Draugi
Kādreiz tātiņš tas ir tāds putns, kā jums jāzin, aizgāja pie sava drauga bifeļa viesos. Viņi sirsnīgi apsveicinājās, un bifelis sacīja:
«Vai tu nevēlētos apsēsties?»
«Labprāt,» atbildēja tātiņš.
Tad bifelis pamāja, un tātiņa priekšā izpletās plašs paklājs. Bet, kad tātiņš palika stāvot un bifelis jautāja, vai tur sēdēt neesot patīkami, tad putns atbildēja:
«Bifel, mans draugs, paklājs ir ļoti skaists, bet cits sēdeklis man būtu patīkamāks.»
«Kāds tad?»
Putns teica: «Atnes savu pīķi un iespraud zemē, tad labprāt sēdēšu tam galā.»
«Vai tur patīkami sēdēt?»
«Ļoti patīkami,» atbildēja putns.
Un, kad tika atnests pīķis un iedurts zemē, tātiņš uzlidoja tam galā un notupās. Bifelis stāvēja apakšā un putns augšā, un viņi sarunājās savā starpā, kā draugi mēdz sarunāties. Tad viesim tika pasniegtas dažādas sliekas, un bifelis redzēja, cik patīkami viņš tur augšā varēja arī ēst. Pēc tam tātiņš nolaidās no pīķa un pēc laipnas atvadīšanās devās mājup.
Pēc dažām dienām bifelis aizgāja viesos pie tātiņa. Viņa priekšā tika izklāts paklājs, bet viņš atbildēja, ka to nevēloties.
«Kur tad tu vēlētos sēdēt?» jautāja tātiņš.
Uz to bifelis atbildēja: «Draugs, atnes taču pīķi un iespraud to zemē, tad būs jauka sēdēšana.» Un, kad pīķis bija iesprausts, bifelis teica: «Tiešām tas ir varen brīnišķīgi bifeļam sēdēt pīķa galā!»
Un, kad viņš tur sēdās, pīķis izdūrās tam cauri, bet tātiņš raudāja gauži, ka viņa drauga vairs nebija.
Leoparda āda
Zaķis vārīja sev ēdienu. To redzēdams, hijenu tēviņš pienāca klāt un sacīja: «Zaķi, labdien.»
Zaķis palūkojās viņā, sacīja: «Tev tāpat,» un vārīja tālāk, kamēr hijenu tēviņš piesita kāju un paraisīja zobus.
«Ko tu vēlies?» jautāja zaķis.
«Gribēju drusciņ lūgt,» atbildēja hijenu tēviņš.
«Ko tad?»
«Man mājās ir uguns izdzisusi. Gribēju drusciņ uguns lūgt.»
«Še ņem,» sacīja zaķis un pasniedza degošu pagali.
Hijenu tēviņš paņēma to, gāja tālāk un izdzēsa. Pēc tam atnāca atkal.
«Vai tu atkal esi te?» jautāja zaķis.
«Jā, man kaut kas uzgrūdās.»
«Kas tad?»
«Man uguns atkal nodzisa.»
«Labi, še otra pagale.»
Hijenu tēviņš paņēma to, aizgāja un izdzēsa. Kad viņš atkal atnāca, zaķis sacīja: «Mans mīļais, tu redzi, ka es ēdienu vāru, un tāpēc tad ar uguni notiek tik daudz nelaimes.»
«Oh,» hijenu tēviņš paraisīja zobus, «tā tas nav.»
«Taču tā,» teica zaķis. «Es tevi pazīstu, tu esi rijīgs. Bet es tev došu drusciņ ēst, tikai tev vajaga uguni uzpūst. Tā jau ir diezgan apdzisuši, un, kad tu pūtīsi, tad ēdiens būs drīzāk gatavs.»
Viņš bij ar mieru un nosēdās pie uguns. Lai gan viņam bija jāpūš, tas pastāvīgi skatījās uz ēdiena katlu, kurš stāvēja nomalis un kuru zaķis tikmēr negribēja celt pavardā, kamēr uguns krietni nebūtu iedegusies.
Pie tam zaķis sacīja: «Neskaties taču apkārt, bet pūt, citādi vilksies vēl ilgāk. It nekā es tev nedošu, iekams ēdiens nebūs izvārījies. Labāk skaties ugunī.»
Tad hijenu tēviņš sāka pūst, un zaķis tikmēr atnesa leoparda ādu un nemanot piediedza tam pie muguras. Drīz ēdiens bija gatavs un zaķis sāka ēst, un arī viesis dabūja savu daļu. Un, kad viņš bija paēdis un gribēja iet, zaķis sacīja: «Tu taču uguni aizmirsi!»
«Ak, tiešām,» teica hijenu tēviņš un paņēma tagad divas degošas pagales, un devās ar tām uz mājām.
Rikšodams viņš piepeši ieraudzīja leoparda ādu, kas tam pakaļ rikšoja, izbijās briesmīgi un kliedza: uj, uj! Bet āda, tam sekodama sauca: vavalaga, vavalaga! tā ka savās izbailēs viņš čukstēja: «Leopards man dzenas pakaļ,» un vienmēr ātrāk skrēja. Un tā viņš nokļuva mājā, un, kad bija iegājis iekšā, diegi pārtrūka un leoparda āda nokrita un palika ārpusē.
Kad viņš bija istabā, tad ar šausmām sacīja sievai un bērniem: «Mani mīļie, briesmīga nelaime, leopards dzinās man pakaļ un nogūlās pie durvīm.» Sieva un bērni pakāpās cits aiz cita, paskatījās ārā, izbijās un čukstēja: «Tiešām, tas ir leopards, kas guļ durvju priekšā. Ko nu mums darīt?»
Pagāja kāds laiks, un tiem ļoti gribējās ēst. Tas ir ļoti sāpīgi, kad bads moka, un tāpēc viņi vienmēr runāja: «Kur lai mēs dabūjam ēdienu, kad leopards nekustas projām no durvīm? Kā lai mēs pie tā tiekam?»
Un, kad bads vienmēr lielākas mokas radīja, tēviņš sacīja: «Mani bērni, tagad cits vairs nekas neatliek kā izmēģināt mums savā starpa spēkus. Ja es kritīšu, es būšu jūsu cepetis, bet, ja jūs, tad jūs būsiet mans cepetis.»
Bērni raudāja un runāja: «Tēvs, jūs esat stiprāks.»
Tas atbildēja: «To nevar zināt, mums tas ir jāizmēģina.»
Tā viņš pagrāba vienu bērnu, nometa uz grīdas un apēda. Pēc kāda laika grāba viņš otru bērnu, nometa uz grīdas un apēda; un tā tas notika arī ar trešo un ceturto bērnu, kamēr viņi divi vien ar sievu pāri palika.
Kad tam atkal ēst iegribējās, sacīja viņš uz sievas: «Sāksim spēkiem mēroties ja es kritīšu, būšu tavs cepetis, ja tu būsi mans.» Sieva atbildēja: «Tu taču tagad esi daudz stiprāks, jo tu tik daudz esi ēdis.»
Viņš teica: «To nevar zināt, mums tas ir jāizmēģina.»
Viņi sāka riņķot, un piepeši viņš izbijās; sieva nometa to zemē, smējās un teica: «Nu es tevi ēdīšu.»
Arī viņš smēja un sacīja: «Pagaid, spēlēsim vēlreiz šo rotaļu.»
Viņi iesāka atkal, un viņš bij atkal gatavs.
0