Brīnumpasaka par panlatviskumu

Debija latviešu literatūrā, kura izraisījusi rezonansi. Laiku bijusi pirktāko grāmatu topa virsotnē. Tas gan liecina vairāk par labu mārketingu, kas šoreiz iestāstījis, ka bez nacionālpatriotiskās dzirksts vairs neiztiksim. Nav jau peļami, mērķis skaists, lai arī bezgaumīgi spekulatīvs – ieklāstīt, ka latvieši ir izredzētā tauta – ebrejiem rada iekš sava spējīguma. Otrs skaļākais 2010. gada – Viļa Lācīša – iznāciens gan nesolīja medus kalnus, tomēr abas grāmatas liecina, kādas ir mūsdienu lasītāju pieprasītas tēmas.

„Latvieši ir visur” autors uzdodas par romāna tēlu, sevi pozicionējot par emigrantu, kuram izdodas izbēgt no PSRS un iegūt bēgļa statusu Dānijā, neilgi pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Netīši Berlīnē (jau pēc mūra nojaukšanas) sastaptais Rihards drīz kļūst par tālāko viņa dzīves noteicēju, vismaz šķietami. Autors top par starptautiskas aģentūras darboni – izsūtāmo, kas nogādā nozīmīgus dokumentus un iespaidīgas naudas summas no valsts uz valsti. Sižets gan ir tikai mugurkauls, kurš apmiesots ar gariem tēlu monologiem, kuri sazīdušies, protams, autora gadiem vākto informāciju par latviešiem. Vai gandrīz latviešiem, jo lielākā daļa no piesauktajiem izcilniekiem tomēr ir Latvijas ebreji. Tekstam piesaista monologi, sižets ir gana triviāls, nepieciešams, lai publicistisko tekstu strukturētu, padarītu par nedaudz loģisku. Līdz ar to dēku romāniem raksturīgā ekvilibristika nedominē, tikai ved to uz idillisko iznākumu – aģentūra tiks no Vācijas pārcelta uz Latviju. Ir daudz detaļu, bet maz pārsteigumu.

Atvēziens arī bezkaunīgi pamatīgs – sliktākajā gadījumā uzskaitīti fakti, labākajā safantazēta grāmatas centrālā tēla blakus stāvēšana Kisindžeram, Putinam, kuri arī brīnās par latviešu esamību visur. Tātad mārketings darbojas (iespējams, tas ir tikai fantāzijas literatūras un brīnumpasaku nebeidzamais vilinājums), tikai tad gribētos, lai prece būtu tā vērta. Tomēr, sākot no debilā vāka, tad neskaitāmajām drukas un stila kļūdām turpinot un ar nacionālpatriotisko toni, kas robežojas ar muļķīgu salkanību, beidzot gan jāatzīst, ka grāmata nevis spēcina latvieti, bet dzen kompleksos (te latvietis tradicionālo slikto, te ļauno pusē). Labākajā gadījumā grāmata atgādina, ka Sprīdītis tomēr ir un bija kruts leibors – pagorījās pa pasauli un atgriezās spēcināties pie savām saknēm. Idejiski grāmata turpina nacionālā mīta savdabīgu rekonstrukciju (mūsdienās izcilākais piemērs ir Jāņa Lejiņa triloģija), un žanriski pavelk pat līdz solītajam trillerim, taču stilistiski gan ne. Dēku un mīlas būšanas arī ir tikai kā piedeva. Grāmata vairāk ir subjektīvs skatījums uz 20. gadsimtu un mūsdienām, kas, pēc nežēlīgas rediģēšanas, varētu tapt par alternatīvu ieteicamo literatūru – ekonomiskās atmodas naiva pravietojuma caurstrāvotu vārsmojumu publicistiski garlaicīgu monologu veidolā. Tik spekulatīvu, lai raisītu rezonansi tieši tagad, ekonomiskās krīzes apstākļos.

Nevar noliegt autora iespaidīgo spēju manipulēt ar zināmām un nezināmām niansēm, kas tik lieliski piesaista sazvērestību teoriju cienītājus. Tomēr īsti nav skaidrs, kas ir grāmatas mērķauditorija. Zināms taču, ka tas, kas der visiem, neder nevienam. Grābts ir pamatīgi: nacionalitāte, terorisms, ekonomika, vēsture, politika, sabiedrība, kultūra – temati, par kuriem vidējais latvietis zina visu, tāpēc arī skaitās spriestspējīgs. Tikai tā būs saruna par sarunām. Princips tikpat amorāls, kā neskaitāmajās interneta vietnēs, kur it kā sarunājas cilvēki. Bet par ko tad? Par to, kā viņi mēģina sarunāties. Tāpēc grāmata varētu būt interesanta tai pašai tantei no Bauskas, kura ar latviešu literatūru ir tikpat tuva, cik Fukusimas AES. Katram niecīgajam faktam ir ietilpība, bet, līmējot tos un pārlīmējot, tie iegūst dīvainu nokrāsu. It kā nopietni, it kā ironiski. Un blakus vēl nodevīgā disonanse, kas veidojas starp tekstu un to, ko autors paudis publiski intervijās un uzstāšanās reizēs. Grāmata spēj likt domāt, taču tas, ko autors pats gvelž, liek saprast, ka, grāmatu izlasot, ikviens mierīgi varēs nokārtot eksāmenus politoloģijas un ekonomikas kursos kādā no Ziemeļpola daudzajām augstskolām. Manuprāt, nozīme ir specializācijai, piemēram: ja gribas ko biedējošu par ekonomisko krīzi Latvijā, tad skati Ventspils Augstskolas Ekonomikas un pārvaldības fakultātes lektora Dmitrija Smirnova blogu 1]. Ja kārojas ģeniālu recenziju par šo grāmatu, tad: „Grāmatas saturs pilnībā atbilst trillera definīcijai: Filma vai grāmata, kuras sižetam piemīt aizvien pieaugošs sasprindzinājums. Tieši tādēļ šī grāmata patiks jauniem un pat ļoti jauniem cilvēkiem. Vecāka gadu gājuma, lietišķiem un arī darījuma cilvēkiem – interesantā veidā apgūstams izziņu avots. Tiem, kas, tāpat kā es, nav bijuši aprakstītajās tālajās zemēs, būs saistošā veidā ieraugāma svešā pasaule, turklāt darbības spriedze nezūd ne brīdi un ar katru nākošo vēstījumu pieaug. Lasot par piedzīvoto bijušajā PSRS teritorijā, visu laiku jūtams pozitīvo emociju pārsvars. Es, kas lielo pusi dzīves esmu pavadījusi PSRS sastāvā, varu apliecināt, ka rakstītais atbilst patiesībai. [..] Grāmata uzrakstīta ļoti labā valodā, kuru varētu pielīdzināt pat mūsu izteiksmes un stila lielmeistara Zigmunda Skujiņa valodai. Beigās grāmatas autors atgriezies pie māju sajūtas un grāmatai pa vidu arī izcēlis viedus vārdus no tautas bagātību pūra, ko daudzi cilvēki šobrīd Latvijā atkārto kā mantru: 'Būs jau labi.” [2]

