Par Kristofera Nolana filmu "Openheimers"
Man pašam vissaistošākās šķiet tās Kristofera Nolana filmas, kurās notiek manipulācijas ar laiku un telpu. Vai tie būtu dažādie laika mērogi "Denkerkā" (2017), sapņu pasauļu labirinti filmā "Pirmsākums" (2010), vai īstermiņa atmiņas zudumu atspoguļojums un hronoloģijas apvērsumi filmā "Memento" (2000) – šie paņēmieni Nolana izpildījumā teju allaž pārliecina, tās ir filmas, kuru skatīšanās pieredze aizrauj ar oriģinalitāti un kino elementu precīzo lietojumu. Tāpēc uz "Openheimeru" (2023) jau kopš pirmajiem rullīšiem skatījos ar bažām. Nolans pirmoreiz pievērsies tādam Holivudā īpaši iecienītam žanram, kurā viņam tomēr varētu nākties iekļauties zināmos un, manuprāt, visai garlaicīgos kanonos.
Kā sauc šo žanru? Kinoreklāmas materiālos būs rakstīts kas cits, bet pēc būtības apzīmējumam vajadzētu būt "svarīgā veča biogrāfijas drāma". Izmantošu "Openheimeru" kā piemēru jeb kā tagad modē teikt – case study –, lai izprastu šo žanru un tā iespējas mūsdienu Holivudas kino. Recenziju recenzijas par "Openheimeru" mudž no frāzēm, cik tieši svarīgs vecis bija par atombumbas tēvu dēvētais Roberts Džei. Filmas autors Kristofers Nolans ir apgalvojis, ka tieši Openheimers ir pats svarīgākais 20. gadsimta vecis. Ja reiz viņam šis vīrs ir tik svarīgs, varbūt esmu kļūdījies, varbūt manas bažas bijušas nepamatotas? Galu galā Kristofers Nolans ir Holivudas džeku (pseido-)intelektuālā kino autors par excellence, teju ideālais režisors, kam uzticēt ko tik svarīgu. Ja Džordans Pītersons taisītu liebudžeta Holivudas grāvējus, tad noteikti viņa filmas būtu nolanesque.
No daudziem aspektiem raugoties, svarīgā veča biogrāfijas žanrs, teikšu godīgi, ir labu labais. Tas nes ienākumus kinostudijām, jo svarīgi veči tomēr ir gana atpazīstami, tāpēc mēs, mazāk svarīgie (un ne tikai veči), esam gatavi samaksāt, lai noskaidrotu, kā svarīgie veči kļuva tik svarīgi. Tāpat žanrs ir nasks uz kulturālā kapitāla audzēšanu šo filmu veidotājiem. Kas gan visādu globusu, oskaru un BAFTU balsotājiem patīk vairāk nekā tas, ka esi kārtīgi nospēlējis vienu svarīgu veci. Un ne tikai aktieriem, bet arī ražošanas cehu priekšniecībai tur būs ko balvu ceremonijās uz skatuves pagozēties – jo neba jau katrs aktieris pats no sevis var pārmiesoties svarīgā vecī, tur vajag i grima māksliniekam radošus silikona risinājumus izstrādāt, i kostīmniekiem tērpus pašūt tā, lai konkrētā veča svarīgums mums nepāprotami nolasītos. Citiem vārdiem sakot, tieši svarīgā veča biogrāfijas filma ir visizdevīgākais žanrs, lai makšķerētu dažnedažādas balviņas. Un es domāju, ka, no šī aspekta raugoties, Nolana jaunākā filma nebūs izņēmums.
Bet kā ar laiktelpas apvērsumiem, ar dinamisko montāžu, IMAX kamerām veidoto operatora darbu un (skaļi) pārliecinošo skaņas dizainu, ar ko Nolana iepriekšējie gabali ir tik pazīstami? Vai šīs visas radoši amatnieciskās kvalitātes tomēr nav nodrošinājušas to, ka Nolans ir radījis pavisam citādu svarīgā veča biogrāfijas drāmu? Kaut ko jaunu? Lai cik ļoti dramatiskā mūzika mani mēģināja pārliecināt par ekrāna darbības uzspēlēto episkumu, es kaut kādā brīdī, aptuveni pēc pusotras stundas "Openheimera" skatīšanās, atskārtu, ka pārsvarā klausos dialogus dažādos kabinetos – te lielākos, te mazākos. Filmu varētu tiklab saukt arī "Svarīgu veču sarunas interjerā", un tur nekas daudz nebūtu melots. Labi, ir jau, ir tur arī izņēmumi. Piemēram, kāda, manuprāt, jestra situācija filmas nobeigumā, kurā nakts vidū Amerikas priekšpilsētā kaut kur no vietējiem krūmiem dramaturģiskā izdevīguma labad iznāk Alberts Einšteins, lai ar mūsu galveno varoni Robertu Džei apmainītos pāris gudrībām un noslēgtu vienu no Nolana iecerētajām sižetiskajām intrigām.
