Amerikāņu pianists un komponists Roberts Flaics līdzās vērienīgai karjerai ASV un Eiropā jau divus gadus aktīvi bagātina Latvijas mūzikas dzīvi. Šeit viņš veidojis gan solo koncertus, gan improvizatoriskas performances, gan priekšnesumus, kas šķietami izlaužas no mūzikas ierastajām robežām un iesaista citu mākslu elementus, piemēram, teātri un vizuālo mākslu.
Pirms gada četru nedēļu sīvā cīņā Roberts uzvarēja alternatīvās kamermūzikas festivāla "Sansusī" rīkotajā mūziķu turnīrā, kur līdzās virtuozitātei un tehniskajām spējām skatītāji un žūrija vērtēja mūziķu humora izjūtu, atjautību un saspēli ar sāncenšiem un publiku. Galvenā balva bija dalība "Sansusī", kas šogad no 11. līdz 13. augustam jau desmito gadu notiks Aknīstē. Triju dienu laikā tas piedāvā pieredzēt visdažādāko kamermūziku brīvā dabā, tostarp pļavā, mežā un citās neierastās vietās. Organizatori to dēvē par "vienotu mākslas darbu" un "māksliniecisku sajūtu ceļojumu".
Šīgada festivālam Roberts sadarbībā ar komponisti Džūliju Žū (Julie Zhu) sagatavojis koncertu "Sehr, sehr, sehr" ("Ļoti, ļoti, ļoti"). Tas veidos dialogu ar romantisma laika komponista Roberta Šūmaņa dramatisko opusu "Kreisleriāna", uzlūkojot to caur šodienas pianista skatpunktu. Tajā savīsies teātris, video, dzeja un skaņu ainavas, kas pētīs attiecības starp mākslinieku, darba procesu un tā sekām.
Ernests Valts Circenis
Tava radošā darbība aptver klasisku koncertēšanu, performances un improvizācijas. Vakar atvēru tavu mājaslapu, un mani pārsteidza tavu veikumu apjoms un daudzpusība. Tu tik daudz ko dari un esi paveicis, ka man jājautā – kāpēc?
Mana muzikālā darbība sadalās tik daudzos interesantos virzienos, ka savā ziņā visa ceļa jēga ir saprast, kas man ir nozīmīgs un kā ar to visu tikt galā. Piemēram, jau no bērnības mani ir interesējuši ļoti dažādi mākslas veidi, bet universitātē izlēmu studēt klavierspēli. Man patika apgūt klasisko repertuāru, tomēr mani vienmēr interesēja arī dzīvo komponistu mūzika, kurus satiku un ar kuriem strādāju ikdienā. Par laimi, Džuljardā bija daudz iespēju sadarbībai, bet ne sevišķi daudz citu mūziķu, kas to vēlējās darīt. Tas man deva gan iespēju, gan ceļu, pa kuru doties: "O, es taču varu visu savienot, neatsakoties ne no viena elementa."
Dažreiz to izjūtu kā iejušanos kādā lomā un vērošanu, kura no tām man piestāv vislabāk. Piemēram, es pieņemu tradicionālu klasiskās mūzikas pianista lomu, kur piedalos konkursos, veidoju koncertus un daru tamlīdzīgas lietas. Citreiz vairāk iejūtos pedagoga lomā, bet citreiz darbojos teatrāli eksperimentālā zonā. Pēdējos gados esmu daudz domājis, kā to visu savienot un rast balansu, jo dažreiz jūtos tā, it kā es kaut ko darītu par daudz, bet kaut ko par maz. It kā dažas no lomām mani pārlieku pārņemtu.
Interesanti, kā klasiskais un eksperimentāli laikmetīgais ir šķirts, lai gan abi saistās ar klavierspēli.
