Mēs pārvietojāmies vienā vagonā. Tas bija pukšķinošais dīzeļbānītis, tas nebija ātrvilciens. Aiz logiem ainava mainījās gaužām lēni. Filma tinās palēnināti, sapņi karājās bānīša melnajos dūmu mutuļos. Elektrība vēl nebija izdomāta.
Sākumā es viņu nepamanīju. Vagonā sēdēja maz cilvēku, bet es vienalga viņu neievēroju, tādēļ ka skatījos pielijušajā, slapjajā zālē, kas gulēja uzbēruma kraujā, bezspēcīgi atdodamās rudenim, dzeltena un sanīkusi. Tā radīja vienīgo ilūziju par normālu kustības ātrumu, jo stiebri bija smalki, un visus nevarēja paspēt apskatīt pat braucot tik lēnām. Palika kaut kas nepagūts.
Tad es iedomājos, ka tā taču ir tikai zāle. Ka tā ir vienkārši zāle. Ka tā ir vienāda zāle. Pirmo reizi brauciena laikā vagona durvis atvēra mana vientulība. Tā ienāca starp smalkajiem zāles stiebriem, ienāca nepieklauvējusi. Tā neko nejautāja, tikai apsēdās man pretī un lūkojās laukā pa logu, jo tā bija vientulība, kura neprot piešķirt nozīmi pat tiem, kam tā pieder. Pievērsos pārējiem pasažieriem, lai kaut ilūzijās kliedētu savu vienatni, jo kas gan cits, ja ne cilvēki, spētu to gaisināt un pārvērst putojošā aizmirstībā.
Pasažieri nebija interesanti, bet savādi. Kāda meitene, kura ik pa brīdim smējās, ķemmēja matus un sakliedzās ar dzērvēm. Tās kaut ko viņai nesa, bet laikam neko svarīgu, jo viņa joprojām ķemmēja matus.
Kāda māte tīstīja cakainos, baltos autiņos zīdaini un nemitīgi raudāja. Es nesapratu, kādēļ viņa raud, jo viņai taču bija skaists bērns. Viņa tomēr raudāja. Viņa bija labi ģērbta.
Večuks vagona stūrī ik pa brīdim izvilka kotelīti un pielika pie lūpām. Reizi stundā viņš lēnām aizrāpoja uz vagona otru galu uzsmēķēt. Dzeltenīgi un apbružāti pirksti izvilka baltu papirosu, uzmanīgi drebot saspieda tukšo galu šaurā papīra strēmelītē. Viņš nekad neaizsmēķēja uzreiz. Viņš uzrāva trīs sērkociņus katru reizi, un tikai trešajā reizē uzvijās pelēcīgs dūmu mutulis. Tajos brīžos viņš izskatījās laimīgs. Iespējams, tā bija tikai mana šķietamība. Pelnus večuks bēra gaisa sildītājā. Tur jau bija daudz pelnu. Tad, savādi pasmaidījis, viņš nesteidzīgi rāpoja atpakaļ. Vienmēr uz vienu un to pašu vietu, kaut arī vagonā vēl bija tik daudz citu brīvu vietu.
Kamēr viņš smēķēja, māte vienmēr klusi iekliedzās uz raudāja vēl gaužāk. Varbūt papirosa dūmi koda viņai acīs. Varbūt viņai bija žēl sevis. Varbūt viņai bija žēl bērna. Bet viņa necēlās un negāja uz citu vagonu. Es vēl nezināju, ka vilcienam ir tikai viens vagons.
Tajā galā, uz kuru večuks tik uzcītīgi rāpoja smēķēt, sēdēja pavisam parasts pasažieris. Viņš neķemmēja matus, viņš neraudāja, un viņš nedzēra. Viņš izskatījās pēc advokāta. Viņš nebija skaists. Viņš likās iedomīgs, iespējams, šo ilūziju radīja viņa vienaldzība, bet patiesībā vienaldzības viņā nebija vairāk kā pārējos ceļabiedros.
