Redzējumi
20.07.2015

Hibrīdkarotāji

Komentē
6

Malaizijas boinga katastrofas skumjā gadadiena aicina uz pārdomām par to, kas ir mainījies pēdējā gada laikā. Secinājums, ka Krievijas attiecības ar Rietumiem vairs nebūs tādas kā agrāk, ir pārāk pašsaprotams, lai to vēlreiz šeit pieminētu. Daudz nozīmīgāk ir tas, ka pat gadījumā, ja Doņeckas un Luganskas apgabalos šaušana caurmērā ir apturēta, propagandas jeb mediju karš mūsu reģionā laikam gan ir atnācis uz palikšanu. Ņemot vērā, ka šī kara frontes līnija šķērso Latviju, ir vērts padomāt par abu pušu salīdzinošajām priekšrocībām – galu galā, šāda tipa karadarbībā loma ir ne jau tikai naudai un resursiem, bet arī vēstījumiem.

Cik saprotams, tad Latvija NATO ietvaros šodien cenšas specializēties stratēģiskajā komunikācijā. Tas, savukārt, liek domāt, ka Latvijā ir ļaudis, kas zina, kā komunicēt ar sabiedrību situācijās, kad tiek apšaubīta sabiedrības drošība šā vārda plašā nozīmē – no ekoloģiskām krīzēm un epidēmijām līdz masu nekārtībām un ārējiem draudiem. Taču, ja paraugāmies uz Latvijas mediju telpu šajā aspektā, rodas iespaids, ka minētie stratēģiskās komunikācijas speciālisti, pat ja mums tādi ir, veiksmīgi maskējas un ienesīgi strādā kādam citam, nevis Latvijas publiskajai telpai. Viss šeit sacītais attieksies vispirms uz latvisko publisko telpu un tās medijiem. Krievu valodā rakstošie un raidošie Latvijas mediji drošības jautājumos visbiežāk (protams, ne simtprocentīgi) faktiski tikai atbalso Krievijas mediju meinstrīmu – kas ir analīzes vērts temats, taču paliks ārpus šā raksta robežām. 

Ļaujiet man paskaidrot, kas ar to domāts. Veidojot kādu "stratēģisku" jeb propagandas vēstījumu, šās komunikācijas veicējam ir jābūt pārliecinātam par vairākām lietām. Vispirms, viņa vēstījumam ir jābūt saprotamam un uzrunājošam, lai liktu cilvēkiem apzināties situācijas nopietnību. Otrkārt, šim vēstījumam ir jāspēj piedāvāt indivīdam kādu saprotamu viņa paša rīcības scenāriju, kā rīkoties attiecīgā apdraudējuma apstākļos. Situācijas dramatisma apzināšanās pati par sevi vēl nav veiksmīga stratēģiskā komunikācija; ir nepieciešams arī kanalizēt un novirzīt mobilizēto sabiedrības apziņu konstruktīvā gultnē, kas ideālā situācijā sekmētu attiecīgo drošības draudu mazināšanu vai amortizāciju. Runa ir par kādu kolektīvu stratēģiju, kura vēstījumā savijas ar izpratni par situācijas dramatismu. Tad lūk: ja pirmā elementa gadījumā mums viss ir kārtībā, tad otrais noteikti liek ilgoties pēc kaut kā labāka.

Lai labāk izprastu situāciju, paraudzīsimies uz šā "hibrīdkara" pretējo pusi. Kā šķiet, Krievijas Federācijai ar stratēģisko komunikāciju caurmērā viss ir kārtībā – neticat, paraugieties Vladimirā Solovjovā vai Dmitrijā Kiseļovā. Šī komunikācija balstās priekšstatā, ka visa Rietumu pasaule ar ASV priekšgalā ir sazvērējusies pret Krieviju, kura "tikai aizstāvas", pievienojot Krimu un atbalstot Doņeckas un Luganskas separātistus. Amerikāņi grib atņemt Krievijai tās identitāti, nospiest to uz ceļiem, atņemt tai tās īpašo kultūru, "garīgumu", sadalīt Krieviju reizinātājos un uzspiest tai svešas vērtības – toleranci, individuālismu, patērniecību. Un arīdzan tiek piedāvāta rīcības stratēģija – visi saliedējamies ap Vladimiru Vladimiroviču, pieciešam Krimas radītās materiālās grūtības (kuras, pēc absolūtā vairuma Krievijas iedzīvotāju domām, ir izraisījuši sliktie Rietumi, nevis Kremļa paša pretsankcijas), cenšamies atklāt savā tuvumā ienaidnieka aģentus ("piekto kolonnu") – īsi sakot, visi kopā pieliekam plecu varonīgajai cīņai pret Rietumu fašistiem. Un, kā izskatās, tas tīri labi strādā. Ir taču diezgan skaidri redzams, ka virkne no dažādām pret-rietumu iniciatīvām (piem., rīdīšana pret Makarēviču vai visas šīs "Nakts vilku" aktivitātes) Krievijā šodien patiesībā ir iniciatīva no apakšas, nevis Kremļa no augšas uzspiestas prasības; arī rubļa devalvācija un cenu celšanās nav novedusi pie vērā ņemamas sociālas neapmierinātības.