Es cenšos nojaukt šīs robežas, jo tās vairāk nāk no ārpuses nekā no manis paša. Manuprāt, katra no lomām ietver citu. Tradicionālā solokoncertā, kur spēlēju, piemēram, seno mūziku, ienāk teatralitātes un rituāla elementi, ko daudz pēta konceptuālā māksla. Tur noder mana klasiskās izglītības sniegtā virtuozitāte, precizitāte un izkoptā tehnika. Lomas vienmēr sarunājas, pat ja ārēji tās šķiet atšķirīgas. Turklāt mēs noteikti varam daudz mācīties no citiem mākslas veidiem. Piemēram, komunikāciju ar klausītājiem. Tas lieti noder, lai patiešām nodotu klausītājiem mūziku, ko spēlē. Protams, kad darbojos citās mākslās, man nav profesionāļa pieredzes. Turklāt finansējums parasti tiek piešķirts diezgan konkrētām jomām, piemēram, tikai dejai, tikai mūzikai. Tas neviļus veido situāciju, kurā tu tiec pakļauts skaidrām mākslas formu robežām, lai gan ir daudz interesantāk, ja tās pārklājas un veido dialogu.
Vai robežu nojaukšana neveido sarežģījumus brīdī, kad jāatrod vieta, kur realizēt idejas? Piemēram, es kā jaunais komponists varu iecerēt visu ko, bet neredzu mehānismu, kas spētu šāda veida māksliniecisko vīziju atbalstīt.
Jā, tas ir sarežģīti, tomēr mana pieredze Rīgā gan ir bijusi ļoti jauka, proti, man citi ir snieguši platformu un brīvību eksperimentēt. Ņujorkā tas bija citādi, kaut vai tādēļ, ka jau atrast vietu ideju realizācijai bija daudz grūtāk. Ņemot vērā, cik daudz pasākumu tur notiek vienlaicīgi, skatītāju piesaistīšana arī sagādā problēmas. It īpaši, ja domā īstenot kaut ko, kas nav viegli definējams un līdz ar to – grūtāk pārdodams.
Vieglāk ir darboties caur institūcijām. Piemēram, kad Ģertrūdes ielas teātris man piedāvāja veidot koncertu, tas uzreiz deva skaidru perspektīvu. Mēs ar Matildu domājām – ja jau koncerts, to arī veidosim. Tam ir rāmis ar pazīstamu konotāciju, tomēr var daudz paveikt tā ietvaros, meklējot veidus, kā, to nesalaužot, izplest robežas.
Vai tev vienmēr ir bijis impulss paplašināt robežas?
Es piedzimu mūziķu ģimenē – tētis bija saistīts ar mūzikliem un, kad biju jaunāks, tā bija liela daļa manas dzīves. Es atrados dažādu žanru un stilu ielenkumā. Vēlāk nāca studijas Džuljardā, kur iepazinos gan ar mūziķiem, gan dejotājiem un aktieriem, kas paplašināja manu redzesloku. Koledžā mums bija Džonam Keidžam veltīts festivāls. Tajā man bija iespēja gan redzēt, gan piedalīties viņa teatrālo skaņdarbu un performanču īstenošanā. Es biju jauns un viegli aizraujams, sajūsminājos, cik tas ir interesanti!
Universitātē man bija arī laba sadarbība ar horeogrāfijas pasniedzēju Hilariju Īstoni (Hillary Easton), kuru man iedalīja pārī starpkatedru programmas ietvaros. Mūsu sarunas vienmēr bija ļoti stimulējošas, un viņa bija iedvesmojoša. Viņa mani iepazīstināja ar postmoderno deju, no kuras vēlāk daudz iedvesmojos.
Vai jūs runājāt arī par to, kā padarīt mākslu pieejamu skatītājam?
Jā, bet mēs nedomājām, kā mūziku padarīt jautru, izklaidējošu vai stilīgu. Drīzāk tam pamatā bija pārliecība, ka jebkurš var novērtēt jebko. Jebkurš var izbaudīt jebkuru konceptu, jebkuru skaņdarbu, ja nobruģējam ceļu uz tā saprašanu vai sniedzam sajūtu, ka ar to var kaut kā saslēgties.
Kad centies kādam parādīt ko jaunu, tev būtu jāatšķetina katrs elements līdz pašiem pamatiem. Piemēram, ja es gribētu bērniem atskaņot kādu orķestra skaņdarbu, uzreiz jāņem vērā, ka viņiem būtu mulsinoši klausīties tik lielu skaitu instrumentu. Es varbūt esmu pie tā pieradis, bet tam nav nozīmes. Bērni drīzāk domā par to, kas ir visas šīs skaņas un trokšņi. Kad saproti un apzinies katru barjeru un robežu, kas eksistē starp klausītāju un mūziku, tu vari sākt darboties ar vai pret tām vai pat spēlēties ar klausītāju gaidām. Katrs klausītājs ir atšķirīgs, un katram klausītājam ir savas gaidas un vajadzības.
