Revolucionārā proletariāta 12 dzimumbaušļi

Vecā tikumība ir mirusi, sairst, pūst. Ekspluatatoru šķiras, kas to radījušas sev, savai pašaizliedzībai, vēsturei vairs nav vajadzīgas, un cilvēces lielum lielais vairākums sāk uzvesties nepavisam ne tā, kā buržuāzijai gribētos. Vēstures avanscēnā izvirzās jauna valdošā šķira; tā sāk veidot savus uzvedības likumus, savu ētiku.

Ētika, tikumība vienmēr ir bijusi šķiras pašaizliedzības faktisko likumu kopums; tā ir mācījusi, kā jārīkojas vienā vai otrā gadījumā no šķiriskās lietderības viedokļa. Tādai pašai acīmredzot jābūt un tāda būs jaunā šķiriskā ētika — proletariātika ētika; tai jārada no revolucionāri proletāriskās lietderības viedokļa derīgi uzvedības likumi.

Ētika izzudīs tikai tad, kad izzudis arī šķiru cīņa, jo tajā vēstures periodā vairs nebūs vajadzīgi īpaši likumi īpašai, "šķiriskai" uz­vedībai, kas būtu pretnostatīta citai, šķiriski naidīgai uzvedībai; kolektivizētā cilvēce būs kopēju, vienotu centienu piesātināta, un tās izpausmes regulēs likumi, kas pilnīgi atšķirsies no tiem, kuri eksistē šķiru sabiedrībā. Cilvēces attīstības priekšvēstures periods tad pāries vēsturē.

Bet pārejas periodam, proletariāta šķiru cīņas ārkārtīgas saasi­nāšanās periodam, tam ētika ir nepieciešama. Kāda tad tā ir?

Tātad: kolektīvisms, organizētība, aktīvists, dialektiskais materiālisms — lūk, četri varenie pašlaik topošās proletāriskās ētikas celtnes pamatbalsti; lūk, ~četri kritēriji, no kuriem vadoties, vienmēr iespējams noskaidrot, vai no revolucionārā proletariāta interešu vie­dokļa ir lietderīga tāć vai cita rīcība. Viss, kas sekmē darbaļaužu revolucionāro, kolektīvisko jūtu un rīcības attīstību, viss, kas vislabāk sekmē proletāriskās saimniecības plānveida organizāciju un discip­līnas plānveida organizāciju proletariāta iekšienē; viss, kas palielina proletariāta revolucionārās cīņasspējas, tā elastību, prasmi cīnīties un karot; viss kas noņem mītisko, reliģisko plīvuru darbaļaužu acīm

un smadzenēm, kas vairo viņu uzmanības, dzīves analīzes materiālistisko asumu, — tas viss ir tikumisks, ētisks no proletāriskās revolūcijas, kas attīstās, interešu viedokļa; tas viss ir apsveicams, visādos veidos kultivējams.

Un otrādi: viss, kas veicina darbaļaužu individuālistisko izvelē­šanos; viss, kas dezorganizē proletariāta saimniecisko organizāciju; viss, kas attīsta šķirisko bailīgumu, apjukumu, trulumu; viss, kas darbaļaudīs audzē gara tumsību un māņticību, — tas viss ir ne­tikumisks, noziedzīgs; šāda uzvedība proletariātam nesaudzīgi jā­vajā.

No tā mums tagad kļūst iespējama arī atsevišķu buržuāziskās morāles normu kritika mēs varam jebkuru ekspluatatoriskās źētikas uzvedības likumu aizstāt ar pilnīgi konkrētu, praktisku apsvērumu, kas vērsts uz proletariāta šķirisko interešu aizsardzību.

