Viens no klavierspēles visu laiku spožākajiem spīdekļiem Glens Gūlds (Glenn Gould) aizgājis mūžībā pirms teju trīsdesmit gadiem, tomēr viņa atstātais mantojums nav aizmirsts. Gūlds ir aktuāls un modīgs, vieni viņu dievina, citi nevar ciest, bet vienaldzīgo nav. Kanādiešu savādnieks dzīves laikā pamanījies ap sevi izveidot blīvu, ekscentrisma piesātinātu mikrokosmu, pār kuru nolaidies noslēpumainības plīvurs aizsedz skatu un caur nostāstiem, baumām un sabiedrisko attiecību trikiem lāgā neļauj saredzēt cilvēka aprises. Laiku pa laikam kāds uzņem filmu vai uzraksta biogrāfisku grāmatu, kas sola, ka beidzot atklās patiesību par Glenu Gūldu. 2009. gadā kanādiešu dokumentālisti Mišela Ozēra (Michele Hozer) un Pīters Reimonts (Peter Raymont, attēlā) radījuši filmu Genius Within: The Inner Life of Glenn Gould jeb “Noslēpumainais ģēnijs. Glena Gūlda iekšējā dzīve”. Tajā atklāti līdz šim mazzināmi fakti par viņa dzīvi, uzrunāti Gūldam tuvi, līdz šim neintervēti ļaudis, kuru atmiņas kopā ar bagātīgiem arhīva materiāliem palīdz ar skaidru skatu pavērties uz visiem zināmo, nevienam nepazīstamo leģendu.
26. novembrī kinoteātrī “K.Suns” ar Kanādas vēstniecības Latvijā gādību tika rīkots jaunās dokumentālās filmas bezmaksas seanss un tikšanās ar Pīteru Reimontu. Pēc šīs tikšanās režisors laipni piekrita sarunai ar “Mūzikas Sauli”.
Pīters Reimonts ir Edgara Raginska viesis arī raidījumā "Mākslinieka darbistabā" programmā "Klasika" svētdien, 9. janvārī plkst. 10:30 ar atkārtojumu otrdien, 11. janvārī plkst. 19:30, pieejams arī programmas arhīvā.
Žurnāla "Mūzikas Saule" (skat.interneta versiju šeit) muzikālais pielikums "Klasikā" skanēs trešdien, 12. janvārī plkst. 20:10
Glens Gūlds. Filmas publicitātes foto.
Edgars Raginskis: Nupat kinoteātrī “K.Suns” skatījāmies jūsu veidoto filmu par Glenu Gūldu. Cik reižu jau esat redzējis savu darbu, vai katrreiz pacietīgi sēžat zālē?
Pīters Reimonts: Nē, parasti es filmu neskatos. Pirms seansa saku dažus ievadvārdus un dodos prom uz restorānu, palasīt kādu grāmatu vai pastaigāties. Parasti atgriežos tikai filmas beigās, lai atbildētu uz skatītāju jautājumiem, bet šoreiz visu seansu biju zālē. Latvijā līdz šim esmu bijis tikai vienreiz, mani ārkārtīgi interesēja jūsu publikas reakcija, un, manuprāt, šis seanss bija brīnišķīgs, jo skaidri jutu, cik ļoti jūs interesēja filma, mūzika, un kā skaņas spēja nojaukt dažādas valodas, kultūras un politikas robežas. Tāda bija arī Glena Gūlda mākslinieka misija, tādēļ šodiena man bija īpaša.
ER: Kā publika citviet pasaulē reaģē uz šo filmu?
PR: Kanādieši ir pārliecināti, ka par Gūldu zina praktiski visu un uztver gandrīz kā ģimenes locekli. Viņš iesakņojies mūsu apziņā kā nacionālā kultūras mantojuma dārgums, mūsdienu Kanādas firmas zīme. Un tam ir pamats, jo Gūlds sevi uzskatīja par kanādieti un nevēlējās dzīvot nekur citur kā vien Kanādā, kaut arī mūsu valsts nebija kultūras lielvalsts. Gūlds mīlēja Kanādas dabu, iespēju dzīvot attāla ezera krastā, saglabājot nosacītu anonimitāti. Tādēļ kanādieši skatās filmu par cilvēku, kuru viņi ļoti labi pazīst, un šī garīgā tuvība ir jauka.
