Grēks neredzēt

Filmas publicitātes attēls.

Ja esat žurnālists, reklāmas vai sabiedrisko attiecību aģentūras darbinieks vai arī vēlaties par tādu kļūt, jums noteikti ir jāredz filma „Sociālais tīkls“. Filmas neredzēšana var likt jums izskatīties nemodernam, bet sliktākajā gadījumā tas jums var maksāt amatu. To, ka filma noteikti jāredz, saprata arī priekšniecība manā bijušajā darbavietā un visiem reklāmas aģentūras darbiniekiem uzsauca biļetes. Turpretim pieci žurnālistikas studenti, kas stažējas laikrakstā Diena, filmu nebija redzējuši un tas pirms dažām nedēļām izvērtās par valsts mēroga skandālu. Dienas mediju šefam Guntim Bojāram atskārsme, ka jaunie studenti nav redzējuši „Sociālo tīklu“, pamudināja uzrakstīt dzēlīgu rakstu par žurnālistu izglītības līmeni Latvijā. Divas dienas vēlāk sekoja Rīgas Stradiņa universitātes žurnālistikas programmas vadītājas Andas Rožukalnes atbilde, kurā tā atzīst problēmu – jauno žurnālistu neinformētību par aktualitātēm, taču reizē uzskata, ka augstskolai filma nebūtu jārāda, „bet šo interesi [par sabiedriski politiskiem notikumiem] augstskola var tikai aktualizēt, kaut kas savas kvalitātes labā jādara katram studentam pašam.“ Pagāja vēl trīs dienas un savu viedokli pauda arī LU komunikāciju studijas nodaļas vadītāja Inta Brikše: „Kāpēc jaunieši nav to redzējuši? Iemesli var būt dažādi – nav bijis laika šajā mēnesī, nav bijis naudas (vajadzīgi, šķiet, gandrīz 4 lati), nav bijis kompānijas, ar ko aiziet utt.“

Pašai filmai ar žurnālistikas līmeni Latvijā nav nekāda sakara. „Sociālā tīkla“ vērtība slēpjas nevis sižetā par Facebook izveidotāju, bet gan filmas redzēšanas faktā, kas filmas skatītājam ļauj piešķirt pārmoderna, gudra cilvēka statusu. Latvijā sociālie tīkli Tviteris un Facebook ir kļuvuši par būtisku komunikācijas kanālu žurnālistu un reklāmas darbinieku rokās. Vieni tur smeļas informāciju, citi – to ražo. Būt žurnālistam vai reklāmistam un nebūt Tviterī ir tikpat vecmodīgi kā rakstīt ar rakstāmmašīnu. Būt firmai un nebūt Tviterī nozīmē nenovērtēt inovatīvas mārketinga iespējas. Tas gan ir novedis pie tā, ka sociālos tīklos ir visi, kam nav slinkums – pat veļas pulveri un īstermiņa kredīti, kuriem čalošana sociālos tīklos nebūt nav pateicīgākā komunikācijas forma. Medijos dažādi eksperti nemitīgi žonglē ar maģiskajiem vārdiem „sociālie tīkli“, lai akcentētu savu kompetenci laikmeta tendencēs, bet reklāmas un sabiedrisko attiecību aģentūras sociālos tīklus steidz iekļaut tāmēs, lai uzpūstu savu radošo potenciālu.

Tajā pašā laikā žurnālisti sāk paļauties uz sociāliem tīkliem kā informācijas avotu tikpat nekritiski kā uz preses relīzēm. Lai arī tas medijiem dažādo informācijas avotus un bieži ļauj ātri reaģēt uz karstiem notikumiem, reizē arī norāda uz filtrēšanas trūkumu, piemēram, ir gadījies redzēt kā vietējo slavenību tvītoti joki pazib medijos kā nopietni oficiāli viedokļi. Tviteris ir veicinājis junk informācijas apjomu, no kā cieš gan neprofesionāli žurnālisti, gan jaunā paaudze, kas drīz nepratīs izteikties paplašinātos teikumos. Katrā ziņā sociālais tīkls ir jauns ierocis, kuram netrūkst lietotāju. Aiz Marka Zukenberga pēc kāposta rindā nu stāv vesela industrija.

Vai „Sociālais tīkls“ patiešām ir must-see filma? Man tā nelikās nekāds šedevrs, bet fascinēja paši fakti, ap kuriem būvēts stāsts - noteikti nebiju vienīgais, kurš pēc filmas iegūgloja „Mark Zuckerberg“.