Tikšanās viņiem allaž sagādā ciešanas. Nav labo roku, ko paspiest, nav mēļu, ko kult un nedzirdīgi arī vēl. Tādi pavisam nederīgi ļaudis, divas nastas ar badīgām bezzobu mutēm un visu pārējo, kas nu paliek pāri arī pēc ikviena normāla cilvēka.
Ir atnākusi pastniece, var droši šmaukt ārā – vecais neko nedarīs.
– Vajadzēja viņus nosist, kad bija vēl sīki, – sēc vecis, abu tēvs. Mūžīgi gulšņādams uz šaurās kušetes, viņš tā murmulē pats ar sevi. Tumšajā istabā bez pastnieces viņš ir gluži viens, – vecene mirusi pirms ilga laika, un nekādi citi ļaudis šajā istabā neuzkavējas. Viņš aizrijas, ilgi klepo, tad skaļi atgūst elpu.
– Bet tev taču par viņiem maksā, kā tu vispār dzīvību vilktu, – guļošajam vecim bargi saka pastniece un noskaita uz galda stūra dažas naudas zīmes. Vecais pēkšņi ir iekritis tajā dīvainajā zibens miegā, kas mēdz uznākt un pāriet dažu minūšu laikā. Pastniece paspēj vienu papīra naudu ieņurcīt saujā un tad jau liek kāju pāri zilā “Aista” rāmim.
Vecis ir pamodies. Viņš ilgi blenž pelēkajos griestos – vairākas melnas plaisas nonāk centrā, kur kādreiz bijusi lampa, bet tagad tikai resnu vadu stumbenis. Vadi nav izolēti, jo tajos nav sprieguma. Vecis mēģina aptvert, cik varētu būt pulkstens, kur palikusi pastniece, kāpēc viņam atkal gribas ēst, mugura sāp, ir vēss un mitrs, kur gan palikuši abi kropļi, ka nedzird viņu aprautos gārdzienus un skaļo ņemšanos pa galu šai pašā istabā. Vecis celsies un uzliks ūdeni, lai sasildītos.
Dvīņi ir izgājuši pagalmā, viņi slēpjas aiz slaidas priedes un tad viens met ar prāvu akmeni pastniecei. Viņi skaļi ieguldzas un metas bēgt. Akmens, protams, ir lidojis garām un nokrīt ielas putekļos. Augšējie skaļi atver logu, resnā kliedz, ka vecim tie dvīņi jāvalda, – tie varot kādu nosist, bet neviens viņai neatbild, jo dvīņi nedzird, pastniece ir jau gabalā, vecis atkal iekritis zibens miegā, pārējie mājas iedzīvotāji šobrīd nav šeit. Resnā vēl labu brīdi satraukti staigā pa savu otro stāvu, skaļi pukojas, bet tad viss atkal ir kluss.
Ar garu nazi vecis griež sīkstu rupjmaizi. Vienu sev un pa vienai katram dvīnim. Andis tomēr redz, ka Ērika maize ir drusku biezāka un mēģina rādīt satraukumu, lai vecis to pamana un nākamreiz ir uzmanīgāks. Andis sper brālim pa kāju, tas izvairās, Anda kāja trāpa pa galda kāju, krīt tējkanna, maize ir slapja un vecis laikam neganti auro – dvīņi redz viņa paceltās rokas, izvelbtās acis un izspūrušos matus, kas pelnu pelēki plīvo ap kustīgo pauri. Ēriks plati smaida, – tas stulbenis šoreiz kārtīgi izgāzies un vecis satrakots riktīgi. Tikai kārtējā klepus lēkme aptur veča rokas, kas jau sniedzas pēc kaut kā sitama. Vecis atspiežas pret galdu, noslīgst uz krēsla, bālā roka mirkst tējā, kas notecējusi arī uz grīdas, Andim šoreiz pietiek – ar savu vienīgo roku viņš spēcīgi pagrūž veco. Klepojošais ķermenis vispirms nobūkšķ pret sienu, tad krēsla kāja paslīd tējas peļķē un vecis slīpi slīd gar zaļgano sienu. Pelēcīgā galva atsitas pret plīts stūri, un asinis izpulsē vispirms dažos spēcīgos šļakstos, tad rāmi plūst gar ausi, pāri bālajam kaklam. Dvīņi redz, ka tēva dzeltenā flaneļa krekla apkakle ātri piesūcas sarkana, – vispirms tie satraukti guldzina viens caur otru, tad izgrūž pa kādam skaļākam izsaucienam un manās laukā. Resnā kundze no otrā stāva laikam ir dzirdējusi kņadu un tagad atkal ņemas aurot, bet dvīņi jau kopš mazotnes ir dobjā klusuma varā, un nekāda kliegšana viņus nevar traucēt.