Es skatījos ilgi, un redzēju, ka nekas nemainās. Man pēkšņi gribējās saprast, kā citi redz mani. Kad večuks kārtējo reizi bija aizrāpojis līdz ierastajam vagona galam, piecēlos un izvilku cigaretes. Paciņa bija pilna ar mazu, baltu nāvi. Izvēlējos vienu un gāju pie večuka, kurš lēnām pieturoties grīļīgi slējās kājās. Pamanīju, ka meitenei ķemme nokrita zemē. Māte joprojām raudāja. Večuks paskatījās manī ar blāvi ūdeņainām acīm. Tajā brīdī biju pārliecināta, ka varētu viņu iemīlēt. Viņš skatījās man cauri. Viņš laikam mani neredzēja. Viņš nebrīnījās. Viņš uzrāva sērkociņu, un es piesmēķēju. Viņš piesmēķēja trešajā reizē, kā parasti, ja vien es nebūtu izjaukusi viņa parastību. Iespējams, es to neizjaucu, jo ne velna nesapratu, kā viņš jūtas un ko domā. Varbūt viņš mani nemaz nebija pamanījis. Varbūt uztvēra mani kā kārtējo vai pirmo delīriju. Nezinu.
Mēs skatījāmies, kā pelēcīgi dūmi savijās un apstājās krēslainajos vagona griestos. Es mēģināju, lai manas cigaretes dūmi būtu tikai manas cigaretes dūmi, lai tajos nebūtu to otru. Man nesanāca, jo pie vagona griestiem vairs nespēju atšķirt cigaretes dūmus no papirosa dūmiem. Bet manī lēkāja apziņa - kaut arī neredzu, tur vienalga ir dūmi, kurus esmu izelpojusi es, tie ir mani, un nav svarīgi, vai pati spēju vai nespēju atšķirt.
Laiks nemainīja savu plūdumu arī smēķējot. Viss notika gandrīz neticami lēni, neiedomājami lēni. Redzēju, kā mana roka nopurina pelnus radiatorā, jo pelni man nešķita tik svarīgi kā dūmi. Varbūt kārtējo reizi nepratu tiem piešķirt īsto nozīmi.
Man gribējās saprast, kādēļ večuks uzrauj trīs sērkociņus un tikai pēdējo piesmēķē. Vai ar viņu kopā smēķēja vēl kāds, kuru es nespēju ieraudzīt, ko redzēja tikai viņš? Varbūt šis kāds bija veseli divi? Kādēļ večuks joprojām uzrāva tikai trīs sērkociņus, kad es sadomāju iejaukties viņu trijotnē? Vai viņš tiešām mani nebija pamanījis? Varbūt vienmēr, kamēr viņš smēķēja un kamēr es patiesībā sēdēju, pirmais sērkociņš tika uzrauts man? Vai viņš gaidīja vēl kādu? Varbūt tas bija rituāls? Vai arī večuks iedomājās, ka vienmēr vajag kaut ko lieku, lai nekas nemainītos viņa esībā, pat ja tajā sadomātu iejaukties citi? Lai būtu kā parasti. Tādā gadījumā - vai viņš nesaprata, ka visu nekad nevar paredzēt, ka viņa ierastību nesagrauj tikai apstākļi? Kas notiktu, ja mēs visi iedomātos kopā ar viņu sapīpēt - meitene, māte, es un advokāts? Vai viņa pasaule nesagāztos?
Manas domas apsteidz laika lēnumu. Uzdevu pārāk daudz jautājumu sev tā vietā, lai pajautātu viņam. Es biju mazohiste, un nekad nepratu iet pa taisnāko ceļu. Es vienmēr apmaldījos. Nepamanīju, vai tad, kad smēķējām mēs abi, māte iekliedzās divreiz skaļāk, vai viņa raudāja divtik gauži. Tiešām nepamanīju, jo vēroju dūmus un domāju par večuku.