Esmu bijis seansos Ņujorkā, Čikāgā un Losandželosā, tagad to rāda arī kinoteātros Lielbritānijā, Austrālijā, kā arī dažādu valstu televīzijās, tā ka filma tikai tagad pa īstam sāk savas gaitas pasaulē.
ER: Sāku saprast, kādēļ izvēlējāties radīt dokumentālu darbu par Glenu Gūldu – viņš ir jūsu tautietis, kultūras ikona un Kanādas mākslā nenovērtējama personība. Bet ko šī personība nozīmē jums?
PR: Gūlds ir kanādiešu slavenākais pianists un viens no mūsu starptautiski pazīstamākajiem mūziķiem, līdzīgi kā džezmenis Oskars Pītersens vai dziesminieki Leonards Koens un Džonija Mičela. Ir vairāki iemesli, kādēļ Gūlds ir teju nacionālais varonis. Viņš bija pieticīgs savādnieks, atšķirīgs no pārējiem, taču bez egocentrisma, un iemiesoja kanādiskās rakstura īpašības – klusumu un apcerīgumu.
Man vienmēr šķitis, ka nedaudz pazīstu Gūldu no viņa mūzikas, bet šo divu gadu laikā, kas pavadīti pētot viņa dzīves gaitas un kopā ar Mišelu Ozēru veidojot filmu, esmu no sirds iemīlējis šo mūziķi. Bērnībā apguvu klavierspēli, un manu brīvdienu rītu maigākās atmiņas saistītas ar klaviermūzikas skaņām, kas caur puspavērtām durvīm ienāca istabā. Pirmajā stāvā spēlēja mans tēvs. Mūzika un jo īpaši klaviermūzika ir veidojusi manu dvēseli.
ER: Uzņemoties veikt nopietnu un analītisku pētījumu par visu cienītu cilvēku, turklāt vēl tautieti, jārēķinās gan ar praktiskām, gan psiholoģiskām grūtībām. Vai jūs ar tādām saskārāties?
PR: Protams, ir bīstami pētīt savas tautas kultūras ikonu un vienu no visu laiku dižākajiem pianistiem. Tā ir riska zona. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir bijušas daudzas lieliskas filmas par viņu, piemēram, kanādiešu režisora Fransuā Žirāra 1993. gada mākslas filma “32 īsfilmas par Glenu Gūldu”. Es uz pirkstu galiem ielavījos šajā teritorijā, cerot, prātojot un baidoties, vai izdosies radīt filmu, kas ir cienīga atainot šo ģēniju. Ja stāsta par tādu cilvēku, kurš sevi apliecinājis ne tikai kā mūziķis, bet arī rakstnieks, komponists, filosofs un domātājs, ir jāspēj parādīt viņu pienācīgā kvalitātē. Tādēļ, ja godīgi, veidot šo filmu bija nedaudz biedējoši. Kad pirms gada to pirmo reizi rādījām kanādiešu publikai Toronto starptautiskajā kinofestivālā, mēs ļoti uztraucāmies, vai cilvēkiem patiks. Pirmā pieredze bija ļoti laba, piedzīvojām stāvovācijas, labas recenzijas ietekmīgos laikrakstos kā New York Times un citur, tādēļ šobrīd jūtu pamatīgu gandarījumu par paveikto.
ER: Pēc pozitīvās reakcijas Kanādā citu izjusto emociju vidū droši vien bija arī pamatīgs atvieglojums!
PR: Tieši tā! Paldies Dievam, ka cilvēkiem filma patīk un viņi novērtē mūsu darbu.
ER: Jūs pieminējāt 1993. gadā tapušo Žirāra filmu, šķiet, pēdējo ekrāna stāstu par Glenu Gūldu, kas rādīts Latvijā. Atminos, ka mūsu skatītājiem tā gluži labi gāja pie sirds, taču pēc jūsu filmas noskatīšanās man radās iespaids, ka mākslas filmu veidotājiem nenākas saskarties ar tādām grūtībām kā dokumentālistiem. Ja viņiem pārmet, ka pietiekami liela nozīme nav pievērsta kāda dižgara personības visām šķautnēm, viņi var iebilst, ka tā taču ir mākslas filma, kas interpretē filmas galveno varoni. Jums šāds attaisnojums nederētu.