Ēriks ir drusku garāks un izraujas priekšā. Andis nekad nav varējis ilgi skriet, – trūkst elpas jau pēc dažu minūšu piepūles, jo viņa sirds nav stipra. Viņi apstājas pie dzelzceļa uzbēruma, diena kļuvusi karstāka, virs sliedēm smird pēc dīzeļdegvielas. Andis atsēžas turpat uz sarkanbrūnajiem akmeņiem, Ēriks paiet drusku nostāk un aplūko aizejošus vagonus. Viņam ienāk prātā, ka ar vilcienu varētu ātri pamest šo nelāgo vietu un paglābties citā pilsētā vai pat valstī. Ērika veselā roka karstajā gaisā zīmē Andim – viņi varētu braukt ar vilcienu, ar prečinieku, slēpties starp vagoniem, tad izkāpt kādā tālākā pilsētā un ubagot. Iespējams, Andis varētu pārdot kādu zīmējumu. Varbūt viņi muzicētu. Andis neko neatbild, – viņam vienalga. Viņš saprot, ka šodien nositis tēvu, kurš viņu un Ēriku uz savas muguras ir pacietīgi vilcis visus šos garos gadus. Divi kurlmēmi vienroči uz kakla agri vai vēlu nospiež pat sīkstu dzīvesprieku un niecīgu cerību. Cik gan tālu sniedzas cilvēka atbildība par savu tuvāko? – domā Andis un ceļas augšā, lai sekotu satrauktajam brālim.
– Mums būs jālec apmēram sastāva vidū, lai nepamana, – Ēriks žestikulē un rāda uz zaļu lokomotīvi. Vilciens šajā vietā brauc pārāk strauji un diviem vienročiem pat nav ko domāt par ielekšanu sastāvā. Būs jāmeklē stacija un jāmēģina tur, nolemj Ēriks, un abi iet nopakaļ pēdējam vagonam. Pēc neilga laika spožās sliedes sāk mesties sarkanas – labajā pusē drīz rietēs saule, pilsēta palikusi krietni aiz muguras, un dvīņi jūt izsalkumu. Staciju vēl neredz, un neviens vilciens vairs nav bijis.
Turpat sliežu malā, pie neliela betonēta laukuma, dvīņi sakurina ugunskuru. Izrādās, Ēriks ir paķēris līdzi slapjo rupjmaizi un tagad viņi var to apcept. Maize smaržo spēcīgi un dūmo, dažas spožas dzirksteles uzlido augstu debesīs. Maizes gabali drīz vien ir apēsti, Andis rāda brālim, ka izsalkums viņā ir tikai pieaudzis, Ēriks pamāj un nolaiž tumšo galvu uz džinsu ceļiem. Snaudīs. Nakts pienāk strauji, dažas stiprākas vēja brāzmas iekvēlina ogles, bet tad tās atkal izdziest. Nepazīstamais apvidus un šīs dienas notikumi neļauj dvīņiem gulēt. Viņi nav raduši pie šādām lietām un brīdī, kad abi jau pavisam pārguruši, šķiet, varētu uz brītiņu iemigt, tuvojas spoža nakts vilciena acs. Dārdoņu viņi nedzird un arī to, ka vilciens drīz vien apstājas, – no sliežu ceļa nozuduši daži gulšņi, sliedes nav līdzenas un braukt pa tādām nav droši. Ar pirmo rīta gaismu Andis paiet nostāk uz čurāšanu un pamana, ka netālu stāv vilciens.