Ļoti būtiska ir programmas sastādīšana. Es tiešām ticu, ka laikmetīgās mūzikas koncertu ir iespējams padarīt uzreiz pieejamu klausītājam bez jebkādas runāšanas vai programmiņām. Tas atkarīgs no veida, kā izkārto skaņdarbus, kā veido darbu savstarpējo enerģētiku un kā pakāpeniski sagatavo klausītāju no, piemēram, vieglākiem līdz sarežģītākiem skaņdarbiem. Bieži laikmetīgās mūzikas koncertu rīkotāji neaizdomājas, kā klausītājs tiks galā ar uzdevumu nosēdēt tik ilgu laiku. Ja koncerti ir par garu, klausītājs var zaudēt spēju uztvert informāciju un veidot saikni ar skaņdarbu. Citreiz darbi ir sarindoti neveiksmīgi, un tu apmaldies. Vai man vajadzētu justies aizrautam vai aizkustinātam? Vai varbūt atslābinātam?
Tu vienmēr paturi prātā klausītājus, kuru priekšā uzstājies?
Par laimi, man līdz šim bijis pietiekami lēns koncertu grafiks, lai es varētu vienmēr padomāt par vietu un laiku, kurā atradīšos. Es neuzskatu, ka mums vajadzētu likt klausītājiem justies labi, iepriecināt vai izklaidēt. Tomēr mums noteikti vajadzētu par viņiem domāt. Šādu domāšanas modeli vajadzētu piekopt daudz biežāk, it īpaši laikmetīgās mūzikas pasaulē, kur tam ir daudz potenciāla. Man šķiet, ka reizēm akadēmiskās un eksperimentālās mūzikas veidotāji ir pārliecināti, ka vispār nav nozīmes tam, ko klausītāji domā. Mēs izdarīsim kaut ko provokatīvu vai arī pilnīgi pretēji – kaut ko skaistu un mīlīgu, un skatītāji būs sajūsmā. Tomēr šādi skatītājs līdz galam netiek novērtēts. Mums vajadzētu darīt visu iespējamo, lai veidotu situāciju, kur ir saikne starp viņiem un mums.
Šeit atduramies pret nepieciešamību koncertos domāt par kopējo pieredzi. Mani bieži nepamet sajūta, ka koncertveidotāju izdoma apstājas pie skaistas mūzikas.
Es daudz iemācījos no eksperimentālā teātra. Tur ir tik daudz uzmanības un rūpju veltīts tam, kas notiek jau no brīža, kad skatītājs ienāk norises vietā. Laikmetīgajā teātrī notikums sākas tad, kad kāds izlemj to apmeklēt, nevis tad, kad klausītāji ir atnākuši uz koncertu un ir sākusi skanēt mūzika. Laikmetīgā teātra veidotāji sev jautā: kā skatītājs ienāks telpā? Kā viņš varētu justies, kad paskatās uz kādu no priekšmetiem? Kā viņš jutīsies, kad aktieris parādīsies uz skatuves? Šie ir jautājumi un problēmas, kas, manuprāt, tiešām var sniegt kaut kādu papildu vērtību klasiskās mūzikas koncertam.
Man šķiet, ka mūzikā mēs savā veidā piekopjam muzeja principus, sakot: "Lūk, mēs izstādīsim šo lielisko darbu, un tas būs lielisks! Kā to varat nesaprast?"
Kāds man mācīja, tādēļ es arī tā domāju.
Jā, tieši tā. Visi to spēlē, tādēļ man arī to vajadzētu spēlēt. Es nezinu, kā tieši tas strādā sarežģītākā institucionālā līmenī, piemēram, operā vai orķestrī, bet individuālās programmās ir ļoti svarīgi veltīt laiku, lai saprastu un padomātu par to, kādēļ vispār vēlies kaut ko spēlēt. Iespējams, operā tas varētu būt īpaši auglīgi, ņemot vērā, ka visas sastāvdaļas tur jau ir uz vietas. Tas ir teātris, tādēļ tur ir daudz potenciāla šķetināt dažādus aspektus un tos apspēlēt. Latvijā labs piemērs bija arī nesenais "Baņutas" iestudējums.