PR: Par laimi, šajā gadījumā bija ļoti daudz dokumentālu materiālu par Gūldu – audio un video ieraksti, viņa dienasgrāmatas un privātā korespondence. Mūsu rīcībā tika nodoti kadri, kurus neviens līdz šim nebija redzējis, piemēram, Glens jaunekļa gados piedalās jautras un smieklīgas amatierfilmas uzņemšanā kādā pludmalē Bahamu salās. Filmā esam iekļāvuši 350 fotogrāfijas, no kurām daudzas nekad nav publicētas. Atradām to kontaktkopijas ierakstu kompānijas Sony arhīva pagrabā, saliktas kastēs un visu aizmirstas. Kā redzat, mums bija daudz izvēles iespēju un materiāla, ar ko strādāt, nekas nebija jāizzīž no pirksta. Starp citu, filmā nevajadzēja izmantot teicēju, jo balss, ko dzirdat runājam aizkadrā, ir paša Gūlda balss. Un kāda balss, kāda artikulācija un tembrs!
ER: Ļoti piemērota radio raidījumiem!
PR: Jā, viņš taču ar patiku un aizrautību veidoja dokumentālos radio raidījumus. Kanādas radio laidis klajā ciešripu ar Glena Gūlda radio raidījumu izlasi, un tā ir tikai daļa no viņa veikuma, par ko daudzi nenojauš. Tomēr nedomāju, ka mūsu filmu iespējams salīdzināt ar, teiksim, Žirāra ļoti respektablo un radoši oriģinālo veikumu, jo atšķiras kā žanrs, tā arī emocionālie akcenti un pieeja vienai un tai pašai tēmai.
ER: Jūsu pieeja ir visnotaļ rūpīga. Filma ilgst apmēram divas stundas, kas dokumentālai filmai ir daudz. Tomēr, ņemot vērā to, cik daudz informācijas bijis jūsu rīcībā, var nojaust, ka varētu tapt arī desmit stundas ilga filma, varbūt pat seriāls.
PR: Nebrīnīšos, ja tuvākajā nākotnē varēsim vērot jaunas dokumentālās filmas ar jauniem materiāliem, fotogrāfijām un skaņu ierakstiem. Gūlds bija ražīgs, viņam ārkārtīgi patika amatieru kino kameras, skaņu ierakstu aparāti un cita tehnika, tāpēc ir daudzi materiāli par šo dziļo personību, kuras visi aspekti ne tuvu nav aptverti, daudz neizpētītu plašumu, kurus iepazīt. Mišela Ozēra, kura ir filmas līdzautore, pētījumu gaitā noklausījās dučiem stundu skaņu ierakstu un noskatījās lērumu video materiālu, un varam droši teikt, ka galvenās grūtības, ar kurām sastapsies nākamo filmu veidotāji, būs grūtības izvēlēties no šī neticami apjomīgā klāsta.
ER: Sabiedrībai patīk populāru un respektablu mākslinieku dzīves mistifikācija, un viņi daudzreiz jūtas vīlušies uzzinot, ka ēteriskais tēls, ko radījuši plašsaziņas līdzekļi, izplēn un paliek gluži normāls indivīds, kurš dzīvo normālu dzīvi un nemaz tik ļoti neatšķiras no saviem apjūsmotājiem. Jūsu filma atklāj Glena Gūlda cilvēcisko šķautni, un skatītāji uzzina daudzus faktus, par kuriem iepriekš nav ne dzirdēts, ne runāts. Vai jums pašam šie biogrāfiskie fakti sagādāja pārsteigumu?
PR: Jā, ļaudis neapzinājās, ka Gūldam vispār bijušas seksuālas intereses. Par viņu galvenokārt domāja kā par aseksuālu estētu, kas ieslēdzies mākslas ziloņkaula tornī un pilnīgi distancējies no šīs zemes kaislībām. Patiesībā viņš, gluži kā jūs vai es, gribēja tikt mīlēts un mīlēt citus, tie ir gluži dabiski cilvēciski instinkti. Viņam bija daudzas sirsnīgas un emocionālas attiecības ar sievietēm, tuvi vēstuļdraugi, taču tie bija privāti, gandrīz vai slepeni kontakti, tādēļ daudzi tuvākie draugi nezināja par citu viņam pietuvināto personu eksistenci. Glens Gūlds centās stingri organizēt savu dzīvi un tādējādi tikt galā ar tās sagādātajām grūtībām. Var teikt, ka tieksme kontrolēt katru dzīves aspektu bija viņa apsēstība. Vienlaikus paškontrole bija viņa profesionālās karjeras neparasto panākumu atslēga. Filmā Vladimirs Aškenazi atceras Gūlda vārdos neizsakāmo spēju valdīt pār savām rokām un klavierēm, apbrīnojamo ātrumu un pirkstu veiklību. Bet, ja šai kontrolei mēģina pakļaut cilvēciskās attiecības, veselību un pat miega režīmu, tā pamazām izjauc dzīves līdzsvaru. Galu galā tieši vēlme kontrolēt noveda līdz Glena Gūlda dzīves traģiskākajai sakāvei.