Abi pinkaini un mitri tie steberē gar sliedēm. Migla ļauj dvīņiem ietikt vilcienā nemanītiem. Starp vagoniem, tad tamburā, brītiņu pat vagonā, bet visur tie jūtas nevietā. Protams, divi netīri kropļi nevar palikt nepamanīti, – dažam braucējam laupīts rīta nomiedzis, kādam drusku bail vai tikai riebīgi. Riebīgi ir arī pašiem, bet nupat mašīnists jau svilpj staciju, dvīņi pamana rosību vagonā, aizsvīdušo rūti tie jau sen ietaukojuši tā, ka stacijas ēkas vietā var redzēt vien tumšus plankumus. Ļaudis cenšas ātri pamest peronu, sliežu remonts tos krietni aizkavējis un tagad vēl šis drēgnais mitrums.
Pilsēta dvīņiem ir gluži sveša, un, pat ja viņi būtu dzirdīgi, šejienes valoda tiem paliktu nesaprotama. Varbūt pa kādai frāzei vai vārdam tie varētu atpazīt, bet ne saklausītā jēgu. Domājams, arī šīs pilsētas iedzīvotājs vien grozītu galvu un raustītu plecus, ja, pēkšņi atguvis runas māku, to uzrunātu kāds no dvīņiem. Tik atšķirīgi tie ir. Andis pamana, ka otrpus ielai, pie ieejas gaļas veikalā, kāds gara auguma kungs ar spožu zābaku zveļ dzeltenīgam sunim. Iespējams, tas bija pārāk tuvu pielīdis veikala ieejai vai kunga kājai, kas zina. Redzams, ka vecais plušķis ieņerkstas, drusku pasteberē nost un pieliecies glūn uz milzīgo zābaku, kurš apņēmīgi tuvojas atkal, sak’, jāprotas taču mirklī pazust, ja ierādīts jau viens kārtīgs belziens. Varētu šķist, – kas gan diviem paklīdušiem kropļiem būtu ko maisīties šādā ikdienišķā situācijā, bet tieši dzeltenīgi sirmais suns, precīzāk, viņa neuzmanīgā smalstīšanās gar veikalu, iedarbina to notikumu ķēdi, kas dvīņiem būs izšķirīga.
Pirms gadiem, neilgi pēc mātes nāves, pie viņiem bija pieklīdis tumši pelēkais sprogu kunkulis Mihs. Sākumā dvīņi viņu slēpa kambarī zem koka trepēm, bet, kad čuru smaka sāka vilkties pat uz otro stāvu, nācās suni stiept pie tēva. Pēc dažu dienu tēlotas nepatikas tēvs atļāva Mihu paturēt, un brāļi tika pie sava pirmā drauga ārpus drūmās ikdienas trijatā. Kādā no tām brīvajām nedēļām, kas iekrīt starp Ziemassvētkiem un Vecgada vakaru, dvīņi šaurās istabas pustumsā noņēmās ar Miha portretēšanu. Kā parasti, Andim bilde izdevās kā fotografēta, bet Ērika zīmējums nebija no tiem, ko kāds vēlētos saglabāt piemiņai. Viss notika ļoti ātri – tēvs nāca istabā ar malkas klēpi un Mihs, šķiet, pārguris no ilgās pozēšanas, metās laukā pa šauro durvju spraugu. Tēvs esot vēl dzirdējis viņa rējienus, bet Miha ķermeni atrada tikai pēc trim dienām. Caurums galvā un caurums vēderā lika domāt, ka šāvuši no divstobru bises. Šķiet, viņš bijis uz vietas pagalam, bet kāds līķi vēlāk pavilcis nost no ceļa, sak’, lai nemētājas taisni ceļa vidū, baltā sniegā. Par šāvēju nekas nekļuva zināms, dvīņi tovakar vēl ilgi rādīja viens otram zīmes, un tas notika ļoti ātri, un tēvs nevarēja saprast savus dēlus. Mihu apblabāja pagalmā, bija tādas nelielas bēres, jo tomēr seši gadi kopā – atnāca arī resnā no kaimiņiem, viņas vīrs un pastniece.
