Sarunu piedāvā sabiedriskā iniciatīva "Mākslai vajag telpu"
Kurā brīdī saprati, ka māksla kļūs par tavu profesiju, un vai Latvijā šobrīd ir šķēršļi profesionāla mākslinieka karjeras veidošanai?
Sapratu pusaudža gados, tomēr es neesmu drošs, vai būtu pareizi to dēvēt par profesiju, jo man visu mūžu ir bijis jādara kaut kas cits, lai šo "profesiju" dotētu. No tā arī varam secināt, ka trūkst infrastruktūras – sākot ar grantiem, pircējiem, valsts un pašvaldību pasūtījumiem un beidzot ar izstāžu telpām – visa tā, kas nepieciešams, lai fotomākslinieks Latvijā varētu nodarboties tikai ar mākslu.
Kā mūsdienu latviešu mākslu varētu raksturot nākamā gadsimta muzeja apmeklētāji?
Mūsdienu latviešu mākslu varētu raksturot ar atslēgas vārdiem – ezoterika, melanholija, dekoratīvisms. Tās latviešu mākslā ir pārlaicīgas vērtības, kas noteikti dominēs arī pēc simts gadiem. Savukārt laikmetīgā Latvijas fotomāksla šobrīd daudz reflektē par realitāti, bet tās novērtēšanai Latvijā, kā rāda pieredze, vajag noilgumu.
Kāda, tavuprāt, ir svarīgākā mūsdienu mākslas muzeja funkcija?
Bez darbu kolekcionēšanas un izstādīšanas ir svarīgi arī veidot dialogu starp mākslas pasauli un sabiedrību. Muzeja vērtība nav tikai eksponātos, bet arī naratīvā, kas krājumam piešķir jēgu. Kā pozitīvu piemēru varu minēt Tallinas hidroplānu ostu, kur ierīkots jūras muzejs. Es nedomāju, ka laikmetīgā māksla jāpataisa par izklaides biznesu, bet tomēr muzejam būtu jāspēj mākslas patēriņā iesaistīt arvien jaunu auditoriju, tajā skaitā bērnus – nākamos politiķus, biznesmeņus. Tikai tā mēs varam panākt, ka politiķi un sabiedrība kultūru neuztver kā parazītnozari. Galu galā veiksmīgs muzejs valstij atmaksājas – pieaug tūrisms un sabiedrības vidējais IQ. Muzejs ir arī varas instruments, ar kuru regulēt mākslas tirgu, rakstīt vēsturi, kā arī piesaistīt vairāk naudas kultūras nozarei.
Šovasar mākslas telpā "Vasaras māja" notiks Tavas izstādes atklāšana, un tā turpinās septiņu izstāžu sēriju – "Džemma Skulme". Kā šajā izstādē risināsies Tavs dialogs ar mākslinieces kultūrmantojumu?
Mani interesē Džemmas Skulmes personība, viņas darbus es ne pārāk labi pazīstu. Izstāde tiks veidota kā memoriālais dzīvoklis, kas paver iespēju diskutēt par dažādiem interesantiem aspektiem – institūciju un indivīdu lomu vēstures veidošanā, personības kultu, mākslinieka mantojumu u.c. Nevienam nav noslēpums, ka vēsture ir vien faktu interpretācija, mēs nemitīgi ar to manipulējam.
Izstāde norisināsies no konteineriem veidotā jaunā mākslas telpā kā atgādinājums par to, ka Latvijas pēckara un mūsdienu māksla joprojām nav radusi savu māju. Kā vispiemērotāko vietu šādam muzejam fonds "Mākslai vajag telpu" saredz Rīgas Tehniskās univeristātes ēku Kaļķu ielā 1. Vai, tavuprāt, jaunā muzeja nepieciešamība ir pamatota, un vai RTU ēka būtu piemērota iespējamajam Pēckara un mūsdienu mākslas muzejam?
Protams, mākslai vajag telpu. Taču runa jau nav tikai par telpu, bet arī institūciju, kas sekmētu procesus mākslā un sabiedrībā. Bet šajā RTU ēkā tālāk par foajē es nekad neesmu bijis, lai varētu spriest par spēju telpas pielāgot muzeja vajadzībām. Nesen atklātā "Mākslas stacija Dubulti" ir pozitīvs piemērs tam, ka ne vienmēr ir kaut kas jābūvē jauns, bet veiksmīgi var adaptēt esošo.
Ar fotogrāfu Arni Balču sarunājās Viktorija Kasperoviča
4