Un tagad paraudzīsimies uz Latvijas mediju tā paša "hibrīdkara" kontekstā. Kas attiecas uz drebuļa uzdzīšanu, tad tur mums viss ir kārtībā – izpratne par attiecīgās situācijas nopietnību, par Krievijas armijas manevriem, par vietējo "līdzjutēju" aktivitātēm Donbasa un Krimas sakarā mums tiek ziņots gana daudz. Teorētiski, protams, var vaicāt, cik tas ir samērīgi. Galu galā, katra Žirinovska pateikta stulbība par Baltijas "noslaucīšanu" pie mums tiek pasniegta teju vai kā PSRS valdības 1940. gada 16. jūnija ultimāts – viens pret vienu. Cilvēciski tas ir saprotami, vienīgi, ja mums ziņās Trešais pasaules karš sākas katru dienu, mēs pie tā pierodam kā pie vienmērīga trokšņa un varam palaist garām to mirkli, kad tas sākas patiesībā. Taču runa ir par kaut ko citu – proti, par individuālajām rīcības stratēģijām. Te nu tiešām mūsu publiskajiem komunikatoriem būtu vērts kopīgi padomāt. Skaidrs, ka mūsu medijos nav tādas "varas vertikāles" kā Kremlī, kur federālo TV kanālu redaktori reizi nedēļā tiek aicināti uz "razbor poļota" un turpmāko instrukciju saņemšanu. Tomēr mediji rīkojas neapdomīgi, mobilizējot sabiedrību un vienlaikus nepiedāvājot tai nekādas rīcības stratēģijas.

Paraugieties vien uz mūsu nacionālajiem medijiem – gan rakstošajiem, gan raidošajiem – kādas individuālās stratēģijas tie piedāvā saistībā ar Ukrainas krīzi. Kā tad īsti reaģēt uz iespējamajiem Krievijas draudiem? Atbalstīt NATO? – un tomēr ne, jo tāpat mūsu dēļ kodolkaru nesāks. Stāties zemessardzē? – un tomēr ne, jo mūsu tāpat ir par maz. Konsolidēties ap valdību? – un tomēr ne, jo mūsu valdība ir slikta, nekompetenta un turklāt vēl pro-krieviska. Turēties pie ES un integrēties tajā vēl ciešāk? – un tomēr ne, jo ES ir vieni vienīgi liberasti, kas grib mums uzspiest gejus un imigrantus. Un tā tālāk. Lai nu kā, ja komunikācijai drošības apdraudējuma gadījumā teorētiski vajadzētu būt iedzīvotāju mobilizācijai ap valdību (kā mēs to redzam Putina fantastiskā reitinga kontekstā), tad Latvijā nekas tāds nav novērojams. Ieskatam pievienoju šeit fragmentu no DNB Latvijas barometra par mūsu iedzīvotāju attieksmi pret savu valdību ilgākā laika perspektīvā [1]. Te redzam, ka, kaut arī 2014. gada martā ir vērojams mazliet augstāks valdības darba vērtējums, kopumā Latvijas iedzīvotāju attieksme pret valdību kā galveno drošības garantu faktiski nav mainījusies kopš 2012. gada. 

Atvērt tabulu lielākā izmērā.

Līdzīgi attiecas uz Latvijas mūžīgo jautājumu par latviešu un krievvalodīgo attieksmēm. Kā tās būtu jāveido Krimas un Donbasa gaismā? Kā reaģēt situācijā, ja mans dzīvokļa kaimiņš staigā ar Georga lentīti un gaida ierodamies savu Tautas Republiku? Sist viņam pa ģīmi? Ignorēt? Diskutēt? Ziņot iestādēm? Neviens no mūsu komunikatoriem uz šādiem jautājumiem atbildes nedod. Mēs tikai pumpējam draudu balonu, nepiedāvājot rīcības modeļus un liekot katram pašam individuāli izvēlēties, kā uz tiem reaģēt – pirkt ieroci (ko dara arvien vairāk cilvēku), braukt prom, stāties kādā ekstrēmistu organizācijā vai, galu galā, pieņemt pretējās puses pozīciju, lai ieriebtu Latvijas valdībai. Tik daudz par stratēģisko komunikāciju. 

[1] Pilna versija šeit.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6