Mīts par Sīzifu

Kad Stavrogins tic, tad viņš netic, ka tic. Kad
turpretim viņš netic, tad viņš netic, ka netic.
F. Dostojevskis, “Velni”

Dievi sodīja Sīzifu, liekot viņam mūžīgi velt klints gabalu līdz pašai kalna virsotnei, no kuras tas katru reizi atkal vēlās lejup. Viņiem bija pamats uzskatīt, ka nav drausmīgāka soda kā veltīgs un bezjēdzīgs darbs.

Ja var ticēt Homēram, Sīzifs bijis pats gudrākais un izmanīgākais no mirstīgajiem. Pēc cita avota, viņš nodarbojies ar lielceļa Laupīšanu. Es šeit neredzu pretrunu. Abas versijas izriet no tā, ka pazemes valstībā viņam bija lemts darīt veltīgu darbu. Sīzifam galvenokārt pārmet nepiedodamu izturēšanos pret dieviem. Viņš izpļāpājis dievu noslēpumus, Zevs nolaupījis Eginu, Esona meitu. Tēvs par to ļoti bēdājies un pasūdzējies Sīzifam. Sīzifs, zinādams par notikušo, apsolījis atdot Esonam meitu ar noteikumu, ka tas sadabūs Korintas pilsētai ūdeni. Sīzifs neizbijies debesu dusmu, dodams priekšroku ūdenim, nevis dievu svētībai. Par to viņš ticis sodīts Aīda valstībā. Homērs vēl stāsta, it kā Sīzifs piekrāpis un ar viltu iekalis ķēdēs pašu nāves dievu Tanatu, kas bijis ieradies pēc viņa dvēseles. Aīds nav varējis izturēt savā tuksnesīgajā un klusajā ēnu valstībā, jo bijusi izjaukta Zeva iedibinātā kārtība virs zemes. Viņš pierunājis kara dievu Aresu, Lai tas atsvabina Tanatu no važām.

Vēl Homērs stāsta, ka Sīzifs, dodamies uz mirušo valstību, neapdomīgi nolēmis pārbaudīt savas sievas mīlestību. Sīzifs pieteicis sievai pamest viņa līķi uz laukuma neapbedītu, bez upurēšanas pazemes dieviem. Nokļuvis ēnu valstībā, viņš izmantojis sievas paklausību, kas bijusi pretrunā ar jebkādu cilvēciskās mīlestības izpratni, lai dabūtu no Aīda atļauju atgriezties uz zemes un saukt savu sievu pie kārtības, liekot viņai beidzot bagātīgi upurēt mirušo dvēseļu valdniekam. Bet, kad Sīzifs atkal skatījis savām acīm šo pasauli, no jauna baudījis ūdens un saules garšu, akmens un jūras siltumu, viņam vairs negribējies atgriezties ēnu valstībā. Sīzifu nenobiedējusi dievu uzstājība, dusmas un brīdinājumi. Vēl daudzus gadus viņš pavadījis pie skaidrā jūras līča, baudīdams zemes priekus. Galu galā dievi Sīzifu sagūstījuši. Hernehs saķēris pārdrošnieku aiz apkakles, atraudams viņu no dzīves priekiem, un ar varu atvedis atpakaļ pazemes valstībā, kur viņu jau gaidījis klints gabals.

Tādējādi kļūst skaidrs, ka Sīzifs ir absurda varonis. Viņš ir tāds gan savās kaislībās, gan mokās. Dieviem mestais nicinājums, naids pret nāvi un dzīves mīlestība sagādā Sīzifam neizsakāmas ciešanas, un tā ir maksa par šīs zemes priekiem. Par Sīzifa turpmāko dzīvi pazemes valstībā vairāk nekas netiek stāstīts. Mīti jau tāpēc arī pastāv, lai rosinātu iztēli. Un tomēr mēs redzam, kā saspringst viņa ķermenis, lai izkustinātu no vietas milzīgo akmeni, lai to veltu un balstītu un kopā ar to rāptos pa nogāzi arvien augstāk un augstāk. Mēs redzam pārvērsto seju, akmenim piespiesto vaigu, redzam, kā plecs balsta zemēm klāto milzeni, kā, to balstot, pārvietojas kājas, kā to atkal un atkal tver zemēm aptraipītās rokas. Un, lūk, pēc ilgā sasprindzinājuma, kas mērāms vienīgi telpā bez debesīm un laikā bez dziļuma, mērķis beidzot sasniegts. Un tajā pašā brīdī Sīzifs redz, kā akmens veļas lejup bezdibenī, no kura viņam atkal vajadzēs to velt augšup līdz virsotnei. Un Sīzifs dodas lejup.

Tieši šajā lejupceļā, šajā pārtraukuma brīdī Sīzifs mani interesē. Seja, kas bija piespiesta pie akmens, šķiet pārakmeņojusies pati. Es redzu, kā šis cilvēks smagiem, taču vienmērīgiem soļiem iet lejup pretī mocībām, kurām viņš neredz gala. Šie brīži, kas ļauj atpūsties un atkārtojas tikpat regulāri kā Sīzifa nelaime, ir viņa apziņas brīži. Ikvienam no šiem brīžiem, kad Sīzifs atstāj virsotni un pamazām nolaižas dievu mītnes dzīlēs, viņa liktenī ir noteicoša loma. Sīzifs ir stiprāks par savu akmeni.

