Es biju atdevis visu savu sīknaudu. Kabatās nekas nešķindēja, tas bija savāds un piespiests klusums. Ienākot visu sabēru baltajā bļodā, un tā bija pēdējā reize manā esībā, kad dzirdēju savu sīknaudu skanam, atsitoties pret daudzajiem apaļajiem, dzeltenīgajiem un sudrabainajiem monētu pleķīšiem. Pret svešu naudu. Līņāja. Pelēcīgi bāla un smalka migliņa laizīja pavērtā loga šķirbas, stikls asaroja ar vienādi pelēkām asarām. Es skaitīju stabus, bet pie piecdesmit seši man sajuka. Nemēģināju sākt no jauna, jo stabu bija pārāk daudz. Apaļi, zemē sadzīti mieti, nedaudz augstāki par jumta notekcauruli vienādās un pedantiski precīzās kolonnās pazuda bezgalībā. Neko citu nespēju saskatīt, tikai glumi dzeltenīgos, slapjos stabus. Tie bija pārāk vienādi, sadalot pasauli metru platās spraugās un kaut ko noslēpjot. Rasētājs tā varētu saskrāpēt papīru ar ķīmisko zīmuli un aiz svītrām uzzīmēt mežu. Kāds tā varētu iestādīt birztalu, ja vien viņam piemistu pārliecība, ka visi bērzi izaugs. Viņa bija iestādījusi stabus.
Pievērsos balti stērķelētajām, tamborētajām sedziņām, baltajām mēbelēm, kas saliktas pareizos, taisnos leņķos ne ar ko neatšķīrās no pedantiskuma aiz logiem. Man bija bail pieskarties savādajām, matētajām stikla virsmām, uz kurām nemanīja neviena puteklīša. Varbūt tādēļ, ka virsmas bija matētas, varbūt tādēļ, ka laiks bija apmācies. Man bija bail apsēsties. Es stāvēju un, iespējams, gaidīju. Šķita, viņa atgriezīsies ar zobārsta urbi rokā, vai vismaz ar pinceti un marles tamponiņiem stikla burkā. Biju iestidzis līdz ceļiem baltajā paklājā, parketa dēlīši un starpstāvu pildījums cieši žņaudza manas kājas. Ja viņa nenāks drīz, es noslīkšu, domāju. Ceļgali jau pazuda gaisīgajā, truša vilnai līdzīgajā paklāja pūkā. Mana ēna kailās spuldzes gaismā bija vienīgais dzīvais pleķis. Es kustināju roku pirkstus un zīmēju ēnainus taureņus uz sienām un uz grīdas. Pamanīju, ka man ir netīri nagi.
Negribēju ticēt, ka kāds spēj radīt ap sevi tik pareizu vidi. Tā vairāk izskatījās pēc vergturu garlaicības untuma, pēc Branda sniegotajām virsotnēm pret izģērbtām debesīm, pēc vīrieša loģikas. Pēc trim sasodītām loģikām. Drīzāk pēc elles. Nobraucu ar pirkstu pa baltajiem, mākslīgajiem ziediem, kas bija iespundēti caurspīdīgā stikla vāzē apaļa galda vidū. Liliju nedzīvā ziedkausiņa malā palika iedzeltena svītra. Manas rokas nebija tīras, un savāds, salkans prieks skalojās manā apziņā kā brūngani rāvains dīķa ūdens.
Galds bija novietots baltā paklāja centrā, tas atradās istabas vidū. Uz sniegaini baltā galdauta bija uzlikts pedantiski piegriezts, ar galdu vienāda diametra caurspīdīgs stikls. Sākumā es pat nepamanīju, tik
Man pēkšņi gribējās iedzīt lielu, resnu un melnu tērauda naglu mazliet zaigojošajā, rītausmas miglas pienainumam līdzīgajā satīna sienu tapsējumā, lai tā kaut nedaudz piesmietu vienmuļību, kuru es ieelpoju un kura jaudās visos telpas kaktos. Bet man nebija naglas, tāpat kā man nebija sīknaudas. Arvien dziļāk iestigu paklājā un elpoju vienmuļību, kas bija mana. Es nekā nejutu, savāds un akls tukšums sterilizēja apziņu, emocijas, esību. Viņa joprojām nenāca. Man likās, neviens ticīgais nekad cilvēces pastāvēšanas vēsturē tik ļoti nebija gaidījis pestīšanu, kā es tagad gaidīju viņu. Es pat negaidīju, man bija nepieciešams kāds, kas spētu kustēties, kurš radītu ilūziju par laiku, kura nebija. Vēlējos neelpot, bet man neizdevās. Kādēļ bija tik ļoti apmācies? Kādēļ saule nekad neatstāj aiz sevis gaišu pliķi debesīs, nojausmu par sevi?