ER: Vai mūziku, kas skan filmā, izraudzījāties jūs?
PR: Nē, atlasi lielākoties veica mana kolēģe Mišela Ozēra, kura bija arī filmas redaktore. Nepārspīlēšu sakot, ka Mišela noklausījās visus zināmos Gūlda mūzikas ierakstus, lai izvēlētos vispiemērotākos fragmentus, ar kuriem bagātināt stāstu par viņa dzīves ceļu. Manuprāt darbs ir paveikts spīdoši, jo īpaši tādēļ, ka pirms trim gadiem, kad sākām strādāt pie šī projekta, viņa neko daudz par Gūldu nezināja.
ER: Iespējams, neatbildams jautājums, tomēr varbūt jūs varat nosaukt savu mīļāko Glena Gūlda ieskaņojumu?
PR: Tas atkarīgs no mana noskaņojuma. Ja no rīta pamostos miegains un gribu enerģijas pieplūdumu un možumu, klausos Baha Goldberga variāciju pirmo versiju, kas tapusi 50. gados. Kad esmu savā vasarnīcā pie ezera un vēroju saulrietu, brīnišķīgi piederas Gūlda spēlētā Mocarta mūzika. Jautāt, kurš ir mans mīļākais ieraksts, ir līdzīgi kā jautāt, kurš no maniem bērniem ir mīļāks. Viss atkarīgs no vietas un noskaņojuma.
ER: Filmā izskan pieņēmums, ka viņam būtu gājis pie sirds 21. gadsimts ar daudzveidīgajām skaņas pēcapstrādes un rediģēšanas iespējām. Varbūt labi vien ir, ka mūsdienas Gūlds nepiedzīvoja, jo apsēstība ar kontroli kombinācijā ar pieeju skaņu ierakstiem izrādītos nāves spriedums daudziem viņa ierakstiem. Vai jūs saredzat šāda scenārija iespējamību?
PR: Pilnīgi noteikti, jo savā laikā Gūlds aizrautīgi kombinēja vairākas viena ieraksta versijas, izmantojot salīdzinoši primitīvus rīkus – žileti un magnetofona lenti – tie bija vienīgie pieejamie līdzekļi pirms digitālā laikmeta. Tādēļ esmu drošs, ka viņš atgrieztos ar datoriem aprīkotā skaņu montāžas studijā, lai izveidotu viņaprāt ideālu variantu no neskaitāmajiem viena skaņdarba ieskaņojumiem. Šis mūziķis tik tiešām bija perfekcionists vispārākajā pakāpē. Viņš pievērstos arī kinomākslai, jo vairāki Gūlda draugi bija profesionāli kino ļaudis, un galu galā no skaņu ierakstiem līdz attēlu apstrādei ir tikai viens solis.
ER: Lai cik ļoti viņam būtu patikušas tehnoloģijas, no jūsu filmas var saprast, ka šīs personības neatņemams veidotājspēks bija daba, un Gūlds īstenībā ir dabas bērns.
PR: Tālab mēs filmu sākam un beidzam ar majestātiskajām Kanādas ziemeļu mežu ainavām to rudens tērpā, kurā dominē zaļie, tumšsarkanie un zelta toņi. Zīmīgi, ka šī bagātīgā, manai dzimtenei raksturīgā krāsu palete sasaucas ar jūsu zemi. Arī Latvijas cilvēki, man šķiet, dzīvo saskaņā ar dabu un izjūt sevi kā tās daļiņu.
