ņemot vērā, ka šī ir dziedošā izrāde, tas ir mazliet kā mācīties braukt ar auto. Tu apgūsti vienu lietu, otru lietu, bet kā tās salikt kopā? Kad es dziedu, man nesanāk tēlot, kad es tēloju, nesanāk dziedāt.
Santa: Bet vai feministiskai attieksmei nepiederētos tas, ka tu vienkārši pieņem, ka aktieris nespēj visu laiku nevainojami darboties uz visiem 100%?
Barbara: Mūsu princips ir ļoti vienkāršs – un tāds tas ir jau gadiem – cilvēks, kurš ienāk pa durvīm, ir īstais cilvēks. Un mums noteikti jādomā par veselību – mēs nevēlētos kādam sabojāt balss saites, ņemot vērā, ka dažas no dziedātājām nav tik daudz trenējušās, lai varētu ilgi noturēties. Bet laimīgā kārtā – tā kā mūsu identitātei tik svarīga ir šī koru tradīcija – mūsu koristes kopumā ir ieguvušas ļoti labu treniņu.
Santa: Bet vai tev nešķiet, ka koru tradīcija ir pārāk strikta un nežēlīga?
Līva: Tāpēc rakstījām tādu materiālu, kuru mēs justos ērti prasīt šiem cilvēkiem izpildīt. Kad sākām izvēlēties dziedātājas, viss materiāls vēl nemaz nebija uzrakstīts. Un lēmums par to, kuras beigās dziedās, ietekmēja manis rakstīto. Es nebiju pirms tam pavadījusi laiku ar katru dziedātāju, un viņu balsis ir tik atšķirīgas – mums ir 2 soprāni un 2 alti –, un katrai balsij ir tik atšķirīga nokrāsa. Varbūt cilvēks, kas pirmo reizi iet uz operu, nevar īsti izšķirt, kurš ir ļaundaris un kurš ir ļaundara vecmāmiņa, un tas var izklausīties diezgan mulsinoši. Bet mūsu gadījumā bija tā – jā, mēs esam atraduši balsi iecerētajam tēlam, bet mums ir tādas priekšrocības, ka varam šo materiālu piemērot ne tikai konkrētajam personāžam, bet arī balsij, kura to izpildīs pirmo reizi. Arī es sev nospraudu dažas robežas – ka neviena no ārijām nedrīkst iet augstāk par kādu konkrētu noti. Jo, ja ies augstāk, būs pagrūti. Un tad izpildītājs nevar būt drošs – vai es to spēju vai ne? Tas ir radošs risks, kas var radīt diskomfortu dziedātājai. Un vai tas ir tā vērts?
Barbara: Grūtākais bija atrast vecāko dalībnieci. Es biju pārsteigta, ka 60+ cilvēku grupā ir grūti atrast cilvēku, kurš spēj skaļi padziedāt. Senioru koros ir daudz cilvēku, bet sievietes uz vecumu sāk dziedāt klusāk. Varbūt es pārspīlēju, bet tiešām nespēju izskaidrot, kāpēc tā notiek. Tāpēc bijām priecīgas atrast Ilzi, kura paziņoja – nē, es būšu skaļa. Un viņa ir skaļa. Viņa bija izņēmums. Man būtu gribējies vairāk strādāt ar vecāko paaudzi, bet joprojām par to domāju – vai tā ir paaudzes iezīme, kas liek palikt klusākām?
Līva: Daļēji to nosaka sieviešu bioloģiskās iezīmes. Sievietēm ir izkritusi šī neizdevīgā kārts, ka dzīves garumā mums nākas iet cauri pamatīgām ķermeņa izmaiņām. Tiklīdz tev liekas, ka esi iepazinusi savu ķermeni, sapratusi, kā tas darbojas, tā atkal kaut kas to iztraucē. Vīriešu balsis, ja tās tiek pareizi izmantotas, spēj skanēt ilgāk. Viņi spēj saglabāt tādu pašu balsi, kāda tā bijusi pirms daudziem gadiem – sešdesmitgadnieks izklausās tikpat labi kā četrdesmit gados. Sievietēm tā nav, un tā nav sievietes vaina. Balss mainās līdz ar ķermeni. Un ir pieņemts domāt, ka tā mainās uz slikto pusi, bet man negribas tam piekrist. Pastāv šī striktā tradīcija, kas nosaka, ka šī, lūk, ir laba, patīkama balss, kurā mēs gribam klausīties, bet tā otra – ne. Un, tiklīdz tu izkrīti no šīs kategorijas, tu vairs neesi gribēta. Tāpēc savā darbā atļāvāmies pašas izvēlēties tādu balsi, kāda mums patīk – cits varbūt to neņemtu, bet šis ir mūsu darbs. Mēs gribējām dot iespēju dziedātājām, kam vairs nav 18.