Tomēr, kāds tad ir pravietiskais atlikums? Iespējams, ka ...
1.    Pirmo reizi publicēts tik publicistisks teksts, kurā apzināti interpretācija dominē pār stāsta stāstīšanu. Tomēr tā nav publicistika.
2.    Veiksmīga izraušanās no latviskās domāšanas par savu kūti un operēšana ar dažāda kalibra stereotipiem.
3.    Bravūrīgs pravietojums par latviešiem visur, kas gan ir skaļāks par to, ko tekstā iespējams izlasīt.
4.    Spekulatīvs teksts, kas meklē politiski augsta ranga notikumus un netikumus, kuriem klātstāvējuši latvieši – pārsvarā Latvijas ebreji.
5.    Stratēģiski veiksmīga koķetērija ar daudziem ne/nopietniem 20./21. gadsimta mijai raksturīgiem (un ne tikai) jēdzieniem: dēka, autobiogrāfija, vēsture, politika, terorisms, internets utt. Parādīts dzīves paātrinājums, kāds bija raksturīgs arī 19./20. gadsimta mijas dzīvei.
6.    Tiek satricināta tradicionālā izpratne par literatūras poētiskumu. Lai arī autors intervijās koķetē, ka raksta, kā varētu sarunāties virtuvē, tā tomēr ir spekulācija.
7.    Alternatīva mūslaiku pasaules vēstures, globalizācijas analīze. Par 21. gadsimta domāšanu, kuru ietekmē internets. Grāmatā gan ne vēsts no mūslaiku sadrumstalotās spriestspējas, jo tekstā dominē interpretācija. Nelieli šīs domāšanas paraugi parādās Amerikas situācijā, kur tiek uzskaitīti ar Latvijas vārdu saistīti ģēniji, kurus autors nav spējis iesaistīt globālos notikumos, vien minējis. Līdz ar to redzams, ka autoram tuva ekonomika, vēsture un politika. Mazāk kultūra, sports.

Varēja vēl rakstīt par lēto ķīniešu darbaspēku, kurš strādā tikai vēderam, par lielo Eiropas korporāciju iznīcināto ražošanu Latvijā, un aina būtu vēl pilnīgāka, lai kārtotu jau iepriekš minētos eksāmenus. Vai arī vēl anarhistiskāk – jāslēdz ciet robeža un jāražo tikai sev.

Autors desmit gadus vācis kopā tekstu, kura noslēgums tomēr ir tik pat tups, kā savulaik Muktupāvelas vārsmojumā par latviešiem visur – arī Īrijā. Ne informatīvi, bet idejiski nacionālās, šoreiz arī ekonomikas atmodas zvani + literāra naivitāte. Ieva Kolmane reiz precīzi rakstīja: „Jebkuram no mums ir būtiski ik pa brīdim pārliecināties, ka pasaulē viss notiek apmēram tāpat, kā noticis līdz šim, ka jautājumam seko atbilde, ka stāstiem ir sākums un gals, ka vārdi mēdz rīmēties, ka joprojām eksistē tik vienkāršas, vispārcilvēciski intriģējošas un nepretenciozas lietas kā pārbaudījumi, noslēpumi, pārdzīvojumi, liktenis un liktenīgas nejaušības, brīnumi, joki vai pēcnāves dzīve.” [3] Kolmanes izrādītā struktūra funkcionē adekvāti lasītāja pieprasījumam, kaut arī, mainoties sociālajai realitātei, mainās arī problemātika, stilistika un vēstījums. Proti, šī grāmata spēj būt kā laika, telpas sakralizētāja un glabātāja, un daļa lasītāju joprojām dabiski un atsaucīgi reaģē uz brīnumpasaku sižetos bāzētiem diskursiem.

Ja spēj izlasīt – pacenties. Galvenais – ar vēsu prātu. Tādu, kādu mēdz lasīt brīnumpasakas.

[1] Skat. www.bezness.lv/blog/dmitrijs-smirnovs
[2] Pilnu inž. ķīmiķes Dz. Kuršinskas tekstu iespējams atrast izdevniecības „Atēna” mājas lapā pie atsauksmēm par O. Ozola grāmatu. Tas gan vairāk izskatās pēc gaumīga joka.
[3] Kolmane, Ieva. Un Viņš atzina to par lētu esam // Karogs, 2004, Nr.2, 109. lpp.