Dažos acumirkļos dvīņi jau ir otrā ielas pusē un, satvēruši garo kungu katrs no savas puses, stumj to nišā starp gaļas veikalu un krogu. Katram dvīnim ir pa vienai ļoti stiprai rokai, tie ir divi cīpslu āķi, kas apjukušo kungu ieņurca krēslainā stūrī un atdod tam suņa tiesu. Spīdīgie lakādas zābaki paliks dvīņiem kā trofejas, bet krēslainās ailes galā jau pulcējas daži ziņkārīgie. Paklīdušais suns un tā aizstāvji ir modinājuši interesi, lai gan neviens īsti nav redzējis notikuma izcelšanos.
– Mamm, viņi aizstāvēja sunīti, tas garais spēra sunītim, – maza meitene klusi saka savai gara auguma mātei.
Saujiņa ziņkārīgo pašķiras, un no nišas izlien abi brāļi – divi nejauki vienroči. Dvīņi iet lēnām, jo Andim atkal sitas sirds. Kāds no ziņkārīgajiem domā, ka tos abus tomēr vajadzētu aizturēt, jo nezin jau, kas tur īsti notika. – Kā tad, kā tad, – bubina sievas, bet aizturētāji šajā bariņā neatrodas, un ļaudis sāk izklīst. Garais kungs, pilsētas avīzes redaktora vietnieks Inokentijs Obrazcovs, tikmēr velkas laukā no tumšās nišas un, sasniedzis gaišo ielu, sauc pēc palīdzības. Sabrucis pie zemes un atgāzis galvu tā, ka visā milzīgumā redzams viņa iespaidīgais kakla kauls, viņš pastiepj kaulainās rokas uz ielas pusi un vēl dažas reizes izgrūž palīgā saucienu. Daži ļaudis atkal apstājas, bet tie jau nav pirmītējie interesenti, tāpēc nevar zināt visu šī notikuma gaitu un vispirms skeptiski uzlūko Inokentiju. Viņa žakete un bikses, šķiet, dažus pārliecina, – kāda gaišmataina skaistule palīdz Obrazcovam piecelties, tad piesteidzas daži jauni vīrieši un visi kopā pavada sarkanās zeķēs tērpto cietēju līdz soliņam parka malā. Kāds jau sazvanījis dakterus, un ļaudis var mierīgi turpināt savas gaitas.
Tikmēr dvīņi nonākuši otrā parka malā un, atsēdušies uz apaļas strūklakas apmales, prāto par savām turpmākajām gaitām. Andim jāķeras pie zīmēšanas, – tā ir viņu vienīgā cerība pašlaik. Par trim naudas gabaliem, ko Ēriks svētdien nopelnīja pie baznīcas, viņi dabū desmit lielas papīra loksnes un divus biezus zīmuļus. Andim vienmēr ir veicies ar zīmēšanu – Mihs, vecais, resnā no otrā stāva, protams, Ēriks, – karājas pie tumšā mitekļa sienas dvīņu guļamajā stūrī. Dzeltenīgās lapas šobrīd pēta svešas acis, jo resnā ir izsaukusi policiju, ir atrasts veča līķis, ārā kāds spēlē akordeonu un izmeklētāju pārņem šausmīga grūtsirdība – atkal jau mironis, atkal slepkavība, atkal kādam bijis truls iemesls ko triekt pa galvu savam tuvākajam.
Bet dvīņi ir iekārtojušies uz zīmēšanu. Ēriks cenšas piesaistīt klientus, viņš smaida, vienīgā roka pavērsta pret brāli, kurš apsēdies pie strūklakas. Abi jaunie zīmuļi salauzīti daudzos mazos gabaliņos, lai izskatītos pēc vesela toņu komplekta. Vispirms Andis dabū zīmēt kādu nemierīgu bērnu, kuru cieši tur divi smaidīgi vecāki. Iespējams, bērnam ir dzimšanas diena vai kristības, jo visi trīs saposušies, šķiet, nule bijuši kafejnīcā, – mātei rokā maza kulīte ar divām aizkostām maizēm. Tad kāds vecāks kungs izlūdzas portretu no jaunas dāmas, šķiet, tā tomēr nav viņa meita, jo kungs uzsvērti atsakās no naudas atlikuma. Diena ir silta un īsā laikā brāļi jau atpelnījuši visus trīs naudas gabalus. Nākamais klients jau nesīs peļņu, un viņi beidzot ies pie maiznieka.
