Blogs
24.09.2017

Neatdosim savas baumas!

Komentē
2

Šodien, kad it visur satraucas par internetā izplatītajām "viltus ziņām" un "filtru burbuļiem", kādam var rasties priekšstats, ka šķietami saprātīgā cilvēku suga patiešām degradējas. Cilvēki, kuriem tiek piedēvēta analītiskas un kritiskas domāšanas spēja, izrādās spējīgi eksaltēti ticēt pilnīgām blēņām, pa ceļam vēl palīdzot uzkurināt līdzīgas emocionālas pārliecības arī savos līdzpilsoņos. Tomēr kolektīvais sašutums par šo fenomenu būtībā pats ir šā fenomena izpausme. Tas vispirms ir rezultāts tehnoloģiskai revolūcijai komunikācijā, turpretī cilvēki šodien ir tieši tādi paši kā pirms gadiem simt vai tūkstoš. Ļaudīm piemīt tendence ticēt nepārbaudītai informācijai, ja tā atbilst viņu psiholoģiskajai dispozīcijai – piemēram, dod iespēju par kaut ko priecāties, uz kādu dusmoties vai par kaut ko sašust. Turklāt vēlme jebkuru informāciju kritiski pārbaudīt ir apgriezti proporcionāla distancei no attiecīgā informācijas satura līdz paša cilvēka individuālajai interesei. Mēs kritiski pārbaudām lietas, kuras tieši skar mūsu pašu labklājību šā vārda plašā nozīmē. Kad mēs šķērsojam ielu krustojumā, mēs gan paraudzīsimies pa labi un kreisi, lai pārliecinātos, ka mums netuvojas autofurgons. Taču mēs nebūsim īpaši kritiski, kad kāds mums stāstīs par kārtējo sazvērestību, kas valda pār pasauli. Pat ja tā nav taisnība, mūsu reālās, individuālās intereses tas skar tik nedaudz, ka mēs neiesim īpaši iedziļināties. Atšķirība starp CNN un "Russia Today" vidējam patērētājam drīzāk ir estētiska, nevis racionāla – abu stāstītie stāsti var šķist gana ticami. Arī tas, par ko katrs no mums atdos balsi nākamā gada vēlēšanās, diemžēl mūsu individuālo dzīvi ietekmēs ļoti pastarpināti. Pat tad, ja es pēc ilgām un mokošām pārdomām izlemšu nodot balsi par partiju X, tas neliegs pie varas nākt partijai Y, ja tā būs lēmuši vairāki simti tūkstošu manu līdzpilsoņu. Tad kādēļ man vajadzētu būt kritiski analītiskam?

Tas viss nav nekas jauns. Jau neaizmirstamais Džozefs Šumpēters rakstīja: ja cilvēki savās personiskajās finanšu lietās izdarītu tik paviršus spriedumus, kādus vairums izdara par politiku, ekonomiskā dzīve vienkārši apstātos. Un tomēr baumu izplatīšanas iespējas, kuras sniedz sociālie mediji, ir mazliet apstulbinošas. Tās rāda, cik daudz cilvēku ir gatavi ticēt kaut kam pilnīgi trakam. Turklāt liela daļa no viņiem nevis kautrējas, bet gan, gluži pretēji, ar visiem vārdiem un uzvārdiem lepojas ar savu spēju noticēt pilnīgām blēņām – par Rietumiem, kas grib uzspiest pasaulei homoseksuālismu, par valdībām, kas jau gadiem slēpj kontaktus ar ārpuszemes civilizācijām, un tamlīdzīgi. Baumu epidēmijas sociālajos medijos visdrīzāk nav tik katastrofālas, kā to reizēm iedomājas. Galu galā, ja cilvēcei ļauj brīvi evolucionēt, tā ar laiku nenovēršami atradīs līdzekļus, kā ierobežot negatīvās sekas šādai horizontālai komunikācijai, kad katrs var kļūt par "masu mediju" gandrīz vai par velti. Tomēr zināmas pārdomas par cilvēku šķietami "iracionālo" lētticību ir vietā – kaut arī tajā ir ļoti maz jauna.

Sers Karls Popers kādā rakstā apgalvo: katru zinātnisku likumu ir iespējams formulēt tā "tehnoloģiskajā formā", proti, "tas un tas nevar notikt". To, kas var notikt, patiesībā prognozēt nav iespējams, jo nākotne ir atvērta. Taču mēs zinām par pasauli tik daudz, cik mēs varam pateikt, ka noteiktas lietas nav iespējamas – vismaz pirms mēs tās neesam novērojuši savā pieredzē. Piemēram, no termodinamikas likumiem izriet fakts, ka mūžīgo dzinēju uzbūvēt nav iespējams, un katrs, kurš zina šos likumus, neticēs baumām, ka šāds dzinējs tomēr ir izgudrots – kamēr tam nebūs drošu pierādījumu, kuru parādīšanās liktu pārskatīt minētos likumus. Šāda attieksme pret realitāti tad arī varētu tikt saukta par kritisku jeb racionālu. Novērojot sabiedriskus un politiskus procesus, mēs arī varam nonākt pie zināmām likumsakarībām par to, kas nosaka indivīdu rīcību tādā vai citā sociālā situācijā, kādi motīvi parasti vada tās vai citas darbības un tamlīdzīgi. Uz šādiem novērojumiem mēs tad arī varētu balstīt savu ticēšanu vai neticēšanu kādai ziņai – piemēram, tam, ka Juta Strīķe ir Krievijas spiedze vai ka prokuratūra strādā uz Aivaru Lembergu. Un, ja mēs daudz maz respektēsim savus iepriekšējos novērojumus attiecībā uz Latvijas politiskās dzīves figurantu uzvedību, mums bez drošiem pierādījumiem būs ļoti grūti noticēt šādām "teorijām" – ja vien mēs patiešām gribam ticēt kaut kam objektīvi patiesam. Taču nelaime slēpjas tajā, ka mēs nemaz tik ļoti negribam ticēt kaut kam patiesam – ja vien tas tieši neskar mūsu individuālās intereses (atcerēsimies autofurgonu!). Tādās jomās, kuras tieši neskar mūsu veselību, ģimeni un maku, mēs labprāt ticam romantiskām blēņām, metafiziskiem murgiem un nez no kurienes klaji sagrābstītām sazvērestībām. Citiem vārdiem: problēma nav tajā, ka cilvēkiem mūsdienās ir pieejams liels daudzums aplamas informācijas, nedz arī tajā, ka viņi pie nepieciešamības nespētu to nošķirt no patiesības. Problēma ir tur, ka cilvēki nebūt tik ļoti nevēlas dzīvot tajā zinātniski objektīvās patiesības pasaulē, kuru izsenis uzskata par racionalitātes standartu. Galu galā, dzīvot mums mīļo baumu radītajā "Gredzenu pavēlnieka" pasaulītē noteikti ir daudz aizraujošāk nekā tajā pasaulē, kuru apraksta domnīca "Certus" vai Centrālā statistikas pārvalde.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2