Mūsu priekšteči iepazīst Āfriku. Kļūdu nav.
Ši zemesdaļa, kas tiem Europeriem pret dienasvidus iraid, ir viscaur silta un ļoti karsta zeme, un gan drīz visi iedzīvotāji ir melni un Mori, un Latvieši tādus, bet nepareizi, Sumpurņus nolamā. Tas vidus no ša liela zemes gabala nevaid vēl it labi pazīstams. Gan tur daudz valstis un tautas ronās, bet tāpēc, ka tie sirrdigi un nikni un, kā teic, citi cilvēku gaļas ēdot un kristitu ļaužu ienaidnieki iraid, neviens Europers neiedrošinājās tālāk ieiet. Tās valstis pie jūrmalām ir zināmas, un tur daudz kupčošanas, visvairāk Eņģlenderi un Olanderi še ikgads daudz tūkstošus melnu vergu sapērk, ko tie us savām salām pie Amerikas nosūta tur sukuru un kapeju-laukus apstrādāt un visus grūtus darbus pie sukura isspiešanas un vārišanas padarīt. Avrikas valstis, kas zināmas, iraid šās:
1. Barbare zeme gar dienasvidus jūru ir gan augliga no labibas, vīna, dārgiem koka augļiem un brangiem zirgiem, jo tālāk no jūras tā zeme top neauglīga un smilkšu tuksneši iesākās, kur pa simts jūdzēm ne lasīts ūdens nav atronams.
2. Egipteruzeme no vienas puses pie dienasvidus jūras, no otras pie sarkanas jūras. Tā liela Nīlupe še cauriet, kas no Abisīnes kalniem nolec. Si valsts bija vecos laikos spēcīga un brīnum augliga, ko Moz. 13.10 ar vienu Dieva dārzu salīdzina. Bet tagad apakš Turķuvaldišanas novārgusi.
3. Abisīnuzeme ais Ēģiptes, pret Avrikas vidu, ir ļoti kalnaina, pa leijām gan augliga. To ticiba liekas kristiga būt, bet sajaukta ar Jūdu un Katoļu likumiem.
4. Ap visiem krastiem pie jūras ir dažādas valstis un tautas, ar ko Europas kopmani andelejās, bet pret iekšpuses tās nepazīstamas iraid.
5. Pašā apakšajā stūrī no Avrikas ir viens zemes gabals, kur viens brangs pilsats, Kāp saucams, kas tiem Dienderiem pieder, kur visiem kuģiem, kas us Indianeru salām brauc, garām jāiet.
Tie lielāki pilsati iekš Avrikas iraid: 1. Pecpilsats, viņš ir liels un pilns no iedzīvotajiem, kas Mori iraid, še aridzan daudz Jūdi dzīvo. 1. Alžīrpilsats ir liels un brangs un pieder Vienam Lielkungam, kas apakš Turķuķeizara virsibas stāv. Alžīreri ir visu kristigu tautu ienaidnieki un dzīvo mūžīgā karā ar tiem; kur tie vienu kristigu kuģu us jūru atron, to tie ar varu ņem nost, tās preces tie patur un tos cilvēkus tie par vergiem dara un pie grūtiem darbiem piespiež. Bes Alžīreriem vēl citas valstis un pilsati no laupījuma us jūru dzīvo, un grib tās kristīgas tautas no viņiem mierā palikt, tad tiem daudz naudas un mantas jāmaksā. 3. Kajīropilsats Egipteszemē ir iekš Avrikas tas lielākais, jo tur vairāk nekā trīs simts tūkstoši ļaudis, kas jeb Turki, jeb Mori, jeb Grieķeri, jeb Jūdi iraid, dzīvo. Bes tās lielas Nīlupes vēl tas Nīgers un Zenegals ir pieminami. Un, kauču vēl daudz citas upes ronās, taču nevienā pasauls daļā tik maz upju ronās kā še; tas nāk no tā liela saules karstuma un tiem lieliem smilkšuklaijumiem. Vietām starp kalniem kāda upite ceļas, bet netāļ no sava avota jau issīk. Tā ticiba par visu Avrikuzemi ir Turku jeb paganu ticiba. Paganu ticības ir tik dažkārtigas kā tās tautas un brīžam ļoti ērmigas. Skunstes, amati, kupčošana un gudras atzīšanas top vēl ap jūrmalas atrastas, kur tie Europeri tos ismācijuši, bet tālam pret vidu ir lopisku būšana.
