Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
27.02.2020

Vai mūsu bērni varēs sevi ielādēt mākonī?

Komentē
0

"Es negribu būt miesa. Es gribu izbēgt no tās un kļūt digitāla," saviem vecākiem saka seriāla "Years & Years" varone Betānija. "Runā, ka kādu dienu Šveicē būs klīnika, uz kuru varēs doties parakstīt veidlapu, un viņi ielādēs tavas smadzenes mākonī. Es gribu dzīvot mūžīgi kā informācija. Tādi ir transcilvēki. Turp, kurp dodos es, nav dzīves vai nāves; tikai dati. Es būšu dati." [1]

Epizodē Betānijas tēvs un māte tiek atainoti kā iecietīgi, liberāli cilvēki. Viņi aptuveni nojauš par meitas interesēm un ir gatavi pieņemt jebkādu dzimuma izvēli. Taču pavisam negaidīti starp meiteni un vecākiem kā smags klintsbluķis ieveļas paaudžu konflikts. Betānija negrib dzimumu. Viņa grib būt dati. Un bam! Vecāku reakcija, kā jau gadsimtiem ilgi, ir tā pati – ko tu iedomājies, kādas muļķības, nemūžam!

Es skatījos šo seriālu aptuveni pirms gada, kad mana mazā atvase vēl bija zīdainis. Šo ironisko ainu nespēju aizmirst un domās pie tās atgriežos atkal un atkal. Vai kādā, teiksim, 2034. gadā arī mūsu virtuvē būs šāda saruna? Vai mans bērns gribēs būt dati? Vai tas vispār būs iespējams?

Ja smadzenes ir kompis

Smadzenēm ir piedēvētas dažādas metaforas, atkarībā no tehnoloģiskās attīstības. Tās tikušas pielīdzinātas hidraulikai, telegrāfam, telefoncentrālei u.c. Metafora, ka cilvēka smadzenes ir dators, radās 20. gadsimta vidū – laikā, kad radās elektroniskie datori.

Monašas Universitātes (Austrālija, Melburna) doktorante Nataša Abrahama skaidro, ka datora metafora satur izpratni par tādām smadzenēm, kurās kognitīvās jeb izzināšanas funkcijas atrodas noteiktos smadzeņu reģionos. Šos reģionus var salīdzināt ar datora komponentēm, piemēram, atmiņu – ar cieto disku, maņu orgānus – ar perifērajām (ārējām) ierīcēm. "Uzvedību var definēt kā smadzeņu darbību pēc iepriekš iestatītas programmas," ir pārliecināta pētniece.

Kamēr Abrahama to apskata tikai kā vēsturiski izveidojušos metaforu, Ņujorkas Universitātes psiholoģijas un neirozinātnes profesors Gerijs Markuss ir pārliecināts, ka tas atbilst realitātei.

Viņš un vēl divi kolēģi no Google un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta izvirzījuši teoriju, ka smadzenes sastāv no konfigurējamiem, fundamentāliem blokiem (līdzīgi kā tas ir īpaša veida datoros – FPGA). Datorā viens bloks veic matemātiskas darbības, cits apstrādā signālus, bet vēl cits savieto visu tabulā. Savukārt smadzenēs ir loģikas bloki secību konstruēšanai, informācijas iegūšanai no atmiņas un informācijas vadīšanai starp dažādām smadzeņu daļām. Rezultāti gan smadzenēs, gan datorā ir atkarīgi no tā, kā tiek konfigurētas atsevišķas daļas. Citiem vārdiem sakot, FPGA dators un arī mūsu smadzenes ir nevis kā parasts procesors, kurā ir pilnībā izstrādātas programmas konkrētu uzdevumu veikšanai, bet kā "Lego" klucīši, kurus tu būvē pats.

"Lidmašīnas, iespējams, nelido kā putni, bet tās ir pakļautas tiem pašiem pacelšanās un pievilkšanās spēkiem. Tāpat nav pamata domāt, ka smadzenes ir atbrīvotas no aprēķināšanas likumiem. Ja sirds ir bioloģiskais pumpis, bet deguns – bioloģiskais filtrs, tad smadzenes ir bioloģiskais dators," uzskata Markuss.

Ja smadzenes ir bioloģiskais dators, tad teorētiski tās varētu pārveidot digitālā sistēmā. Tam tic arī atsevišķi Hārvardas un Surejas Universitātes pētnieki. Pērn šie zinātnieki sākuši ražot "nanomēroga zondes", ar kurām var izmērīt elektrisko strāvu, kas darbojas šūnās. Viņi paši uzskata, ka šīs zondes ir "milzīgs solis [uz priekšu] cilvēku un mašīnu krustošanā".

Bet – vai smadzenes tiešām ir kompis?

Zinātne nebūtu zinātne, ja tajā nebūtu diskusiju. Datora metaforai ir pretinieki – viens no tiem, kurš man īpaši iekrita acīs, ir psiholoģijas pētnieks, profesors, 15 grāmatu autors un bijušais žurnāla "Psychology Today" galvenais redaktors Roberts Epšteins. Viņš uzskata, ka smadzeņu salīdzinājums ar datoru ir maldīgs, jo smadzenēs nav tādas "vietas", kur uzglabātos visas mūsu zināšanas, līdzīgi kā datorā uzglabājas visi faili.

"Par spīti maldinošiem virsrakstiem, nevienam nav ne mazākās nojausmas, kā mainās smadzenes, kad esam iemācījušies dziedāt dziesmu vai deklamēt dzejoli. Ne dziesma, ne dzejolis tajās netiek "glabāti". Smadzenes tikai mainījušās tā, lai noteiktos apstākļos ļautu mums dziedāt dziesmu vai deklamēt dzejoli," skaidro Epšteins.

