Garlībs-2, jeb Latviskā doma jauna gadsimta sākumā. Fragmenti

Izdevniecība "Sarkanbaltsarkans" plāno drīzumā laist klajā publicistes Otīlijas Liepas analītisko grāmatu "Garlībs-2, jeb Latviskā doma jauna gadsimta sākumā". Ieskatam piedāvājam dažus fragmentus.

No nodaļas "Latviskās domas izcelsme"

Kā jebkurš cits lielmēroga pasaules redzējums, arī latviskā doma ir kultūras evolūcijas rezultāts. Kādi ir bijuši dabiskās izlases kritēriji, protams, ir spekulatīvas dabas jautājums, un par to ir dažādi viedokļi.

No klasiskā romantisma viedokļa raugoties, latviskā doma dzimusi baltos miglu autos kaut kur laukos, saulei lecot pāri druvām. Šis skats akcentē latviskās kultūras agrāros aspektus, kaut arī ir tā, ka jau diezgan ilgi lielākā daļa nācijas dzīvo pilsētās – Rīga vien sevī uztvērusi teju pusi no nācijas.

No politiskā viedokļa latviskā doma ir dzimusi kā spītīga ēzeļa mantra – es gribu tikt vaļā no jūga un iemauktiem! – un šī mantra tikusi skaitīta tik ilgi, ka būtībā pārņēmusi visas kaut cik vakantās smadzeņu daļas. Procesa sekas ir acīmredzamas: līdz ar neatkarības iestāšanos ir atklājies, ka bez mantras skaitāmajiem neironiem smadzenēs nekas daudz vairs nav palicis un pēc apaušu noņemšanas ēzelis stāv turpat, kur bijis.

Taču būtu muļķīgi iedomāties, ka latvietis ir dumjš. Savas sadzīves ekonomisko aspektu viņš ir atrisinājis, pārdodams visas daudzmaz ienesīgās ražotnes – alkohola darītavas, telekomunikācijas, saldumu fabrikas, kokaudzētavas – onkuļiem no Skandināvijas.

Jo dumjš jau nav neviens, vienkārši, lai domātu, vajag, lai būtu ar ko.

No nodaļas "Paralēles starp latvisko domu un pārējām"

Krievija ir valsts, kurā cilvēki nevis priecājas par demokrātiju, bet gan izjūt nostalģiju pēc diktatūras. Katrs indivīds grib pats sev individuālu brīvību, bet pārējai tautai kopumā – kaklakungu, kas kontrolētu pārējos un spiestu tos uzvesties atbilstoši šī konkrētā indivīda priekšstatiem.

Ir viegli ieraudzīt, ka krieviskajai domai bijusi nenoliedzama ietekme uz latvisko domu. Vēl vairāk, abas tautas vieno ilgstošs vēsturiskais treniņš tikai alkt pēc brīvības, bet nevis ar to apieties. No kā izriet bērnišķīga neprasme būt brīviem kā vienas, tā otras mentalitātes pārstāvjiem, kā arī prokrievisks sentiments dažu latviešu starpā – eh, būtu mums tik spēcīgs līderis kā Lukašenko vai Putins, tad mums te nekādi liberasti praidus un eiro neuzrīkotu. Šim sentimentam ir raksturīga nožēla par iestāšanos Eiropas Savienībā un sašutums par eiroregulu uzspiešanu.

Vācija ir valsts, kurā viss tiek disciplinēti satīrīts, sakopts, saslaucīts. Kopš nacisti attīrīja valsti no "deģeneratīvajām mūzikas formām", vācisko domu dominējuši "Modern Talking" un šlāgerdziedātājs Heino. Vācu mūzikā patiesībā jāklausās šlāgeru ritmos, pat ja tie maskējas zem "Lederhosen" popa, umpāroka vai tamlīdzīgām izkārtnēm.

Vāciskās domas šādi tādi aspekti, kā, piemēram, saslaucītība, satīrītība un Schlagermusik ir stipri ietekmējuši latvisko domu, radot tajā nepiepildītu tieksmi pēc tā paša. No kā izriet zināms pronacistisks sentiments starp dažiem latviešiem – eh, būtu mūs vācieši labāk okupējuši, nevis krievi, tad mēs visi tagad būtu bagāti kā Vācijā.

Šim sentimentam raksturīga ir nacistu partijas pilna nosaukuma nezināšana/ignorēšana: Nacionālsociālistiskā partija. Ne par kādu pārtikušo kapitālismu nacistu uzvaras gadījumā nebūtu runa, bet par sociālismu. Turklāt uz etniskiem principiem bāzētu sociālismu. Tātad no protoslāviem atdalījusies baltu tautiņa nacisma gaišās nākotnes vīzijā nebūtu iekļauta.

