Vai jūs atceraties, ko darījāt šajā dienā pirms desmit gadiem? Pieņemu, ka manā dzīvē 2011. gada 10. maijs pagāja bez sevišķiem starpgadījumiem. Taču todien aizsākās notikumu virkne, kas ietekmēja ne tikai manu, bet arī daudzu citu cilvēku dzīvi.
2011. gada 10. maijā Biedrību un nodibinājumu reģistrā tika ierakstīts biedrības "Ascendum" vārds. Jaunās organizācijas dzimšanā es nepiedalījos un vēl kādu laiku par tādu nezināju, taču nojaušu, ka tas bija priecīgs notikums tās dibinātājām – Zaigai Pūcei un Evai Johansonei, kas spītīgi apņēmās sapurināt krīzes nomākto sabiedrību ar atsvaidzinoši jaunu pieeju – ieguldīt attīstībā, nevis cīnīties ar problēmu sekām, rīkoties pašiem, nevis kritizēt citu neizdarību. "Veicināt Latvijas augšupeju" – tieši tik ambiciozi viņas definēja savu misiju. Ascendum! Uz augšu!
Godīgi sakot, pirms desmit gadiem vēlme pārveidot pasauli mani ne tikai neapgrūtināja, bet arī nešķita saprotama. Toreiz kultūra, manā izpratnē, bija patvērums no haosa, cietsirdības un muļķības, un, pievienojoties "Ascendum" komandai, naivi cerēju – šeit es varēšu paslēpties no visa sliktā. Es jutos bezspēcīga pasaules priekšā, un vienīgā izeja, manuprāt, bija novērsties no tās. Man nebija taisnība. Izrādījās, ka esmu pasaules daļa, nevis bezpalīdzīgs upuris. Es atklāju, ka kultūra var būt ne tikai patvērums, bet arī dzinējs pārmaiņām, spēks, kas vieno cilvēkus. Un kopīgiem centieniem ir liela ietekme uz pasauli, ko paši vien arī veidojam.
Man ir liela cerība, ka ar savu darbību šādu pārliecību mums ir izdevies radīt arī citiem – cilvēkiem, kas ar mums kopā veidojuši koncertus, izstādes un lasījumus, organizējuši kultūras pasākumus bērniem, mācījušies, kā padarīt aizraujošāku un iesaistošāku izglītību, veidojuši raidījumus, radījuši rakstus un dzejoļus, lasījuši un domājuši.
Šo desmit gadu laikā audzis un mainījies arī "Ascendum" – pateicoties cilvēkiem, kas palīdzējuši realizēt tās mērķus. Dibinātāji, darbinieki, sadarbības partneri, brīvprātīgie un ziedotāji, domātāji un darītāji ir auduši šīs organizācijas matēriju. No abstraktas virzības uz augšu mūsu fokuss tapis konkrētāks – censties veidot Latvijas sabiedrību iejūtīgāku, gudrāku un pilsoniski aktīvāku.
Vai šie centieni ir vainagojušies panākumiem? Es uzdrošinos sacīt – jā. Ne tāpēc, ka varam lepoties ar unikālu vitrāžu Rīgas Doma Marijas kapelā, ar vienu no Latvijā nozīmīgākajiem medijiem vai simtiem kultūras ekskursiju, kas devušas iespēju mazturīgo ģimeņu bērniem piedzīvot mākslu. Mūsu lielākais lepnums un sasniegums ir spēja apvienot cilvēkus, kas ļāvuši šīm lietām notikt. Rīgas Doma vitrāža "Ar degsmi par brīvu Latviju" nav tikai skaista stikla skulptūra, bet gan apliecinājums tam, ka Latvijas sabiedrība ir gatava ziedot naudu un darbu arī abstraktai idejai. Bērnu kultūrizglītības projekts "Garā Pupa", kas kļuva par Latvijas skolas somas programmas priekšteci, ne tikai mazināja nevienlīdzību un padarīja pieejamu kultūru bērniem, kuriem dažādu iemeslu dēļ tā nebija pieejama, bet arī apvienoja brīvprātīgos, kas vairāku gadu garumā pašaizliedzīgi palīdzēja organizēt ekskursijas. "Satori" ne tikai gadiem piedāvājis vielu pārdomām, bet arī iedrošinājis cilvēkus vienoties gājienos, iniciatīvās un protestos.
Riskējot izklausīties banāli, gribu teikt, ka bez jums nevarētu izaugt nedz "Ascendum", nedz Latvijas sabiedrība. Atskatoties desmit gadu senā pagātnē, es redzu, ka šobrīd vismaz daļa sabiedrības ir kļuvusi iejūtīgāka pret citu cilvēku vajadzībām. Esam sapratuši, ka ziedot ir patīkami un viegli un to var darīt, ne tikai lai glābtu grūtībās nonākušos, bet arī lai veidotu demokrātisku vidi. Esam iemācījušies apvienoties domubiedru grupās, lai panāktu šķietami mazas, bet ļoti svarīgas pārmaiņas savā pilsētā, ciemā un pagalmā. Esam kļuvuši drosmīgāki un pašpaļāvīgāki.
Tomēr joprojām esam ceļa sākumā. Kā vienu no lielākajām problēmām, kas padara mūs ievainojamus gan individuāli, gan kā sabiedrību, es redzu grūtības sarunāties ar iedomāto "pretējo nometni" mums svarīgos jautājumos – vai tā būtu ģimenes definīcija, vai velojoslu lietderīgums uz Čaka ielas, vai baznīcas ietekme uz likumdošanas procesu. Nesaprašanās radītā emocionālā spriedze visām pusēm rada kārdinājumu paslēpties savā sociālajā burbulī un sarunāties tikai ar tiem, kam piekrītam. Pandēmija un sociālo mediju platformu algoritmi to tikai veicina. Taču, lai arī vēlme norobežoties no citādā ir cilvēcīga, ne mazāk cilvēcīgi ir būvēt tiltus un meklēt kopīgo. Es zinu, ka nākamos desmit gadus "Ascendum" turpinās meklēt veidus, kā cilvēkus saprast, kā viņos ieklausīties un kā vienot. Ceru – jūs to darīsiet kopā ar mums.
0