Kad strādāju Ņujorkas Filharmonijā, mums bija koncertu sērija, kas bija paredzēta tikai skolēniem, un katrs koncerts bija pārpildīts. Mēs sākām ar lieliem, klasiskiem orķestra skaņdarbiem, piemēram, Sibēliusu vai Dvoržāku, bet vēlāk klausītājus iepazīstinājām ar nepieradinātākiem un laikmetīgākiem darbiem. Tas nostrādāja, jo viņiem jau bija pieredze ar mūziku, ko mēs kā skolotāji bijām devuši. Brīžiem šķiet, ka dažas organizācijas, lai vairotu pieejamību, izdomā, ka pietiks ar video projekcijām fonā un kādu aktieri uz skatuves, kurš stāstīs, cik viss, ko mēs tūlīt dzirdēsim, ir stilīgs. Es nezinu, vai milzīgs iestudējums ar gaismu šovu un lielām izmaksām vienmēr ir labākais un veiksmīgākais risinājums. Svarīgāk būtu lūgt skatītāju iesaistīties procesā.
Tu rodi lielu prieku no eksperimentāliem darbiem.
Jā, noteikti. Turklāt tas man palīdz risināt konceptuālus jautājumus, par kuriem mani māc ziņkāre. Piemēram, pēdējos darbos – gan tajā, ko veidojām ar Matildu, gan arī tajā, ko šobrīd izstrādāju ar komponistu Stīvenu Vebu (Stephen Webb), – mēs pārskatām koncerta konceptu. Domājam par klausītāja un mākslinieka attiecībām, par varas attiecībām un klausītāja lomu. Eksperimentālā vidē par tamlīdzīgiem jautājumiem domāt šķiet daudz intuitīvāk un dabiskāk, jau pamatā strādājot ar neparastiem rīkiem. Tas man ļauj pieņemt meta skatījumu par to, kas ir koncerts un kas tajā notiek. Tradicionālā koncertā to īstenot būtu grūtāk.
No kurienes nāk šie jautājumi un vēlme tos risināt?
Šķiet, ka es neredzu, ka citi ar tiem strādātu un tos risinātu. Daudzi no jautājumiem, kurus esmu skatījis, nav nonākuši līdz skaidram risinājumam. Piemēram, es nedomāju, ka viss, ko veicām koncertā ar Matildu, bija simtprocentīga mākslinieciska veiksme. Tas mani dzen uz priekšu, jo es saprotu, ka man to vajag turpināt pētīt vēl dziļākā līmenī. Es joprojām neesmu redzējis kādu citu to darām, tādēļ laikam izjūtu to kā pienākumu. Ir ļoti aizraujoši redzēt brīnišķīgus mākslas darbus, kur citi risina problēmas un jautājumus, par kuriem es neesmu domājis vai esmu domājis, bet viņi to dara daudz veiksmīgāk par mani. Protams, es varu atrast cilvēkus, kas domā par to pašu, par ko es, bet kaut kāda iemesla pēc neviens to nedara tā, kā es to vēlos darīt. Tādēļ man ir ļoti interesanti rakties materiālā.
Kad domājam, kā piedāvāt mūziku citiem, liela nozīme ir uztverei. Kā tu pieredzi mūziku?
Man tā ir ļoti fiziska pieredze. Tādēļ man vienmēr ir nedaudz savādi redzēt, cik daudzi ir meistarīgi mierīgā sēdēšanā koncertos. Dažkārt tas mani pat nedaudz satrauc. Piemēram, skan mūzika, kur tik daudz kas notiek, kas ir tik intensīva un piesātināta, bet visi apkārt ir pilnībā rāmi.
Ja mēs klausītos jebkāda cita žanra mūziku, mēs brīvi kustētos. Tajā pašā laikā es joprojām novērtēju kontemplatīvo klausīšanās stāvokli. Droši vien daudziem apmeklētājiem tā ir liela daļa no pieredzes, jo sniedz sajūtu par zināmu svētvietu, kur nodoties tikai dzirdamajam. Tam noteikti ir vērtība, tomēr man būtisks ir arī mūzikas fiziskums un sajūta, ka tā dzīvo tavā ķermenī.