Ekspluatatoru Bībeles "tev nebūs zagt" sen un labi ir aizstāts ar biedra Ļeņina źētisko formulu: "laupi salaupīto", kas ir tikai Marksa formulas: "eksproproatoru ekspropriācija" krievisks veids. — Pro­tams, biedrs Ļeņins nebūt nav devis savu svētību nepamatotai lau­pīšanai, bet tikai tiecies pieradīt, ka tas, ko buržuāzija darbaļaudīm nolaupījusi, darbaļaudīm jāsaņem atpakaļ. Tātad te nav nekādas runas par tiesībām ikvienam aplaupīt ikvienu. Visas bagitibas pieder to radītājiem, t. i., darbaļaudīm, un tāpēc darbaļaudīm ir tiesības izmantot šīs bagitibas savām vajadzībām; tātad — buržuāzijas eks­propriācija kara komunisma periodāć bija ētiska, padomju, t. i., darba, varas veiktā baznīcas vērtību ekspropriācija bada laikā bija ėētiska, lai kā arī pret šīm ekspropriācijām nebūtu kaukuši buržuāziskās ėētikas, t. i., privātīpašuma, apustuļi. Bet no tāć nebūt neizriet, ka ban­dīts, kurš uzbrūk pilsonim, kaut vai nepamanāmi, un piesavinās viņa īpašumu, arī rīkojas ētiski. Viņa rīcība ir visrupjākais un nekaunī­gākais individuālisms, kas izpaužas vienīgi kā naudas pārvietošana no vienas privātīpašnieciskās kabatas otrā, tikpat privātīpašnieciskā kabatā. Tādejādu bandītu kā tādu, kurš no politiskā, kolektīviskā viedokļa rīkojies netikumiski, turklāt tādējādi grāvis proletāriskās varas autoritāti, traucējis darbaļaužu sabiedrisko mieru proletāriskā vara arī nesaudzīgi vajās. Eksproproatoru ekspropriācija ir tikumiska vienīgi tad, ja tā nāk par labu visiem darbaļaudīm un visupirms proletariātam un ja to organizēti īsteno pēc darbaļaužu reālās varas (to administrācijas, partijas, arodbiedrības) pavēles. Tikai tāds "zagt" ir ētisks, tikumisks, jo tas sekmē proletāriskā ko­lektīva labklājību (kolektīvisms), tā varas noturīgu organizāciju (orga­nizācija), tā cīņasspējas un apzinīguma pieaugumu (aktīvisms, materiālisms).

"Tev nebūs nokaut" — buržuāzijai, patiesību sakot, tas bija lie­kulīgs bauslis, jo tāć visizsmalcinātākajā veidā nogalināja, kad tai to vajadzēja, un vienmēr saņēma tam nepieciešamo Dieva svētību. Proletariāts — vēsturē pirmā šķira, kas neliekuļo, — izturēsies pret šo likumu pilnīgi atklāti, stingri lietišķi, no šķirisko interešu vie­dokļa — dialektiski. Jo cilvēks ir ārkārtīgi kaitīgs, bīstams revolu­cionārajai cīņai un ja nav cita veida, kā viņu ietekmēt brīdinoši un audzinoši — tev ir tiesības viņu nogalināt, protams, tās tu nevari dot pats, bet tās tev dod tava likumīgā šķiras orgāna lēmums (lielu briesmu brīžos, protams, būtu bezjēdzīgi gaidīt šādu lēmumu, bet tev ir pienākums pēc tam vienmēr ziņot šķiras orgānam par šādu rīcību). Slepkavība personisku, privātīpašniecisku rēķinu kārtošanas vārdā, patvaļnieciska slepkavība no proletāriskās ētikas viedokļa ir netikumiska, noziedzīga, un proletāriskajai varai tā bargi jāsoda. Revolūcijas niknākā, nelabojamā ienaidnieka slepkavība, slepka­vība, ko organizēti izdarījis šķirisks kolektīvs — saskaņā ar šķiriskas varas rīkojumu, proletāriskas revolūcijas glābšanas vārdā —ir likumīga, ētiska slepkavība, likumīgs nāvessods. Proletariāts nav cietsirdīgs un, tiklīdz tas būs iespējams, aizstās nāvessodu ar vieg­lāku soda veidu, ja briesmu asums mazināsies, bet šajā aizstāšanā nav nekādas pseidofilozofiskas liekulības, jo cilvēka dzīvei proletariāta acīs nav metafizikas pašpietiekamas vērtības.

Tam eksistē tikai proletāriskās revolūcijas intereses, cīņa par cil­vēces atbrīvošanu no ekspluatācijas.

"Tev būs savu tēvu godāt" — proletariāts rekomendēź godāt tikai tādu tēvu, kas ieņem revolucionāri proletārisku pozīciju, kas ap­zinīgi un enerģiski aizstāv proletariāta šķiriskās intereses, kas savus bērnus audzina uzticīgus proletāriskajai cīņai, — kolektivizētu, dis­ciplinētu, šķiriski apzinīgu, revolucionāri drosmīgu tēvu. Savukārt citus tēvus, kas pret revolūciju noskaņoti naidīgi, vajag pāraudzināt; bērniem pašiem jāpāraudzina viņus (ko arī tagad dara komjaunieši, pionieri). Bet, ja tēvi nekūdi neļaujas šai revolucionārajai audzinā­šanai, ja viņi arī saviem bērniem visādi traucē augt revolucionārā garā, ja vņi neatlaidīgi mēģina no saviem bērniem izveidot šaurus saimnieķeļus, mistiķus — tad revolucionārajiem bērniem nav vietas pie tādiem vecākiem; pēc enerģiskas cīņas, ja tā izrādījusies ne­sekmīga, bērniem ir ētiskas tiesības pamest tādus vecākus, jo revolucionārās šķiras intereses ir svarīgākas par tēvu labklājību. Paš­pietiekama "paternitāte" šķirai neeksistē, tāpat neeksistē arī pašpietiekama tēvu "godāšana".