Kad atkal biju apsēdusies, man gribējās uzzināt, ko darītu citi, ja es viena pati pieceltos un ietu smēķēt. Vai viņi būtu pārsteigti, vai viņi mani ienīstu? Vai viņiem būtu vienalga? Bet es neuzdrošinājos tik ļoti izjaukt parastību. Jau teicu, ka esmu mazohiste. Principā es varēju arī dziedāt, kliegt vai dejot. Viņi izmestu no mani vagona, izkāptu paši vai dziedātu kopā ar mani?
Pārstāju domāt, jo tajā vietā, kur sēdēja vientulība - man pretī, apsēdās advokāts. Vēlāk uzzināju, ka viņš ir krāsotājs, es biju kļūdījusies. Vientulība joprojām sēdēja, un tagad arī viņš. Vēroju viņus abus. Manī sarāvās mazītiņi smiekliņi par to, ka advokāts bija mierīgi uzsēdies virsū manai vientulībai, bet viņai nesāpēja, viņai bija vienalga, jo viņa bija tikai vientulība. Un advokāts to pat nebija pamanījis. Vai tomēr bija?
Redzēju, kā mana vientulība saņem viņu aiz ausīm un pagriež viņa seju pret logu. Advokāts skatījās laukā pa logu un klusēja. Es arī klusēju, jo viņš bija pārrāvis manu domu nožēlojamo striķīti. Piezemējos vagonā jau kuro reizi. Pēc tāda kritiena diezin vai atrastos kāds, kuram visi vārdi nebūtu izsisti kā tenisa bumbiņas autā.
Skatījos uz viņu, bet viņš skatījās laukā pa logu. Kaut kas notika. Savādi, bet pēkšņi, pavisam īsu mirkli, es skaidri zināju, ka viņš domā par kokiem. Par to, cik patiesībā labi, ka lietas mainās lēni, jo tās var pagūt kārtīgi apskatīt. Tas bija ļoti īss mirklis. Sāku nojaust, ka laiks var arī skriet, ne tikai vilkties nopakaļ kā pussprāgusi klaburčūska.
Advokāts sēdēja piecas minūtes. Laika skaitītājs bija viņā pašā, tādēļ to tik precīzi zinu, pati laiku neskaitīju, kopš tas bija kļuvis par lēnu manām domām un manai esamībai. Viņš klusēja. Viņš joprojām skatījās laukā pa logu, tikai tagad es vairs nezināju, kādas lietas apskalo viņa smadzeņu okeāns. Dīvaini, bet mani pat nekaitināja viņa savādā rīcība. Advokāts piecēlās un parakņājās savā žaketes kabatā. Novērsos, jo man šķita nepieklājīgi vērot citu kustības. Kad atkal pacēlu acis, man uz sola pretī vēl joprojām tupēja vientulība, bet viņai klēpī bija ielikta smalka vāverastes otiņa, tās kāts sudrabaini mirdzēja. Advokāts atkal bija apsēdies savā ierastajā vietā.
* * * * *
Lietas nekad vairs nebūs tādas, kā iepriekš. Kopš esmu pieskārusies, tās katru reizi ir savādākas. Tā bija brīnumaina atklāsme, kuru man nekas neatņems. Vairs ne.
Apzinājos, ka otiņa domāta man, bet nezināju, vai gribu to paturēt. Sēdēju un skatījos, kā tā mirdzēja vientulībai klēpī. Sudrabaini sena ēna iekrita manās plaukstās, un sapratu, ka tiešām gribētu to paņemt. Es nespēju iedomāties, kā sajutīšos, turot rokās tik brīnumsmalku lietu. Baidījos, ka vientulība neatdos man to, kas patiesībā ir mans. Viņa taču varēja paturēt otiņu, jo tā gulēja klēpī viņai, nevis man. Biju piemirsusi, ka patiesībā arī vientulība pieder man, ka viņa nekad nedrīkst izlemt, ko man dot, jo es pati nolemju, ko atdot viņai.