Varbūt koncertu atraušana no ierastajām koncertvietām pavērtu daudz jaunu iespēju.
Jā, man šķiet, ka tev taisnība. Piemēram, festivāls "Sansusī" veido koncertus dažādās neparastās vietās: klētī, mežā, uz salas un citur. Tas uzreiz maina gaisotni un attiecības, kas veidojas ar mūziķiem un mūziku. Varbūt brīvdabas koncerti nav skaniski visveiksmīgākie, tomēr ir jauki atrasties svaigā gaisā un klausīties mūziku.
Man šķiet, ka tas uzreiz padara to daudz pieejamāku. Piemēram, kad es runāju ar saviem nemūziķu draugiem, atklājas, ka viņi bieži vien baidās iet uz klasiskās mūzikas koncertiem, jo tie šķiet tik sterili, formāli un pat nemīlīgi.
Man uz to atvēra acis pavisam jaunie mūziķi, ko mācīju ASV. Mēs viņiem atskaņojām visādus orķestra skaņdarbus un jautājām: kādus attēlus jūs redzat, kādas sajūtas jums rodas? Domājām, ka, piemēram, klausoties Sibēliusu, viņi domās par skaistām dabas ainavām vai aisbergiem, bet patiesībā gandrīz vienmēr sākumā izskanēja doma, ka mūzika "skanot grezni un smalki". Vienmēr kāds teica, ka tā atgādina filmu. Tātad orķestra mūzika ir daļa no filmas, sekundāra tam, kas notiek ekrānā. Turklāt viņi nespēja konkretizēt, kas tad īsti notiek šajā filmā. Viņi neteica, ka skaņdarbs izklausās pēc filmas, kur notiek tas un tas.
Es neteiktu, ka mums vajag iznīcināt koncerta rituālus, jo daļa manis tos ļoti novērtē, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas nevar tā viegli iejusties orķestra koncertā tādā pašā veidā, kā nejauši attapties popmūzikas koncertā, kas notiek parkā aiz loga.
Esmu dzirdējis arī viedokli, ka cilvēks nejūtas pietiekami gudrs, lai klausītos klasisko mūziku. Paga, ko tu ar to domā? Tā taču ir tieši tāda pati mūzika, ko tu klausies katru dienu. Tur nav atšķirības!
Varbūt tas ir tādēļ, ka mēs asociējam klasisko mūziku ar to, ko apgūstam skolā. Ja to neapgūsti tālāk, varu iedomāties, kā izveidojas šāds priekšstats, jo jebkura cita mūzika vairāk vai mazāk ir tevis paša atrasta. Piemēram, tu nejauši dzirdēji Bjorku, saprati, ka viņa ir forša, paklausījies vairāk un ļāvi atklāsmei notikt dabiski. Varbūt tādēļ daudzveidīgāka mūzikas izglītība būtu vērtīga. Mēs spējam klausīties un uztvert jebko, lai izveidotu saikni ar mūziku, vienkārši ir vajadzīgs to darīt – domāt, būt klātesošam. To var panākt ar jebkura veida mūziku.
Vai mūzika kā abstrakta māksla nav nedaudz atrauta no pasaules norisēm un neriskē zaudēt aktualitāti?
Protams, ka mūzika tieši tādēļ, ka tā ir abstrakta un tai nav vārdu un vizualitātes, ir ļoti neviennozīmīga. Tomēr man šķiet, ka šobrīd ir ļoti svarīgi un pat atsvaidzinoši pieredzēt neviennozīmību, jo dzīvojam pasaulē, kas informācijas gūzmas dēļ balstās lielā konkrētībā un precizitātē. Tas var radīt pārsteidzīgus secinājumus par lietu kārtību. Savukārt mūzika pārstāv vērtības, kuras ikdienā varbūt vajadzīgas vairāk, – gan neviennozīmība, gan klusums, gan laiks.