"Negrēko, bet radi" — šo bausli daļa mūsu jaunatnes mēģina aizvietot ar citu formulu: "dzimumdzīve — katra privāta lieta", "mīlestība ir brīva" — bet arī šī formula nav pareiza. Buržuāzijas lieku­līgi uzliktie svētulīgie aizliegumi, kas ierobežo dzimumdzīvi, pro­tams, ir muļķīgi, jo tie dzimumdzīvē saskata kaut kādu grēcīgu iz­celsmi. Mūsu viedoklis var būt tikai revolucionāri šķirisks, stingri lietišķs. Jo tā vai cita dzimumizpausme sekmē cilvēka nošķiršanos no šķiras, notrulina viņā zinātnisko (t. i., materiālistisko) ziņkāri, atņem viņam daļu radošā ražošanas darba spēju, kuras nepieciešamas šķirai, samazina viņu cīņasspēju — nost ar to. Pieļaujama ir tikai tāda dzimumdzīve, kas sekmē kolektīvisku jūtu, šķiriskas orga­nizētības, radoša ražošanas darba un cīņas aktivitātes kāpumu, izziņas asumu (šie principi ir autora turpmāk aprakstīto dzimumnormu pamatā).

Utt., u. t. jpr. — šie piemēri mums rāda, ka organizētais, aktīvais un materiālistiski apzinīgais kolektīvisms ir tas tikumiskais pārbaudes akmens, uz kura var nekļūdīgi pārbaudīt tās vai citas mūsu rīcības revolucionāro asumu, šķirisko pareizību. Visa mūsu dzīve, visa mūsu sadzīve jāveido tieši uz šo principu pamata.

***

Jebkuras proletāriskās šķiriskās uzvedības jomas normu izstrādes pamatā jābūt revolucionārās lietderības principam. Tā kā proleta­riāts un tam ekonomiski piekļāvušās darbaļaužu masas sastāda cil­vēces lielāko daļu, tad revolucionārā lietderība ir arī vislabākā bioloģiskā lietderība, vislielākais bioloģiskais labums (par ko mēs tālāk pārliecināsimies).

Tātad proletariātam ir pilnīgs pamats iejaukties mūsdienu cilvēka dzimumdzīves haotiskajā attīstībā. Atrodoties tagad sākotnējās so­ciālistiskās uzkrāšanas stadijā, pirmssociālistiskās, pārejošās, varonīgās nabadzības periodā, strādnieku šķirai sava enerģija jāizmanto ārkārtīgi apdomīgi, tai jābūt taupīgai, pat skopai, ja runa ir par spēku taupīšanu cīņas fonda uzkrāšanas vārdā. Tādēļ tā neatļausies tādu neapturamu enerģijas bagātības noplūdi, kāda raksturīga mūsdienu buržuaziskās sabiedrības dzimumdzīvei ar tai piemītošo agrīno uzbudināmību un patvaļīgajām, neapvaldītajām dzimumizpausmēm, dzimumjūtu sadrumstalotību, neremdināmo kairināmību un traumīgo vājumu, ārprātīgo svaidīšanos starp erotiku un juteklību, dzimumattie­cību rupjo iejaukšanos šķiras intīmajās iekšējās saitēs. Proletariāts aizstāj haosu ar organizāciju ekonomikas jomāć, tas ieviesīs plānvei­dīgas un lietderīgas organizācijas elementus arī mūsdienu dzimum­haosā.

Dzimumdzīvi - veselīgi šķirisku pēcteču radīšanai visas cilvēka enerģiskās bagāžas kaujinieciskai izmantošanai, viņa prieku revolucionāri lietderīgai organizācijai, šķiras iekšējo saišu kaujinieciskai formulēšanai - lūk, tāda ir proletariāta pieeja dzimujautājumam.

Dzimumdzīve kā proletariāta cīņas arsenāla neatņemama daļa —lūk, tāds ir vienīgais pašlaik iespējamais strādnieku šķiras viedoklis dzimumjautajumā: viss revolucionārā proletariāta sociālais un bio­loģiskais īpašums tagad ir tā cīņas arsenāls.

No tā izriet: visi tie dzimumdzīves elementi, kas kaitē veselīgas revolucionāras maiņas radīšanai, kas laupa šķirisko enerģētiku, pūdē šķiriskos priekus, bojā šķiras iekšējās attiecības, ir nesaudzīgi jāizmēž no šķiriskās iedzīves — jāizmēž jo nepielūdzamāk tāpēc, ka dzimumiskais ir ieradis, izsmalcināts diplomāts, kurš viltīgi iekļūst vissīkākajās iecietības, vājībās, tuvredzības spraugās.

