Ar Jāku Jeerītu sarunājas Ingmāra Balode

Jāks Jeerīts (Jaak Jõerüüt) – igauņu dzejnieks, rakstnieks un diplomāts, Igaunijas vēstnieks Latvijā. Bijis vēstnieks arī Somijā (1993.-1997.), Itālijā (1998.-2002.), Maltā un Kiprā.
Jāks Jeerīts ir 14 grāmatu autors; pirmo dzejoļu krājumu „Aizsargslānis” izdevis 1975. gadā, otro „Runa par šo tēmu” divus gadus vēlāk; līdztekus tiem tapuši daudzi stāsti. Astoņdesmitajos gados divās grāmatās iznācis romāns „Maitu lijas”. Publicēti īso stāstu krājumi, esejas, raksti periodikā. 2004. gadā iznākušas divas Jāka Jeerīta grāmatas: „Diplomāts un atmiņa” un dzejoļu krājums „Jauna grāmata”.
Atdzejotājs Guntars Godiņš, veidojot Jeerīta dzejas krājumu „CD” (Mansards, 2009), vairumu darbu izvēlējies tieši no „Jaunās grāmatas”.
Jāka Jeerīta darbi latviešu valodā lasāmi žurnāla „Karogs” (2008.Nr 9), kā arī šoruden iznākušajā krājumā „Igauņu zelta noveles” (Lauku Avīze, 2009).
Saruna ar Jāku Jeerītu notika dienu pēc šī dzejas krājuma atvēršanas pasākuma Rīgā, piedaloties tulkotājai Maimai Grīnbergai.

Sakiet, vai jūs piekristu pieņēmumam, ka starp dzejnieka un diplomāta funkcijām pastāv kāda korelācija?  (Kā Tjučevam – tieši spēja no attāluma uzlūkot savu kultūru, šķiet, ir viens no viņa stiprajiem punktiem; vai Nerudam – uzturēšanās dažādās valstīs un  vienlaikus ceļojumi dažādās modernās dzejas formās..).

Atbilde ir vienkārši „jā”. Jūs jau jautājumā minējāt, ko šis amats devis Tjučevam un Nerudam. Arī daudzi citi rakstnieki bijuši diplomāti dažādās valstīs. Viens no viņiem, kāds franču prozaiķis, 1920. gados bija Francijas ārlietu ministrijas galvenais inspektors; šis amats nozīmē to, ka viņam bija jāinspicē vēstniecības. Bet divdesmitajos gados pasaule nebija tāda kā pašlaik. Lidmašīnas pāri kontinentiem nelidoja, un, kad šis inspektors devies no Parīzes uz Pekinu inspicēt vēstniecību, viņa “komandējums” ildzis divus mēnešus. Gluži labs amats vienam rakstniekam!

Ko Jāks Jeerīts dzejnieks sniedz Jākam Jeerītam viņa darbā?

Uz šo jautājumu es vienmēr un visur atbildu vienādi: lai lomas kur lomas, bet es taču esmu tas pats. Paskatoties uz sevi no malas – un to es reizēm mēdzu darīt –, redzu, ka esmu tas pats es, nav nekādu atšķirīgu lomu. Kā simboliski mēdz teikt: ja tev dzimstot kaut kas ir iedots līdzi, tad izmanto to. Es tieši tā arī daru.

Būtu noteikti tādi dzejnieki, kuri sūkstītos par to, ka viņiem  kaut vai darba „obligātā literatūra” atņem laiku... Jums, tātad, šīs lietas tikai papildina viena otru, un jūs atrodat poēzijas telpu – lai cik tas patētiski neskanētu - savā dzīvē?

Jā, turklāt es rakstu ne tikai dzejoļus, bet arī prozu. Lai kāds būtu amats, vienmēr iespējams žēloties par to, ka viena lieta notiek uz citas rēķina. Tā ir sen zināmā patiesība, ka par visu ir jāmaksā. Bet īstenībā es taču kaut ko arī iegūstu, jo nedaru neko tādu, kas man nepatīk. Varētu precizēt: cilvēks vispār nedrīkstētu darīt neko tādu, kas viņu neinteresē! Es nestrādātu šo darbu, ja tas man nebūtu interesants. Reizēm, protams, es nodomāju: „Ak, cik garlaicīga diena! Ak, labāk būtu izlasījis kādu interesantu grāmatu!” Taču tas ir bezjēdzīgi. Zināt taču sastatījumu: vai glāze ir pustukša vai puspilna? Daudz lietots un banāls salīdzinājums, bet ļoti precīzs. Mans raksturs jeb tas, kas man dzimstot ir dots līdzi, ir tāds, ka mana glāze vienmēr ir līdz pusei pilna.