“Saules nav”, viņa teica. Viņas āda ne ar ko neatšķīrās no sienu tapsējuma. Tā bija tikpat bāla kā caurspīdīgās, basās sandales viņas pareizajās pēdiņās ar līdzeni apgrieztajiem, balti lakotajiem nagiem. Es pavisam vieglītēm pievērsos garās, bezformīgās kleitas apakšmalai, kas maigi glāstīja paklāju un apņēmīgi klusēja, radot tikai kroplu nojausmu par valkātājas ķermeni. Plaukstas, kas tik tikko spraucās ārā no garajām piedurknēm, savādi trīcēja. Iespējams, šķietamībai par roku drebēšanu lika noticēt griestu spuldzes mānīgā ēna, jo lampa, viņai ienākot, sašūpojās. Sieviete bija apbrīnojami neizteiksmīgi neglīta, tomēr pienainais ādas bālums, kuru neizjauca neviens nevērīgs asinsvadiņš, piešķīra sejai parastu pievilcību. Viņa neskatījās uz mani, tomēr es ievēroju, ka viņai ir tikpat pelēki dzidras, caurspīdīgas spoguļstikla acis, kā loga asaras. Tās bija vienīgā nojausma par esību, ja neskaita manas dzeltenās, sabristās kurpes un netīrās rokas.
Viņai nepiemita nekā no līganās, sievišķīgās gaitas, viņa tūļājās kā zīdainis, kas pagājušo nedēļ iemācījies staigāt. Sieviete apgāja riņķī galdam, ar saviem taisnajiem, baltajiem matiem atnesot salkanu un pretīgu vēsmu. Viņa apstājās otrā pusē, un no viņas plaukstas izslīdēja sērkociņš ar baltu sēra galviņu. Kociņš bezdievīgi smējās pret auksto galdauta bālumu savā dzeltenajā dabiskumā. Savādi, jo istabā nebija sveču, te nebija krāsns un nebija kamīna, te bija tikai vienmuļība, kurai stingru pliķi iecirta sievietes grīļīgā gaita un nepiedienīgi šķebinošais eu de toilet.
Viņa beidzot paskatījās uz manām kurpēm. Es arī paskatījos uz savām kurpēm, tomēr pamanīju savādu satraukumu pelēkajā līķa atspulgā, ko vajadzētu dēvēt par skatienu. Varbūt tās bija bailes, bet es skaidri zināju, ka viņa nebaidījās no manis. Tās bija bailes uz iekšu. Iepriekš tādas nebiju sapratis, tās bija kaut kas jauns. Jutu, ka drīkstu elpot. Es joprojām stāvēju, un viņa nepiedāvāja man apsēsties.
Sieviete pieliecās. Esmu redzējis, kā lūst zari un smilgas, bet viņa salūza daudz pareizāk, viņa salūza kā salūztu lūšanas būtība. Baltais paltraks piekļāvās viņas mugurai, dibenam un mazliet kājām. Vēroju smieklīgo leņķi, kuru kustība izveidoja pret grīdas paralelitāti. Viņa paņēma baltu porcelāna tasīti no krēsla, kas stāvēja ar atzveltni pret galdu. Krūzīte žagojās uz apakštases ar tādu sparu, ka tai noteikti vajadzēja nokrist uz grīdas. Sarāvos, kad iedomājos smalko lietu uz paklāja. Es nebiju maldījies - viņai tiešām trīcēja rokas.