Tas, ko minēji par atrautību no pasaules, ir ļoti skumdinoši, jo daudziem mūziķiem ir pārliecība, ka mūzika nav no šīs pasaules un ka tas ir kaut kas atšķirīgs, tādējādi var tikt atrauts no apkārt notiekošā. Man nešķiet, ka tas ir iespējams, jo pat tad, ja tu vēlies spēlēt vai veidot mūziku, kas, tavuprāt, ir ārpus šodienas, tu savā ziņā veic politisku izvēli, to šādi paziņojot. Tā teikt ir nedaudz liekulīgi. Mūzika gan Latvijā, gan arī citur ir valsts finansēta. Ja tā tiek finansēta, tā kļūst par daļu no politiskās skatuves. Neignorēsim to. Ne obligāti, lai veidotu politiskus darbus, bet kaut vai tāpēc, lai apzinātos, kas notiek apkārt. Mums vajadzētu strādāt reālās pasaules ietvaros.
Mums droši vien vajadzētu arī vairāk apzināties sekas, ko mūzika rada un kā tā iegulstas plašākā kontekstā. Lai nebūtu tā, ka izliekamies kurli un tikai mazgājam rokas skaistumā. Tas ir rupjš vispārinājums, tomēr tā palaikam šķiet.
Tendence mazgāt rokas skaistumā ir samērā jauna. Klasiskā mūzika vienmēr ir bijusi vairāk vai mazāk reakcionāra pret visu, kas notiek pasaulē, it īpaši, ja palūkojamies uz 20. gadsimta sākumu. No otras puses, nereti man ir sajūta, ka liela daļa mūzikā balstītu darbu, kas cenšas runāt par politiku, bieži vien izgāžas, jo mērķa labad upurē vienu vai otru aspektu – vai nu nepietiekami rūpīgi un jēgpilni veido mūziku, vai nepietiekamu uzmanību pievērš politikai. Mūzikai nav to pašu rīku, kas teātrim vai pat dejai, lai tiešā veidā konfrontētu daudzas no aktualitātēm. Tomēr mums noteikti ir vieta, lai apdomātu savu darbību nozīmi.
Un padomātu par veidiem, kā iesaistīt publiku, lai tā nejustos kā muzejā.
Protams, nevar mainīt cilvēku viedokli, domas un tradīciju vienā koncertā. Tas, ko var darīt, ir strādāt ar publikas gaidām, kaut kādā veidā tās lauzt un pārsteigt cilvēkus. Man ir svarīgi sniegt sajūtu: "O, te ir nedaudz vairāk, nekā sagaidīju!" Apziņa, ka tik ļoti jādomā par klausītājiem, par to, kā viņus iesaistīt, kā viņi tevi uztvers, var būt frustrējoša, jo ir ļoti grūti saprast, kā to paveikt. Daudz vieglāk ir darīt to, ko tu jau proti – spēlēt savu instrumentu, mācīties mūziku, diriģēt orķestri un pieņemt, ka Čaikovska vai Sibēliusa, vai jebkura cita komponista darbi mani uzrunā, jo tie ir meistardarbi.
Ja nedomājam par klausītājiem, tad kādēļ to vispār darām?
Varētu teikt, ka tā tad ir nodarbošanās ar dižu mākslas darbu saglabāšanu, kas īsti nav pareizi, jo tad mums nevajadzētu tos atskaņot, mums jau ir vislabākie skaņdarbu ieraksti, kādi varētu būt.
Kā labu piemēru atceros Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu ar Riharda Štrausa mūziku, kas pats par sevi bija vistradicionālākais orķestra koncerts, kādu vien varētu iedomāties, ar vistipiskāko mūziku, kādu vien spēlēt. Tomēr tovakar varēja just īpašu komunikāciju starp klausītājiem un orķestri. Tur bija kaut kas vairāk. Man bija sajūta, ka viņiem bija vitāla nepieciešamība to spēlēt un klausītājiem bija nepieciešamība to dzirdēt. Šķiet, koncerta plānošanā tika veikta pareizā izvēle. Nodomāju, ka tas tiešām bija forši, tātad to ir iespējams panākt arī bez eksperimentālas mūzikas palīdzība. Es tiešām gribētu, lai visi tajā, ko dara, paietu kaut vienu soli tālāk.
Būtu tik savtīgi darīt to tikai sevis dēļ, kad esi citu cilvēku priekšā un aizņem viņu laiku.
Nudien.
0