Viņš norāda, ka smadzenes maina daudzveidīga pieredze, un uzskaita trīs svarīgākos elementus. Pētnieks raksta, ka 1) mēs novērojam apkārt notiekošo (uztveram citu uzvedību, dzirdam skaņas un tādējādi saņemam gan valodā, gan attēlos izteiktas instrukcijas); 2) mēs esam pakļauti nesvarīgu stimulu (piemēram, sirēnu) savienošanai pārī ar svarīgiem stimuliem (piemēram, policijas automašīnas parādīšanos); 3) mēs esam sodīti vai atlīdzināti par noteiktu izturēšanos. "Mēs kļūstam efektīvāki savā dzīvē, ja maināmies veidos, kas saskan ar mūsu pieredzi, – [..] atturamies no uzvedības, par ko varētu tikt sodīti, biežāk uzvedamies tā, lai tiktu apbalvoti," uzskata pētnieks.

Kas tad ir atmiņas? Epšteins uzskata, ka tā ir vizualizēšana – kāda momenta vai skata izdzīvošana atkārtoti. Bet tā nav konkrētas informācijas nokopēšana un noglabāšana kādā smadzeņu daļā, kuru pēc tam "atveram", lai atcerētos. Ja tā būtu, atmiņas vienmēr būtu līdz detaļām precīzas un mēs vienādi atcerētos kopīgi redzēto un piedzīvoto, bet tā nav. Arī cilvēku stāsti par pagātni nekad nav vienādi. Katrs to izdzīvo citādi.

Tad kā ar mākoni?

Tā kā nekāda informācija smadzenēs netiek uzglabāta, mums nekad nebūs jāuztraucas par to, ka cilvēka prāts ieies kibertelpā. "Mēs nekad neielādēsim sevi mākonī," ir pārliecināts pētnieks. Jo ilgāk mēs domāsim par smadzenēm kā par datoru, jo ilgāk bremzēsim sevi ceļā uz patieso atbildi.

Iespējams, mūsu smadzenes ir kā audekls, uz kura kārtu kārtām paliek otas triepiena nospiedumi, sapludinot pieredzi un atstājot vien skaistas atblāzmas par senāk gleznoto. Svaigākie triepieni ir skaidri vizualizējami, bet vecākie – iedod nokrāsu.

Varbūt patiesība ir kaut kur pa vidu? Varbūt mēs jau esam mākonī? Reliģiskajās praksēs sastopama ideja, ka miesa un dvēsele ir divi atsevišķi lielumi, no kuriem pēdējais turpina eksistēt kā nemateriāla, sevis apzināta enerģija arī pēc fiziskā ķermeņa nāves. Dvēseles ir kolektīvās bezapziņas radīti dati. Mēs paši esam mākonis! No tā, savukārt, izriet jau pavisam cits jautājums – nevis par to, kā ielādēt sevi digitālajā mākonī, jo tā pret kolektīvo bezapziņu ir niecīga un vāja informācija, bet – kā iegūt mums vēlamo informāciju no dvēseļu pasaules? Kā saprast to, kā šis mākonis strādā?

Un te jau arī paaudžu konflikts

Tādēļ, iespējams, tikai mēs, pieaugušie, saskatījušies zinātnisko fantastiku, vēl domājam par to, kā savienoties ar tām vecajām dzelzs kastēm. Iespējams, mūsu nesen dzimušie bērni pēc 30 gadiem būs vairākus soļus mums priekšā un iekļūs mākonī, pusstundu pameditējot uz sava tibetiešu paklājiņa dzīvoklī ar skatu uz Temzu. Varbūt viņi nesapratīs, ko mēs ņemamies ar tiem vadiem, vaifajiem un shēmām, ja īstais ceļš ir pa tiešo – prātā.

Uzminēt, kad un kāds klintsbluķis ievelsies mūsu virtuvē, ir grūti. Dzīve mani vienmēr pārsteidz daudz radošāk, nekā es varu izdomāt pati, tāpēc, visticamāk, arī paaudžu konflikts būs vēl jautrāks, nekā sagaidu. Taču mana sirds būtu daudz mierīgāka, ja mana meita pusaudžu gados prasītu naudu jaunam meditēšanas paklājiņam, nevis stieptu veidlapu, kurā jāparakstās par atļauju augšupielādēt viņas apziņu aplikācijā. Jo, ja tā, tad es jau tagad varu piebalsot Betānijas vecākiem: "Ko tu iedomājies, kādas muļķības, nemūžam!"

 

[1] "Sešu sēriju britu televīzijas seriāls "Years & Years" ir episka drāma, kas seko vienas ģimenes dzīvei 15 gadu garumā laikā, kad Lielbritāniju satricina nestabila ekonomiskā, politiskā un tehnoloģiskā attīstība," raksta BBC.

Oriģinālais teksts angļu valodā: ""I don’t want to be flesh. I want to escape this thing and become digital," she says. "They say one day there will be clinics in Switzerland where you can go and sign a form and they’ll take your brain and download it into the cloud. I want to live forever as information. That’s what transhumans are. Where I’m going, there’s no life or death; only data. I will be data.""

Līga Pētersone

Līga Pētersone ir freelance autore, žurnāliste, blogere. Interesē cilvēks – psiholoģiski, bioloģiski un kulturāli. Savus rakstu darbus apkopo blogā www.parstastniece.lv.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!