Kā jums šķiet – vai dzejai ir uzdevumi? Vai dzejniekam ir pienākumi?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums! Varu iztēloties, kas aiz tā slēpjas, jo daudzi spēj stundām runāt par literatūras misiju. Šī jautājuma otru pusi – par to, vai dzejniekam ir kādi pienākumi – to es, godīgi sakot, pat īsti nesaprotu. Varbūt tāpēc mana atbilde būs tāda, kāda tā būs.
Manuprāt, dzejniekam ir pienākumi tikai pret vienu cilvēku – un tas ir viņš pats. Esmu to sacījis vienmēr, un tas lasāms arī “Karoga” publikācijas priekšvārdā – ir vērts censties izteikt tikai divas lietas – pašam sevi un patiesību.
Bet, ja par misiju runājam tādā nozīmē, ka ar tekstu palīdzību vajadzētu kaut kā mācīt citus cilvēkus, – tā es nepavisam nedomāju. Manuprāt, arī radošajā jomā strādājot, lielākais ir viens princips – padarīt savu darbu pēc iespējas labi. Ir milzum daudz piemēru... Vai tas būtu mūziķis, kas gadiem ilgi meklē vienīgo skanējumu, vai gleznotājs, kurš desmit, divdesmit gadus cenšas atrast savu kolorītu.
Es nezinu, kā ir citiem, bet man galvenais, lai beigu beigās es pats būtu apmierināts ar savu tekstu. Jo sevis izteikšana patiesībā ir ļoti sarežģīta. Lai adekvāti izliktu uz papīra to, ko es jūtu vai domāju, vai kāds esmu, vajadzīgs neprātīgi daudz laika.
Tā arī visa misija un pienākumi.

Vai jums jau, sākot rakstīt, bija šāds uzstādījums?

Jā, esmu visu laiku tiecies pēc viena. Sākumā noteikti ne tik apzināti, tomēr, pašlaik pārlasot savus pirmos stāstus, tekstā skaidri redzu, ka jau tad riņķoju ap sevis atrašanu, bieži pat lietoju frāzi „ceļš pie sevis”. Ar dzejoļiem savā ziņā ir vēl vienkāršāk – arī šajā Guntara [Godiņa] veidotajā atdzejas izlasē ir daži dzejoļi, ko esmu rakstījis savos „hipiju laikos” jeb 1960. gadu beigās. Pilnīgi jaunu dzeju grāmatu es publicēju 2004. gadā, iepriekšējā iznāca 1997. gadā. Un visi dzejoļi, kas bija iekļauti 1997. gada grāmatā, ir sarakstīti 1960. gados. Toreiz šo grāmatu nebija iespējams publicēt – ar politiku tam nebija nekāda sakara, pats nezinu, kāpēc tā neiznāca. Un, ja salīdzina šos senākos dzejoļus ar tiem, kas rakstīti tagad, izjūta abās grāmatās ir ļoti līdzīga.

Ja dzejai svarīgākais ir paša atrašana, vai proza – kā citāds medijs – tomēr nav vairāk vērsta uz citiem, netiecas kaut ko skaidrot? Vai jūsu prozai un dzejai ir atšķirīgi adresāti?

Redziet, es vispār nedomāju par auditoriju. Varbūt tādēļ man šis jautājums šķita sarežģīts; patiesībā esmu uz to atbildējis, runājot par iepriekšējiem. Pamatā – es vēlos iegūt tādu tekstu, kas mani apmierinātu. Man ir pilnīgi vienalga, kādā žanrā un formā tas sarakstīts; vienkāršo vārdu ‘teksts’ es lietoju gan attiecībā uz dzeju un stāstiem, gan saviem rakstiem, runām, esejām. Tas arī izriet no iepriekš teiktā – es neesmu sašķelts. Es neesmu sadalīts starp diplomātiju un rakstniecību, starp dzeju un prozu – es esmu es. Ienāca prātā 1997. gadā iznākušā dzejoļu krājuma nosaukums, tas ir: „Viens vienīgs”.

Pastāstiet, lūdzu, par ko vēsta jūsu grāmata „Diplomāts un atmiņa”?