Apburts vēroju, kā sieviete nedabiskā sasprindzinājumā novieto tasi uz mazā sērkociņa. Likās, kāds neredzams spēks notur tasīti līdzsvarā un milimetru no galda stiklainās virsmas, kaut arī zināju, ka tas ir sērkociņš, kuru es vairs neredzēju. Mazliet sadusmojos, jo neizteiksmīgais un nepiepildītais baltums man bija nozadzis vienīgo patieso lietu šajā telpā, tomēr turpināju vērot viņas kustības.
Sieviete pacēla baltu tējkannu. Man šķita, ka tā nav tējkanna, tikai pirmajā mirklī es nesapratu, kādēļ. Cik savādi nojausmas par būtību nonāk līdz manai apziņai. Kāds tās saver uz nemanāma diega kā senus gredzenus, tad paceļ savu diega galu mazliet augstāk par manu saprātu un slidina gredzenus manī - vienu pēc otra. Sapratu, ka tējkanna nav karsta, no skaisti izliektā snīpja neuzvēdīja neviens pats garaiņu mutulītis. Vai kāds lietainā laikā dzer ledus tēju? Tējkanna aizsedza pēdējo nojausmu par sērkociņu, jo sieviete to nolika starp mani un porcelāna tasīti.
Viņa pieklumburoja pie baltā dīvāna un pacēla savās rokās vienu no satīna spilveniem ar iespiestām, gandrīz nemanāmām puķēm. Spilvens nebija mīksts, audums nepiekļāvās rokai ar liegu maigumu. Neticamā ātrumā viņa atgriezās pie galda un izbēra no spilvena smalkas,
Man uznāca klepus, bet sieviete nosvieda zemē auduma maisiņu, kas iepriekš bija tik līdzīgs kvadrātiskam spilvenam un tagad saļima uz paklāja kā caurdurta balona lupatiņa, kuru bērni iemet renstelēs, lai skatītos, kā tā peld pa straumi lejup. “Tukšs”, viņa teica un dīvaini iesmējās, redzot manu netēloto vienaldzību. Gribēju skaitīt hostijas, bet sapratu, cik tas būtu bezjēdzīgi, un sakautrējos par savu uzmācīgo iedomu visu saskaitīt. Viņa apsēdās, lēni atbalstoties pret galda malu, tagad viņas kustībās jaudās dabiska apātija. Domāju, kādēļ viņa bija uzlikusi tikai vienu tējas tasi, jo mēs taču bijām divi. Es skaitīju lietas, kuras bija vienkārši saskaitīt un atņemt.
Raudzījos, kā sieviete paņem pirkstos katru mazo ripiņu un liek kaudzītēs. Uzmanīgi, vienu pēc otras, ar parastību, kādu rada pierastas lietas un procesi. Viņas sejas profils mēdījās kā pliekans ēnas pleķītis uz pretējās sienas zīdainā tapsējuma. Vēroju vienmuļo ēnu teātri, kurā vienīgās izmaiņas ienesa katrs jauns sakrauto hostiju stabiņš. Nesapratu, kādēļ tie nesagāzās, jo man šķita nedabiski, ka tik smalkas lietas var salikt stabilās kaudzītēs. Tās nemaz neatšķīrās no slapjajiem stabiem aiz loga. Bija principā vienalga, kam es piešķiru nozīmi, ja lietas bija tik vienādas, tādēļ atkal pagriezos pret logu, lai mēģinātu pelēkajā miglā caur sagriezto ainavu ieraudzīt, kas ir aiz stabiem. Es zināju, ka tālāk ir parasta zeme, parastas mājas un piena steķi dubļainos ceļu galos, un tomēr man šķita gandrīz neticami, ka tie tur tiešām bija. Es sapratu, ka ilgojos pēc tējkannām ar garainīšiem un kafijas tasītēm, kas nepeldēja milimetru no galda. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, kad atkal piespiedu sevi paskatīties uz sievieti. Varbūt, ka laiks nemaz nenotika, ka tā nebija.