Zināt tos mirkļus sacīkšu filmās (kuras arī reizēm mēdz būt svarīgo veču biogrāfijas), kad vadītājs piesēžas pie stūres un skatītāju apziņā sākas ar gaidām un uzvaras cerībām saistīta spriedze? "Openheimerā" šādas sekvences tiek veidotas, Kilianam Mērfijam atrodoties pie dažādām tāfelēm, rakstot un radot formulas, kas man šķita asprātīgs dramaturģisks risinājums. Katram savs "Ferrari". Citi risinājumi gan lika vilties. Mans personiskais novērojums – Nolans "Openheimerā" skaņas dizainu un mūziku izmanto kā kruķi. Filmas epizodiskā, saraustītā struktūra, arī Kiliana Mērfija tēlojums tomēr nav bijis gana jaudīgs, lai nodrošinātu emocionālo pārdzīvojumu, tāpēc Nolans ir spiests atkāpties uz sapņu un vīziju iespraudumiem, skaļas mūzikas un praktisko efektu lietojumu, kas glābj viņa kabinetu kino no iegrimšanas pilnīgā garlaicībā. Mīļās taisnības labad gan jāatzīst, ka apmēram pusstunda no Nolana komandas izveidotajām trim ir labu labā. Tā ir filmas daļa, kurā Nolana kungs svarīgā veča biogrāfijas drāmu atsvaidzina ar stindzinoša trillera elementiem, Openheimera komandai gaidot "Trinity" palaišanu. Diemžēl šī pusstunda arī bija vienīgā visā filmā, kura apliecina Nolana audiovizuālās stāstniecības jaudu.
Ja reiz uzsvars ir uz svarīgajiem večiem, kā Einšteins un Openheimers, kā tad ar pārējiem mūsu sabiedrības locekļiem Nolana izvēlētā žanra filmās? Sievietēm svarīgā veča biogrāfijas drāmā ir pakārtota nozīme. Bet ko tad jūs gaidījāt? Vai žanrisko apzīmējumu neizlasījāt? Tad nav ko brīnīties, ka skatāties "Openheimeru" un secināt, ka Nolana kungs cienījamām britu aktrisēm piedāvājis tēlus, kuru darbību amplitūdā ietilpst pārsvarā nodarbošanās ar seksu, raudāšana pie gultas malas un izkārto palagu noņemšana. Jā, argumentēsiet – Florenses Pjū varone vismaz skaisti nomira un Emīlijai Blantai bija viena pratināšanas aina, kurā viņai beidzot bija kāds aktierisks izaicinājums. Lieki teikt, ka tāds Holivudas veču kino autors kā Nolans (visu viņa filmu galvenie varoņi ir vīrieši) nevar lauzt svarīgo veču kanonu pārāk stingri, tāpēc visās ainās, kas saistāmas ar sieviešu personāžiem, režisors izvēlas teju uzreiz atrādīt rezultātu un viņu psiholoģijā neiedziļināties. Nu, ko tur daudz.
Varbūt filmas vēstījums kādam būs pamats pārdomām par cilvēka spēju iznīcināt, par darbību un lēmumu ķēdi, kas var radīt katastrofālas sekas. Arī par individuālo un kolektīvo atbildību. "Openheimers" ir ļoti gara filma, kurā bieži pārņem sajūta, ka režisors steidzas – gan epizožu ietvaros, gan kopumā. Iedziļināšanās vietā Nolans ir radījis "Vikipēdijas" kino, filmu, kas pārblīvēta ar situācijām, informāciju, personāžiem. Taču kopskats par Openheimeru un viņa pieredzi paliek šīs interneta enciklopēdijas līmenī. Birokrātiskos un akadēmiskos gaiteņos ir pazudusi pati dzīve.
6