Šī grāmata vēsta par manis pieredzēto Somijā un Itālijā. Tās nav nekādas igauņu Kisindžera atmiņas vai kaut kas tāds. Es jau pašā grāmatas sākumā visiem paskaidroju, ka tur ir tik daudz politikas un diplomātijas, cik ir neizbēgami, bet ka tā ir absolūti personiska grāmata. Tajā paralēli ir epizodes, kas ir tīri politiskas vai saistītas ar diplomāta ikdienas dzīvi, un, piemēram, Romas debesu krāsu apraksts vai, teiksim, teksts par alķīmijas grāmatu izstādi Venēcijā vai lidmašīnas nolaišanos Helsinku lidostā. Vārdu sakot, notikumi, kas man dziļi iespiedušies atmiņā un ko es cenšos aprakstīt plašāk.

Klausoties es ticu, ka jūsu uztverē tas ir vienots teksts, taču kā lasītāja nespēju īsti noticēt, ka nav atšķirības, vai izdodat grāmatu „Diplomāts un atmiņa” vai tomēr „Jāks Jeerīts un atmiņa”.

Grāmatas ievadā ir arī tāds paskaidrojums: grāmata ir par to, kā viens cilvēks likteņa untuma dēļ kļūst par diplomātu un kas tad notiek. Bet par virsrakstu un ticamību – uz grāmatas taču ir rakstīts mans vārds, un ir rakstīts arī nosaukums. Arī šie trīs vārdi „Diplomāts un atmiņa” ir teksts, kas tikai vēsta par to, kas sagaidāms grāmatā. Tas ir diezgan nepārprotami.

Nepārprotami ir tikai tas, ka jūsu pieeja seko daudz loģiskākiem likumiem par tiem, kas ierasti valda literatūrā.  Mani pārsteidz, ka rakstnieka pozīcija jūsu darbos ir definēta nepastarpināti – kā tikai jūsu cilvēciskā pozīcija.  Pat jūsu iemīļotā Selindžera darbos, daudz maz droši varu teikt, -  vēstījumi ir ne tik daudz mērķtiecīgi, cik arī cēlušies no radošā haosa, uz ko rakstnieki mēdz atsaukties, jautāti par saviem darbiem.

Vai radošais haoss ir t.s. iedvesma?

Nē, tā diezgan bieži ir aprakstīta kā  tumsa, kurā rakstnieks dzīvo, lai pēc tam potenciāli radītu kaut ko ļoti gaišu un sakarīgu.

Jocīgi. Ļoti interesanti, ka tas, kas man šķiet augstākā mērā dabiski, citus samulsina.
Jūs jau pateicāt atslēgas vārdu, un atvainojiet, tas, ko tagad teikšu, būs ļoti patētiski, bet: es taču esmu cilvēks. Ja es cenšos iztēloties šos citus rakstniekus, kas tur spirinās pa tumšo haosu... manuprāt, cilvēki ieņem kaut kādu pozu – es esmu tāds rakstnieks vai esmu šāds rakstnieks... Ja kāds izvēlas rakstnieka lomu vai pozu, protams, ka viņu interesē arī auditorija. Bet man vienalga. (Smejas.)

Nesen kāda jauna latviešu dzejniece kritikā par kolēģi sacīja: „atliek dzejolī pieminēt laiku, lai tevi ņemtu nopietni”. Kad jūsu dzejā ienāca refleksija par laiku? Vai to ir nepieciešams un iespējams saprast?

Ir domāts ikdienišķais vai lielais laiks?

Tas ir gan viens, gan otrs, jo mums ir jātiek galā ar abiem.

Es precīzi nemāku atbildēt uz šo jautājumu. Manuprāt, neviens cilvēks īsti nezina, kas ir laiks.

Jūs arī par to runājat – pašlaik es spriežu tikai pēc dzejas. (Jāks Jeerīts aiziet pie galda un paņem savu krājumu „CD”). Un es nedomāju tikai dzejoli par puķēm un laiku...

Tas drīzāk būs dzejolis par putnusuņa pēdām. Faktiski šajā dzejolī „laiks skrien ātri kā putnusuns” esmu centies izteikt visu savu attieksmi pret to, kas ir laiks. Bet, runājot par reālo laiku, man ir dīvaina pieredze. Ticiet vai ne, bet, ar vienādu ātrumu braucot to pašu distanci, reizēm vajag mazāk, reizēm – daudz vairāk laika. Tagad man nāk prātā grieķi – vai tie nebija viņi, kas lietoja divu veidu laika jēdzienus – mērāmo un nemērāmo, chronos un kairos.
Einšteins arī mēģināja saprast, kas ir laiks, un mēs zinām, kas no tā iznāca.

Vai jūs spēj aizraut dzeja, kas nenodarbojas ar to, ar ko nodarbojas jūsējā – ar patiesības izteikšanu un sevis atrašanu?