Santa: Interesanti, ka tu saki – ka viņas vairs nav gribētas. Kurš to nosaka?
Barbara: Vai ne? Kurš to negrib? Par to arī ir jautājums.
Santa: Es, piemēram, esmu ļoti pieķērusies tieši vecmāmiņas balsij – tai, kurā viņa man dziedāja šūpuļdziesmas un kā tā skanēja pēc 60.
Barbara: Tieši tā, runa ir par ekspektācijām. Un es pati arī ar tām saskaros, nav tā, ka es būtu brīva no tām. Operu var salīdzināt ar restorāna apmeklējumu. Atceros, ka, būdama divdesmitgadīga, nabadzīga studente, apmeklēju dārgu restorānu, kuru man izmaksāja draudzene, un secināju, ka ēdiens nav nemaz tik labs. Un viņa man teica – tev jāmācās veidot savu paleti. Un tā ir taisnība – reizēm tev jāstrādā pie paletes, lai atklātu, ka apkārt ir arī citas garšas. Ar operu ir līdzīgi. Pirmajā reizē ir šis pārsātinājums, viss liekas līdzīgs, un tad tu iemācies atšķirt un saprast, kas tev tajā patīk un kas ne. Tāpat arī laikmetīgajā teātrī un mākslā kopumā. Tas attiecas arī uz balsīm – mums ir noteiktas ekspektācijas, kuras ietekmējusi kapitālistiskā tradīcija – ko ir vieglāk pārdot, ar ko šī balss ir saistīta utt. Man liekas, ka mums, māksliniekiem, ir iespēja – es joprojām uzskatu, ka teātra skatuve ir vieta, kur var izmēģināt dažādas utopijas, pat ja tās ne vienmēr ir utopijas, bet gan realitāte – uzzināt, kā publika reaģē. Es neesmu šeit, lai taisītu kaut ko, kas visiem patīk. Man patīk, ja darbs raisa diskusiju. Kaut vai kā šajā gadījumā par vārdu "amatieris" – ko mēs ar to saprotam? Mēs ļoti bieži par to runājam ar kolēģi režisoru Jāni Balodi – ko nozīmē amatierisms? Jā, man nav bakalaura režijā, man ir maģistrs – vai tāpēc esmu amatiere? Es tik un tā strādāju profesionālos teātros. Un mani patiešām interesē, ko cilvēki par to domā.
Līva: Es vēl par balsīm gribēju piebilst – ir tik daudz pieņēmumu par to, kas ir smuka un kas ir nesmuka balss, bet kurš to nosaka? Mēs gribējām izpētīt, vai ir iespējams veidot muzikālu darbu, neapgalvojot, ka gribam izcelt tieši skaisto vai neglīto balsi. Mēs vēlamies parādīt balsi tādu, kāda tā ir. Nevis runāt par cietēju vai upurētajām balsīm, bet strādāt ar tām balsīm, kādas ir sievietēm. Par profesionālismu – es neesmu tik pazīstama ar teātra pasauli, bet mūzikas pasaulē attiecības ar izglītību ir ļoti striktas. Tu sāc mācīties jau 5 gadu vecumā, kad tev ir jāizvēlas instruments. Un pēc tam viss notiek arvien ātrāk un ātrāk – jo vecāks tu kļūsti, jo grūtāk ir ielēkt tajā. Tāpēc cilvēkiem, kuri ar to nodarbojas, ieguldītais laiks un izglītība liekas ārkārtīgi dārga un svarīga, bet te atnāk kāds, kurš saka – mēs varam uztaisīt operu ar cilvēkiem, kuriem nav visu šo grādu mūzikā. Un daži to var uztvert saasināti.
