Dzīvoja reiz divi brāļi, Dikij Diks un Dikij Daks. Viņi bija līdzīgi kā ūdenslāses, abiem bija blondi mati, vēja ārdēta, maiga sejas āda, melnas ādas jakas, plati pleci, un ķermeņa augšdaļa visumā platāka par gurniem.
Tikai vienā lietā viņi atšķīrās. Piektdienas vakarā brāļi gāja uz klubu “Pulkvedim neviens neraksta”, iepazinās ar meitenēm, veda viņas pie sevis uz mājām un paveda. Tikai vienā lietā viņi atšķīrās - Dikij Daks izmantoja prezervatīvu, bet Dikij Diks ne.
Kādu vakaru viņi devās uz klubu “Pulkvedim neviens neraksta” un Dikij Diks iepazinās ar daiļu meiteni, kas, dejojot ar viņu, grozīja gurnus un maigi svaidīja galvu no vienas puses uz otru tā, ka viņas melnie mati glāstīja seju, te aizsedzot vaigu, te atklājot.
Kad Dikij Diks bija aizvedis viņu uz mājām un grasījās viņā ieiet, viņa teica: “Es neesmu no tām.” Dikij Diks pārsteigts ievaicājās: “Kā tevi sauc?” Viņa atbildēja: “Mani sauc Papardes ziediņš, un es nemīlējos bez prezervatīva.” Dikij Diks teica, ka viņš mīlējoties bez prezervatīva, uz ko Papardes ziediņš atbildēja, ka mīlējoties bez kontracepcijas var iegūt seksuāli transmisīvās slimības un HIV. Dikij Diks piedāvāja Papardes ziediņam apmierināt viņa lingamu orāli. Bet Papardes ziediņš teica, ka tas arī neesot droši, gadījumā, ja viņai mutē esot sīkas brūcītes.
Uz to Dikij Diks apmulsa, bet apķērīgā meitene teica: “Ja tu aiziesi uz konsultatīvo kabinetu un pārbaudīsies pret HIV, un rezultāts būs NEGATĪVS, tad es ne vien apmierināšu tavu lingamu orāli, bet ļaušu tev ielūkoties arī savā mīlas templī, un citur manās tumšajās dzīlēs.” Nākamajā dienā Dikij Diks aizgāja uz HIV konsultatīvo kabinetu un izdarīja proves. Pēc trim dienām viņš saņēma atbildi, ka ir HIV POZITĪVS.
Tas viņam bija liels psiholoģisks trieciens. Grūtajā brīdī ar viņu kopā bija radi, draugi, piederīgie un, protams, Dikij Daks un Papardes ziediņš. Dikij Diku ievietoja intensīvās terapijas nodaļā. Papardes ziediņš bieži nāca pie viņa ciemos un jaunieši stundām kavējās atmiņās par ziedošo pavēni. Arī Dikij Daks nāca pie brāļa un skuma kopā ar Papardes ziediņu.
Taču postošā slimība darīja savu un Dikij Dika labā maz kas vairs bija darāms. Juzdams tuvojamies pēdējo stundiņu, Dikij Diks lūdza visus piederīgos iziet ārā, un palikt tikai Dikij Dakam. Kad tas bija noticis, viņš teica: “Es redzu, ka starp tevi un Papardes ziediņu raisās maigas jūtas. Tu pats to varbūt vēl neesi apjautis, bet man kā brālim tādas lietas ir labi redzamas. Ar mani ir cauri. Es gribu, lai tu parūpējies par viņu, kad es aiziešu.” Neklausīdamies brāļa iebildumos un vaimanās, Dikij Diks turpināja: “Neviens cilvēks nav neaizstājams, un tu man esi pierādījums vairāk kā jebkas cits. Pēc cilvēka pāri paliek viņa darbs. Nu, kārtīgu darbu es savā īsajā mūžā nepaspēju atrast, bet es vēlos tev nodot savas zināšanas.” To pateicis, Dikij Diks nometa slimnīcas palagus un īsā laika sprīdī parādīja Dikij Dakam tādu daudzumu erotisko pozu un izdarību, kas pietiktu veselam mūžam. “Tagad aicini atpakaļ piederīgos,” viņš teica. Kad visi bija sanākuši atpakaļ telpā, Dikij Diks tos ar dzidrām acīm uzlūkoja un teica: “Ziniet, ka man bija brīnišķīga dzīve,” un tajā pašā mirklī nomira.
Bet Dikij Daks apprecējās ar Papardes ziediņu. Un Papardes ziediņš dzemdēja viņam divus staltus dēlus, un viņi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien, ja nav nomiruši.
0