Jā, protams. Lai gan apšaubāmi būtu teikt, ka pastāv dzeja, kurā autors nenodarbojas ar sevis meklējumiem. Kaut vai mans mīļākais dzejnieks Artūrs Alliksārs – viņa teksti ir tik ļoti atšķirīgi no manējiem. Bet, viņu lasot, svarīgi ir tas, ka tie ir izcili uzrakstīti. Un tie dzejas metri, kas sasnieguši lieliskus rezultātus, tomēr izsaka arī paši sevi, vienkārši mēs visi esam tik atšķirīgi.

Tikšanās reizē  grāmatu svētkos ieminējāties par līdzībām ar Austrumu domātājiem raksturīgo vērojumu, izpratni par cilvēku. Vai pareizi sapratu, ka saskatāt ko radniecīgu ar to savos darbos?

Jā un nē. Lieta tāda, ka pasaule 2009. gadā noteikti nav tāda kā pirms piecdesmit vai simt gadiem. Tolaik dalījums starp Austrumiem un Rietumiem gan fiziskā, gan garīgā nozīmē bija ļoti skaidrs. Bet pašlaik ir ļoti riskanti runāt par to, ko īsti domā cilvēki Austrumos un ko – Rietumos, jo, paldies Dievam, viss ir galīgi sajucis. Tagad Šveicē mēs atrodam budisma centrus, bet Indijā – Bolivudu... Ja runājam nevis par politiskajiem un mūsdienu Austrumiem, bet īstajiem Austrumiem un senajiem tekstiem, varu teikt, ka jā – tāda cilvēka uztvere man ir tuvāka. Es vienkārši cenšos sevi saprast. Es nepavisam nenostādu sevi pasaules centrā.
Un ja jūs runājat par tuvošanos Austrumiem vai Rietumiem, es tos abus tik krasi nenodalītu, jo kaut kas ir gūstams no abām pusēm. Viss saistīts ar mūsdienu pasaules straujajām pārmaiņām. Vienkāršojot var teikt, ka daudzu Rietumu atomfiziķu, kvantu fiziķu domas un uzskati aizdomīgi tuvojas daudzu seno Indijas guru teiktajam – un tā līdz pat vēdām.
Austrumu tekstos var atrast apbrīnojami skaistus, īsus teikumus, kas izsaka tik daudz. Nu, kaut vai atziņa, ka „nemainīgs ir tikai tas, ka viss mainās”. Reizēm ko tamlīdzīgu sev atgādinot, vienkārši gribas kādu stundu paklusēt.
Tātad es neredzu nekādas pretrunas starp saviem uzskatiem un to, ko ļoti vispārināti varētu nosaukt par Austrumu principiem. Tiesa, ja šeit tiktos lieli speciālisti, tad skaidrs, ka par budismu vien vajadzētu runāt kā par daudzu atšķirīgu novirzienu un principu kopumu. Taču kaut kur Centrāleiropā vidējais cilvēks saka vienkārši „budisms”, kas būtībā neko nespēj izteikt.

Kā jūsuprāt eiropiešiem pašlaik trūkst visvairāk?

Pašiem sevis.
Cilvēki pamazām pazūd starp lietām. Izšķīst materiālajā pasaulē. Manuprāt, lai kur dzīvotu, cilvēkiem ir jāiztur divi ļoti lieli eksāmeni. Tos var nosaukt par pārbaudījumiem, par ugunskristībām, ja gribat. Tie savā ziņā skar katru: viens no tiem ir nauda, otrs – vara. Un tas, kā cilvēki dzīves laikā tiek ar šiem pārbaudījumiem galā, – tie ir lielie rādītāji un eksāmeni. Manuprāt, ļoti daudzi Rietumu cilvēki šos eksāmenus nav izturējuši.

Kuras ir jums vistuvākās dzejas tradīcijas? Vai jūtat saikni, teiksim, ar kādu no Amerikas 20. gadsimta tradīcijām, piemēram, Ņujorkas skolu?

Tas, kas ietekmē manus tekstus, atrodas ārpus skolām. Piemēram, ļoti liela skola manai rakstniecībai bijusi Arvo Perta mūzikas klausīšanās. Ar Perta mūzikas palīdzību esmu sapratis, kas ir pauze.
Agrā jaunībā lasītie Paula Ērika Rummo dzejoļi man iemācīja labāk rakstīt prozu; bet kāpēc, to es neprotu citiem paskaidrot.