Santa: Cik saprotu, šajā izrādē būtiska nozīme ir vēlmēm un iekārēm jeb desires, kas tiek uztvertas nevis lakāniskajā izpratnē kā kaut kā trūkums, bet gan kā radošs, vitāls spēks.
Barbara: Mēs daudz runājām par to, kas vada šo stāstu. Gan operā, gan visos meinstrīma naratīvos virzītājs ir konflikts. Mani šajā ziņā ļoti ietekmējusi franču feminisma kinorežisore Selīna Sjamā (Celine Sciamma). Viņa strādā caur šo desire perspektīvu. Viņa principā strādā tikai ar sieviešu tēliem, un to pamatā vienmēr ir iekāre/vēlme. Tā ne obligāti ir seksuāla iekāre, bet gan vēlme par kaut ko kļūt/īstenoties, vēlme būt, vēlme atpazīt autentisko. Mēs ilgi domājām: kāda vēlme vada šīs sievietes? Kur viņas atrodas šajā stāstā? Un sapratām, ka lielākā daļa no viņām ir tajā dzīves brīdī, kad tu atskaties un reflektē, domājot, kurā virzienā doties tālāk. Kas ir pareizi un kas nepareizi. Tas nav tā ļoti melnbalti, viņu stāvoklis ir drīzāk tāds – vai varētu būt tā, ka man tomēr ir mazliet taisnība? Jo neapšaubāmi es arī kļūdīšos. Kā gadījumā ar mammu, kuras meita dodas prom uz Norvēģiju. Viņa mēģina saprast – vai es viņu par to nosodu? Jo vispār jau man gribētos viņu nosodīt, jo viņa mani atstāj sasodīti vienu. Es tagad nomiršu viena. Un tieši tā arī būs – tā ir realitāte daudziem mūsu vecākajās paaudzēs. Bet viņa arī apzinās, ka viņai nav tiesību neko pārmest savai meitai. Jo meita ir atsevišķs cilvēks. Un tad beigu beigās mēs sapratām, ka tas, kas vieno mūsu varones un virza šos stāstus, ir drīzāk ziņkāre. Ziņkāre mūsu gadījumā ir kļuvusi svarīgāka par vēlmēm.
Santa: Bet ziņkāre jau arī ir ie-kāre – vēlme uzzināt.
Barbara: Neapšaubāmi, un mēs mēģinām atrast savu. Sjamā nāk no Rietumu tradīcijas, kam ir sava specifika. Bet mums bija svarīgi saprast savu. Tā ir stundu gara izrāde, un mēs nevaram tajā izrunāt pilnīgi visu. Nolēmām, ka mūsu lieta būs ziņkārība. Vēlme uzzināt – kas vēl es spētu būt, ja… Par ko es varētu kļūt, ja… Kad? Un kā? Pats labākais ir tas, ka mēs nezinām, kas notiks ar šīm sievietēm. Viņas ir īsti cilvēki, un viņu likteni nevar zināt. Operā mēs nonākam vienīgi pie atziņas, ka visi patiesībā esam augi. Tādā ziņā, ka "art is art is art" – ka visas šīs sievietes uz skatuves tikpat labi varētu būt arī koki vai augi. Ja es esmu tu, tu esi es. Tā būšana vienotām. Beigās tas, kāds ir šī stāsta fināls, ir publikas ziņā. Mēs gribētu nobeigumu atstāt tādu jauku un poētisku, bet savā ziņā arī atvērtu, jo man šķiet, ka mūsu visu stāsti ir atvērti. Lai saprastu, svarīga rīcībspēja – lai saprastu, kas ir mana vēlme – ziņkāre, kas virza mani?
Augi šajā stāstā ir kā vārti, caur kuriem mēs atklājam dažādos stāstus. Tas varēja būt arī jebkas cits – nevis augkopība, bet riepas mainīšana. Tas ir tikai līdzeklis, kā piekļūt stāstam. Bet augi šajā gadījumā ir izvēlēti tāpēc, ka man tie nešķiet pārāk atšķirīgi no cilvēkiem. Esmu cieši pārliecināta, ka esam vienoti, pasaule nav antropocentriska.
0