Izraēla ir valsts, kuras pamatiedzīvotāji piedzīvoja neatkarību ļoti sen, karaļa Dāvida laikos, pēc tam to pēc kārtas okupēja dažādas imperiālās varas, līdz beidzot vēsturisku sakritību un patriotisku darbību rezultātā tā no jauna kļuva par neatkarīgu valsti. Pēc neatkarības iegūšanas izrādījās, ka ebreju valstī pietrūkst un tie visi dzīvo ārzemēs, kamēr uz vietas atrodas ļoti daudzskaitlīga cittautiešu minoritāte, kas rīko demonstrācijas, rada problēmas ar valsts valodu, minoritāšu skolām, starptautisko novērotāju attieksmi un tamlīdzīgi.

Paralēles ar Latviju ir kliedzoši acīmredzamas, tomēr proizraēlas sentiments latviešu vidē nez kāpēc parasti nav novērojams. Kas ir dīvaini, ņemot vērā, ka latviešiem arī raksturīgs mazvērtības komplekss par to, ka daudzi nezina, kas tā tāda Latvija, un valsts pat sponsorē kultūras projektus Latvijas vārda nešanai ārzemēs.

Ar retiem izņēmumiem, lielākā daļa Latvijā dzimušo cilvēku, kuru vārdi ir pazīstami ārpus Latvijas, ir tieši pieskaitāmi pie šīs etniskās grupas. Sākot ar Arkādiju Raikinu un Mihailu Tālu un beidzot ar Jesaju Berlinu un Gidonu Krēmeru.

No nodaļas "Latviskā doma un valsts pārvalde"

Latviešiem allaž ir bijušas nepamatoti lielas iegribas, pēc kuru piepildīšanās – pamatoti lielas vilšanās.

Vēsturiski tas ir saprotams. Latviešiem ir pie kājas, vai viņu teritoriju kāds sauc par Zobenbrāļu Ordeņa zemēm vai PSRS – viņu uztverē ne viens, ne otrs nav nekāda valsts, bet tik vien kā ārēju spēku uzspiesta pārvaldes struktūra. Latviešos ir vēsturiski evolucionējusi nelojalitāte pret pastāvošo varu, jo vara vienmēr bijusi kā citplanētiešu invāzija. Nolaižas savos šķīvīšos, izmanto savas pirmās nakts tiesības, bet drīz jau – vžih! – nākamais citplanētiešu vilnis izspiež iepriekšējo. Līdz ar to latviešu kultūrā ir iegājies uztvert jebkuru varu ne tikai ar aizdomām, bet arī ar apriori pārliecību, ka tā ir vienaldzīga un situāciju neizprotoša.

Viena lieta, kas krīt acīs, ir latviešu konsekventā atrašanās tādā kā elles Limbo: viņiem vienmēr ir tik slikti, kā vēl nekad nav bijis. Parunājiet ar jebkuru! Nekad nav labi, skan viena ņerkstēšana. Tikai Atmodas laikā latvieši izteica cerību, ka nākotnē būs labāk. Bet par savu pašreizību un šeitbūšanu latvietis allaž ir pārliecināts, ka viņam ir slikti.

No nodaļas "Latviskā doma un Eiropas Savienība"

Psiholoģiska kļūda no ES puses šobrīd šķiet Rietumu nāciju apriori pieņēmums, ka jaunajās dalībvalstīs cilvēki domā tāpat kā viņi. Netiek ņemts vērā atšķirīgais vēsturiskais fons un informētības pakāpe. Savukārt psiholoģiska kļūda no daudzu Latvijas iedzīvotāju puses ir savas vēstures vērā neņemšana.

Daudzas no vērtībām, kas tiek uzskatītas par apdraudētām un nacionālo identitāti veidojošām, varētu tikt patiesībā nosauktas par padomju morāli, nevis latvisko identitāti kā tādu. Ja mēs pieņemam, ka politiski aktīvākie cilvēki ir vecumā no četrdesmit gadiem un vecāki, tad jāatzīst, ka tās vēl ir padomju sistēmā veidojušās paaudzes. Ņemot vērā šķiru tīrīšanu, kas notika pēc Otrā pasaules kara, un to, kādas sekas varēja būt brīvdomībai LPSR laikos, šī populācijas daļa ir padomju morāles un ideoloģijas atlases rezultāts laikā no 1944. līdz 1990. gadam. Pamēģiniet ātri galvā sastādīt to lietu sarakstu, kas viņos izraisa vislielāko pretestību pret ES, un tad pajautājiet, kāda būtu LPSR Augstākās padomes oficiālā nostāja šajos pašos jautājumos.

Sakritība ievērojama.

No nodaļas "Latviskās domas ietekme uz sabiedrisko komunikāciju"

Par bērzu baltāks latviets ira:
Ir bērzam melnas svītras,
Bet latviets baltos linos ietērpies.