Kā jums šķiet – ko dotu pēc būtības lielāka Baltijas valstu sadarbība kultūras jomā un kādu jūs to iztēlojaties? Vai jūs šo tautu nošķirtību kultūras jautājumos (nerunājot par dažu atsevišķu cilvēku veikumiem) neuzskatāt par problēmu?

Laikam jau tā ir problēma. Turklāt nevis jautājums, kā šīs kultūras pretnostatīt vai apvienot; problēma ir jau minētajos divos eksāmenos. Šajā izpratnē gan igauņi, gan latvieši ir Rietumu cilvēki. Un abās valstīs cilvēki par daudz iegrimuši materiālajā dzīvē.
Otra problēma ir mentalitātes – tās nesatuvinās nekādas mākslīgas operācijas.
Daudz kas atkarīgs no valodas. Mums ir visai augsta valodas barjera. Man diemžēl nav nekādas brīnumreceptes. Šādos sarežģītos laikos ikvienam, kas vispār domā par šādiem jautājumiem un kaut ko saprot, ir jāpadara savs skudras darbiņš. Es veicu savu skudras darbiņu.
Pat ja ienirstam līdz dibenam un saprotam, ka valoda ir alfa un omega, protams, nevaram gaidīt, ka latviešu skolās mācīs igauņu valodu un igauņu skolās – latviešu valodu. Taču par mazu ārēju signālu vajadzētu uzskatīt Igaunijas un Latvijas ārlietu ministriju iecerēto tulkotāju balvu – tā vismaz varētu stimulēt tulkotājus. Ļoti skumjš un nejēdzīgi ievilcies stāsts ir igauņu–latviešu vārdnīca; eksistē vecās vārdnīcas interneta versija, bet tā joprojām ir ļoti tālu no pilnības. Savu iespēju robežās esmu mēģinājis nodarboties arī ar to. Mums, latviešiem un igauņiem, vajadzētu vienu pamatīgu divvirzienu vārdnīcu, kas būtu pieejama grāmatveikalos.
Tomēr daudz kas notiek, un pats no sevis. Tā arī igauņu grāmatas – tās vienkārši iznāk. Šogad Latvijā ir jau izdotas 10 igauņu grāmatas.
Tam, kurš saprot, ir kaut kas jādara. Cerēt uz citiem ir velti. Tā nu atkal ir viena Austrumu gudrība: ja vēlies labot pasauli, sāc pats ar sevi.

Jūsu krājumā "CD" ir daudz dzejoļu, kas vēsta par ceļojumiem. Vispārinot – kāpēc jūsuprāt ceļošana lielai sabiedrības daļai ir tik būtiska?

Pavisam vienkārši izsakoties, tas palīdz gaisināt provinciālismu. Viena lieta ir māju mīlestība (patētiski). Bet, no otras puses, tai tik bieži nāk līdzi dzīve ar klapēm uz acīm.
Dzīvojot ārpusē, viss mājās notiekošais iegūst citādu fonu. Tāpēc, runājot ar saviem igauņu draugiem, saku: beidziet žēloties, ja vien jūs zinātu, cik slikti cilvēki pasaulē dzīvo. Viena lieta ir Romā aplūkot Kolizeja drupas un apbrīnot, kas citur celts laikā, kad pie mums vēl mežmalā rēgojās baļķu slietenīši... Bet tajā pašā Romā ir cilvēki, kas dzīvo parkos alās.
Daži no ceļojuma atgriežas vienkārši priecīgi un atpūtušies. Savukārt citi sāk prātot par cilvēku likteņiem.

Vai Baltijas valstis aizvien iespējams uztvert kā vienotu telpu arī kultūras ziņā?

Kaut mazliet attālinoties no dzimtajām vietām, ir redzams, ka ļoti daudzos kontekstos mūs visus liek vienā katlā – „Baltijas valstu reģionā”. Protams, tā nenotiek attiecībā uz valodu, grāmatu, komponistu, zinātnieku u.tml. – tie, kas zina, tie zina konkrēti. Bet ar vējdzirnavām nav vērts cīnīties. Taisnību sakot, mēs jau arī ikdienā Benelux valstis uztveram kā vienu reģionu – kaut viņiem pašiem atšķirības šķiet ļoti svarīgas.
Arī Baltijas valstīm mazāk vajadzētu domāt par maģisko vārdu „pārdošana” un vairāk – par „būšanu” vai „esību”. Angliski visvienkāršāk pateikt: to sell or to be. Arī mazas valsts un tautas līmenī vajadzētu saprast, kas mēs esam un ko gribam, nevis bažīties par to, kā izskatāmies no malas.