Aprēķini kvadrātsakni un baudi!

Jau pirmās “Skalbi un valdi” minūtes pierādīja, ka autoru brīdinājums „bērniem un veciem cilvēkiem, kas lasījuši Kārļa Skalbes pasakas” no šīs izrādes izvairīties, ir daļēji pamatots, jo no zāles tik tiešām izsteidzās vairāki vecākā gadagājuma skatītāji. Neviens bērns kultūrā veldzēties atvilkts nebija, tāpēc nezinu teikt, vai Regnāra Vaivara un Mārča Lāča kopdarbs uz visjaunākajiem atstāj tikpat negatīvu iespaidu.

Šķiet, nelīdzinos Nacionālā teātra vidējā aritmētiskā skatītāja fotorobotam (ko izveidoju, palasot komentārus par šo izrādi teātra tīmekļa vietnē), jo, vērojot „Skalbi un valdi”, dominējošais psiholoģiskais stāvoklis bija nevis sašutuma un pietvīkuma iekrāsots šoks, bet gluži bērnišķīgs prieks un izbrīns – ka Skalbe var tik labi noslēpties starp Artusu Kaimiņu un Mariju Bērziņu, ka stroboskops Regnāra izrādēs vairs neinducē epilepsijas lēkmes un ka pašiem aktieriem, kā izskatās, ir interesanti un radoši izaicinoši plosīties ar lellēm teātra Jaunajā zālē.

Kā aiz sienas sadzirdama 5. tramvaja dunoņa, eksaltēto prieku gandrīz visu izrādes laiku (tātad apmēram 1h no 1h10min) pavadīja klusi piesardzīga vēlme turpināt vērot spēles telpā notiekošo ar nekritisku sajūsmu, kā jaunie ņemas, nevis vienlaikus domāt līdzi un nomākt jautājumus, kas tā īsti ir par ņemšanos un kāds tai pamatojums. Vai robustā leļļu dīdīšana ir režisoru apzināts mākslinieciskās izteiksmes paņēmiens, kas projicē mūsu steidzīgā un atsvešinātā laikmeta diktētos pavirši nevērīgo attiecību paradumus? Vai tomēr robs aktieru leļļu vadīšanas tehnikā, kādēļ, drošs paliek nedrošs, izrādes gleznas radīšana notiek bieziem, sulīgiem triepieniem, ar tīrām krāsām, tātad koši, bet bez niansēm un starptoņiem? (Te gan negribu nodarīt pārestību Marijai Bērziņai, kura Bendesmeitiņas tēlā/lellē iedvesa krietni vairāk emocionālās daudzveidības par pārējiem censoņiem.) Vai līdzīgā veidā idejiski un estētiski ir pamatojama arī pašu aktieru huligāniski pankroķīgā ālēšanās kopā ar lellēm? Galu galā – šī nebija izrāde aiz aizslietņa, tātad jebkura leļļinieka izpausme uztverama kā koptēla sastāvdaļa, un, godīgi sakot, pārāk daudz sastāvdaļu manu uztveri nenomāca. Iespējams, ka jau šobrīd “Skalbi un valdi” ir pamatīgi mainījies, jo Regnāram, kā gadījies novērot iepriekš, izrādes veidošanas un slīpēšanas process ar pirmizrādi nebeidzas.

Ļoti žēl, ka biju spiests prātot par šiem jautājumiem, jo daudz labprātāk būtu noskaidrojis, kā Vaivars un Lācis uztver Bendesmeitiņas tēlu, iekļauj to mūslaiku kontekstā – vai gluži pretēji – abstrahē līdz pārlaicīgas metaforas līmenim. Šiem jautājumiem izrāde atbildes nepiedāvā.

Regnārs un Mārcis iedvesmojušies ne tikai no Kārļa Skalbes pasakām (no tām drīzāk tiešām aizgūti varoņi eksperimentiem), bet arī no pulka citu mūsdienām tuvāku vai pat šobrīd eksistējošu avotu; pamanāmas, piemēram, atsauces uz realitātes šoviem, pašmāju bulvārpresi un sabiedrībā populārām personām. Izrādi skatoties, literārie tēli nemanot saplūda ar realitāti, personāžu lokā iesaistot arī dažus leļļu pavēlniekus, kas sākumā šķita amizanti, bet vēlāk pilnīgi sajauca galvu man, kurš godprātīgi mēģināju izsekot līdzi sižeta attīstībai. Nav tā, ka sižets “Skalbi un valdi” būtu nesvarīgs, taču tā elementu savstarpējās hierarhijas trūkums traucēja uztvert izrādi kā vienotu veselumu un kādu mirkli pat radīja iespaidu, ka sēžu citā Rīgas teātrī un skatos kāda populāra latviešu režisora izrādi – aktieru radītu etīžu savirknējumu.

No vienas puses, šķiet, ka Regnārs Vaivars, līdzīgi kā izrādē "Homo Erectus", mēģinādams izlobīt jēgas, satura un ideju maksimumu un radīt daudzslāņainas simbolu sistēmas, ir pārkombinējies, apmaldījies un aizvedis neceļos arī skatītāju.

No otras puses (un te manī bažas, jautājumus un piesardzību atkal pārmāc prieks) ir aizraujoši visa priekšnesuma ilgumā just urdošu nemieru, domāt līdzi, censties saprast, kurp mani ved radošā komanda, un fantazēt viņiem līdzi.

Kā sūkstījos iepriekš, “Skalbi un valdi” režisoru un aktieru kopējā darbā ir lērums neatbildētu, varbūt pat neatbildamu jautājumu, no kuriem dažus jau minēju sākumā, taču daudz interesantāk un būtiskāk ir piedalīties atbilžu meklēšanas procesā, nevis kā citreiz – sagaidīt gatavu, dažbrīd ar kaitinošu uzstājību piedāvātu svešu atbildi. Un Nacionālā teātra aktieri nav vienīgie meklētāji, tam ticēt ļauj pērnās sezonas piedzīvojumi Ģertrūdes ielas, Valmieras Drāmas, Dirty deal teātrī un citviet Latvijā. Pat Dailes teātrī, no kā svaigumu gaidīju vismazāk, sasparojušies entuziasti, tiesa, teju pagrīdes līmenī. Ir gan cerība, ka jaunie un asredzīgie būs pietiekami nekautrīgi, lai nākotnē paceltu balsi arvien skaļāk un meklējumi vērstos plašumā.