1. Proletariāta vidē nav jānotiek pārāk agrai dzimumdzīves attīstībai — revolucionārās strādnieku šķiras pirmais dzimumbauslis.

Komunistiskā bērnu kustība, no agras bērnības ievirzīdama savā gultnē visas bērnu intereses, radīdama vislabākos apstākļus bērnu patstāvības attīstībai, fiziskai bērnu veselības pašuzlabošana, zināšanu kāres, sabiedrisko centienu, piedzīvojumu varonības alku spilgtam uzplaukumam, piesaista sev visu bērnu uzmanību un nedod iespēju parādīties agrā dzimumuzbudinājuma parazītiskajam zirneklim. Te ir gan fizioloģiskā trenēšanās, gan cīņas rūdījums, gan spilgta šķiriskā ideoloģija, gan agra dažāda dzimumu līdzvērtīga biedriska kontaktēšanās - priekšlaicīgai dzimumattīstībai šādos apstākļos nav pamata augšanai. Tādēļ proletariāta pirmais uzdevums - nepieļaut agrīno bērnu seksualitāti, bet tādēļ nepieciešams: norādīt vecākiem un skolai pret bērna sociālām un bioloģiskām interesēm, visādi veicināt šādu attieksmi - un likt lietā visu šķirisko enerģiju masu komunistiskās bērnu kustības vislabākajai organizācijai, šīs kustības ieviešanai visos bērnu, skolas un ģimenes esamības stūrīšos. Bērnības dzimumdzīves atveseļošana padarīs nevajadzīgu pašlaik tik grūto cīņu ar dzimumjūkli nobriedušā vecumā.

2. Nepieciešama pilnīga atturība līdz laulībām, bet laulības - tikai pilnīga sociāla un bioloģiska brieduma stāvoklī (t. i. 20-25 g. vec.) - otrs proletariāta dzimumbauslis.

Mums teiks: kādēļ tad dzimumaktivitāte pirms laulībām ir kaitīga? Kaitīgs ir tas, ka šāda dzimumaktivitāte nav organizēta, ir saistīta ar nejaušu dzimumobjektu, to neregulē stabilas simpātijas partneru starpā, tā ir pakļauta pašam virspusīgākajam uzbudinājumam, t. i. to raksturo tieši tās iezīmes, kuras, kā tālāk redzēsim proletariātam savā vidē neapšaubāmi un nesaudzīgi jāiznīdē. Šāds haotiski attīstījies dzimumsaturs nekad neaprobežojas tikai ar dzimumesamības šauro sfēru, bet bezkaunīgi ielaužas arī visās citās cilvēka radošās darbības jomās, tās nesodīti apzogot. Vai tas ir pieļaujams no revolucionārās lietderības viedokļa?

3. Dimumsatiksme - tikai kā noslēgums dziļām vispusīgām simpātijām un saistībām pret dzimummīlestības objektu.

Tikai fiziska dzimumtieksme no revolucionāri proletariātiskā viedokļa nav pieļaujama.

Cilvēks ar to atšķiras no pārējiem dzīvniekiem, ka visas viņa fizioloģiskās funkcijas caurstrāvo psihisks, t. i., sociāls saturs. Dzimumtieksme pret šķiriski naidīgu, morāli pretīgu, negodīgu objektu ir tāda pati samaitātība, kā cilvēka dzimumtieksme pret krokodīlu, pret orangutanu. Pareizi attīstīdamies, kulturāla cilvēka dzimumtieksme sevī ietver ļoti daudzus vērtīgus elementus no apkārtējās vides un kļūst nedalāma no tiem. Ja ir tieksme pēc dzimumsatiksmes, tad tam jānozīmē, ka dzimumtieksmes objekts saista arī ar citām savas būtības pusēm, nevis vienīgi ar savu plecu vai gurnu platumu.

Patiesi, kas gan notiktu, ja dzimumpartneris izrādītos šķiriski - idejiski pilnīgi svešs cilvēks? Pirmkārt, tā būtu neorganizēta, ārpuslaulības satiksme, ko noteiktu virspusīgs, jutekliski dzimumisks uzbudinājums (laulībā stājas tikai uz ilgu kopdzīvi orientēti cilvēki, t. i., cilvēki, kas uzskata sevi par savstarpēji atbilstošiem visādās jomās); otrkārt, tā būtu dzimumtieksme tās visrupjākajā formā, ko neiegrožo simpātijas un maiguma jūtas un neregulē nekas sociāls; tāda tieksme izduļķotu cilvēka psihes viszemākās dzīles un dotu tām pilnu vaļi; turklāt, bērnam, kurš tomēr, neraugoties uz visiem aizsardzības pasākumiem, varētu uzrasties, būtu vecāki, kas pilnīgi sveši viens otram...

Pārpublicēts no „Avota”

(turpinajums nesekos)