Runa būs par laiku. Lasot interesanti noformulētu atziņu par laiku, ir grūti izdarīt objektīvus secinājumus par tās radītāja nopietnību un inteliģences pakāpi. Arī viss, ko lasīsiet zemāk vairāk vai mazāk attieksies uz iepriekš jau minētā laika jēdziena izpratni. Lai mazinātu lasītāja neizpratni (t. i. - lai veicinātu izpratni), jāpiebilst, ka visas šajā darbā apkopotās atziņas iegūtas no 8. klases skolēnu domrakstiem un ir viegli uztveramas un baudāmas arī bez konteksta. Patīkamu lasīšanu!
Katrs cilvēks tiek ierakstīts savā laikā, jo cilvēks zina savu laiku un to neaizmirst.
Laiks parasti skrien kā vējš vai arī lien kā gliemezis, to mēs nevaram apjaust - tas tā notiek.
Laiks reizē ir gan draugs, gan ienaidnieks. To reizē neieredzu un mīlu.
Par laiku ir ļoti daudz dzejoļu un dziesmu.
Laiku nevar apstādināt vai arī likt tam paiet dažus dzīves soļus atpakaļ - tā jau ir pagātne.
Laiks ir dzīve, minūtes, laika apstākļi.
Dzīves laiks sastāv arī no bēdām un ciešanām.
Laiks ir draugs tikai tad, kad mēs esam ar viņu apmierināti, kad tas ar savu steidzību spēj dot arī ko labu.
Bērns vēlas ātrāk izaugt liels, bet es zinu, ka pienāk brīdis, kad viņš grib atgriezties bērnībā, bet tas vairs nav iespējams.
Visa cilvēka dzīve balstās uz laika, jo laiks ir dzīve, un dzīve glabājas sirdī.
Laiks ar cilvēka dzīvi iet soli solī, tāpēc viss izdarītais vai neizdarītais paliek pagātnē.
Katrs vārds un darbs veido mūsu vēsturi, tāpēc jācenšas, kamēr negurstošais laiks vēl ir līdzās, jo reizē ar to iet cilvēka dzīve.
Laiks apstājas tad, kad tava dzīve ir galā un tu esi ārpus laika robežām, tev nav jāuztraucas, ka laiks skrien, jo tu esi viņu apdzinis.
Laiks nekad nav apturams tas paiet ļoti ātri. Un atpakaļ to nevar atgriezt. Laiks tas gandrīz ir tas pats pulkstenis. Viena stunda ir laiks un protams ka arī sekunde. Un tās pat nemanāmi paiet.
No laika ir atkarīga cilvēku dzīve.
Laiks - neapturams dzīves plūdums. Laiku nevar apturēt pat uz vienu sekundi. Laiks iet un iet, un iet.
Jo cilvēks ir vecāks, jo laiks paiet ātrāk.
Ir daudz domāts, kā varētu atgriezties atpakaļ pagātnē, bet nekas nav iznācis.
Bez laika mums neiztikt, jo laiks iet uz priekšu, nevis atpakaļ.
Katram cilvēkam ir savs laiks un veids, kā to izmantot. Kāds varbūt lielāko daļu sava laika ziedo mācībām, jo rūpējas par savu nākotni un vēlas iegūt labu izglītību, taču cits to pavada draugu kompānijā, lieki izšķiežot savu laiku.
Cilvēka mūžs aizsākas dīvainā veidā. Neredzot esam cilvēku, mēs zinām, ka viņš jau mājo māmiņas ķermenī.
Viņa sirds sāk pukstēt, un var noprast un apkārtējie zina, ka ir sācies viņa laiks.
Laiks. Tam ir tik daudz nozīmju. Laiku var saskatīt pulkstenī, dabā, kā arī dzīvē. Nu redziet, cik laikam ir nozīmju!
Mēs visi, mēs katrs esam ierakstīti laikā, noteiktā laikā, un mūsu katra laiks ir izplānots, tikai mēs to nezinām.
Laiks, kurš mums vēl nepieder, ir tad, kad mēs dzīvojam māmiņā. Šinī gaišajā laikā mēs esam brīvi no domām, rūpēm un daudz kā cita, ko piedzīvojam grūtajā dzīvē, kaut gan paši to neapzināmies.
Visiem cilvēkiem zināma sava pagātne un tagadne, bet tie nezina, kas ar viņiem var notikt pēc kāda laika.
Laiks arī nav dāvināms, citreiz cilvēki izsakās, ka dāvina otram cilvēkam laiku. Tā tikai to runā, bet laiku nevar nevienam uzdāvināt.
Katrs, kad piedzimst, redz pasauli pirmo reizi. Redz pirmos saules starus, redz pirmos cilvēkus, un liekas, ka šeit ir tik gaišs un spožs kā pie pašas saules. Šī diena ir pirmā, kad ir lemts ieraudzīt savu māmiņu, sajust viņas maigos pieskārienus un redzēt viņas smaidu. Pirmā dienā var daudzko iepazīt no pasaules. Es neatceros šo pirmo dienu, un droši vien citi arī neatceras to dienu, kad nācām pasaulē.
0