Sadarbībā ar Rīgas Starptautisko kinofestivālu, kas šogad tiešsaistē un klātienē notiek līdz 25. oktobrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla filmām. Šajā rakstā – dzejniece, māksliniece Agnese Krivade par brazīļu režisora Karīma Ainousa filmu "Neredzamā dzīve", kas festivālā skatāma šodien, 23. oktobrī.
Filma, kas uzņemta pēc Brazīlijas mūsdienu rakstnieces Martas Batāļas (1973) romāna "Eiridisas Gizmao neredzamā dzīve", risinās piecdesmito gadu Brazīlijā, Riodežaneiro vidusšķiras mājokļos un trūcīgo rajonos, kur valda putekļi, tveice un cigarešu dūmi. Tomēr nez kāpēc biju pieslēgusies pavisam citai telpai – manu vecmāmiņu jaunībai un vecāku bērnībai pēckara Rīgā. Šo mentālo teletiltu radīja norāde uz tiem laikiem, kad cilvēku attiecības, šodienas acīm skatoties, bija diezgan savādas. Viņu mīlestībai bija daudz dīvainu traucēkļu – sabiedrības uzskati, tradīcijas, materiālie apsvērumi, sociālie slāņi un… sistēmisks patriarhāts. Sievietēm bija tikai divas iespējas – augt bez tēva un dzīvot bez vīra, kļūstot par izstumtajām, vai arī dzīvot ar vardarbīgu un nesaprotošu tēvu/vīru. Pašlaik iespējamo variantu miriādēs grūti saprast, kāpēc vajadzētu tik nejēdzīgi ciest, pavadīt dzīvi traumās un pārpratumos, nododoties disociācijai mūža garumā. Tomēr kaut kas nav mainījies – joprojām mēs cits citu satiekam un pazaudējam. Mūsdienās traucēkļi no ārējiem kļuvuši iekšēji un sistēmiskums ir internalizēts, tomēr ne vieglāk pārvarams.
Filma ir par universālām un mūžīgām lietām, un kaut kas tās brazīliskajā ķermeniskumā, tiešajā cilvēcīgumā mani aizskāra ļoti dziļi. Sāku raudāt jau filmas sākumā un beigās biju nogurusi no šī spiritisma seansa, kurā kaut kas ar mani centās sazināties pāri laikiem, kultūrām un kontinentiem. Varbūt filma ir par to, kā mums satikties. Un nevis dramatiskajos sižetos bieži aplūkotajā romantiski seksuālajā ziņā vai tikpat bieži analizētajās vecāku un bērnu attiecībās, bet gan retāk sastopamajās māsu lomās. Māsas (un brāļi) ir cilvēki, kam vienam no otra it kā neko nevajag. Kā to parādīt, uz kā uzsēdināt skatītāju, kur tas mūs var aizvest? Tomēr Karīmam Ainousam mani izdevās aizvest daudz tālāk aiz šķietamās lietu kārtības. Viss laikmetīgais, t.i., laicīgais, filmā ir nebūtisks – sekss, vīrieši, darbs, pat bērni, kamēr īstā dzīves pulsācija ir kaut kur pavisam citur – ilgās vienai pēc otras. Sapņaina, apturēta laika sajūta ir tikpat subjektīva kā telpa, kurā abas atrodas katra savā zemeslodes pusē, lai arī dzīvo gandrīz blakus. Ar mani ir pavisam pretēji, jo, lai arī atrodos kontinenta otrā pusē, rakstu jums tā, it kā būtu turpat blakus, it kā mēs varētu sēdēt blakus Elizabetes ielas mīkstajos sarkanajos krēslos, kas noteikti vēl ilgi nebūs iespējams. Inficēto skaits Briselē jau nedēļu pārsniedz 10 000 gadījumu dienā, lidmašīnas gaisā ir sastingušas. Šis laiks ir mainījis mūsu attiecības – no vienas puses mēs esam tuvāk viens otram, no otras – vēl tālāk, nav saprotams, kas ir īsts un kas ir māns, un nezinu, vai šajos apstākļos satikties ir vieglāk vai grūtāk.
Filma risinās piecdesmito gadu Brazīlijā, Riodežaneiro vidusšķiras mājokļos un trūcīgo rajonos, kur valda putekļi, tveice un cigarešu dūmi, tomēr sākas valgā mūžamežā, svaigā piekrastē, turpat pie Rio, bet vienlaikus sapnī. Tur viņas viena otru pazaudē, bet neatgriežas, lai turpinātu meklēt. Tomēr viss būs labi, jo mūžameža daba ir mūžība un ūdens – tie parādās te vienā, te citā vietā, un mēs tur vienmēr varēsim atgriezties. Un varbūt dvēselēm, kam lemts būt kopā, ir jāgūst atšķirtības pieredze, jo nesatikšanās mūs baro un audzina tam, lai mēs šajā dzīvē vai citā, kā atsevišķi ķermeņi vai kā kolektīvs princips varētu virzīties no komunikācijas, kurai vienmēr būs traucēkļi, uz komūniju, kur mēs vienkārši esam kopā, kā māsas.
0