Ivo
Naktī es gulēju slikti. Pamodos no dīvaina sapņa un skaņām. Biju uz gaisā paceltas platformas pie mazas mājiņas. Debesis bija tumši zilas. Vēroju tās, līdz kļuva arvien tumšākas. Tad tapa melnas. Tajā brīdī man kļuva grūti elpot. Jutu, ka melnās debesis ir saistītas ar manu elpas trūkumu. Nopratu, ka šajā brīdī cilvēki pamazām mirst. No elpas trūkuma. Tā kā man mirt negribējās, es pamodos. Apkārt bija tumsa. Dzirdamas bija vien spalgas skaņas.
Gāju uz virtuvi. Mīzt gribējās. Tā kā tualete atrodas kāpņu telpā, bieži šo mazo vajadzību apmierināju virtuves izlietnē. Tuvojoties virtuvei, skaņas kļuva arvien spalgākas. Un tad es viņu ieraudzīju. Tas bija Ivo. Viņš gulēja uz grīdas, līmē ielipis. Nu man vairs par čurāšanu nebija ne doma galvā. Paķēru cigareti, aizdedzu un lūkoju viņu pētīt.
Mans pārsteigums bija liels. Ivo gulēja uz grīdas pliks. Viņš bija liels, brūngans un spalvains. Gribējās viņu atbrīvot. Bet palika žēl. Tāds nevarīgs un jau gauss viņš kūņojās. Pirms pāris dienām arī pats biju ielipis šajā līmē. Divas dienas nomocījos līdz tiku laukā. Čības tā arī neizdevās notīrīt, nācās izmest. Miesu mazgāju vai ik pēc pāris stundām. Tā bija un ir vēl joprojām lipīga un pretīga. Tādēļ manī juceklīgi jaucās līdzjūtība ar stūrgalvīgu naidu. Viņš taču visu šo ziemu bija ēdis manu barību, dzēris manu alkoholu, pat jautrojies ar maniem ciemiņiem. Atceros, viņš reiz viesībās pat dejoja ar Kristu Burāni un nekautrējās viņai uzmākties ar neķītriem piedāvājumiem. Man tas nepatika. Tad vēl tas gadījums ar pa pastu pasūtināmajām precēm. Patiesībā tikai tā es uzzināju viņa vārdu. Reiz izejot no mājas, pasta kastē atradu preču katalogu. Tas bija adresēts Ivo. Man apskrējās dūša. Vēl vairāk apskrējās, kad saņēmu rēķinu. Nez kāpēc man to vajadzēja apmaksāt. Apakšbikses, krekli, jakas un bikses. To es vēl varētu pieciest. Varētu apmaksāt. Bet katli, svečturi, svari un elektriskā gaļas mašīna. Nu nē! Tas jau bija pārāk. Es par to negrasījos maksāt. Kā nekā, viņš tāpat ēda no mana galda. Viņš taču vienmēr uzvedās tik nepieklājīgi. Traukus un istabas nemazgā, puķes nelej, vakariņas negatavo. Viņš nekad par to nav rūpējies. Bet, raugi, man nācās samaksāt par visiem tiem mēsliem. Vēl šobaltdien neesmu aptvēris, kur viņš tos ir nogrūdis. Ilgi izmeklējos, neatradu.
Tā nu es stāvēju pie viņa, līmē ielipuša, un sirdījos. Naids tomēr ņēma virsroku. Sameklēju lielo atkritumu maisu, pamodināju kaimiņus un tie man līdzēja viņu nostiept uz pirmo stāvu. Kaimiņiene vēl izmantoja brīdi, lai aizņemtos no manis naudu. Bet tas nu tā. Vismaz līdzēja to draņķi izdabūt no dzīvokļa. Pavēris ārdurvis, skatījos uz slapjo ielu un pīpēju.
Bija jau rīts. Man vajadzēja iet uz darbu. Izgulējies nebiju. Atkal darbā nodomās, ka esmu visu nakti dzēris, un tāpēc tāds šļaugans. Reiz jau bija tāds gadījums ar izskaidrošanos.
Tieši septiņos vienmēr pirmdienās pie mājas piebrauc atkritumu savācējs. Par laimi, arī šoreiz. Liels un spēcīgs vīrietis man līdzēja maisu iemest atkritumu savācējā. Viņš vēl smējās, ka nu jau gan līķi mēs esot iemetuši. Es tikai paspēju atteikt:
- Protams, ka līķi.
Tad redzēju, kā maisu saspiež. No tā netika izdvesta ne skaņa. Mani pārņēma labpatika par padarīto darbu.
0