Trešais klients Andim jau no paša sākuma šķiet pazīstams, arī Ēriks drīz ir vienisprātis – tā ir viņu mazā glābēja, ko abi bija pamanījuši, atgriežoties no tumšās ailes. Pēc incidenta ar nejauko suņa sitēju viņa bija kaut ko teikusi un mazais ļaužu pūlītis bija pašķīries, dodot abiem brāļiem ceļu. Andis smaida, ar zīmēm saka “paldies”, meitene pagriežas pret māti, un laikam arī viņas vēlreiz pārrunā šī rīta notikumus. Meitene pasmaida, sak’, es tak teicu māmiņ, ka šie ir godīgi ļaudis, un tagad redzams, ka pat mākslinieki. Šo portretu viņi, protams, zīmēs par velti un, lai arī pagaidām pie maiznieka iet vēl nevar, abi brāļi kopš ilgāka laika atkal ir mierīgi. Ēriks atsēžas blakus brālim, jo abiem ir brītiņu jāatpūšas.
– Riebīgas nastas, – Andis ar biezo zīmuli raksta brālim uz ceturtās papīra loksnes. Zem stūrainajiem burtiem viņš ierūmē divus nejaukus vienročus.
– Riebīgie grib uz māju, – sīkiem burtiem atbild Ēriks un iezīmē katram vienrocītim pa nazim vēderā.
Gara auguma kungs neveikli soļo cauri parkam. Ir vēla pēcpusdiena, un Inokentijs Obrazcovs beidzot slāj mājup. No kolēģa palienētās kurpes ir cietas, sāp labais sāns un galva. Drausmīga diena, bet gan jau – gan tiek abi kropļi vēl tiks notverti. Reti, taču reizēm gadās, ka, tiklīdz kādu iedomā, tā tu viņu sastopi. Šis bija viens no tiem gadījumiem, un garais kungs, jau iztālēm atpazinis savus pāridarītājus, sākumā sabīstas, lavās aiz kuplas ievas un vēro. Abi kaut ko švīkā uz lapas, nometušies zemē pie strūklakas, – blēži laikam par māksliniekiem izliekas. Inokentijs Obrazcovs saspringst, vecišķais augums drusku trīc, ar saucienu, – palīdziet aizturēt bandītus! – viņš lēkšo dvīņu virzienā. Andis sēž ar muguru pret ievu, bet pamana briesmas brāļa acīs. Viņi ir veikli, un vecajam Obrazcovam citkārt notvert dvīņus būtu bezcerīgi. Ja vien Anda lēnīgā sirds šoreiz būtu pielaidīgāka. Garajam vecim pēkšņi ir radušies palīgi, – miesnieka dēls satvēris vienu no kropļiem aiz veselās rokas un veikli nogāž to parka zālienā. Ēriks jūt, ka viņam tuvojas kāds no dzinējiem, viņš strauji cērtas pa kreisi, pārlec zemiem krūmiem, un izlēcis uz ielas, nonāk taisni tramvaja priekšā. Andis neredz un nedzird dobjo būkšķi, – spēcīgas rokas spiež viņu vakara mitrajā zālē līdz mutē jau metas sāļa garša un sāk trūkt elpas. Mana sirds to var neizturēt, viņš nodomā, taču kāds pēkšņi viņu paceļ un aizved.
Dzeltens suns viens pats klaiņo gar pilsētas veikalu rindu. Tas ir stiprā bada mulsumā un, ieraudzījis kāda kunga padusē uzblīdušu portfeli, – pilnu ar svaigu desu un gaļas smaržām, – dzeltenais plušķis ir gatavs pat nogalināt, lai apmierinātu badu. Kungs ar portfeli ir maza auguma un nevarētu būt pārāk stiprs, prāto suns. Turklāt portfelis nogriežas kādā klusā šķērsielā, un dzeltenais suns, uzmetis kūkumu, tam klusi seko.
0