Mans ķermenis, mani olvadi

nav problēmu,ja sieviete dzīvi redzējusi un izlemj sterilizēties. Problēma ir.ka 22 un pat 25 gados meitene(jā.jā-jauna sieviete) domā,ka ir gana pieredzējusi,zinoša un gudra,lai pieņemtu eksistenciālus lēmumus,bet tā viņai tikai šķiet savā vēl aizvien jaunības maksimālismā. Patiesībā mēs neviens(-na) nezinām,kādi dzīves pārsteigumi mūs sagaida jau rīt,kur nu vēl pēc ilgāka laika. Un smagi melo tie,kas apgalvo,ka cilvēks dzīves laikā nemainās. Mainās un vēl kā. Un ko tad?

Neizpratne par cilvēka loģiku

Apgalvojums, ka ķermenis “mans”,” daru, ko gribu” norāda , ka tā ir cilvēka privātā lieta.
Dīvaini šķiet šīs privātās lietas mēroga maiņa . No mazas privātas lietas tas tiek pārvērsts par sabiedrības diskusiju.
Tātad ķermenis “mans”- privāts, bet ir interese, ko svešie teiks? Kur ir loģika?

Jā, labāk, lai savos 22 un pat 25 izlemj, ka ir gatava bērnam. Tad ir drošāk, ka neviens nebļaus, ka jauna un nezin ko dara.
Kad Tu piedāvā novilkt to strīpu, kad cilvēkam būs ļauts pieņemt negrozāmus lēmumus? 50? 70? Tas jau senilitāte. Labāk, lai kāds pasaka, kas jādara un nevienam nebūs nekas ne jāizlemj, ne jānožēlo.

Meercīite - vai tu tiešām uzskati, ka sievietes ķermenis ir sabiedrības īpašums? Kādā veiā sabiedrība maksā par to, ko kāds dara ar savu ķermeni? Nekā!

Nožēla par piedzemdētu bērnu arī atšķiras no citām, bet to labot ir grūtāk.

Bet varbūt augstprātība ir tā, kuras dēļ pakļaujamies "Čubakas teorijai"(Chewbacca defense), kas liek mums sapīties vienkāršās lietās, un izlaidība to sekmē? Lūk, vienkāršs problēmas atspoguļojums vecā anekdotē:
Puisis satraukts ieskrien pie ārsta.
- Dakter, lūdzu kastrējiet mani!
- ?!
- Lūdzu, lūdzu! Tas ir ļoti svarīgi!
- Nē! Jūs vēl esat tik jauns, jums vēl viss priekšā.
- Dakter, lūdzu! Tas ir dzīvības un nāves jautājums - ja jūs to neizdarīsiet, es būšu pagalam!
Vārdu sakot, pierunā ārstu veikt to kastrāciju. Beigās ārst jautā:
- Kam jums tas bija vajadzīgs? Jūs taču esat vēl tik jauns, jums viss priekšā!
- Es, dakter, precos ar ebrejieti un viņiem tā ir pieņemts.
- Pag', tad varbūt jums vajadzēja apgraizīšanu (circumcission, tiem, kas lasa svešvalodās)?
- Bet kā tad es jums teicu, dakter...?

a var kāds izskaidrot, ko tās feministes plosās (Skrebele arī veikšot sterilizāciju)?
no malas izskatās - kāds roku apenēs ieslidinājis un neņem laukā.
varētu domāt, visai pasaulei baigi interesē viņas psiholoģiskās problēmas.

Sanāk, ka to sieviešu paaudze, kura sasniegusi savu brīvību, arī būs pēdējā. Tomēr žēl, ka tik radošām, drosmīgām, neatkarīgām sievietēm nebūs pēcnācēju, kuriem būtu reāla iespēja savās mātēs piedzīvot emancipāciju un līdztiesību, par ko tak daudzas feministu paaudzes ir cīnījušās... Vienkārši pārdomas...

Man tas liekas liekulīgi - it kā kādam patiešām rūpētu Mētras izvēle vai dzīve. Tā ažiotāža vien parāda cik ļoti cilvēki paši nav spējuši pieņemt savus - kļūdainus vai ne tik kļūdainus - bet savus lēmumus. Un tagad ir šokā, ka kāds pieņem un viss. Tas nepatīk. Kāpēc viņa negrib sēdēt tajā pašā peļķē, kur mēs? Tā nedrīkst!! Kāpēc viņa nedrīkstētu dzīvot savu dzīvi - tādu kā vēlas? Ir taču milzumdaudz iespēju arī bez bērniem piedzīvot mīlestību, skaistumu, radošumu…

Man šobrīd ir 22 gadi, un es apsveru iespēju pēc trīs gadiem veikt sterilizāciju. Bērnus negribu, un sterilizācija ir visai ērta kontracepcijas metode.

Pret noteikumu par vismaz 25 gadiem man nav iebildumu. Es pietiekami labi zinu statistiku par to, ka daļa šo procedūru veikušo cilvēku to vēlāk nožēlo. Un parasti nožēlo tieši tie, kuri to veica jauni būdami. Tāpēc mazliet nogaidīt ir saprātīga ideja.

Pret noteikumu, ka sterilizāciju drīkst veikt tikai cilvēki, kam jau ir bērni, es gan iebilstu. Uzņemties (vai neuzņemties) rūpes par bērnu ir katra cilvēka individuāla izvēle, un citiem to nevajadzētu kritizēt.

Bet uzskats, ka sieviete, kura negrib bērnus, ir traka vai slima, vispār ir riebīgs. Ir nekorekti pieprasīt no sievietēm citādāku uzvedību nekā no vīriešiem. Ja vīrieši netiek nosodīti par vēlmi palikt bez bērniem, tad arī sievietēm ir jābūt tādai pašai brīvībai.

Ikreiz, kad kādam ieminos, ka man bērnu nebūs, saņemu nosodījumu. Kad pateicu ginekoloģei savu nostāju jautājumā par bērniem, viņai man dusmīgi pateica, lai „kaut ko tādu nekad nerunāju, jo Dievs sadzirdēs”. Atbildēju, ka Dievam neticu. Viņas atbilde – „nav nozīmes, kam es ticu vai neticu, tā runāt nedrīkst un viss”. Pēc šī incidenta nākamreiz devos pie cita ginekologa.

Kad kādā sarunā pateicu draugu pulciņam savu nostāju par bērniem, viens no viņiem (citādi liberāls vīrietis) atbildēja, ka visas sievietes grib bērnus. Šobrīd es pati to vēl neapzinos, bet vēlāk sagribēšu. Ikviena sieviete, kurai ir pāri 35 un nav bērnu, ir nelaimīga. Pēc šī incidenta es pārstāju šo cilvēku uzskatīt par draugu.

Labāk sterilizācija, kas ietekmē tikai pašu sievieti, nekā negribēts bērns un aborts.

Šoku izsauc tieši šī poza - braukt veikt šo operāciju uz Taizemi, ko Latvijā liek pagaidīt 3 gadus. Sievietei ir ne tikai tiesības noteikt to, kas notiek ar viņas ķermeni, bet arī pieklājības diktēts pienākums savu ķermenisko pieredzi nepubliskot. Neredzu lielu atšķirību starp šo sociālo mediju performanci un pirms pāris gadiem izskanējušo stāstu par talantu fabrikas slavenību, kas pēc dzemdībām apēda savu placentu.