Šis mīts ir traģisks tieši tāpēc, ka tā varonim dota apziņa. Tā varētu izpausties viņa sods, ja vien ar katru soli cerība uz veiksmi piešķirtu viņam jaunus spēkus. Mūsdienās darbaļaudis visu dzīvi strādā tādos pašos apstākļos, un viņu liktenis nav mazāk absurds. Traģisks tas top tikai tajos retajos brīžos, kad strādnieks sevi apzinās. Sīzifs, šis bezspēcīgais un dumpīgais dievu proletārietis, apzinās sava nožēlojamā stāvokļa nemainību. Par to viņš arī domā, dodamies lejup. Apziņa, ka viņa mocībām lemts atkārtoties, pilnībā nostiprina Sīzifa uzvaru. Nav tāda likteņa, kuru nevarētu pārvarēt ar nicināšanu.

Tādējādi gājiens lejup katru dienu ved pie mocībām, un tās var izbeigt tikai prieks. Ar to gan visai daudz nav pateikts. Es atkal iztēlojos, kā Sīzifs atgriežas pie sava akmens, kā mocības sākas no jauna. Ja atmiņas par zemi kļūst pārāk smagas, ja pārāk daudz kas atgādina par laimi, cilvēka sirds pildās skumjām, un tā ir akmens uzvara, akmens pats. Neizmērojamo skumju nasta tad ir nepanesama. Tādas ir mūsu Ģetzemānes naktis. Taču smagās patiesības vairs nav tik nozīmīgas, kad mēs tās apzināmies. Tā Edips sākotnēji pakļāvās liktenim, to neapjauzdams. Viņa traģēdija sākās līdz ar apziņas uzliesmojumu. Tajā brīdī savā aklumā un šaubās viņš saprata, ka vienīgais, kas viņu saista ar pasauli, ir jaunas meitenes roka. Tad arī atskanēja cēlie vārdi: «Par spīti visām ciešanām, mans ievērojamais vecums un dvēseles bagātība ļauj man teikt, ka viss ir labi.» Sofokla Edips, tāpat kā Dostojevska Kirilovs, tādējādi atzīst absurda uzvaru. Antīko saprātu papildina mūsdienu heroisms.

Absurdu var atklāt, mēģinot uzrakstīt kaut ko līdzīgu mācību grāmatai par laimi. «Kā? Tik necilā veidā?...» Taču ir tikai viena pasaule. Laime un absurds ir vienas un tās pašas zemes lolojumi. Tie nav atdalāmi viens no otra. Būtu maldīgi apgalvot, ka laime nepārprotami noved pie absurda atklāšanas. Drīzāk jau otrādi — no absurda izjūtas rodas laime. «Redzu, ka viss ir labi,» saka Edips, un šie vārdi ir svēti. Tie vienmēr skanēs nežēlīgajā un galīgajā cilvēka pasaulē. Tie māca, ka viss vēl nav paveikts, viss vēl nav izsmelts. Tie padzen no šīs pasaules Dievu, kas tajā bija iekļuvis, nesdams sev līdzi neapmierinātību un tieksmi pēc bezjēdzīgām ciešanām. Tie liek liktenim kalpot cilvēkam, ļauj to lemt cilvēkam pašam.

Tā tad arī ir Sīzifa klusā prieka būtība. Viņa liktenis pieder viņam pašam. Sīzifa klints skar tikai viņu. Līdzīgā veidā dievišķās balsis sevī apklusina arī absurdais cilvēks, kad viņš domā par savām mokām. Pasaulē, kurā pēkšņi atgriežas noslēpumainais klusums, kļūst dzirdamas tūkstošiem vieglu un pārsteidzošu zemes balsu. Neapjaustās, slēptās balsis, aicinošie veidoli kopā rada to nenovēršamību, kura ir uzvaras cena. Nav saules bez ēnas. Tāpēc cilvēkam jāpazīst arī nakts. Absurdais cilvēks saka «jā», un viņa pūliņiem tagad nav gala. Ja pastāv personīgais liktenis, tad nav augstāka likteņa vai vismaz ir tāds liktenis, kurā nav nekā noslēpumaina, kurš ir vienīgi nicinājuma vērts. Kopš šā brīža cilvēks sevi apzinās par sava laika valdnieku. Tieši brīdī, kad viņš atkal pievēršas savai dzīvei — līdzīgi Sīzifam, kas atgriežas pie sava akmens, — šajā īsajā pagriezienā viņš redz citu no citas neatkarīgo darbību secību, kas veido viņa likteni, viņa iepriekšējo dzīvi. Šīs virknes posmi summējušies viņa atmiņā, taču tie jau ir nolemti nāvei. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka visam cilvēciskajam ir tikai cilvēciski pirmsākumi, ja viņš ir kā aklais, kas vēlētos redzēt, bet zina, ka naktij nebūs gala, tad viņš visu laiku ir ceļā. Akmens veļas atkal.

Es pametu Sīzifu kalna pakājē. Turpat guļ arī viņa nasta. Taču Sīzifs māca ne tikai augsto patiesību, kas noliedz dievus un veļ akmeņus. Arī viņš uzskata, ka viss ir labi. Šī piasaule, kas turpmāk nezina valdnieka, viņa iztēlē nav nedz neauglīga, nedz niecīga. Katra akmens daļiņa, katrs šā kalna iezis viņam nozīmē visu pasauli. Cīņa par virsotni var aizpildīt cilvēka sirdi. Tāpēc mums Sīzifs jāuzskata par laimīgu cilvēku.

No franču valodas tulkojis Andrejs Līcis
Grāmata, 1990 g. novembris