Turpinām ekspresrecenziju ciklu par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) filmām. Šajā publikācijā Antonija Skopa raksta par dzīvi pēc Joahima Trīra filmas "Pasaulē sliktākais cilvēks" noskatīšanās.
Šīs filmas skrīneri es skatījos mājās 20. oktobrī – tātad pēdējā dienā pirms lokdauna sākuma, kad jau bija skaidri zināms, kādi būs ierobežojumi un kā izskatīsies mūsu dzīve vismaz četru nedēļu garumā, jo šādos apstākļos esam jau dzīvojuši. Ja esat nolēmuši noskatīties šo filmu šodien, 22. oktobrī, kad tā ir pieejama "Riga IFF" tiešsaistes seansā, varam droši apgalvot, ka mūsu filmas skatīšanās apstākļi ir ļoti līdzīgi. Aiz muguras ir divas nosacīti brīvas un šķietami bezrūpīgas vasaras, kuras no abām pusēm ieskauj neziņa, izolācija un pilnīgi nepamatotas cerības, ka drīz jau nu gan viss atgriezīsies vecajās sliedēs.
Filma, kas stāsta par aptuveni 20–30 gadus veco Jūliju un viņas pieaugšanu, lieliski balansē uz romantiskās komēdijas un drāmas robežas. Tā piedāvā skatītājam nesarežģītu un iejūtīgu kino pieredzi, kas priecē gan acis, gan ausis, apmierina mūsu alkas pēc emocionāli aizkustinošiem, taču ne banāliem naratīviem, ļauj vilkt paralēles ar savu dzīvi un "saprast kaut ko par sevi". Skaņu celiņš ir sirsnīgs un viegls, stāsts ievelkošs, aktierspēle lieliska, netrūkst nedz eksistenciāli apcerīgu, nedz psihedēliski nebēdnīgu ainu.
Skatoties filmu, vairākas reizes pieķēru sevi pie domas, ka tā runā par precīzi tiem jautājumiem, kas mani nodarbina pēdējos piecus gadus – sevis piepildījuma meklējumu un individuālisma atsvešinošo dabu, attiecību veidošanu, autentisku esamību, pieaugšanu un novecošanu, taču kaut kādu iemeslu dēļ nekas no tā nerezonē. Nerezonē, par spīti tam, ka filma pēc visiem objektīvajiem parametriem ir lieliska. Vēl pirms gada lasīju Sallijas Rūnijas romānu "Normāli cilvēki", kas līdzīgi iejūtīgās noskaņās runā par veselas paaudzes nespēju veidot tuvas attiecības ar citiem un sevi, un toreiz grāmata mani spēcīgi ietekmēja un saviļņoja. Kas ir noticis pa šo gadu, es sev jautāju, vairākas reizes apstādinot filmu, lai mazliet atpūstos un paritinātu "Instagram Reels". Vai pie vainas ir tas, ka skatos filmu datorā, nevis kinoteātrī? Varbūt man traucē apziņa, ka pēc tam man par šo filmu būs kaut kas jāpasaka? Vai varbūt pa šo gadu ar mani kaut kas noticis? Vai varētu būt, ka šīs pārmaiņas ir universālākas un mainījusies pasaule, nevis tikai es?
Intervijās Joahims Trīrs apgalvo, ka šo filmu pandēmija ietekmējusi diezgan tieši, jo viņa radošajai komandai šķitis, ka pēc ilgstošajiem ierobežojumiem un laika, kurā kinoteātri bijuši slēgti, skatītājiem nepieciešams vieglums un rotaļīgums. Vieglums un rotaļīgums, ar kuru Trīrs runā par pārtikušās Ziemeļeiropas trīsdesmitgadnieku paaudzes eksistenciālajām un ļoti cilvēcīgajām traģēdijām, ir patiešām apbrīnojams, taču mani neatstāj sajūta, ka tā pasaule, kurā dzīvo Jūlija un kurā vēl pavisam nesen dzīvoju arī es, vairs neeksistē. Pasaule, kurā mēs meklējam sev vietu un cenšamies izspēlēt dažādus filmu cienīgus scenārijus, cerot, ka tie piešķirs mūsu dzīvei īstuma sajūtu. Tās vietā nākusi jauna pasaule – kurā nekas nav skaidrs, vecā domāšanas kārtība vairs nestrādā, lai arī mēs pie tās drudžaini cenšamies pieturēties, bet individuālisms kā ilgtspējīgs ideāls izrādījies ilūzija.
Man ļoti gribētos zināt, vai šis ir tikai manu personīgo pārdzīvojumu atspoguļojums, vai arī tiešām kaut kas mainījies ar mums visiem. Noskatieties filmu un pastāstiet man. Filma ir tiešām jauka.
0