Jā, filmā cenšamies atainot šādu Glenu Gūldu – vīru, kurš dzīvoja nelielā mājiņā pie Simko ezera, ierakstīja mūziku, tūkstošiem stundu nenogurstoši vingrinājās un guva patvērumu no pilsētas kņadas, lidmašīnām, viesnīcām un koncertiem. Viņš bija īstens kanādietis, mīlēja mieru un klusumu, un iemiesoja sevī mums raksturīgo cieņpilno attieksmi pret apkārtējo pasauli.
ER: Tomēr viņš nebija pilnīgs vientuļnieks, jo, kā uzzinām no filmas, viņam bijušas diskrētas, taču sirsnīgas attiecības ar daudziem cilvēkiem. Kā jums izdevās panākt, ka šie Gūlda īpašie draugi, arī vairākas viņa mīļotās sievietes pēc tik ilgas klusēšanas tomēr dalās pieredzētajā?
PR: Daudzi no viņiem nekad nebija runājuši par Gūldu tik atklāti. Piemēram, māksliniece Kornēlija Fosa par savu mīlestību pirmoreiz publiski izteicās tikai kādā laikrakstā īsi pirms mūsu filmas klajā nākšanas. Pirmo reizi dzirdam arī viņas bērnu atmiņas. Lorens Talks līdz šim nevienam nebija atklājis sirsnīgo un aizkustinošo stāstu par to, kā Gūlds savulaik lūdzis kļūt par viņa brāli un juridiski noformēt šīs attiecības. Kā mēs to panācām? Manuprāt, ar Gūldu saistīto cilvēku loks ir kā noslēgta ģimene – tiklīdz viņi izdzirdēja, ka Kornēlija un Lorens runās, arī viņi izlēma neklusēt un dot iespēju pasaulei uzzināt šos vēstures faktus. Pamazām iepazināmies, ieguvām Gūldam pietuvināto personu uzticību un ļāvām pārliecināties, ka neizmantosim iegūto informāciju ļaunprātīgi un to nesagrozīsim.
ER: Mirklis, kad Talks stāsta par Gūlda lūgumu, ir ļoti aizkustinošs, jo parāda mūziķa vientuļnieka neaizsargātību un trauslās ilgas pēc draudzības, taču vienlaikus arī netieši uzdod jautājumu – vai īstam māksliniekam vispār reāli izvairīties no vientulības kā vienīgā pastāvīgā dzīves pavadoņa?
PR: Tas ir dzīves lielais un neatbildamais jautājums, vai ne!? Ja esi ģēnijs, kurš ir pilnībā pārņemts ar tik pārpasaulīgas mākslas radīšanu, kādu mums deva Glens Gūlds, vai maz ir iespējams atrast laiku ciešām cilvēciskām attiecībām? Viņam galu galā tas izrādījās neatrisināms uzdevums un dzīves lielākā traģēdija. Daudzi mākslinieki visu dzīvi cīnās un meklē kompromisu. Vieni to atrod un nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi, bet citiem tas neizdodas, un viņi mirst vientulībā un bēdās.
ER: Aplūkojot jūsu darbu sarakstu, rodas priekšstats, ka esat pētnieks, kuram aktuālas pasaules sabiedriski politiskās norises. Esat uzņēmis dokumentālās filmas par genocīdu Ruandā, naftas biznesa ietekmi uz apkārtējo vidi, biržas brokeriem un bezgala daudzām citām tēmām. Kurā brīdī jums ienāca prātā dziļāk izpētīt Glena Gūlda personību?
PR: Labs jautājums. Mani vienmēr interesējušas pasaules cēloņsakarības, jaunas informācijas meklējumi un pētnieciskums, kā jūs to saucat. Manas filmas ir par patiesības izzināšanu, atklājumiem un atradumiem, rakšanu dziļāk un dziļāk. Šķita, ka visas filmas par Gūldu jau ir radītas, to tiešām netrūkst un tās ir burvīgas. Bet brīdī, kad uzzināju, ka eksistējusi šī slepenā un neizpētītā dzīve, kura nav pieminēta pat biogrāfiskos darbos, sapratu, ka ir iespēja pastāstīt par Gūlda nezināmo pusi. Kopā ar kolēģiem centāmies izstāstīt šo stāstu ar pietāti. Ja Glenam Gūldam būtu iespēja redzēt filmu, ceru, ka viņam tā patiktu un viņš neuzskatītu to par pārlieku iejaukšanos privātās dzīves noslēgtībā, ko Gūlds allaž tik augstu vērtējis.
0