[..]
Nu es aridzan tos lielus tuksnešus jeb postus pasaulē pieminēšu. Tas ir tādi zemesstrēķi, kur nei upes, nei akas, nei purvji, nei cits kāds ūdens ir, un tabapēc tukši bes iedzīvotajiem un augļiem iraid.
Tas visulielakajs tuksnesis jeb posts pasaulē ir pret dienasvidus karstā Avrikaneru zemē, Zaara saukts: Tas ir daudz simts jūdzes garumā un pie simts jūdzēm platumā. Tas vidus top tā smilkšujūra saukta, kur nei kociņš, nei zālīte aug. Kad vējš tos sausus smilkšus saņem, tad viņš ātri kalnus uspuš un leijas līdzina, un tas, kas
[..]
Tie Strausi ir tie vislielaki un tik augsti ka zirgs, un viņu pauti, ko dēj, apaļj un kā labs kamols lielumā iraid. Viņiem ļoti īsi spārni, un nevar gaisā celties, bet ar savām garām kājām tie tik ātri kā vējš tek, visvairāk ar vēju, tad viņiem tie spārni par zēģeļiem dien. Viņu spalvas ir visās zemēs cienītas, ir Kurzemē mūsu Preilenes dažu dālderu nežēlo tās sapirkt un savu galvu pušķot.
[..]
No tiem, kas abējādi, tik lab ūdenī, kā laukā mīt, ir tie Krokodiļi Egipteszemē ļoti bīstami. Tie dažu lopu un cilvēku aprīst. Viņi īsti kā tās ķirzates isskatās, bet ļoti lieli, līdz trim asim garumā aug. Tas Krokodils allažiņ ar atplēstu rīkli guļ. Tad viens putniņš nāk, kas no tās atlikušas gaļas zobos barojās, to iskņābdams. Tad krākdams guļ. Bet viena pele ir tā Krokodila bende. Kad tā vaļā rīklē iesprūk, tad tā visas viņa zarnes caurkož. Tas Krokodils, to manīdams, gauži plosās un kā negudrs lec un vārtās, kamēr sprāgst. Tas par to, kā viņš dažu cilvēku, kā bērns brēkdams un raudādams, pievilina un to aprīst. Viņš lielu pulku pautu dēj un upmalā iekš smilkšiem glabā, un silta saule tos isperina; bet tie jauni grāmaturakstitaji un pasauls staigātāji, kas visas lietas labāk pārmeklējuši, visu to, ko no Krokodila teic, par bābu pasakām tur.
Vēl ir no tiem, kas abējādi ūdenī un laukā dzīvo, vērā ņemami tie ar Kaulukažoku apbruņoti rupuči, no kuriem citi daudz podus sver. No viņu kaulukažoka top dažādas tabakadozes, ķemmes un nažu spali taisiti, kas melni, ar sarkanām un dzeltanām strīpēm israiboti ir.
Čūskas visvairāk Avrikaszemē tanīs lielos tuksnešos, brīžam tik resnas kā baļķis iraid un spēj visu vērsi aprīt, ja, dažs lauva top no tādiem nožņaugts.
Turpat aridzan īsteni Pūķi atronami. Tie nava velis, nedz kāds briesmigs zvērs ar daudz galvām, kas uguni vemj jeb ar savu dvašu cilvēkus un lopus nonāvē un kas, kā neprāši daudzina, no veca gaiļa pauta isperēts top; bet tikai čūska ar spārniem, kas, kad cilvēks jeb lops nesargās, tam virsū skrien un nonāvē. Bet šis pūķis, kauču viņam spārni iraid, vairāk nevar kā uslēkt un kādu gabalu paskriet, un tādēļ, ka viņš ar spārniem rīb un klabina, lēti no viņa var issargaties.
(Stenders G. F. Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas. R.: Liesma, 1988. 158.188. lpp.)
0