Viņa uzmanīgi uzlika pēdējo Kristus miesas gabaliņu uz pēdējā stabiņa, kas sevī iemiesoja visus pārējos stabiņus identiskā vienādībā. Galds ķēmojās kā miniatūra pilsēta ar vienāda augstuma debesskrāpjiem, tikai tajā nebija dzīvības, un es šaubījos, vai tajā bija esība. Varbūt tieši otrādi - tajā bija tik daudz dzīvības, ka nespēju to tvert.
Lai sakrautu tik vienādus stabiņus, vajadzēja precīzi zināt, cik hostiju izšķīda uz stikla plates. “Es nezinu,” viņa teica. Meklēju sievietē kādas pazīmes, kas liecinātu par apmierinātību, ko rada pabeigtība jebkurā formā. Viņa sarāvās, it kā es būtu pieskāries kādam no stabiņiem, it kā viņa baidītos, ka tas nesagāžas, apliecinot visa bezjēdzību. Man likās, ka viņa ir veca, bezgala veca un nogurusi. Tomēr viņa nenopūtās, nepasmaidīja, tikai neslēptā vienaldzībā vēroja paveikto, mazliet šūpojoties pa labi un pa kreisi.
Saklausīju mūziku. Tā plūda kā tāls un netverams brīnums klusumā, kas bija apņēmis apātiskās darbības un sajūtas. Ravel koncerts klavierēm ar orķestri. Liegas skumjas nolaidās pār sievietes seju, padarot ādu vēl bālāku. Caurspīdīgas un bezkrāsainās skropstas meta tumšas ēnas uz sievietes vaigiem, līdzīgi asarām ēnainums tiecās lejup vaigu bedrītēs. Viņa neraudāja. Sajutu žēlumu. Nezinu, vai to radīja nepiešķirtā jēgas apziņa, vai to radīja sievietes mazliet drebošās rokas vai viņas skropstas. Gribēju viņai pieskarties, bet tas bija tikai īss mirklis. Stāvēju un nekustējos. Man šķita, tieši to viņa gaidīja no manas esības viņas telpā, lai es vienkārši stāvētu un klusētu, nelūgtu atļauju apsēsties, lai es nepieprasītu to, par ko samaksāts. Par ko tad bija samaksāts? Nesapratu, kādēļ atrodos svešajā un dīvainajā pasaulē, kas manī neienesa nekā jauna. Tā bija pavisam tālu no manis, paliekot vienaldzīga pat savā nesaprotamībā. Tā nebija mana pasaule. Laikam tomēr divas pasaules.
Sieviete pastiepa roku. Nekad iepriekš es nebiju dzirdējis gaužāku kliedzienu par to, kuru radīja sievietes saraustītā kustība. Es sarāvos, man gribējās noaut kurpes, bet es turpināju nekustīgi vērot sievieti, jo pat kustības te bija par daudz. Viņa pacēla tējkannu, un skaidri varēja redzēt, kā saspringa viņas augums, kā baltie mati kļuva vēl taisnāki, kā kustībai tika atdots viss viņas spēks.
Sarkans vīns pāršķēla balto vienmuļību, tas griezās tējkannas snīpī, tas žilbināja. Uz brīdi aizvēru acis, lai neredzētu, kā vīns tievā strūkliņā krita tieši krūzītes centrā, ne mirkli neizjaucot sērkociņa līdzsvaru un notraipot tasīti ar purpura mēļumu. Viņa čukstēja: “Tukšs.” Vārdu tikko varēja atšķirt no krītošā šķidruma radītajām šļakatu skaņām, bet es saklausīju. Vienmērīgi un nepiespiesti vīns pildīja krūzīti. Un tad bija par daudz. Līgani plūstot pār krūzītes malām, asiņainais šķīdums sāka piepildīt apakštasīti. Sākumā pavisam lēnām, tad arvien ātrāk. Redzēju, ka tikai dažu pilienu trūkst, lai arī apakštasīte būtu pilna. Es klusi iebildu: “Pilns,” bet viņa pasmaidīja vai pasmīnēja neaptveramā pārākuma apziņā, spītīgi atkārtojot - tukšs. Man laikam vajadzēja sajusties kā idiotam, bet es atļāvos tikai vienaldzību.