Pastiepu roku. Tas izrādījās tik vienkārši. Biju ļoti izbrīnīta un pat nedaudz vīlusies par vienkāršību, ar kādu otiņa ieslīdēja manā plaukstā. TE TĀ BIJA. Un es nezināju, ko ar to iesākt, jo es nekad iepriekš nebiju domājusi par otām. Nebiju domājusi par to, ko es ar tām varētu darīt. Zīmēt nepratu, krāsot arī ne. Viss, ko tajā brīdī iespēju - turēt rokās filigrānu bezgalības nojausmu un apbrīnot to.
Paskatījos apkārt. Advokāts paberzēja degunu ar īkšķi. Likās, viņam ir auksti. Viņš klusi pie sevis pasmīnēja vai, iespējams, pasmaidīja. Večuks pieskārās pie lūpām ar kotelīti, meitene pieskārās ar ķemmi saviem matiem, māte pieskārās bērnam. Un es pēkšņi zināju, ko varētu iesākt ar savu otiņu. Es drīkstēju pieskarties. Tā, ka es vienmēr paliku otiņas vienā pusē, bet tas, kam pieskāros - otrā.
Vispirms nolēmu pieskarties lietām, kurām biju vēlējusies pieskarties visu ceļojuma laiku, bet iepriekš tas nebija bijis iespējams. Tādu nebija daudz. Vienīgā, ko ātrumā varēju iedomāt - Mēness. Tāls, neaizsniedzams, šķietami auksts. Vai mana šķietamība bija pareiza? Es gribēju pārliecināties.
Pieskāros pavisam viegli. Ieraudzīju, ka Mēness nav debesu bļodā ielīmēt šķīvis, ka tas ir apaļš kā bumba un nezin kādu spēku vadīts pavisam mierīgi peld telpā. Redzēju skaidri, kā tas zog gaismu saulei, izlikdamies un tēlodams, ka spīd pats, un pats tam ticēdams, jo viņš bija tēlojis savu gaismu jau pārāk ilgi. Bija grūti atšķirt, vai tie joprojām bija meli, vai par patiesību kļuvuši meli. Viņa ticība bija viņa patiesība, mana atklāsme - mani meli.
Pieskāros pankūkām. Un redzēju, ka tikai no ārpuses tās ir kraukšķīgi brūnas. Iekšpusē joprojām bija daudz baltu, tukšu poru. Piekāros otrreiz un sapratu, ka poras nav tukšas, jo tajās bija gaiss.
Pieskāros kokiem. Man teica: “Paskaties, cik koki ir sarežģīti!” Un es ieraudzīju, ka tie tiešām ir sarežģīti.
Pieskāros cilvēkiem. Šīs pieskaršanās vienmēr nesa ko negaidītu, jo cilvēki izrādījās pavisam citi. Man žēl, ka neiedomājos pieskarties večukam vagonā, tad es būtu atbildējusi uz visiem jautājumiem, kurus uzdevu sev. Un es būtu sapratusi - māte raudāja tādēļ, ka bērns nekad nepiederēs viņai, kaut arī tas bija viņas bērns, jo bērni pieder paši sev. Būtu dzirdējusi, ka meitene sakliedzās ar dzērvēm tādēļ, ka putni nesa viņas nepiepildītās ilgas, kuras nedrīkstēja piepildīt, jo citādi viņai vairs nebūtu pēc kā ilgoties. Un dzērves bija svarīgas.
Es pieskāros nešķirojot, un katrs jauns pieskāriens manī ienesa savādāku nojausmu par esību. Es pieskāros laimei, es pieskāros plastmasas spainīšiem, es pieskāros gudrajiem, es pieskāros gaismai, es pieskāros dzērājiem, es pieskāros marmora gulbjiem, es pieskāros zemei, es pieskāros parka soliņiem, es pieskāros zvaigznēm, es pieskāros putniem. Pieskāros daudz reižu. Tagad es noteikti darītu savādāk, es pieskartos vienīgi svarīgām lietām.