Bet tomēr – latviešu romantiķiem nebija taisnība, kad viņi pasludināja balto par latvieša dvēseles krāsu. Latviešu gadījumā kultūra krāso dvēseles kamuflāžas tonī – lai būtu iespējams neizcelties. Kautrība ir viena no latviskās tradīcijas augstākajām vērtībām, bet iecienītākā vieta telpā ir kakts. Caur un cauri, latvietis meklē sev kaktu, kurā pasēdēt nepamanītam. Restorānos parasti pirmos aizņem galdiņus stūrī.

Varētu iesniegt uz patentēšanu daudzstūru mājas projektu latviešiem: ja tev ģimenē ir vairāk par četriem locekļiem, tad katram var ieprojektēt papildu stūri, kurā pasēdēt un izlikties, ka viņa te nav. Daudzkaktu ēkas būtu senas kulturālas prasības apmierināšana, kas ļautu telpā atrasties vairāk nekā četriem latviešiem vienlaikus – un bez stresaina diskomforta.

Lieki pieminēt, ka apaļu telpu projektēšana, no šī viedokļa raugoties, ir pilnībā nepieņemama.

No nodaļas "Par kapitālistisko tautsaimniecību konspirāciju izpratnes gaismā"

Mūsdienu latviskās domas diskursu vispareizāk ir sākt, to pozicionējot vēsturiskajā kontekstā. Mēdz teikt, ka vēsture ir kā spirāle; tās ir muļķības. Atgādināsim: krustnešu okupācija; vācu klātbūtne no trīspadsmitā gadsimta līdz Otrajam pasaules karam; poļu, zviedru un krievu impēriju vara; īss brīvestības mirklis starp pasaules kariem; padomju okupācija. Visbeidzot, otrā brīvestība, kas eksplodē PSRS sabrukuma brīdī, bet līdz mūsu dienām izstiepusies zināmas neizpratnes un krietnas neapmierinātības purkšķī.

Sitiet mani nost, bet nekādas spirāles es tanī nesaskatu. Okupācija pēc okupācijas, un viss. Piekrītat?

Bet kas tad ir mūsu vēsture, ja tā nav spirāle?

Sāksim ar to, ka atvērsim acis uz elementāru patiesību. Esat gatavi?

Pār pasauli patiesībā valda vistas. Tās ir pieradinājušas cilvēku un liek tam strādāt savā labā, barot, kopt un ārstēt. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka, pētot vistu populācijas līkni, tā gandrīz ideāli sakrīt ar cilvēku populācijas līkni. Vista piejaucēja cilvēku, lai apmaiņā pret olām un gaļu iegūtu tādas evolucionārās priekšrocības, kādu nekad nav bijis nevienai sugai planētas vēsturē. Kopš vistas pieradināja cilvēku sirmā senatnē, viņu skaits ir pieaudzis vienkārši grandiozos mērogos – pasaulē ir vairāk nekā 25 miljardi vistu un tikai nepilni 9 miljardi cilvēku.

Skaidrs, ka krustošanai vistas atlasa nevis tos Homo sapiens, kas būtu attapīgāki, bet gan tādus, kas vislabāk darbojas autopilota režīmā. Tā Gallus gallus vadītās selekcijas rezultātā Homo sapiens paši uzstāj, lai viņiem ļauj i kūtiņu uzbūvēt, i maksāt īri, i krūtiņas kūpināšanai vajadzīgo malku salasīt… Līdzīgi vistām, kas dēj olas, cilvēki izdala sekrēciju, ko sauc par naudu. Lai uzražotu olu naudas ražu, vajag ganīt cilvēkus pa pēc iespējas efektīvāko maršrutu starp barotavām. Pēc tam viņi pieiet pie kases un izdēj oliņu… tas ir, izdala naudaszīmes.

Tikai kad izdētās olas, tas ir – nauda jāatdod, viņos uz mirkli sarosās negodīguma sajūta, un tad viņi tā drusku pakladzina. Vai arī kad kādu no viņiem sagrābj aiz kakla un aizvelk prom, bet pēc tam uz letes parādās brūns, pēc dūmiem smaržojošs ķermenītis. Palikušie Homo no sākuma pakladzina, taču tad nopūšas – nukotanumēs – un aiziet tālāk rosīgi knābāt smiltīs. Ja nu atrodas kāds graudiņš.

Šis princips tiek izmantots ne tikai lielveikalos (kas būtībā ir tik vien kā primitīva vistu kūts replika), bet tautsaimniecībā kā tādā. Un nav svarīgi, vai tā ir feodālā, sociālistiskā vai kapitālistiskā tautsaimniecība. Tā vai citādi, viena suga ekspluatē citu.

Šādā gaismā nav grūti ieraudzīt, ka uz mūsu vēsturi reālistiskā, ar rokām aptaustāmā un ar degunu saožamā vistu kūts vienmēr bijusi attiecināma vairāk par kaut kādu abstraktu spirāli, ko neviens nekad nav redzējis.