Plakanās straumītēs vīns sāka iekarot galda stikloto virsmu, piesmejot galdauta līķa bālumu. Vēroju, kā tuvāko hostiju stabiņu apakšējās ripiņas kļūst sarkanas un lēnām šķīst, bet sieviete joprojām lēja vīnu no tējkannas krūzītē. Stabiņi spītīgi pretojās purpura plūdiem, tie bija nesaprotami stabili, tie nesagāzās pat tad, kad straume pārrāvās pāri galda malai un atdevās baltajam audumam. Mana apziņa uzgavilēja pirmajam pilienam, kurš sasniedza riebīgi tīro paklāju. Šķita, es varētu lidot.
Atkal teicu: “Pilns.” Bet viņa: “Tukšs.” Es vairs nespēju saklausīt liego mūziku, to pārrāva mēļo straumju troksnis, kas pārvērtās bangojošā okeāna šalkās un kliedzienos, kad tas vētrā tiecas salauzt klintis, kad tas tiecas iekarot mūžību. Tukšs, tukšs, tukšs, viļņojās sarkanais šķidrums un ar neiedomājamu spēku atbalsojās manā apziņā. Sieviete smaidīja. Tukšs, tukšs, tukšs. Pilns tukšums, pārpildīts tukšums. Man pēkšņi likās, ka es zinu, kas ir bezgalība.
“Neko tu nezini !!!”, viņa aklās šausmās iekaucās.
Krūzīte padevās nelīdzsvaram, un vīns izlija, aiznesot līdzi tasīti un sērkociņu. Baltā tējkanna platās lauskās noklāja galdu, hostiju stabiņu sagāztās saliņas peldēja sarkanajā jūrā, dievmaizītes krita uz grīdas klusējot. Viņa pielēca kājās, it kā viņas krēsls būtu labākā katapulta, kāda jelkad izdomāta. No viņas baltā līķauta priekšpuses asinis tecēja uz paklāja smalkā straumītē, sajaucoties ar galda un galdauta asinīm. Tērps bija pielipis sievietes miesai, es pamanīju, ka viņai ir skaistas krūtis. Viņa bija skaista. Manas dzeltenās kurpes mirka žļerkstošajā paklāja pūkās, bet sieviete kliedza: “Tukšs.” Viņa atkāpās no galda, man likās, viņa bēg. Uz pēdējās sniegbaltās paklāja maliņas uzliesmoja daži pilieni asiņaina vīna, kura asarām raudāja notašķītais, slapjais tērps. Viņa vairs neklumburoja, bet skatījās manī ar tik bezgalīgi saķepušām bailēm, ka man atkal kļuva viņas žēl. Sievietes lūpas nemitīgi bez skaņas veidoja tikai vienu vārdu - tukšs. Es dzirdēju, kā zem sandaļu papēdīša sašķīst nesamirkusi hostija. Troksnis nodārdēja ar nerimstošu turpinājumu.
Sieviete pagrieza man muguru, bet es joprojām redzēju, kā viņas tērps asiņo. Man neizturami sāpēja galva, es mēģināju atminēties, vai mašīnā palika kāda tablete analgīna. Sieviete knibināja sienu tapsējumu, un kur viņa pieskārās, uzziedēja sarkanas vijolītes, jo arī viņas rokas bija netīras. Man būtu paticis vērot purpura ziediņus uz nepieklājīgi baltajām sienām, bet es zināju, ka man jāiet. Novilku kurpes un noliku tās uz galda blakus samirkušajam sērkociņam. Vīns pilēja uz grīdas lēniem, vienādiem pilieniem, arī galdauts raudāja. Es vēlējos uzzināt, vai sieviete raud, tomēr viņas pleci nedrebēja. Paskatījos uz lilijām un savu netīro roku atstāto dzelteno svītriņu vienā no ziedkausiņiem. Lilijas joprojām bija baltas. Tās mirdzēja istabas vidū kā ķēmīga paļāvība un klusi čukstēja: “Tukšs.”
“Pavisam tukšs, “ teica sieviete.
0