Laiks joņoja, laiks skrēja, laiks lidoja. Man šķita, nekad nepagūšu pieskarties visam. Beidzot laiks bija kļuvis par atklātu ienaidnieku, jo līdz šim es tam nebiju pievērsusi vairāk uzmanības, kā sīkam, panīkušam kaķēnam, kas velkas nopakaļ mēteļa malā ieķēries. Tagad es skrēju pakaļ laikam. Es gribēju pieskarties, bet man neizdevās. Tas vienmēr bija ātrāks. Varbūt tieši tā bija jābūt. Jo toreiz vēl nezināju, ka arī pieskāriens ir atbildība - par katru lietu, kurai es pieskāros, es nesu atbildību. Cik muļķīgi bija to nezināt!!!
Tieši savas muļķības dēļ es pieskāros mīlestībai. Tā kļuva par pēdējo pieskaršanos. Sapratu, ka esmu pieskārusies savam dievam. Paskatījos viņam acīs, un ieraudzīju, ka viņam ir manas vientulības acis. Es pēkšņi zināju, ka viņš varētu atstāt otiņas uz vilcienu tukšajiem beņķiem. Tādēļ es viņu nekad iepriekš nebiju pamanījusi.
Pieskāriens bija piepildīts. Man atņēma manu otiņu un teica, ka vairāk neesot kam pieskarties, man skaidroja, ka tas esot nesaprotams egoisms paturēt tik interesantu mantiņu sev, ka citi arī drīkstot paspēlēties. Liedzos, ka tā nav spēle ka tā ir lielākā patiesība, kāda man jelkad piederējusi, bet neviens nedzirdēja. Mans dievs teica, ka otiņa manā esībā ir kļuvusi svarīgāka par viņu un dieva semantisko nozīmi vispār. Kliedzu, ka neesmu vainīga, ja šādi tādi krāsotāji mēdz atstāt savas otiņas pustukšos vagonos, bet viņš skatījās manī ar manas vientulības acīm. Un es vairs nevarēju pakliegt.
* * * * *
Vēroju, kā aiz pelēkām asarām noraudātā stikla zāle atdodas smalkam, aukstam rudens lietum, un kā smilgas ļaujas vējam uzbēruma pakājē. Varbūt ir pavasaris, es nezinu, jo laikam vairs nav nozīmes. Dzirdu, kā vējš vienaldzīgi kauc, jo vējam es paspēju pieskarties.
Vagons ir gandrīz tukšs. Te joprojām brauc garlaicīgais advokāts. Viņš sēž man blakus un skatās laukā pa logu, bet starp mums ir vientulība, jo viņš vairs neprot uzsēsties tai virsū. Varbūt, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Pretī uz sola ķēmīgi smīn mans nepabeigtais pieskārienu audekls. Tajā trūkst vairāk kā pus pasaules. Pieskārieni joprojām mani uzrunā, bet savādāk, nekā toreiz, kad man vēl bija sudrabainā vāverastes otiņa. Gaužām savādāk.
Es domāju par otiņu. Man šķiet, ka vagons ir nežēlīgi tukšs. Iespējams, man pietrūkst raudu, iespējams - meitenes kliedzienu, varbūt tomēr papirosu dūmu. Es nezinu. Es aizmirsu pieskarties sev, tādēļ joprojām neko nezinu. Patiesībā man bija bail, jo nespēju nojaust, kas notiks, kad es būšu otiņai arī otrā pusē. Man bija bail, ka man vairs nepaliks manas drošās puses, tādēļ nekad nepieskāros sev, kaut arī bieži tiku par to domājusi.
Advokātam ir manas vientulības acis, un starp mums sēž vientulība. Mēs nekad nesarunājamies. Es arī skatos laukā pa logu. Es vairs nesmēķēju.
0